Augusts Julla bija mākslinieks: keramiķis, tēlnieks, gleznotājs, arī sabiedriskais darbinieks. A. Julla bija daudzpusīga un sabiedriski aktīva personība; ilgstoši strādāja kā skolotājs, aktīvi popularizēja latviešu lietišķo mākslu, bija Cēsu Valsts amatniecības skolas izveidotājs. Viņš bija viens no pirmajiem profesionālajiem keramiķiem Latvijā, jūgendstila aizsācējs. Darinājis divus monumentālus pieminekļus.

A. Julla piedzima Jāņa un Sapas (Sofijas) Jurlu ģimenē; viņa tēvam piederēja ķieģeļu ceplis un liela lauku saimniecība, ģimene bija turīga. A. Jullam bija vairāki brāļi un māsas.

1887. gadā viņš beidza Liepas pagasta skolu, no 1887. līdz 1892. gadam mācījās Cēsu pilsētas skolā un turpat 1893. gadā ieguva tautskolotāja tiesības. 1900. gadā iestājās Venjamina Blūma zīmēšanas skolā Rīgā. No 1906. gada līdz 1912. gadam ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas stipendiju mācījās Pēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица), kur profesora Karla Kēlera (Karl Köhler) vadībā ieguva mākslinieka keramiķa pirmās šķiras grādu un tiesības pasniegt zīmēšanu vidusskolās.

A. Julla visu mūžu aktīvi darbojās kā skolotājs un skolu dzīves organizators, sabiedrisks darbinieks un mākslinieks. Viņš no 1893. līdz 1896. gadam strādāja Lubānas tautskolā, no 1896. līdz 1898. gadam – Alūksnes draudzes skolā. 1895. gadā piedalījās Jelgavā notikušajos IV Vispārējos dziesmu svētkos un pirmajā visas Latvijas Lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādē ar gleznu “Lielā Ellīte”.

No 1904. līdz 1907. gadam A. Julla apmeklēja Vidzemes amatnieku sētas, pētīja amatnieku darba paņēmienus un paražas, zīmēja viņu darba rīkus un gatavo produkciju. Viņu interesēja pītie meldru krēsli, koka trauki un keramika. Ar iegūtajām atziņām viņš vairākkārt dalījās Rīgas Latviešu biedrības Rūpniecības nodaļas sapulcēs, publicēja rakstus žurnālā “Austrums” (1903, 1905–1906), laikrakstā “Latvija” (1907), žurnālā “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” (1923).

Ar māla kā materiāla īpašībām A. Julla iepazinās, jau strādājot tēva ķieģeļu ceplī; bērnībā viņš mālā veidoja dzīvniekus. Viņa pirmais zināmais, bet nesaglabājies keramikas darbs ir dārza vāze (1905). Pēc tēva nāves 1912. gadā viņš izmaksāja saviem radiniekiem viņu mantojuma daļas un ķieģeļu ceplī ierīkoja keramikas darbnīcu, darbojās tur 20. gs. 20. gados; materiālo apstākļu dēļ to slēdza. Vēlāk viņš darbojās tēlniecībā un glezniecībā.

20. gs. sākumā aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā. Šajā laikā viņš darināja zīmējumus atklātnēm, metus karogiem, altāra segām, zīmēja vinjetes žurnāliem “Austrums” un “Vārds”. Jāņa Ozola izdevniecība Cēsīs izdeva literātu un kultūras darbinieku portretu sēriju pastkartes formātā; tām A. Julla zīmēja vinjetes.

No 1913.  līdz 1914. gadam A. Julla piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības izstādēs, kā arī strādāja par pasniedzēju Cēsu amatnieku biedrības vakara kursos un M. Milleres pamatskolā un vidusskolā Rīgā. Šajā laikā vadīja sava pagasta kori, prata spēlēt vijoli, vēlāk darbojās arī amatierteātrī.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, A. Julla pārcēlās uz Rīgu, darbojās latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā, bija sevišķu uzdevumu ierēdnis. Krītot Rīgai, A. Julla pārcēlās atpakaļ uz Vidzemi. 1916. gadā viņa darbi bija eksponēti latviešu mākslas izstādē Lemersjē galerijā (Галерея Лемерсье) Maskavā.

No 1916. gada līdz 1918. gadam viņš bija skolotājs Latviešu Izglītības biedrības vidusskolā un M. Milleres pamatskolā un vidusskolā. 1919. gadā A. Julla nodibināja Cēsu Rūpniecības biedrību, Liepas pagasta kooperatīvu, Cēsīs nodibināja amatniecības vakara kursus, kurus 1920. gada janvārī pārveidoja par Latvijā pirmo amatniecības skolu – Cēsu Valsts amatniecības skolu (mūsdienās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums), no 1920. līdz 1923. gadam bija tās vadītājs. Viņš vēlējās skolu izveidot par modernu mācību iestādi, kurā apvienotu amatu un mākslas izglītību; iecere līdz galam netika realizēta. Par pedagogiem viņš uzaicināja Kārli Brencēnu un Kārli Baltgaili. Skolā A. Julla turpināja strādāt kā skolotājs līdz 1936. gadam. Viņa skolnieks Vilis Vasariņš mācības turpināja Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcā pie Rūdolfa Pelšes. Skolā mācījās arī Arturs Dronis, Jānis Rozenbergs, Arnolds Vilkins un citi.

1919. gada 1. maijā, atzīmējot padomju varas valdīšanas pusgadu, A. Julla izveidoja svētku dekoru Cēsīs, Konventa laukumā (mūsdienās Vienības laukums) – ap 7 m augstu īslaicīgu pieminekli, kas atveidoja baltakmens piramīdu, kuru šķeļ sarkans ķīlis. 20. gs. 20. gados A. Julla bija Cēsu pilsētas domnieks, darbojās Izglītības ministrijas skolu programmu komisijā, Latviešu strēlnieku komitejā, Liepas pagasta padomē, dibināja “Amatas elektrības akciju sabiedrību” Cēsīs. 1936. gadā A. Julla pensionējās un pārtrauca skolotāja darbu.

Viņš apprecējās 1940. gadā, sieva Milda Julla (dzimusi Kalniņa). Otrā pasaules kara laikā ģimene Jullās nodarbojās ar lauksaimniecību.

1946. gadā A. Jullam kā saimniecības īpašniekam par nodokļu nenomaksāšanu tika piespriesti divi gadi cietumā ar daļēju mantas konfiskāciju.

1949. gada 25. martā A. Jullu ar dzīvesbiedri Mildu izsūtīja uz Sibīriju, Tomskas apgabala Čainskas rajona Kolominskije Grivi ciemu. Pazušanā gāja ne tikai vairākās paaudzēs iekoptā saimniecība, bet arī mākslinieka darbi. Izsūtījumā dzīvodams, viņš kļuva depresīvs, skuma pēc dzimtenes, sieva strādāja par labības svērēju un mājkalpotāju un viņu atbalstīja un uzturēja. Izsūtījumā viņš sacerēja dzejojumu “Liepas kalna folklora” (pieejams Cēsu Centrālajā bibliotēkā).

A. Jullas ģimene no Sibīrijas atgriezās 1956. gada rudenī, taču dzimtajās mājas dzīvot nevarēja, jo tur jau bija citi iemītnieki. Atlikušo dzīves daļu viņš pavadīja Raunā, Baižkalna Mūros pie sievas brāļa Pētera Kalniņa.

Dzīves laikā A. Jullam personālizstāžu nebija. Viņa 150. jubilejas izstāde “Augusts Julla – dižākais no liepēniešiem” notika Cēsu Izstāžu namā no 27.12.2022. līdz 19.03.2023.

2022. gada vasarā tika atklāta izstāde Liepā “Kas tu esi, August Julla?”.

20. gs. sākumā A. Julla strādāja keramikā, darināja dekoratīvus traukus ar jūgendstilam raksturīgiem plastiskajiem augu, dzīvnieku, ūdens stihijas motīviem, piemēram, lielu vāzi ar vijīgu ūdens straumju un zivju atveidiem (20. gs. sākums) un dekoratīvu trauku ar krabi (1906–1912,  Dekoratīvas mākslas un dizaina muzejs). Līdzīga vāze ar zivju motīvu (1912) atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzeja kolekcijā. Darinājis arī sīkplastiku, dekoratīvas flīzes.

A. Julla ir divu monumentālu pieminekļu autors. 1927. gadā atklāja no 1915. līdz 1920. gadam kritušo karavīru brāļu kapu pieminekli Lejas kapos Cēsīs, Lenču ielā 15. Piemineklis ir divpusīgs – pret vārtiem vērstajā pusē reljefā atveidotas karavīra un aizsarga figūras, pretējā pusē – māte ar kritušajiem dēliem. Tās sejas atveidojumā A. Julla iemūžināja savas mātes Sapas vaibstus. Pieminekļa fasādes daļā ir uzraksts: “Mums dzīvība –  dzimtenei veltījums, miers Latvijas klēpī – dārgs ieguvums. Latvijas neatkarības cīnītājiem. 1915–1920”. Piemineklis laikā, kad tapa Rīgas Brāļu kapi un Brīvības pieminekļa vēl nebija, bija nozīmīgs visas Latvijas mērogā kā viens no skulpturāliem Neatkarības kara memoriāliem. Piemineklis darināts no granīta, figūras – vara galvanoplastikas tehnikā. A. Julla zīmēja arī projektu kapu vārtiem.

1935. gadā tika atklāts piemineklis 1919. gada Cēsu kauju, tajās kritušo latviešu un igauņu karavīru piemiņai un Strazdumuižas pamiera parakstīšanas atcerei jeb piemineklis Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Liepā, apmēram kilometru no Lodes stacijas, pie Rūpnīcas ielas. Pieminekļa kopforma ir kā 10 m augsta šūnakmens radze, kurā iekalts latviešu zemnieka karavīra tēls, kurš vienu roku balsta uz spīļarkla, bet otrā tur augstu paceltu zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota A. Jullas tēva pēcnāves maska. Pieminekļa labajā pusē ir uzraksts, dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa rindas: “Latviet, tev Tēvzemes brīvību varoņi sniedza kā balvu, kad šai vietai tuvojies tu, zemu liec savu galvu.” Pieminekļa kreisajā pusē ir teksts: “Igauņi! Piemiņa jums: talkā nācāt mums.”

Sava laika skulpturālo principu kontekstā A. Jullas darinātajām figūrām trūkst tektoniskuma, vairākfigūru grupa Cēsīs sagādājusi kompozicionālas grūtības, kas skaidrojams ar keramiķa profesionālo izglītību, kurā izpalika akadēmiskas cilvēka figūras studijas. Tomēr A. Jullas individuālā stila raksturs laika gaitā ieguva noteiktu vērtību; pieminekļi sekmīgi pildīja tiem paredzēto memoriālo funkciju.

Glezniecībā viņš izveidoja mīkstināta otas triepiena stilu eļļas tehnikā, tonāli harmonizētā krāsu gammā (“Zvārguļu Edvarda portrets”, “Ziema” , bez datējuma, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs).

A. Julla bija viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem keramiķiem, tautas lietišķās mākslas pētniekiem. Nozīmīgs bija viņa ieguldījums mākslas izglītībā, attīstot un popularizējot profesionālu lietišķo mākslu. Lielu sava laika daļu A. Julla veltīja sabiedriskajai darbībai, veicinot Cēsu apkārtnes attīstību un kultūras dzīvi. Strādājis tēlniecībā un glezniecībā, attīstot neakadēmisku individuālo stilu.

1897. gadā lauksaimniecības izstādē Cēsīs A. Julla saņēma godalgu par Alūksnei veltītajām gleznām. 1934. gadā viņam tika piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.