Dominiks Kalvelis bija pirmais RMI (Rīgas Medicīnas institūts, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) Stomatoloģijas fakultātes dekāns (1950–1966), Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Veselības aizsardzības ministrijas galvenais stomatologs (1944–1981), redzamākā personība Latvijas zobārstniecības vēsturē pēc Otrā pasaules kara, viens no ortodontijas pamatlicējiem Latvijā. Padomju okupācijas laikā – viens no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ortodontijas pamatlicējiem.

Visu mūžu D. Kalvelis slēpa savu dzimšanas gadu, datumu un precīzu dzimšanas vietu, jo Kalveļu ģimene nevēlējās, lai jaunākais dēls tiktu mobilizēts armijā Pirmā pasaules kara laikā, tāpat kā vecākie brāļi. Pēc dažādu enciklopēdiju datiem D. Kalvelis piedzima 03.12.1903., bet patiesībā viņš bija trīsarpus gadus vecāks – dzimis 28.05.1900., ko apliecina dzimšanas ieraksts Salu Sv. Krusta baznīcas (Salų Šv. Kryžiaus bažnyčia) grāmatā. Kalveļi bija lietuvieši, bet drīz pēc Dominika piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Subati. D. Kalvelis piedzima Vilkmerģes (tagadējā Ukmerģe) apriņķa zemnieka Antana Kalveļa (Antanas Kalvelis) un viņa sievas Domiceles (Domicele/Domincele) ģimenē kā jaunākais no septiņiem bērniem. Faktiski ģimenē auga astoņi bērni, arī D. Kalveļa pusmāsa no mātes pirmās laulības. D. Kalvelis uzauga Ilūkstes apriņķī (Sēlijā), un visā savā turpmākajā dzīvē viņš sevi identificēja ar latviešiem. Viņš bērnību un jaunību pavadīja Prodes pagastā, kur Kalveļi nopirka lauku mājas.

26.06.1938. D. Kalvelis Nautrēnu katoļu baznīcā salaulājās ar skolotāju Antoņinu Jurkāni no Rogovkas; viņu laulībā dzimuši dēli Gedimins un Andrejs, kuri arī bija ārsti un RMI, vēlāk RSU docētāji.

1915. gadā D. Kalvelis beidza vietējo Prodes pagastskolu, taču kara dēļ bija spiests pārtraukt turpmākās mācības. Kamēr vecākie brāļi cīnījās Latvijas Neatkarības karā, Dominiks palīdzēja tēvam saimniecībā un pēc brāļu atgriešanās 1921. gadā pašmācības ceļā iestājās Subates ģimnāzijā, kurā mācījās trīs gadus. 1924./25. mācību gadā D. Kalvelis mācījās Rīgas valsts 2. vidusskolā, beidza vidusskolas kursu pēc reālģimnāzijas tipa (ar latīņu valodu).

No 09.1925. līdz 14.12.1931. D. Kalvelis Latvijas Universitātē (LU) studēja medicīnu un ieguva ārsta grādu (ļoti sekmīgi), bet no 09.1932. līdz 05.1934. turpat studēja zobārstniecību. Tā kā D. Kalvelim jau bija ārsta diploms, viņu ieskaitīja uzreiz ceturtajā studiju gadā, kur vajadzēja apgūt zobārstniecību, galvas un mutes ķirurģiju, zobu protēžu tehniku. 28.05.1934. D. Kalvelis LU ieguva ārsta grādu zobu slimībās (ļoti sekmīgi).

D. Kalvelis papildināja zināšanas Berlīnē, Esenē, Bonnā, Vīnē un Prāgā (ilgstoši komandējumi 1935., 1936. un 1937. gadā). D. Kalvelis 1938. gadā LU profesora Kārļa Barona vadībā izstrādāja un 02.02.1939. aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Augšžokļa paplašināšana, atverot aukslēju šuvi ar šķērsskrūvi, un ar to saistītās balsta zobu un to apkārtnes patohistoloģiskās pārmaiņas”.

1930. gada vasarā topošais ārsts D. Kalvelis brīvprātīgi darbojās Daugavpils Sarkanā Krusta slimnīcā Ķirurģijas nodaļā, bet 1931. gada rudenī (četrus mēnešus) Jēkabpils apriņķī kā Zasas rajona ārsta vietas izpildītājs. No 06.1932. līdz 10.1934. D. Kalvelis strādāja kā Demenes–Kurcuma rajona ārsts Daugavpils apriņķī (ar nelieliem pārtraukumiem), jo 1932. gada rudenī D. Kalvelis atgriezās Rīgā, lai turpinātu studijas LU Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļā.

Sākotnēji D. Kalvelis bija iecerējis strādāt un ierīkot doktorātu Sēlijā, tomēr nāca uzaicinājums pievērsties akadēmiskajam darbam universitātē, tāpēc turpmākās viņa dzīves un darba gaitas ir saistītas ar Rīgu. D. Kalvelis bija LU asistents (1934–1935), tad lektors (1935–1940). Pēc medicīnas doktora grāda iegūšanas viņš bija privātdocents (1939–1940), no 09.05.1940. – docents (zobārstniecībā). D. Kalvelis turpināja darbu augstskolā arī padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā 31.03.1945. PSRS Augstākā atestācijas komitejā D. Kalveļa iegūtais doktora grāds tika pielīdzināts medicīnas zinātņu kandidāta grādam, bet 08.06.1946. – medicīnas zinātņu doktora grādam. Viņš kļuva par profesoru (1946).

Pēc LU Zobārstniecības institūta dibinātāja un ilggadējā vadītāja profesora K. Barona nāves 20.10.1944. un daudzu kolēģu došanās bēgļu gaitās D. Kalvelis kļuva par vadošo stomatologu Latvijā. 1944./1945. mācību gadā D. Kalvelim, par spīti profesionālu kolēģu trūkumam, nācās pārkārtot studiju programmu pēc PSRS programmu parauga.

No 11.1944. līdz 06.1950. D. Kalvelis bija Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) Medicīnas fakultātes Stomatoloģijas nodaļas vadītājs un turpmāk līdz 08.1966. – RMI Stomatoloģijas fakultātes dekāns. Līdztekus līdz 31.08.1974., kad devās pensijā, bija arī RMI Ortopēdiskās stomatoloģijas katedras vadītājs, līdz 1953. gadam – Republikas apvienotās stomatoloģiskās poliklīnikas galvenais ārsts. Pēc kara Zobārstniecības institūtu pārdēvēja par Rīgas Stomatoloģijas institūtu (1945–1947), vēlāk par Republikas apvienoto stomatoloģisko poliklīniku. Arī termins “zobārsts” no aprites attiecībā uz augstskolu beigušiem speciālistiem Latvijā izzuda tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad tika ieviesta PSRS dominējošā terminoloģija.

Svarīgs notikums bija 1968. gadā Stomatoloģijas institūta vajadzībām uzceltā ēka ar poliklīniku Dzirciema ielā 20, tai tika sarūpēts moderns aprīkojums. Līdz ar to radās labāki apstākļi gan mācību, gan klīniskajam un zinātniskajam darbam.

D. Kalvelis izveidoja Latvijas Stomatologu zinātnisko biedrību (1946) un bija tās priekšsēdētājs (līdz 1979. gadam), turpmāk – goda priekšsēdētājs.

D. Kalvelis studiju gados aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē – viņš bija LU lietuviešu studentu biedrības “Viltis” dibinātājs (1927), vienotnes “Latvietis” dibinātājs (1935), bija arī Augšzemes studentu biedrības biedrs. 

Neskatoties uz augstajiem amatiem pēckara periodā, D. Kalvelis nebija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedrs.

D. Kalvelis sarakstīja divas monogrāfijas: “Žokļa anomāliju diagnostikas pieredze” (Опыт диагностики зубочелюстных аномалий, 1957) un “Žokļa anomāliju ortodontiskās ārstēšanas biomorfoloģiskie pamati” (Биоморфологические основы ортодонтического лечения зубочелюстных аномалий, 1961; izdotas Rīgā krievu valodā). Autors trijām mācību grāmatām, arī visām PSRS medicīnas augstskolām paredzētajai ortodontijas grāmatai (izdota Ļeņingradā 1964. gadā krievu valodā). D. Kalvelis panācis plašu plānotu zobārstniecisko sanāciju Latvijā.

LPSR Nopelniem bagātais ārsts (1947), LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1961). Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 11.02.1961. dekrētu par lieliem nopelniem padomju tautas veselības aizsardzībā un medicīnas zinātnes attīstīšanā D. Kalveli apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

D. Kalveļa vārdā nosaukta auditorija (konferenču zāle) RSU Stomatoloģijas institūtā (1989) un atklāta piemiņas plāksne (atjaunota 2008. gadā).