Klemenss Meternihs kopš Napoleona I (Napoléon I^er) gāšanas 1814. gadā kļuva par vienu no Eiropas ietekmīgākajiem politiķiem un vadīja kontinenta politisko un teritoriālo reorganizāciju. Viņu uzskata par šim laikam raksturīgās starptautiskās spēku līdzsvara sistēmas, sauktas par “Eiropas koncertu” vai “Meterniha sistēmu”, idejas autoru un galveno veidotāju. K. Meternihs bija viens no ievērojamākajiem diplomātiem un valstsvīriem Eiropā 19. gs. pirmajā pusē.

K. Meternihs cēlies no dižciltīgas dzimtas, kuras sākotne saistāma ar mūsdienu Vācijas Reinzemes-Pfalcas federālās zemes pilsētu Kohemu. Ar dzimtas izcelsmi saistītā Vinneburgas pils Reinas krastā līdz mūsdienām saglabājusies pilsdrupu veidā. Dzimis austriešu diplomāta un valsts darbinieka Franča Meterniha-Vinneburga-Beilšteina (Franz Georg Karl Graf Metternich-Winneburg-Beilstein) un senas Elzasas dižciltīgās dzimtas atvases Marijas, dzimušas grāfienes Kagenekas (Maria Beatrix Aloisia von Kageneck) četru bērnu ģimenē. Zināšanas apguvis mājmācībā pie labiem privātskolotājiem. Agri iepazinis franču apgaismības autoru, piemēram, Voltēra (Voltaire) un franču enciklopēdistu, darbus. 1788. gadā sāka valsts zinību studijas Strasbūras Universitātē (Die Universität Straßburg, Université de Strasbourg), vēlāk līdz 1794. gadam studijas turpināja Maincas Universitātē (Die Universität Mainz). Maincā uz K. Meternihu spēcīgu iespaidu atstāja vēsturnieka un valsts teorētiķa Nikolausa (Niklasa) Fogta (Nikolaus (Niklas) Vogt) idejas par spēku līdzsvarā un kristīgajā ticībā balstītu Eiropas republiku, kurā Vācijai būtu vadošā vieta. Aizrāvās arī ar ģeogrāfijas, dabas, medicīnas u. c. jautājumiem, par kuriem viņam vienmēr bija liela interese. Piemēram, 1817.–1835. gadā organizēja un pat no personīgajiem līdzekļiem sākotnēji finansēja Brazīlijas izpētes ekspedīciju.

K. Meternihs bija precējies trīs reizes. 1795. gadā K. Meternihs apprecējās ar grāfieni Mariju Eleonoru fon Kaunicu-Rītbergu (Marie-Eleonore von Kaunitz-Rietberg), kādreizējā Austrijas kanclera Vencela Kaunica-Rītberga (Wenzel Anton Graf Kaunitz-Rietberg) mazmeitu. Abu laulībā dzima septiņi bērni. Šī laulība K. Meterniham radīja politiskajai karjerai nepieciešamo saikni ar Austrijas muižniecību un politiku, ko viņš jau sen bija vēlējies. Pēc pirmās sievas nāves K. Meternihs 1825. gadā salaulājās ar Mariju fon Leikamu (Maria Antonia von Leykam), kura mira dēla dzemdībās, un 1831. gadā K. Meternihs salaulājās ar grāfieni Melāniju Ziči-Ferarisu (Melanie Zichy-Ferraris). Trešajā laulībā dzima pieci bērni. Pēdējais K. Meterniha tiešais pēctecis, ar kura nāvi 1992. gadā noslēdzās viņa uzvārda līnija, bija mazmazdēls Pauls Alfonss fon Meternihs-Vinneburgs (Paul Alfons von Metternich-Winneburg) – pazīstams autosportists un autosporta organizāciju funkcionārs.

Diplomātiskās darbības laikā K. Meterniham bija plaši ārlaulības sakari, tostarp arī ar Baltijas vācu aristokrātijas pārstāvi un Eiropas diplomātu aprindās ietekmīgo Katrīnu Līvenu (Katharina Alexandra Dorothea Fürstin von Lieven), dzimušu Benkendorfu (von Benckendorff) un ar Napoleona I māsu Karolīnu (Maria Nunziata Carolina Buonaparte). Ir liecības par vairākiem ārlaulības sakaros ar dažādām sievietēm dzimušajiem K. Meterniha pēctečiem, pazīstamākais no tiem ir austriešu diplomāts Aleksandrs fon Hībners (Alexander von Hübner). Ārlaulības sakaru dēļ K. Meternihu mēdza kritizēt par netiklību un laikmeta pilsoniskajiem ģimenes ideāliem neatbilstošu dzīvesveidu.

1801. gadā K. Meternihu iecēla par Austrijas erchercogistes sūtni Saksijas Karalistes galmā Drēzdenē, ar to sākas viņa augstākā līmeņa diplomāta karjera. 1803. gadā K. Meternihs kļuva par sūtni Prūsijas Karalistes galmā Berlīnē. Diplomāta postenī Berlīnē K. Meternihs slepeni un mērķtiecīgi sāka veidot Austrijas pretfranču koalīciju ar Lielbritāniju un Krieviju. Viltība turpmākajā K. Meterniha politikā slēpās tajā, ka viņš centās ārēji uzturēt arī visdraudzīgākās attiecības ar franču diplomātiem un valstsvīriem. Pakāpeniski mainījās viņa uzskati par tautas nozīmi politiskajā procesā. Ja sākumā viņš atbalstīja tautas iniciatīvu un kopīgu pretošanos Napoleonam, tad vēlāk apšaubīja tautas iniciatīvas spējas un tautas viedokļa jēgpilnību.

Napoleona karu laikā 1806. gadā K. Meternihs bija Austrijas Impērijas sūtnis Francijā un daļēji ar Parīzē piekopto ārlaulības sakaru palīdzību ieguva detalizētu informāciju par situāciju un noskaņojumu franču un citu valstu politiskajās aprindās. Viņa optimistiskais starptautiskās situācijas novērtējums pamudināja Austriju 1809. gadā uzsākt karu pret Franciju. Neskatoties uz neveiksmi karā un teritoriālajiem zaudējumiem, K. Meterniha prestižs bija kāpis un 08.10.1809. Austrijas Impērijas ķeizars Francis I (Franz I.) iecēla viņu par ārlietu ministru. Šo amatu K. Meterniham izdevās noturēt gandrīz četrdesmit gadus, veidojot īpašu laikmetu Austrijas starptautiskajā politikā.

K. Meternihs aktīvi iesaistījās starptautiskās situācijas noregulējumā kopš 1812.–1813. gada. Sākumā viņš piekrita kopā ar Franciju sakaut Krieviju. Pēc Francijas neveiksmes karā pret Krieviju, K. Meternihs pārorientējas un turpināja starptautiskā noregulējuma politikas izveidi jaunajos apstākļos. Gan Austrijas Impērijā, gan ārzemēs K. Meternihs izpelnījās atzinību kā virtuozs sarunu vedējs. 1813. gadā noslēgtajā Reihenbahas līgumā starp Austriju, Prūsiju un Krieviju K. Meternihs apņēmās iesaistīt Austriju karā pret Franciju. Tomēr turpmāk neatbalstīja Francijas pilnīgu sakāvi, jo baidījās, ka tādējādi Eiropā sāks dominēt neaprēķināmā Krievija.

Pēc personīgā triumfa Vīnes kongresā (1814–1815) K. Meterniha vara valstī pakāpeniski nostiprinājās, un 1821. gadā K. Meternihs kļuva par valdības vadītāju – kancleru. 1848. gadā revolūcijas laikā sabiedrībā un valdošajā elitē kulmināciju sasniedza neapmierinātība ar cenzūru un intelektuālās domas apspiestību valsī. Pat pašam K. Meterniham tuvās valdības aprindas pieprasīja viņa atkāpšanos, tā rezultātā viņš bija spiests atteikties no valsts amatiem un doties emigrācijā. 1851. gadā K. Meternihs atgriezās valstī un bieži konsultēja ķeizaru Franci Jozefu I (Franz Joseph I.), tomēr valdības darbā vairs neiesaistījās. K. Meternihs mira 1859. gadā Vīnē, apglabāts kādreizējā Plasas klosterī Bohēmijā (tagad Plasi, Čehijā), kas, pārveidots laicīgā būvē, atradās viņa īpašumā.

Vīnes kongress bija K. Meterniha politiskās darbības kulminācija. Viņa milzu panākums bija tas, ka šis starptautiski nozīmīgais Eiropas kārtības noregulējuma pasākums notika tieši Vīnē. Kongress kļuva par pasaules vēsturē nepiedzīvotu saviesīgu notikumu, kas līdzinājās nebeidzamiem svētkiem. K. Meternihs lielā mērā tur risināja vācu un itāļu vienotības jautājumus, kuros Habsburgu dinastijai (Haus Habsburg) bija savas ģeopolitiskās intereses. K. Meterniha iniciatīva bija vācu valstu alianse – 1815. gadā izveidotā Vācu Savienība. Līdzīgu alianses risinājumu viņš bija iecerējis itāļiem, bet tas neīstenojās. Kongresa rezultātā Austrijas Impērijai pienācās lielākie teritoriālie ieguvumi, tostarp Lombardija un Venēcija.

Laika gaitā K. Meterniha vērtējums nav bijis vienots, un tajā ir novērojamas izmaiņas. Pamatā K. Meternihu pieņemts vērtēt kā 19. gs. pirmās puses Eiropas konservatīvo spēku galveno balstu. 19. gs. otrajā pusē viņu Eiropā bieži kritizēja par nostāšanos pret progresu, kā arī pret liberālām un konstitucionālām reformām. Pēc Otrā pasaules kara K. Meterniha vērtējums kļuva līdzsvarotāks, bijusi vērojama tendence mazināt viņa nopelnus starptautiskajā politikā. K. Meterniha īstenoto spēka līdzsvara politiku, kas liedza kādai no varām dominēt, pieņemts vērtēt kā racionālu, jo tā ļāva nodrošināt ilgstošu mieru Eiropā (sauktu par “Meterniha laikmetu”), tostarp radīja pamatus Austrijas Impērijas un vēlākās Austroungārijas pastāvēšanai līdz Pirmā pasaules kara noslēgumam. Atzīts arī, ka K. Meternihs bija viens no pirmajiem modernās pasaules diplomātiem, kas agri saredzēja bīstamo Krievijas vēlmi diktēt politiku Eiropā, tādējādi uzskatāms par izcilu diplomātijas stratēģi un nākotnes vizionāru.

K. Meternihs bija apbalvots ar visiem augstākajiem Austrijas ordeņiem, ieguvis grāfa un prinča titulus, saņēmis daudzu vācu valstu, kā arī Brazīlijas, Francijas, Krievijas, Spānijas u. c. prestižākos apbalvojumus.

K. Meterniha portretus gleznojis izcilais romantisma laikmeta franču mākslinieks Fransuā Žerārs (François Pascal Simon Gérard) un ievērojamākais britu 19. gs. pirmās trešdaļas portretists Tomass Lorenss (Thomas Lawrence), K. Meternihs dokumentēts arī agrīnajās 19. gs. vidus fotogrāfijās. Bieži atainots spēlfilmās, kuru sižets saistīts ar Napoleona laikmetu, piemēram, 2002. gada starptautiskā kopražojuma seriālā “Napoleons” (Napoléon, režisors Īvs Simono, Yves Simoneau).

Koblencas vecpilsētā ir saglabājusies K. Meterniha dzimtas māja, kas uzbūvēta 1674. gadā, tā tiek izmantota galvenokārt mākslas izstāžu rīkošanai.