Tēsejs ir viens no varoņiem sengrieķu mitoloģijā, ieguvis slavu, nogalinot Krētas briesmoni Mīnotauru (Μινώταυρος). 

Tēsejs sengrieķu mitoloģijā neieņem tik svarīgu lomu kā, piemēram, Hērakls (Ἡρακλῆς) un Ahillejs (Ἀχιλλεύς), tomēr pat īsākos mitoloģijas pārstāstos Tēsejam piedēvētie notikumi ir aprakstīti. Tēsejs raksturots kā spēcīgs, drosmīgs, uzņēmīgs, skaists un gudrs.

Tēseja vārda izcelsme ir neskaidra. Izteikta hipotēze, ka viņa vārds cēlies no sengrieķu valodas darbības vārda τίθημι, tithēmi ‘nolikt’, ’novietot’. Latīņu valodā viņa vārds paliek nemainīgs – Thēseus. Latviski var tikt saukts arī par Tēzeju.

Atēnu valdnieks Aigejs (Αἰγεύς) bija precējies divas reizes, taču viņam nebija bērnu. Par to noskumis, viņš lūdza padomu Delfu orākulam. Aigejs saņēma noslēpumainu atbildi, ko pats nevarēja izprast, tāpēc devās pie viedā Troizēnas valdnieka Piteja (Πιτθεύς), kurš viņam varētu palīdzēt, iztulkojot orākula teikto. Pitejs uzreiz saprata, ka orākuls Aigejam bija devis padomu neiesaistīties mīlas sakaros līdz brīdim, kamēr būs nonācis atpakaļ pie savas sievas Atēnās, jo viņai bija lemts ieņemt dēlu. Taču Pitejs to Aigejam neatklāja, jo vēlējās, lai viņa paša meita Aitra (Αἴθρα) iznēsātu Aigeja dēlu – nākamo Atēnu valdnieku. Pitejs deva Aigejam dzert daudz vīna un tad aizsūtīja Aitru uz Aigeja gultu. Aigejs novēlēja Aitrai audzināt viņu dēlu un atstāja zem liela akmens paslēptu zobenu un sandales. Kad dēls būs izaudzis tik spēcīgs, ka varēs novelt akmeni, tad lai viņš dodas ar zobenu un sandalēm uz Atēnām, kur pēc šiem priekšmetiem Aigejs dēlu pazīs. Aitra dzemdēja Tēseju. Šī izcelšanās versija izklāstīta romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) darbā “Paralēlās dzīves” (Βίοι Παράλληλοι, ~ 2. gs. sākums), sengrieķu dramaturga Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdijā “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gads p. m. ē.) un citos avotos. Taču ir avoti, kuros minēts, ka Tēseja tēvs ir Poseidons (Ποσειδῶν). Šī versija tiek izsklāstīta jau 5. gs. p. m. ē. grieķu dzejnieka Bakhilida (Βακχυλίδης) darbos. Daži grieķu rakstnieki, kuri apkopoja mītus vai arī tos skaidroja, centās abas tradīcijas apvienot, apgalvojot, ka Aitra iesaistījusies mīlas sakaros vienas nakts laikā gan ar Aigeju, gan Poseidonu.

Tēseja funkcija ir atbrīvot pasauli no briesmīgām radībām, tādējādi veicinot pasaules kārtību. Lielākā daļa viņam piedēvēto notikumu to arī ataino.

Tēsejs uzauga Troizēnā. Kad viņam bija septiņi gadi, pie Piteja ieradās Hērakls un atstāja slaveno lauvas ādu uz grīdas. Visi bērni no ādas nobijās, izņemot Tēseju. Viņš paņēma cirvi un metās virsū ādai, domājot, ka tas ir īsts lauva. Par to rakstīja gan Plūtarhs, gan sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας).

Kad Tēsejs pieauga, viņš bez grūtībām novēla akmeni un ieguva Aigeja zobenu un sandales. No Troizēnas līdz Atēnām bija iespējami divi ceļi – vieglākais bija jūras ceļš, grūtākais – zemes ceļš. Tēsejs izvēlējās grūtāko, un sākās viņa piedzīvojumi.

Sākotnēji Tēsejam piedēvēti pieci varoņdarbi, kas norisinājās ceļā uz Atēnām, un šo ciklu aprakstīja Bakhilids 5. gs. pirmajā pusē. Vēlāk parādījās arī sestais varoņdarbs. Varoņdarbu cikls bija zināms arī agrāk. Par to liecina varoņdarbu attēlojumi vāžu gleznojumos, kas datējami ar 6. gs. p. m. ē. Vispirms Tēsejs sastapa (1) milzi Perifētu (Περιφήτης), Hēfaista (Ἥφαιστος) dēlu. Perifēts ar dzelzs milnu nogalināja visus, kas devās pāri kalniem, kur viņš mitinājās. Tēsejs Perifētu uzveica un paņēma viņa milnu. Poseidonam veltītā priežu mežā Tēsejs sastapa (2) laupītāju Sinidu (Σίνης). Sinids nogalināja ceļiniekus, saraujot tos gabalos. Tēsejs atrieba visus nevainīgos ceļiniekus, nonāvējot Sinidu, un turpmāk šis ceļš kļuva visiem drošs. Sinidam bija meita Perigūne (Περιγούνη), kuru Tēsejs notvēra, un vēlāk viņa tam dzemdēja dēlu Melanipu (Μελάνιππος). Tālāk Tēsejs devās uz Kromiju, pilsētu netālu no Korintas. Tur apkārtni bija postījusi (3) milzīga mežacūka, kas bija radusies no briesmoņiem Tifona (Τυφῶν) un Ehidnas (Ἔχιδνα). Viņš mežacūku nonāvēja. Pēc tam Tēsejs nonāca Megarā, kur pie jūras atradās augstas klintis. Tur dzīvojis (4) laupītājs Skirons (Σκίρων), kurš spieda ceļiniekus mazgāt viņa kājas un tad ar spērienu tos nogrūda no klints jūrā, lai tos aprij milzu bruņurupucis. Kad Tēsejs noliecās mazgāt Skirona kājas, viņš to satvēra un iesvieda jūrā. Netālu no Eleusīnas Tēsejs sastapa Poseidona dēlu (5) Kerkionu (Κερκύων), kurš lika ikvienam ar sevi cīnīties un cīņā pretiniekus nogalināja. Arī Tēsejam Kerkions lika cīnīties, taču nenojauta, ka pats mirs šajā cīņā. Visbeidzot Tēsejs nokļuva pie (6) laupītāja Prokrusta (Προκρούστης), kurš guldīja savus upurus gultā. Tiem, kuriem kājas bija par garām, viņš tās nocirta, bet tiem, kuriem kājas bija par īsām, viņš tās pastiepa. Tēsejs iegāza pašu Prokrustu šajā gultā, kura tam bija par īsu. Prokrusts mira tādā pat nāvē kā viņa upuri. No šī mīta veidojies teiciens par Prokrusta gultu. Pēc šiem varoņdarbiem Tēsejs šķīstījās Zeva (Ζεύς) templī un tad devās pie tēva uz Atēnām.

Tēsejs ieradās Aigeja pilī un uzreiz neatklāja, kas viņš ir, un tēvs viņu arī nepazina. Taču Aigeja sieva burve Mēdeja (Μήδεια) gan zināja, kas ir šis svešinieks. Mēdeja bija Aigejam dzemdējusi dēlu Mēdu (Μῆδος) un vēlējās, lai viņš kļūtu par Atēnu valdnieku, tāpēc centās Tēseju nogalināt. Viņa pārliecināja Aigeju, ka Tēsejs ir kāds, kurš ar viltu mēģinās gāzt viņu no troņa, tāpēc Tēsejs tika sūtīts cīņā ar Maratonas vērsi. Tēsejs vērsi pieveica, un pastāv vairākas versijas, kā tieši viņš to izdarīja. Tad Mēdeja pievienoja indi glāzei vīna, kas bija paredzēta Tēsejam. Pirms dzēra no glāzes, Tēsejs parādīja Aigejam zobenu, kurš to tūlīt pazina. Mēdejas viltība tika atklāta, savukārt Tēsejs kļuva par Atēnu nākamo valdnieku. Dažādos avotos šo notikumu kārtība atšķiras, taču galvenais motīvs ir tēva un dēla sastapšanās.

Zināmākais notikums, kas piedēvēts Tēsejam, ir pēc tam, kad viņš bija atgriezies Atēnās. Jau trešo reizi atēniešiem nācās sūtīt septiņus jaunus vīriešus un septiņas jaunas sievietes uz Krētu, kur tos ieslodzīja milzīgā labirintā un aprija Mīnotaurs – briesmonis, kuram bija cilvēka ķermenis un vērša galva. Krēta Atēnām pieprasīja šo ziedojumu ik pēc deviņiem gadiem. Tēsejs pieteicās būt viens no jauniešiem, kurš tiek sūtīts uz Krētu. Viņš vēlējās nonāvēt Mīnotauru un atbrīvot Atēnas no šīs briesmīgās nastas. Pirms došanās ceļā Tēsejs ziedoja Poseidonam un Afrodītei (Ἀφροδίτη).

Kad Tēsejs ar pārējiem jaunajiem atēniešiem nonāca Krētā, viņu ievēroja gan Krētas valdnieks Minojs (Μίνως), gan viņa meita Ariadne (Ἀριάδνη), kura, Afrodītes skubināta, iemīlējās Tēsejā un bija gatava darīt visu, lai viņš labirintā neietu bojā. Krētā Tēsejam piedēvēti vēl citi notikumi, taču zīmīgākais ir Mīnotaura uzveikšana.

Ariadne iedeva Tēsejam kamolu, ko bija ieguvusi no Daidala (Δαίδαλος) – prasmīga vīra, kurš bija uzbūvējis Mīnotaura labirintu. Pēc Ariadnes padoma Tēsejs piesēja diegu pie labirinta ieejas durvīm un raisīja vaļā kamolu, līdz sasniedza labirinta iekšieni. Pastāv versijas par to, kā Tēsejs Mīnotauru nogalināja – vai nu miegā, vai arī cīņā. Tēsejam izdevās izkļūt no labirinta, sekojot izlaistajam diegam, ko atpakaļceļā viņš savija atpakaļ kamolā. Tāpat pastāv arī citas mīta detaļu versijas. Pavisam atšķirīga ir versija, kurā Adriane Tēsejam pasniedza nevis kamolu, bet gan maģisku Hēfaista darinātu kroni, kas tumsā spīdēja, un tādējādi Tēsejam bija iespēja izkļūt no labirinta. Ariadnei šo kroni bija dāvājis Dionīss (Διόνυσος), kurš vēlējās to par sievu. Pēc Ariadnes nāves Dionīss kroni pārvērta zvaigznājā, kas dēvēts par Ziemeļu Vainagu (latīņu Corona Borealis).

Ariadne bija nolēmusi Tēsejam doties līdzi, taču mītu versijās dažādu iemeslu dēļ Tēsejs tomēr Ariadni atstāja Krētā. Par to noskumis, Tēsejs aizmirsa uzvilkt kuģim baltas buras – kā bija norunājis ar tēvu, ja viņš Mīnotauru uzveiks. Kuģis tuvojās Atikai, un Aigejs, ieraudzījis melnās buras, nodomāja, ka dēls gājis bojā, un ielēca jūrā. Tāpēc jūru starp Balkānu un Mazāzijas pussalu un Krētu dēvē par Egejas jūru – no Aigeja jeb Egeja vārda.

Mīnotaura uzveikšana atbrīvoja Atēnas no briesmīgās nodevas, taču tai bija negatīvas sekas, kas skāra Daidalu un viņa dēlu Ikaru (Ἴκαρος) – Minojs bija saniknots un abus sodīja par netiešu palīdzības sniegšanu Tēsejam.

Kuģis, ar ko Tēsejs nonāca no Krētas atpakaļ Atēnās, kļuva slavens, un tas tika labots tik ilgi, kamēr ikviena detaļa bija nomainīta, tādējādi radot paradoksu, kas saukts par Tēseja kuģi. Atēnās Tēsejs uzsāka valdīšanu, taču mierīgā dzīve varonim negāja pie sirds. Vēlāk viņš iesaistījies arī citos notikumos – Kalidonas meža kuiļa medībās, argonautu braucienā, Hērakla cīņā ar amazonēm un piedzīvojumos kopā ar lapitu valdnieku Peiritoju (Πειρίθους). Viens no Tēseja un Peiriotoja piedzīvojumiem bija skaistās Trojas Helēnas (Ἑλένη) un vēlāk Persefones (Περσεφόνη) nolaupīšana, taču, kad Tēsejs bija noslēpis Helēnu, viņas brāļi Kastors (Κάστωρ) un Polideiks (Πολυδεύκης), abi kopā dēvēti par dioskūriem (Διόσκουροι), to izmisīgi meklēja. Viņi uzzināja, ka Helēnu nolaupīja Tēsejs, un atriebās par nodarīto. Kad Tēsejs, ilgu laiku pavadījis Aīda (Ἅιδης) valstībā, atgriezās virszemē, viņš aptvēra, ka Atēnās bija jauns valdnieks un viņa un Krētas valdnieka meitas Faidras (Φαίδρα) dēli Akamants (Ἀκάμας) un Dēmofonts (Δημοφῶν) bija izraidīti. Tēsejs aizceļoja uz Eiboju – uz Skiras salu, kur viņam bija īpašumi. Skiras valdnieks Likomēds (Λυκομήδης) izlikās priecājamies uzņemt Tēseju, taču patiesībā viņš perināja nodomus viņu nogalināt, ko arī galu galā paveica.

Tēseja atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. No antīkās pasaules, sākot ar 6. gs. p. m. ē., saglabājušies vāžu gleznojumi, freskas, mozaīkas un ciļņi. Vēlāk Tēsejs atveidots skulptūrās un gleznās. Lai gan mākslā ļoti bieži izmantots mīts, kurā Tēsejs nogalina Mīnotauru, arī citi viņam piedēvētie notikumi mākslā ieņem lielu lomu.

Tēsejam netika veltīti atsevišķi tempļi vai kulti.