No mūsdienās zināmajiem dzīvajiem organismiem apmēram divas trešdaļas ir kukaiņi. Pēc dažādiem aprēķiniem kukaiņu sugu skaits pārsniedz vienu miljonu, bet prognozētais sugu skaits ir 5,5 miljoni. Ik gadu tiek atklāti un aprakstīti 6000–9000 jaunu kukaiņu sugu. Ņemot vērā, ka aprakstīšanas ātrums ir nemainīgs jau vairākas desmitgades, bet sugu izmiršanas ātrums ir 1–5 % gadā, ne visas sugas izdosies atklāt, pirms tās būs izzudušas.

Kukaiņu izpēte ļauj risināt praktiskus augu aizsardzības, cilvēka un dzīvnieku veselības, apdraudēto kukaiņu sugu aizsardzības jautājumus, cilvēka radītās sekas vidē. Kukaiņi (piemēram, augļu mušas drozofilas) ir piemēroti modeļorganismi ģenētikas, mikroevolūcijas, evolucionārās bioloģijas, ekoloģiskās imunoloģijas, ekosistēmu funkcionēšanas pētījumiem. Kukaiņi kalpo arī kā ekosistēmu bioloģiskās kvalitātes indikatori, piemēram, taisnspārņi indicē pelēko kāpu kvalitāti, trīsuļodu sugas – saldūdeņu kvalitāti. Entomoloģija pēta jautājumus, kas saistīti ar kukaiņu lomu vielu apritē, jo tie ir dzīvnieku un augu atlieku galvenie noārdītāji. Šie pētījumi saistīti ar simbiotisko mikroorganismu – sēņu un baktēriju – izpēti. Nozīmīgi ir pētījumi par apputeksnētājiem, kas nodrošina augu pastāvēšanu un pārtikas produktus, īpaši saistībā ar ģenētiski modificētu augu īpatsvara palielināšanos. Meža entomoloģija un lauksaimniecības entomoloģija pēta augu kaitēkļus un to regulācijas metodes. Medicīnā nozīmīgi ir pētījumi par kukaiņiem – vīrusu, baktēriju, parazītu pārnēsātājiem. 21. gs. sākumā izveidojusies jauna nozare – kukaiņu biotehnoloģija, kas izmanto kukaiņus (vai to orgānus, vielas, fizioloģiju) pārtikas ražošanā, medicīnā, augu aizsardzībā. 

Entomoloģija ir zooloģijas apakšnozare. Galvenie entomoloģijas virzieni atbilst lielajiem taksoniem (kārtām vai ekoloģiski/ekonomiski nozīmīgām dzimtām): koleopteroloģija (pēta vaboles), dipteroloģija (divspārņus), lepidopteroloģija (tauriņus), trihopteroloģija (makstenes), odonatoloģija (spāres), ortopteroloģija (taisnspārņus), hemipteroloģija (blaktis), himenopteroloģija (plēvspārņus, ietverot melitoloģiju, kas pēta bites, un mirmekoloģiju, kas pēta skudras), izopteroloģija (pēta termītus) un citi. Pastāv vēl detalizētāks iedalījums, piemēram, karabidoloģija (pēta skrejvaboļu dzimtas sugas), cecidoloģija (pēta pangu izraisītājus). Pēc pētījumu mērķa izdala vispārīgo entomoloģiju, kas aptver galvenokārt ekonomiski nenozīmīgas sugas, un pielietojamo entomoloģiju  (lauksaimniecības, meža, medicīnisko, veterināro), kas pēta ekonomiski nozīmīgas sugas. Izdala arī šaurākus entomoloģijas virzienus, piemēram, tiesu entomoloģiju. Entomoloģija mijiedarbojas ar ekoloģiju, biometriju, dabas aizsardzību, embrioloģiju, bioķīmiju, etoloģiju, ģenētiku, etnogrāfiju, bioniku, biofiziku u. c. zinātnes nozarēm.

Galvenās entomoloģijas koncepcijas saistītas ar kukaiņu būtisko lomu pasaules ekosistēmu ilgtspējības nodrošināšanā, ar cilvēka darbības draudiem bioloģiskajai (tai skaitā kukaiņu) daudzveidībai, kā arī ar to, ka cilvēks pats no šīs daudzveidības ir atkarīgs.

Ekonomiskākā metode faunas pētījumos ir kukaiņu ievākšana ar entomoloģisko tīkliņu, kas aprīkots ar modifikācijām. Augsnes faunas pētījumiem izmanto Bārbera tipa lamatas – augsnes līmenī ieraktu glāzi ar jumtu, kurā iepildīts fiksējošs šķīdums (etiķis, etilēnglikols, formalīns, sālsūdens). Nakts kukaiņu, galvenokārt tauriņu, izpētei izmanto ultravioletās gaismas spuldzes, kuras izvieto pirms balta ekrāna, vai īpaši veidotās Malēzes lamatas – dažādas konstrukcijas teltīs ar uztvērējtrauku. Malēzes lamatas pamatojas uz to, ka kukaiņiem ir pozitīva fototaksija, tādējādi tie sapulcējas telts virsotnē, kur uzmontēts uztvērējtrauks. Meža un lauksaimniecības kaitēkļu kontrolei un prognozēšanai lieto feromonu lamatas, kurās izmanto kukaiņu mātīšu izdalītos dzimumferomonus – gaistošas vielas, kas pievilina tēviņus. Lamatās izmanto dzeltenus līmes vairogus, jo dzeltenā krāsa imitē ziedu krāsu un tādējādi pievilina kukaiņus. Ūdens kukaiņu kāpuru izpētei izmanto klasiskās hidrobioloģijas metodes, piemēram, bentometru. Sugu noteikšanai izmanto mikroskopus. Kopš 20. gs. 90. gadiem taksonomijā izmanto kukaiņu DNS sekvencēšanu, izmantojot polimerāzes ķēdes reakciju, kas ļauj precīzi noteikt sugu un noskaidrot tās radniecību pēc DNS sekvenču līdzības.

Pirmās liecības par kukaiņiem atrodamas dažādu tautu mutvārdu folklorā. Senie ēģiptieši jau 3366. g. p. m. ē. iekļāva svēto skarabeju un medus biti reliģiskos rituālos. Senākais kukaiņa – medus bites – zīmējums uz alas sienas datējams ar 1800.–1700. g. p. m. ē. Vecajā Derībā aprakstītas bites, klejotājsiseņi, bruņutis, to darbības sekas. Kukaiņu dzīvi pirmie sistematizēja sengrieķu domātāji Demokrits no Abdērām (Δημόκριτος ο Αβδηρίτης) un Aristotelis (Aριστοτέλης). Pētniecība uzplauka renesanses laikmetā, kad kukaiņu attīstību un fizioloģiju pētīja itāļu dabas zinātnieki Frančesko Redi (Francesco Redi) un Marčelo Malpigi (Marcello Malpighi). Tam sekoja franču zinātnieka Renē Antuāna Feršo de Reomīra (René Antoine Ferchault de Réaumur) darbs “Raksti par kukaiņu attīstību” (Mémoires pour servir à l’histoire des insectes, 1734–1742) septiņos sējumos. Ievērojamu ieguldījumu entomoloģijā deva Antonijs Filipss van Lēvenhuks (Antonie Philips van Leeuwenhoek), pilnveidojot mikroskopu. Par entomoloģijas kā zinātnes pirmsākumu uzskata 1758. gadu, kad zviedru botāniķis, ārsts un zoologs Karls fon Linnejs (Carl von Linné) darba “Dabas sistēma” (Systema Naturae) 10. sējumā lika pamatus mūsdienu binārai nomenklatūrai. 18. gs. vidū jau bija uzkrājušās lielas kukaiņu kolekcijas, un jaunā nomenklatūra deva iespēju precīzi aprakstīt un sistematizēt sugas. Kukaiņu evolūcijas un ģenētikas izpēti veicināja Čārlza Roberta Darvina (Charles Robert Darwin) 1859. gadā formulētā dabiskās izlases teorija un Gregora Johana Mendela (Gregor Johann Mendel) 1861. gadā formulētie ģenētikas likumi. Vienlaicīgi attīstījās lauksaimniecības, meža, veterinārā un medicīniskā entomoloģija. Medicīniskajā entomoloģijā nozīmīga bija malārijas attīstības cikla atklāšana, ko 1897. gadā veica angļu ārsts Ronalds Ross (Sir Ronald Ross). 17.–18. gs. entomoloģija straujāk attīstījās Rietumeiropas valstīs (Zviedrijā, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā), bet 18. gs. kukaiņu pētniecības centri izveidojās arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Krievijā un citur. Pirmais starptautiskais entomoloģijas kongress notika Beļģijā 1910. gadā.

Mūsdienās entomoloģija no sistematizējošas zinātnes attīstījusies par sintezējošu informācijas zinātni, kas ietver jaunākos atklājumus ekoloģijā, molekulārajā bioloģijā, ģenētikā, evolūcijas teorijā. 21. gs. sākumā radušies arī jauni entomoloģijas virzieni, kā, piemēram, kukaiņu biotehnoloģijas.

Tradicionāli kukaiņu faunas un taksonomijas izpēte koncentrējas muzejos, no kuriem nozīmīgākie ir Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum) Lielbritānijā, Nacionālais dabas vēstures muzejs (Muséum national d’Histoire naturelle) Francijā, Bernisas Pauahi Bišopas muzejs (Bernice Pauahi Bishop Museum) ASV,  Dabas vēstures muzejs (Museum für Naturkunde) Vācijā, Dabas vēstures muzejs (Naturhistorisches Museum) Austrijā, Amerikas Dabas vēstures muzejs (American Museum of Natural History) un Nacionālais Dabas vēstures muzejs (National Museum of Natural History) ASV. Entomoloģiskie institūti veidojās jau 18. gs., piemēram, Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūts (Зоологический институт РАН) Krievijā, Smitsona institūts (Smithsonian Institution) ASV. Vairāki institūti specializējušies noteiktiem kukaiņu taksoniem, piemēram, Amerikas Entomoloģijas institūts (American Entomological Institute) pēta jātnieciņus (Ichneumonidae). Nozīmīgākie nozaru institūti: meža entomoloģijā – Upsālas universitāte (Uppsala universitet), tropiskajā medicīnā un entomoloģijā – Bernarda Nohta Tropiskās medicīnas institūts (Bernhard Nocht Institute for Tropical Medicine) Vācijā un Londonas Higiēnas un tropiskās medicīnas skola (The London School of Hygiene & Tropical Medicine) Lielbritānijā. 19. gs. izveidojušās lielākās entomoloģijas biedrības, piemēram, Francijas Entomoloģijas biedrība (Société entomologique de France 1832. gadā), Karaliskā Entomoloģijas biedrība (The Royal Entomological Society 1833. gadā) Lielbritānijā, Krievu entomoloģijas biedrība (Русское энтомологическое общество 1859. gadā) Krievijā, Amerikas Entomoloģijas biedrība (The Entomological Society of America 1889. gadā) ASV. Entomoloģija ir progresējoša zinātne, kurā strādā desmitiem tūkstošu entomologu, piemēram, Amerikas Entomoloģijas biedrībā ir ap 7000 biedru.

Visaptverošākā monogrāfiju sērija ir beļģu orintologa un entomologa Filogēna Augusta Galileja Vitsmana (Philogène Auguste Galilée Wytsman) 1902. gadā iesāktā “Kukaiņu ģintis” (Genera Insectorum), kurā kopumā 219 monogrāfijās laika periodā no 1902. gada līdz 1970. gadam aprakstīta visa pasaules kukaiņu fauna. Vadošie žurnāli (atbilstoši entomoloģijas apakšnozarēm) ir Advances in Insect Physiology (kopš 1963. gada), Annual Review of Entomology (kopš 1956. gada), Ecological Entomology (kopš 1976. gada), Insect Biochemistry and Molecular Biology (kopš 1992. gada), Insect Conservation and Diversity (kopš 2008. gada), Insect Molecular Biology (kopš 1992. gada), Journal of Insect Physiology (kopš 1957. gada), Journal of Medical Entomology (kopš 1964. gada), Medical and Veterinary Entomology (kopš 1987. gada), Pest Management Science (kopš 1970. gada), Systematic Entomology (kopš 1976. gada). Senākā un pilnīgākā literatūras un elektronisko resursu datu bāze zooloģijā ir Zoological Records Thomson Reuters, kurā kopš 1864. gada uzkrāti vairāk nekā 3,5 milj. izdevumu, ietverot entomoloģiskos. Vairāki žurnāli veltīti atsevišķiem taksoniem, piemēram, International Journal of Dipterological Research (kopš 1993. gada) – divspārņiem, Acta Hymenopterologica (kopš 1958. gada) – plēvspārņiem, Myrmecological news (kopš 1995. gada) – skudrām, Baptria (kopš 1976. gada) – tauriņiem, Koleopterologische Rundschau (kopš 1911. gada) – vabolēm un citi. Žurnāls DrosophilaInformation Service (1934–1994) sākotnēji bija veltīts vienai sugai – augļu mušai Drosophila melanogaster.

Izcilākie mūsdienu entomologi, kuriem publikāciju skaits datu bāzē Scopus pārsniedz 300, ir ķīniešu taksonomists Dings Jangs (丁陽, Ding Yang), kurš pēta pēta ūdenskukaiņu biosistemātiku un ekoloģiju, brazīliešu entomologs Hosē Kola Zanuncio (José Cola ZanuncioI), kurš pēta kultūraugu kaitēkļus, to sistemātiku un fizioloģiju, nīderlandiešu entomologs Marsels Dike (Marsel Dicke), kurš pēta lauksaimniecības kaitēkļus, augu un kukaiņu mijiedarbības ekoloģiju.