Vincentijs Lutoslavskis bija Platona (Πλάτων) pētnieks, stilometrijas pieejas attīstītājs.
Vincentijs Lutoslavskis bija Platona (Πλάτων) pētnieks, stilometrijas pieejas attīstītājs.
V. Lutoslavska tēvs bija zemes īpašnieks, Polijas neatkarības cīnītājs Francišeks Dionisijs (Franciszek Dionizy), māte – Marija, dzimusi Ščigeļskiha (Maria Szczygielskich). Filozofa pusbrāļa Juzefa (Józef) dēls bija komponists Vitolds Lutoslavskis (Witold Lutosławski). V. Lutoslavskis 1886. gadā apprecējās ar spāņu dzejnieci, žurnālisti Sofiju Kazanovu (Sofía Casanova). V. Lutoslavska dēls Tadeušs (Tadeusz) no otrās laulības ar polieti Vandu Pešiņsku (Wanda Peszyńska) bija Polijas diplomāts.
No 1877. gada līdz 1881. gadam V. Lutoslavskis mācījās Jelgavas vīriešu ģimnāzijā. 1881. gadā V. Lutoslavskis uzsāka mācības Rīgas Politehniskajā institūtā, taču pārtrauca studijas 1883. gadā. No 1884. gada līdz 1885. gadam V. Lutoslavskis studēja ķīmiju un filozofiju Tērbatas Universitātē (Universität Dorpat, tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). 1885. gadā V. Lutoslavskis aizstāvēja maģistra darbu ķīmijā “Estera veidošanās paātrinājuma likums, pienesums ķīmiskajā dinamikā” (Das Gesetz der Beschleunigung der Esterbildung, Beitrag zur chemischen Dynamik). No 1885. gada līdz 1886. gadam V. Lutoslavskis apguva franču filoloģiju Parīzē. 1887. gadā V. Lutoslavskis atgriezās Tērbatas Universitātē un filozofijas profesora Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) vadībā aizstāvēja maģistra darbu filozofijā “Valsts konstitūciju saglabāšana un pagrimums saskaņā ar Platonu, Aristoteli un Makjavelli” (Erhaltung und Untergang der Staatsverfassungen nach Plato, Aristoteles und Machiavelli). 1898. gadā V. Lutoslavskis Helsinku Universitātē (zviedru Kejserliga Alexanders-Universitetet, somu Keisarillinen Aleksanterin-Yliopisto) aizstāvēja doktora darbu filozofijā “Par individuālistiskā pasaules uzskata pamatprasībām un konsekvencēm” (Über die Grundvoraussetzungen und Consequenzen der individualistischen Weltanschauung).
1888. gadā V. Lutoslavskis Maskavā, Rumjanceva muzejā (Румянцевский музей), gatavojoties promocijas darba izstrādei, atklāja iepriekš nezināmus Džordāno Bruno (Giordano Bruno) rokrakstus. Ar valodnieka Jana Boduēna de Kurtenē (Jan Baudouin de Courtenay) atbalstu V. Lutoslavskis kļuva par docentu Kazaņas Universitātē (Императорский Казанский университет). No 1890. gada līdz 1893. gadam V. Lutoslavskis vadīja lekciju kursus loģikā, psiholoģijā un filozofijas vēsturē. No 1889. gada līdz 1900. gadam V. Lutoslavskis bija privātdocents Jageloņu universitātē Krakovā (Uniwersytet Jagielloński). No 1904. gada līdz 1906. gadam V. Lutoslavskis kā viesdocents vadīja lekcijas par poļu literatūru Londonas Universitātes koledžā (University College London). 1907. gadā filozofs un psihologs Viljams Džeimss (William James) uzaicināja V. Lutoslavski uzstāties ar lekcijām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). V. Lutoslavskis novadīja vieslekcijas Kembridžas (University of Cambridge) un Kalifornijas (University of California) universitātēs. No 1912. gada līdz 1916. gadam V. Lutoslavskis kā viesdocētājs lasīja lekcijas Ženēvas Universitātē (Université de Genève). 1919. gadā filozofu ievēlēja par asociēto profesoru Viļņas Universitātē (Uniwersytet Stefana Batorego). V. Lutoslavskis docēja lekciju kursus metafizikā, ētikā, psiholoģijā un loģikā. 1920. gadā filozofu ievēlēja par profesoru. 1929. gadā V. Lutoslavskis devās pensijā un atgriezās Krakovā. No 1946. gada līdz 1948. gadam filozofs lasīja lekcijas Jageloņu universitātē.
1903. gadā V. Lutoslavskis Polijā izveidoja biedrību Eleusis. Biedrībā pulcējās poļu jaunieši, un tās nolūks bija veicināt poļu nacionālās neatkarības tendences. Biedrības mērķis bija kultivēt katolicisma vērtības, askētiskumu un nevardarbīgas pretošanās formas. Biedrība tika slēgta 1920. gadā.
1889. gadā V. Lutoslavskis kļuva par slepenas politiskas organizācijas – poļu Nacionālās līgas (Liga Narodow) – biedru, kas pārstāvēja nacionāldemokrātisko spārnu. No 1912. gada līdz 1916. gadam, dzīvojot Šveicē, V. Lutoslavskis aktīvi sekmēja Polijas neatkarību, publicējot rakstus un pamfletus.
V. Lutoslavskis attīstīja stila statistisko analīzi jeb stilometriju, nosakot Platona dialogu autentiskumu un hronoloģisko kārtību. 1897. gadā filozofs publicēja darbu “Platona loģikas avoti un attīstība, aplūkojot Platona stilu un viņa tekstu hronoloģiju” (The origin and growth of Plato’s logic; with an account of Plato’s style and of the chronology of his writings), kas ieguva atzinību antīkās filozofijas pētnieku lokā. Izmantojot filologu pētījumus par Platona rakstības stilu, V. Lutoslavskis analizēja un salīdzināja Platona dialogus, akcentējot stilistisko sakrišanu, un izveidoja Platona dialogu klasifikāciju.
V. Lutoslavskis, ietekmējoties no filozofiem Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) un G. Teihmillera, uzskatīja, ka esamību veido mūžīgas, garīgas “es” vienības. Skaidrojot, kā ir iespējama dažādo vienību mijiedarbība, filozofs akcentēja telepātijas lomu. 1899. gada darbā “Dvēseles spēks. Mūsdienu pasaules uzskata izklāsts” (Seelenmacht. Abriss einer Zeitgemässen Weltanschauung) V. Lutoslavskis secināja, ka dzīvām būtnēm piemīt intuitīva pārliecība par citu subjektu eksistenci. Katram cilvēkam ir spēja uz telepātiju – ietekmēt citus mentālā līmenī neatkarīgi no fiziskajiem nosacījumiem. V. Lutoslavskis skaidroja, ka karavadoņiem, pedagogiem un ģēnijiem mākslas jomā šī spēja ir izteikti attīstīta. Filozofs uzskatīja, ka garīgo būtņu savstarpējā mijiedarbība turpinās arī pēc ķermeniskās nāves.
1909. gadā V. Lutoslavskis publicēja darbu “Gribas spēka attīstība ar psihofizikālu vingrinājumu palīdzību saskaņā ar seno āriešu tradīcijām un paša V. Lutoslavska pieredzi, padarot to pieejamu saviem tautiešiem” (Rozwój potęgi woli przez psychofizyczne ćwiczenia według dawnych aryjskich tradycji oraz własnych swoich do-świadczeń podaje do użytku rodaków Wincenty Lutosławski), kas ir atzīts par pirmo tekstu poļu valodā, kurā ir izklāstīti jogas principi. V. Lutoslavskis, balstoties jogas mācībās, šveiciešu ārsta Maksimiliāna Birkera-Bennera (Maximilian Bircher-Benner) un paranormālo parādību pētnieka Herevarda Karingtona (Hereward Carrington) idejās un citos avotos, izklāstīja pašdisciplīnas un personības izaugsmes principus, kas bija paredzēti poļu nācijas attīstībai. Filozofs darbā nošķīra divu veidu vingrinājumus. Ārējie vingrinājumi ir nepieciešami, lai apgūtu ķermenisko harmoniju. Savukārt iekšējie vingrinājumi – lai attīstītu patības spēku. Pēc V. Lutoslavska domām, nostiprinot patību, indivīds var pilnveidot prasmi ar apziņu kontrolēt savu ķermeni un atklāt pašizdziedināšanās potenciālu. V. Lutoslavskis darbā izklāstīja nākotnes uzdevumus, kas ietvēra nolūku Polijā izveidot īpašus klosterus, kuros būtu iespējams apgūt garīgos vingrinājumus, kā arī uz citām Eiropas valstīm sūtīt misionārus, kas izplatītu V. Lutoslavska atziņas. Filozofs uzskatīja, ka šo uzdevumu īstenošana varētu nodrošināt poļu nācijas dominējošo nozīmi Eiropā.
Pētījumi par stilometriju un Platona dialogiem V. Lutoslavskim nodrošināja atzinību akadēmiskajās aprindās. 19. gs. V. Lutoslavskis kļuva par starptautiski atpazīstamāko poļu filozofu. Taču Polijā V. Lutoslavska idejas par poļu mesiānismu uztvēra ar skepsi un tās neguva sabiedrības atbalstu.
V. Lutoslavskis iepazinās un sarakstījās ne tikai ar V. Džeimsu, bet arī filozofu Anrī Bergsonu (Henri Bergson), vēsturnieku Arnoldu Toinbiju (Arnold Toynbee), rakstnieku Tomasu Mannu (Thomas Mann) un citiem sava laika ietekmīgākajiem intelektuāļiem. V. Lutoslavska plašais korespondences arhīvs piesaista pētnieku interesi arī mūsdienās.
Andris Hiršs "Vincentijs Lutoslavskis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/247556-Vincentijs-Lutoslavskis (skatīts 26.09.2025)