Jānis Brants bija Aleksandra Augstumu slimnīcas (mūsdienās Nacionālais psihiskās veselības centrs) direktors (04.1920.–08.1940. un 08.1941.–03.1944.).

J. Brants piedzima Jauntīrumdrandos lauksaimnieka Pētera Paula Branta (dzimis Drešers, vēlāk adoptēts) un Zanes (dzimusi Brante) ģimenē kā vecākais no trijiem bērniem. Kristīts Smiltenes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

22.08.1922. Rīgā J. Brants salaulājās ar Liliju Pārupi. Dzīvesbiedre bija pazīstama publiciste, grāmatas “Latviešu sieviete” (1931) autore, arī mēnešraksta “Latviete” redaktore (1934–1940). Viņa atbalstīja vīru darbā, rīkojot saviesīgus pasākumus Latvijas Baltā krusta biedrības sieviešu patversmē Sarkandaugavā, kur uzturējās bez pajumtes palikušās izārstētās Aleksandra Augstumu slimnīcas pacientes (prostitūtas). Jau būdama atraitne, L. Brante Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un dzīvoja Vācijā. Bērnu abiem nebija.

Pirmo izglītību J. Brants ieguva Smiltenes pagasta skolā, pēc tam mācījās Kārļa Millera privātajā reālskolā Cēsīs (1902–1904) un Andreja Millera reālskolā Rīgā (1906–1909). No 1909. gada rudens semestra J. Brants studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), taču Pirmā pasaules kara dēļ studijas pārtrauca. Vēlāk nokārtoja valsts eksāmenus un 26.03.1918. Tērbatas Universitātē ieguva ārsta diplomu.

J. Brants papildināja zināšanas veneroloģijā Berlīnē (1921) un Parīzē (1924, 1927), kur iepazinās ar jaunu metodi sifilisa ārstēšanā, izmantojot bismuta preparātus. Pētot šo tēmu, J. Brants 30.04.1929. Latvijas Universitātē (LU) aizstāvēja doktora disertāciju “Asins morfoloģiskās pārmaiņas, sifilisu ārstējot ar bismutu” un ieguva medicīnas doktora grādu.

Bija studentu korporācijas “Lettonia” filistrs. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. J. Brants mobilizēts armijā, kur bija jaunākā ārsta pienākumu izpildītājs, tad jaunākais ordinators 6. apvienotajā lazaretē Daugavpilī (1914–1916), jaunākais ārsts 7. Turkestānas strēlnieku divīzijas pārsienamajā punktā (1916–1917). 1917. gadā iecelts par 303. rezerves kājnieku pulka ārstu. Aizkomandēts uz Anapas un Semigorjes kūrortiem pie Melnās jūras. 1918. gada sākumā atvaļināts un atgriezās Latvijā.

Latvijas Neatkarības kara laikā J. Brants bija ārsts Salacgrīvā (1918–1919). No 28.01.1919. J. Brants bija Aleksandra Augstumu slimnīcas ārsts ordinators, no 1920. gada līdz 1940. gadam – šīs slimnīcas direktors (no 26.01.1920. slimnīcas direktora vietas izpildītājs, no 01.04.1920. slimnīcas direktors), kurš veicināja slimnīcas izaugsmi.

Pēc Dr. med. grāda iegūšanas (1929) J. Brantu ievēlēja par LU privātdocentu (1930). Viņš lasīja lekcijas par ādas un veneriskajām slimībām, par venerisko slimību mikrobioloģiju un diagnostiku, dzimumdzīves fizioloģiju un patoloģiju.

J. Brants zinātniskā nolūkā viesojās Zviedrijā, Ungārijā, Somijā, Itālijā un Austrijā. J. Brants bija Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes loceklis, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, darbojies Latvijas Veselības veicināšanas biedrībā.

1940. gada jūnijā J. Brants piedzīvoja Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā un viņa atstādināšanu no direktora amata. 1941. gada vasarā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā J. Brants direktora amatu atguva, taču Aleksandra Augstumu slimnīcas hroniski garīgi slimo masveida iznīcināšana 1942. gadā, ko īstenoja nacistu okupācijas vara, iespējams, nelabvēlīgi ietekmēja J. Branta veselību.

J. Brants pēkšņi nomira Aleksandra Augstumu slimnīcā 54 gadu vecumā naktī uz 31.03.1944. Apbedīts Smiltenes kapos blakus vecākiem.

Publicējis vairāk nekā 40 zinātniskus rakstus veneroloģijā, piemēram, “Salvarsana darbības blakus un toksiskās parādības” (1925), “Sifilisa ārstēšana ar malāriju” (1929), “Asins recekļa izmantošana seroloģiskai pārbaudei” (1932).

J. Brants pētīja leproloģiju, sociālo veneroloģiju, venerisko slimību diagnostiku un ārstēšanu, īpašu uzmanību pievērsa sifilisa serumdiagnostikai. Viņa zinātniskie darbi publicēti latviešu, vācu un franču valodā.

J. Brants bija mēnešraksta “Latvijas Ārstu Žurnāls” redakcijas kolēģijas loceklis (1932–1939) un žurnāla rakstu par sifilisa serumdiagnostiku, venerisko slimību profilaksi, Aleksandra Augstumu slimnīcas vēsturi autors.

J. Brants veltīja daudz enerģijas Aleksandra Augstumu slimnīcas modernizācijai, kā arī tolaik plašākās un labākās seroloģiskās laboratorijas izveidošanai Latvijā, kas bija piemērota arī zinātniskiem pētījumiem.

J. Brants aktīvi piedalījās Pirmajā Latvijas Ārstu un zobārstu kongresā Rīgā (11.–13.09.1925.), kurā sabiedrības vērību pievērsa tolaik aktuālām tēmām: abortam, veneriskām slimībām un prostitūcijai. J. Brants kongresā nolasīja divus ziņojumus – “Sifilisa ārstēšana” un “Kā cīnīties ar sifilisu Latvijā” –, jo vairāk nekā divas trešdaļas Aleksandra Augstumu slimnīcas pacientu bija veneriskie slimnieki (tā kā antibiotikas vēl nebija atklātas, smadzeņu sifilisa dēļ pacientiem bija arī smagi psihiski traucējumi).

Apbalvots ar Krievijas III šķiras Sv. Staņislava ordeni (1915).

Triju Zvaigžņu ordenis (1928, III šķira), Latvijas Sarkanā Krusta Goda krusts (1936), Atzinības krusts (1938, III šķira).