Jūras tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kas nosaka karogvalstu un piekrastes valstu tiesības, pienākumus un jurisdikciju kuģošanas un jūras resursu izmantošanas un aizsardzības jautājumos. Jūras tiesību pamatā ir atklātās jūras brīvības, tai skaitā navigācijas un pārlidojuma brīvība, bet tematiski jūras tiesības strauji attīstās un aptver arvien plašāku jautājumu loku – jūras ilgtspējīgu izmantošanu, tās bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, klimata pārmaiņu seku apkarošanu un cilvēktiesības.

Tradicionālie jūras izmantošanas veidi, piemēram, kuģošana un zvejniecība, ir pēc savas dabas starptautiski, un to vienpusējs regulējums rada starpvalstu konfliktus. Jūras tiesībām ir neaizstājama loma starptautiskās tiesiskās kārtības nodrošināšanā, jo tās paredz valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem (piemēram, starptautiskajām organizācijām) saistošās normas jūras izmantošanas un aizsardzības jomā un aizliedz kaitīgas un noziedzīgas darbības uz jūras, tai skaitā pirātismu, jūras vides piesārņojumu un zemūdens kabeļu bojāšanu. Jūras tiesības ietver arī humanitāras un ētikas normas, piemēram, pienākumu glābt dzīvību un sniegt palīdzību nelaimē nonākušajiem uz jūras. Jūras tiesību efektivitāte ir atkarīga no to godprātīgas piemērošanas, tomēr nereti šīs normas tiek pārkāptas. Mūsdienu globālo problēmu un tehnoloģiju attīstības ietekmē aktualizējas jautājums par jūras tiesību mijiedarbību ar citām starptautisko tiesību apakšnozarēm un režīmiem: cilvēktiesībām, vides aizsardzības un klimata tiesībām, kosmosa tiesībām un humanitārajām tiesībām.

Agrīnās jūras tiesības veidojās lokāli un iekļāva gan civiltiesiskās, gan publiskās normas. Pēc Vestfālenes miera līguma (latīņu Pax Westphalica, vācu Westfälischer Friede) noslēgšanas 1648. gadā nostiprinājās valstu loma jūras tiesību veidošanā, un publiskās jūras tiesību normas tika pakāpeniski nošķirtas no privāttiesiskajām normām kuģošanas jomā (kuģošanas tiesībām). Mūsdienu jūras tiesības ir patstāvīga starptautisko tiesību nozare, kas sastāv no šādiem elementiem: 1) tiesību avoti; 2) tiesību sistēmas subjekti; 3) tiesību normu radīšana un piemērošana; 4) mijiedarbība ar citām starptautiskajām un nacionālajām tiesību sistēmām un nozarēm; 5) tiesību subjektu atbildība. Būtiska loma jūras tiesību jomā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations, UN) specializētajām starptautiskajām organizācijām un to radītajām tiesību normām: Starptautiskajai jūrniecības organizācijai (International Maritime Organization, dibināta 1949. gadā), Kontinentālā šelfa robežu komisijai (Commission on the Limits of the Continental Shelf, 1982), Starptautiskajai jūras gultnes uzraudzības iestādei (International Seabed Authority, 1982) un Starptautiskajam jūras tiesību tribunālam (International Tribunal for the Law of the Sea, 1982).

Zinātniskajā literatūrā jūras tiesību teoriju sistemātiskai apkopošanai un attīstībai nav veltīta īpaša uzmanība, radot iespaidu, ka šīs nozares teorētiskie pamati ir diezgan fragmentēti. Vismaz daļēji tas ir izskaidrojams ar jūras tiesību vēsturisku attīstību ciešā saiknē ar starptautiskajām tiesībām un starptautisko tiesību teoriju ietekmi uz jūras tiesību zinātni. Tiesību pozitīvismam ir ievērojama nozīme mūsdienu jūras tiesībās, taču arī citas tiesību teorijas būtiski ietekmējušas jūras tiesību attīstību, piemēram, dabiskās tiesības, tiesību reālisms, ideālisms u. c. Starptautiskās jūras tiesības izveidojās eirocentrisku ideju ietekmē, bet ietver arī kritiskās tiesību, postkoloniālisma un feminisma teorijas.

Jūras tiesības pēta ar starptautiskajām tiesībām raksturīgajām metodēm. Ņemot vērā būtisku starptautisku līgumu kā tiesību avotu lomu, liela metodoloģiska nozīme jūras tiesībās ir starptautisku līgumu tulkošanas principiem, tai skaitā dinamiskajai līgumu tulkošanai, ņemot vērā jaunas starptautisko tiesību attīstības tendences.

Jūras tiesību zinātnē pielieto starpdisciplinārās pētniecības metodes, kas ļauj gūt ieskatus no citām zinātnēm, piemēram, socioloģijas, starptautisko attiecību teorijām, antropoloģijas, ģeogrāfijas un dabaszinātnēm.

Jūras izmantošanas pamatprincipi izveidojās jau antīkajos laikos, nācijām un vietējām kopienām konkurējot un sadarbojoties kuģošanā, jūras izpētē un tās resursu ieguvē. Starptautisko jūras tiesību attīstība ir cieši saistīta ar nāciju centieniem aizsargāt savus kuģus un piekrasti no kara un pirātu apdraudējumiem. Vidusjūras reģionā ietekmīgas bija t. s. Rodas tiesības (Lex Rhodia) – kuģošanas normu apkopojums, ko vēlāk iekļāva romiešu tiesību sistēmā. Romiešu juristi iezīmēja fundamentālās jūras tiesību koncepcijas un dilemmas, kas noteica 16. un 17. gs. doktrinālo diskusiju virzienu, tai skaitā jūras un tās resursu statusu kā res communis (kopīga, nepiesavināma lieta). Viduslaiku valstis sāka ierobežot brīvu kuģošanu savos piekrastes ūdeņos pretēji šī principa garam, piemēram, Dānija iekasēja nodevas no kuģiem Dāņu šaurumos. Iesākumu jūras tiesību konceptualizācijai kā mūsdienu starptautisko tiesību sastāvdaļai saista ar laiku, kad Eiropā sāka nostiprināties valstis kā politiski veidojumi. 16. un 17. gs. Lielbritānija, Nīderlande, Francija, Spānija un Portugāle sacentās par ietekmi starptautiskajā tirdzniecībā, aktualizējot jūras tiesību pamatproblēmas un to atrisināšanas nepieciešamību. 17. un 18. gs. par svarīgāko jūras tiesību zinātnes uzdevumu uzskatīja jūras kara tiesisko jautājumu risināšanu, tai skaitā prīžu sagrābšanas noteikumus un pirātisma apkarošanu, kas apdraudēja starptautisko tirdzniecību. Tas nebija viegls uzdevums, jo valstu atļautā kaperēšana ļoti līdzinājās pirātismam. Šajā politiskajā kontekstā tapa arī tā laika zinātniskie darbi jūras tiesību jomā.

20. gs. pirmajā pusē vairākas jūras tiesību pamatnormas jau bija plaši atzītas kā paražu tiesību normas, bet domstarpības par teritoriālās jūras un piegulošās zonas platumu un par piekrastes valstu tiesībām noteikt zvejniecības zonas kļuva par nepārvaramu šķērsli jūras tiesību konvencijas pieņemšanai 1930. gada Tautu Savienības Hāgas konferencē. Taču šis laika posms ir bijis ārkārtīgi svarīgs mūsdienu jūras tiesību vēsturē: izkristalizējās mūsdienu jūras tiesību doktrinālie pamati, tapa starptautisko tiesu lēmumi, kas skāra jūras tiesību normas, un kuģa “Titanic” katastrofa 1912. gadā veicināja Starptautiskās konvencijas par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras (International Convention for the Safety of Life at Sea, SOLAS) pieņemšanu 1914. gadā.

Laika posmu pēc 1945. gada raksturoja straujas izmaiņas jūras tiesiskajā režīmā, ko veicināja ANO un citu daudzpusējo starpvalstu organizāciju, it īpaši Starptautiskās jūrniecības organizācijas, izveidošana. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Harija Trūmena (Harry S. Truman) 1945. gada deklarācija par ASV tiesībām uz tās kontinentālā šelfa dabas resursiem mudināja arī citas valstis pieteikt tiesības uz savas piekrastes jūras resursiem. 1958.–1960. gada ANO jūras tiesību konferencēs Ženēvā vēl aizvien neizdevās panākt vienošanos par teritoriālās jūras platumu un zvejniecības zonām, taču tika pieņemtas četras jūras tiesību konvencijas, tai skaitā konvencijas par teritoriālo jūru un kontinentālo šelfu. Šajā laika posmā ANO Starptautiskā tiesa (International Court of Justice of the UN) Hāgā izsprieda vairākas principiāli svarīgas lietas par valstu jurisdikciju jūras un zvejniecības un kontinentālā šelfa robežu delimitāciju.

ANO trešā jūras tiesību konference noslēdzās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (United Nations Convention on the Law of the Sea, UNCLOS) pieņemšanu 1982. gada 10. decembrī. Šī konvencija tiek dēvēta par “okeānu konstitūciju” (constitution of the oceans) un regulē plašu jūras tiesību jautājumu loku, tai skaitā nosaka teritoriālās jūras un piegulošās zonas platumu (respektīvi, 12 un 24 jūras jūdžu platumā no bāzes līnijām) un noteic piekrastes valstu tiesības uz 200 jūras jūdžu platu ekskluzīvu ekonomisko zonu un kontinentālo šelfu. Konvencija atzīst jūru, tās vidi un resursus par cilvēces kopējām vērtībām un aizsargā attīstības valstu intereses jūras resursu ieguvē. Ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas stāšanos spēkā 1994. gada 16. novembrī noslēdzās svarīgs starptautisko jūras tiesību vēstures posms. Konvencija ir plaši ratificēta, taču tās panāktā jūras tiesību normu jaunrade nebija pieņemama visām valstīm, tai skaitā ASV, kas to parakstīja, bet neratificēja. Konvencijas noteikumi par caurbraukšanas tiesībām teritoriālajā jūrā un atklātās jūras brīvībām kodificē spēkā esošās jūras paražu tiesības, kuras jārespektē visām valstīm.

Starptautisko jūras tiesību attīstība notiek ļoti dinamiski, taču tai ir raksturīgas vispārējo starptautisko tiesību nepilnības, tai skaitā domstarpības par jūras tiesību normu saturu un to pareizu piemērošanu. Daļēji to var izskaidrot ar spēkā esošo jūras tiesību normu neskaidrībām, īpaši jautājumos, kas nav pilnībā atrisināti Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā. Saskaņā ar jūras tiesību strīdu miermīlīgas atrisināšanas principu valstīm jāpanāk risinājumi diplomātiskā ceļā vai jāļauj izšķirt strīdus ANO Starptautiskajā tiesā.

Izvērtējot pašreizējo jūras tiesību stāvokli, jāņem vērā to spēja pielāgoties mūsdienu globālajiem izaicinājumiem, kas prasa dinamisku un inovatīvu pieeju tiesību normu piemērošanai un jaunradei.

Strauja ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās un klimata pārmaiņas negatīvi ietekmē Pasaules okeānu un tā bioloģisko daudzveidību. Vienlaicīgi pieaug pieprasījums pēc jūras dabas resursiem, kuru iegūšanai izmanto arvien modernākas tehnoloģijas. Jūras tiesību svarīgs uzdevums ir rast savlaicīgus un efektīvus risinājumus šīm globālajām problēmām.

Svarīga loma starptautisko jūras vides aizsardzības tiesību jaunradē ir ANO un tās specializētajām organizācijām. Pozitīvs piemērs ir 2023. gadā pieņemtais Nolīgums, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas. Ne vienmēr ir iespējams panākt ātrus un efektīvus risinājumus daudzpusējo starpvalstu līgumu formātā. Eiropas Savienība (ES; European Union, EU) aktīvi iesaistās jūras vides aizsardzības un kuģošanas drošības regulēšanā, bieži vien negaidot daudzpusējos risinājumus globālā līmenī.

Atsevišķi jūras tiesību jautājumi nav noregulēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā, piemēram, zemūdens kultūras mantojums atklātajā jūrā un jūras kara tiesības. Šādus jautājumus regulē citas konvencijas un starptautisko paražu tiesību normas. Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija nosaka karakuģu mierlaika caurbraukšanas tiesības un imunitāti, bet jūras kara tiesību normas meklējamas 1907. gada Hāgas konvencijā (Hague Convention) un 1949. gada Ženēvas konvencijā (Geneva Convention) un to protokolos, kā arī starptautiskajās humanitārajās tiesībās un paražu tiesībās. Jūras kara tiesību normas ir apkopotas 1994. gada Sanremo rokasgrāmatā par starptautiskajām tiesībām, kas piemērojamas bruņotiem konfliktiem uz jūras (San Remo Manual on International Law Applicable to Armed Conflicts at Sea).

Jūras tiesību normu efektīvu piemērošanu sarežģī starptautisko tiesību nozaru un režīmu savstarpējās mijiedarbības neskaidrības, īpaši piemērojot jūras tiesības jaunā kontekstā, piemēram, cilvēktiesību aizsardzības jautājumos. Šī tendence liek no jauna izvērtēt starptautisko tiesību pamatprincipus un leģitimitāti, t. s. valstu suverenitātes principu, kā arī starptautisko institūciju kompetenci jūras tiesību normu noskaidrošanā, kodificēšanā un tālākattīstībā.

Mūsdienās pieaug starpvalstu konflikti par tiesībām uz jūras resursiem, teritorijām un jūrasceļu izmantošanu. Spēkā esošās jūras tiesību pamatnormas, tai skaitā karogvalsts ekskluzīvas jurisdikcijas princips, miermīlīgas caurbraukšanas tiesības pa teritoriālo jūru un atklātās jūras brīvības, ir rūpīgi izveidots kompromiss, kas nodrošina taisnīgu un drošu jūras izmantošanu un tās resursu aizsardzību, taču t. s. ērtības karogu prakse atvieglo šo normu pārkāpšanu pretēji tiesību labticīgas izmantošanas principiem.

Starptautiskās jūras tiesības aizliedz valstu vienpusējās darbības, kas ir vērstas uz to suverenitātes paplašināšanu pretēji spēkā esošajām tiesību normām. Ir svarīgi noskaidrot, vai valstis drīkst vienpusēji noteikt nemainīgas bāzes līnijas ārkārtas situācijās, piemēram, lai pasargātu savu sauszemes teritoriju – un, tātad, suverenitāti – pret klimata pārmaiņu izraisīto jūras līmeņa celšanos. Nereti ir arī gadījumi, kad valstis nepamatoti okupē atklātās jūras teritorijas, kā arī ļaunprātīgi sagrābj citu valstu jurisdikcijā esošos jūras resursus. Jūras tiesību – kā starptautisko tiesību vispār – piespiedu izpildes iespējas ir ļoti ierobežotas, un to labticīga ievērošana ir pašu valstu ziņā.

Plaši atzīti starptautisko jūras tiesību institūti un centri ir Nīderlandes Jūras tiesību institūts (Nederlands Instituut voor het Recht van de Zee), Trumses Universitātes – Norvēģijas Arktiskās universitātes Norvēģijas Jūras tiesību centrs (Universitetet i Tromsø – Norges arktiske universitet, Norsk senter for havrett), Starptautiskās jūrniecības organizācijas Starptautiskais jūras tiesību institūts (International Maritime Organization, International Maritime Law Institute), Nantes Universitātes Jūras un okeānu tiesību centrs (Université de Nantes, Centre de Droit Maritime et Océanique), Kalifornijas Bērkli Universitātes Jūras tiesību institūts (University of California, Berkeley, Law of the Sea Institute), Dalhūzijas Universitātes Jūras un vides aizsardzības tiesību institūts (Dalhousie University, Marine & Environmental Law Institute) un Keiptaunas Universitātes Jūras un vides aizsardzības tiesību institūts (University of Cape Town, Institute of Marine and Environmental Law).

Kā starptautisko tiesību sastāvdaļa starptautiskās jūras tiesības pēta un tās māca pasaules spēcīgāko universitāšu juridiskajās fakultātēs, piemēram, Kembridžas Universitātes Juridiskās fakultātes Lauterpakta starptautisko tiesību centrā (Cambridge University, Faculty of Law, Lauterpacht Centre for International Law), Kopenhāgenas Universitātē (Københavns Universitet), Singapūras Nacionālās universitātes Starptautisko tiesību centrā (National University of Singapore, Centre for International Law), Britu Starptautisko un salīdzinošo tiesību institūtā (British Institute of International and Comparative Law), Edinburgas Universitātes Edinburgas Starptautisko un globālo tiesību centrā (Edinburgh University, Edinburgh Centre for International and Global Law) un Jūras kara tiesību koledžas Stoktonas Starptautisko tiesību centrā (Naval War College, Stockton Center for International Law).

Ietekmīgākie specializētie žurnāli angļu valodā ir Ocean Development and International Law (kopš 1973. gada, izdod Taylor & Francis), Journal of International Maritime Law (2003, Lawtext Publishing), Journal of Marine and Coastal Law (1986, Brill | Nijhoff), Marine Policy (1977, Elsevier) un Yearbook of Polar Law (2009, Brill | Nijhoff ), franču valodā Annuaire de Droit Maritime et Océanique (1993, Université de Nantes, Centre de Droit Maritime et Océanique; pirms tam Annuaire de droit maritime et aéro-spatial, 1987–1993, Éditions A. Pedone un Annuaire de droit maritime et aérien, 1974–1985, Éditions A. Pedone) un Le Droit maritime français (1923, Éditions Lamy, kopš 2011. gada izdod Wolters Kluwer France) un itāļu juridiskais žurnāls kuģošanas un jūras tiesību jomā ir Il Diritto Marittimo (1899, Dirmar). Izdevniecība Brill | Nijhoff izdod grāmatu sēriju Publications on Ocean Development.

Nīderlandiešu juristu Hugo Grocijs (Hugo Grotius) uzskata par vienu no 17. gs. ietekmīgākajiem starptautisko tiesību pētniekiem. H. Grocija darbs “Brīvā jūra” (Mare Liberum, 1609) balstījās uz romiešu un dabiskām tiesībām un noteica tā laika akadēmisko diskusiju un jūras tiesību attīstības turpmāko virzienu. Līdzīgi citiem autoriem, ieskaitot viņa oponentu Džonu Seldenu (John Selden), H. Grocijs iztirzāja jūras tiesību normas starptautisko tiesību analīzes ietvaros. 19. gs. franču pētnieks Teodors Ortolāns (Théodore Ortolan) un vācu pētnieks Ferdinands Perelss (Ferdinand Perels) analizēja jūras tiesības kā atsevišķu tiesību jomu, taču nesadalīja tās publiskajās un civiltiesiskajās normās. Tikai 20. gs. pētnieki sāka skaidri nošķirt starptautiskās publiskās jūras tiesību normas atsevišķajā tiesību normu kategorijā, piemēram, franču jurists Žilbērs Židels (Gilbert Gidel). Starp nozīmīgajiem 20. gs. pētniekiem minami Rāms Prākašs Ānands (Ram Prakash Anand) un Elizabete Manna-Borgēze (Elisabeth Mann Borgese), kura plaši rakstīja par jūras tiesību vēsturi, Globālo Dienvidu starptautisko tiesību perspektīvām un par jūras vides aizsardzību. Lielu ieguldījumu jūras tiesību attīstībā ir devuši arī Robins Čērčils (Robin Churchill, Dandī Universitāte, University of Dundee), Nīljifera Orala (Nilüfer Oral, Singapūras Nacionālā universitāte), Deivids Frīstons (David Freestone, Džordža Vašingtona Universitāte, George Washington University), Natālija Kleina (Natalie Klein, Jaundienvidvelsas Universitāte, University of New South Wales), Ēriks Frankss (Erik Franckx, Briseles Brīvā universitāte, Free University of Brussels) un Teds Makdormans (Ted McDorman, Viktorijas Universitāte, University of Victoria).