Slāvu valodas iedala trīs galvenajās apakšgrupās: austrumu, rietumu un dienvidu. Slāvu valodas ir Eiropā visizplatītākā valodu grupa, un to izpēte tiek aplūkota slāvistikā. Slāvu valodām ir raksturīgas savstarpēji līdzīgas gramatiskās struktūras, leksikas elementi un fonētiskās īpatnības, kas ir mantotas no protoslāvu valodas, kas pastāvēja mūsu ēras 1.  tūkstošgadē.

Slāvu valodas visvairāk ir izplatītas Centrāleiropā, Austrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā, kā arī Ziemeļāzijā. Rietumu un austrumu atzaru izplatības areāli ir cieši saistīti. Dienvidslāvu areālu, kas atrodas Balkānos, norobežo citās valodās (ungāru, rumāņu, vācu) runājošu valstu josla. Šo izolētību galvenokārt noteica ungāru ierašanās Panonijas baseinā 9. gs. beigās.

Lielākā daļa valodu ir atsevišķu valstu nacionālās valodas, un dažām no tām ir oficiālo valodu statuss. Slāvu valodās runā aptuveni 293 miljoni cilvēku, no kuriem visvairāk ‒ krievu, poļu un ukraiņu valodā.

Slāvu valodas pēc dažādiem aspektiem ‒ ģenētiskā, areāla, tipoloģiskā u. c. ‒ iedala areāla grupās.

Visizplatītākā ir tradicionālā trihotomiskā klasifikācija, kurā tiek piemērots attīstības, diahroniskais tipoloģiskais aspekts. Saskaņā ar šo klasifikāciju slāvu valodas iedala trīs grupās.

1. Austrumslāvu valodas ietver ukraiņu, baltkrievu, krievu, rusinu valodu (Karpatu loka ziemeļaustrumu daļas iedzīvotāju valoda pie Slovākijas, Ukrainas, Polijas, Ungārijas un Rumānijas robežas), rietumpolesjes valoda (neliela valoda, kuras pamatā ir Baltkrievijas Brestas apgabala rietumpolesjes dialekts. Ģenētiskā ziņā apvieno baltkrievu un ukraiņu valodas iezīmes). Rakstība: kirilica.

2. Rietumslāvu valodas ietver čehu, slovāku, poļu, polabu (izmirusi slāvu valoda Vācijas ziemeļos), kašūbu (līdzīga poļu un izmirušajai polabu valodai) un sorbu valodas (augšsorbu un lejassorbu, minoritātes valoda Vācijā). Rakstība: latīņu alfabēts.

3. Dienvidslāvu valodas ietver slovēņu (latīņu raksts), serbu (kirilica, latīņu raksts), horvātu (latīņu raksts), bosniešu (latīņu raksts), melnkalniešu (kirilica, latīņu raksts), maķedoniešu (kirilica) un bulgāru (kirilica) valodu. Serbohorvātu valoda ‒ kopīgs nosaukums dažādām mūsdienu valodām: bosniešu, melnkalniešu, horvātu un serbu valodai.

Atšķirības slāvu valodu rakstības veidā ir atkarīgas no reliģiskās piederības, ko reiz pieņēma slāvu tautas. Sākotnēji pareizticīgie slāvi (bulgāri, baltkrievi, maķedonieši, krievi, serbi un ukraiņi) lieto slāvu alfabētu kirilicu, savukārt sākotnēji Romas katoļu slāvi lieto latīņu alfabētu (vēsturisks izņēmums ir Bosnijas katoļi), kas pielāgots attiecīgās valodas fonoloģiskās sistēmas vajadzībām. Piemēri: burtkopas čehu, slovāku, sorbu, poļu ch [x], poļu sz [∫], rz [ʒ/∫], sorbu, poļu, slovāku dz [d͜z], horvātu, slovēņu nj [n,]; diakritika čehu, augšsorbu ř [ř], čehu, horvātu, sorbu, slovāku ž [ʒ], sorbu, poļu ź [z,], horvātu, sorbu, poļu ć [tś/t∫], poļu ż [ʒ], čehu, slovāku á [a:], slovāku ĺ [l:], ľ [l,], čehu ť [t,], ů [u:], čehu, poļu ó [o:/u], arī kombinējot diakritiskās zīmes, piemēram poļu, horvātu dż/dž[ʤ], un pat speciālas zīmes, piemēram, sorbu, poļu ł [ł], horvātu đ [d͜ʹ ], poļu ę, ą [e͂, õ].

Atsevišķi minami slāvu valodu savstarpējie sajaukumi (suržiks, trasjanka, balačka, Silēzijas dialekts, rusīnu valoda un tās reģionālās formas utt.), kas attiecināmi uz atbilstošā segmenta attālu perifēro slāni (piemēram, suržiks atrodas uz ukraiņu un krievu valodu attiecināmajā segmentā). Šie valodu veidojumi ir sistēmiskas (visos valodas struktūras līmeņos) divu tuvradniecisku valodu interferences rezultāts (tas tos atšķir no pidžinvalodām un kreoliskajām valodām, kas ir ģenealoģiski un tipoloģiski attālu valodu mijiedarbības rezultāts).

Ļoti īpašs piemērs ir starpslāvu valoda ‒ mākslīgi konstruēta palīgvaloda, kas balstīta Centrāleiropā un Austrumeiropā lietotajās slāvu valodās un turpina senslāvu (baznīcslāvu) valodas tradīciju. Starpslāvu valodas gramatika un leksika ir kopīga ar mūsdienu slāvu valodās esošajām, kas ļauj izveidot universālu saziņas līdzekli, ko slāvu valodās runājošie var saprast bez jebkādām vai ar minimālām priekšzināšanām. Tā nodrošina pasīvu jeb receptīvu izpratni par mūsdienu slāvu valodām.

Starp slāvu valodām nav tādu, kas būtu pilnībā sintētiskas vai analītiskas, mūsdienu slāvu valodas ir sintētiska tipa, taču ar analītisma elementiem. Atšķirība starp slāvu valodām rodama gramatiskās nozīmes izteikšanas sintētisko un analītisko līdzekļu īpatsvarā katras valodas sistēmā.

Slāvu valodās ir augsti attīstīta fleksīvā struktūra, un (ar dažiem izņēmumiem) tajās ir bagātīgi attīstīta locīšana un laika noteikšana. Vārdu secība pārsvarā ir brīva, pastāv dzimtes, skaitļa, locījumu kategorijas, vietniekvārdu sistēma, skaitļa sistēma, laiku sistēma.

Lielākā daļa mūsdienu slāvu valodu ir konsonantiskas. Viskonsonantālākās ir  poļu un krievu valoda. Poļu valodā līdzskaņu īpatsvars fonēmu vidū ir 87 %. Visvokālākā starp slāvu valodām ir čehu valoda. Uz to norāda šādi aspekti: а) ievērojams patskaņu fonēmu īpatsvars (13 patskaņu) valodas sistēmā (salīdzinājumā ar kopējo fonēmu skaitu (=38), atbilstoši veidojot 34 %. Salīdzinājumam krievu valodā to īpatsvars ir 14 %); b) čehu runātās valodas piesātinātība ar patskaņiem un tiem tuvām skaņām; c) čehu valodas fonētiskajā sistēmā skaidri ir pretstatīti īsie un garie patskaņi; d) sonorie līdzskaņi r, 1 (ikdienas sarunvalodā arī m, n) runā var iegūt zilbiskumu.

Lielākajai daļai slāvu valodu ir dinamisks uzsvars, noteikta lomu ir uzsvērtā patskaņa izrunas intensitātei un izelpas spēkam. Tomēr arī starp šāda tipa valodām novērojamas atšķirības. Baltkrievu, krievu, ukraiņu valodā ir brīvs uzsvars. Čehu valodā ‒ fiksēts uzsvars uz pirmās zilbes, poļu valodā ‒ fiksēts uzsvars uz priekšpēdējās zilbes. Serbu valodā uzsvars ir muzikāls (uzsvērtā zilbe tiek izcelta ar toņa augstuma izmaiņām, to paaugstinot vai pazeminot), taču, tā kā patskaņi serbu valodā var būt gan īsi, gan gari, tad izdalāmi četri uzsvara veidi: garš paaugstināts, īss paaugstināts, garš pazemināts, īss pazemināts. Uzsvars serbu valodā var būt uz jebkuras zilbes, izņemot pēdējo. Zilbiskā skaņa р var būt uzsvara nesējs ‒ кр̏ст, вр̏ло, гр̂мље, бр̂зо, др̏во.

Slāvu valodās lielā mērā ir saglabājušās indoeiropiešu gramatikas iezīmes, lai gan vēsturiskās attīstības gaitā tās ir ievērojami pārveidotas. To gramatikā dominē fleksija, lai gan, piemēram, bulgāru un maķedoniešu valodās fleksija ir ievērojami samazināta, un tām piemīt vairāk analītiskās valodas iezīmju nekā citām slāvu valodām.

Visās slāvu valodās teikumam ir nominatīva uzbūve. Tas nozīmē, ka teikuma visa uzbūve ir vērsta uz maksimālu darbības subjekta (S) un objekta (O) nošķiršanu. Tas tiek panākts šādi:

a) darbības subjekts vienmēr tiek izteikts nominatīvā;

b) teikuma struktūrā uzskatāmi tiek realizēta opozīcija: nominatīvs darbības subjektam un akuzatīvs darbības objektam;

c) teikuma struktūras organizējošais centrs ir darbības vārds ‒ izteicējs ‒, kas izsaka subjekta nozīmes pazīmi (predikativitāti), turklāt nozīmīga loma teikuma struktūras organizācijā ir darbības vārda jeb izteicēja pārejamībai/nepārejamībai.

Vārdu krājumu veido indoeiropiešu pamats (radniecības attiecību, dzīvo būtņu pamatdarbības, mājdzīvnieku un meža dzīvnieku, dažu savvaļas augu nosaukšana). Dažādās slāvu valodās novērojams daudz kopīgu vārdu no visdažadākajām leksiski semantiskajām grupām.

Mūsdienu slāvu valodas vārdu krājuma ziņā ir samērā tuvas, jo ir saglabājies to senākais vārdu fonds, kā arī katrā no mūsdienu slāvu valodām ir saglabājušās un funkcionē senas pirmslāvu valodas laikmeta kopuma leksiskās vienības. Taču pirmslāvu leksēmas dažādās slāvu valodās saglabājas nevienādā daudzumā. Piemēram, krievu, serbu/horvātu, čehu un ukraiņu valodā pirmslāvu vārdu krājuma īpatsvars novērtēts 50 % un lielākā apmērā. Līdz 50 % tas ir slovēņu, poļu, baltkrievu, bulgāru, slovāku valodā, savukārt zem 30 % īpatsvars saglabājies maķedoniešu, lužiciešu, kašūbu valodā.

Slāvu valodās izplatīti ir arī starpvalodu homonīmu gadījumi, piemēram, krievu valodas vārds наглый, kura nozīme mūsdienu valodā ir ‘bezkaunīgs’, un čehu valodas vārds náhlý, kura semantiskā nozīme ir ‘negaidīts, ātrs’. Maķedoniešu (dienvidslāvu) valodā arī mūsdienās pastāv apstākļa vārds нагло ar nozīmi ‘ātri, strauji’. Tāpat ir zināms, ka arī senkrievu valodā pastāvēja īpašības vārds наглый ar nozīmi ‘ātrs’, un tas sastopams senos krievu rakstu valodas pieminekļos, tai skaitā “Teikā par Igora karagaitu” (Слово о пълкѹ Игоревѣ, 1800). Attiecībā uz šo vārdu dažādās slāvu valodās iespējams izdalīt kopīgo sēmu “ātrs”.

Mūsdienu slāvu valodu vārdnīcās novērojami arī vārdi, kas skan vienādi vai ļoti līdzīgi, taču tiem ir pilnīgi pretēja nozīme ‒ pats slāvu vārds ir saglabājies, taču ievērojama semantiskā nozīmes nobīde ir novedusi pie antonīmijas.

Sākot no 20. gs. beigām un 21. gs. sākumā saistībā ar sabiedrības dzīvē ienākošo jaunu reāliju daudzumu (tai skaitā datortehnoloģiju, interneta, jaunu saziņas līdzekļu, jaunu plašsaziņas līdzekļu, televīzijas) dažādu slāvu valodu leksiskajās sistēmās veidojas jauna situācija. Tās rezultātā slāvu valodās parādās inovācijas, kas vispirms atspoguļojas leksikā. Slāvu valodu leksikā ienāk citvalodu vārdi, lielākoties amerikānismi, kuriem ir tendence šajās valodās saglabāties. Šajā ziņā parādās jau jaunas ciešas paralēles starp dažādu slāvu valodu leksiskajām sistēmām, jo aizguvumu avots visbiežāk ir viens un tas pats: salīdzinājumam bulgāru un maķedoniešu darbības vārds алармира (‘brīdināt, signalizēt’) no angļu valodas alarm un čehu valodas tādas pašas nozīmes darbības vārds alarmovat, taču starp tiem veidojas arī fonētiskas atšķirības.

Līdzīgi aizguvumi ir kulturoloģiska faktora rezultāts. Visbiežāk tie ir lietvārdi (84 %), kas, ienākot jaunā valodas sistēmā, fonētiski pielāgojas, iegūst semantiski patstāvīgu vārdu statusu un kļūst par pamatu jaunu vārdu veidošanai. Šādi atvasināti vārdi (rusismi, bohēmismi, bulgārismi) kļūst jau par konkrētas slāvu valodas leksikas faktu, bagātinot to ar jauniem vārdiem. Tā bulgāru valodā salīdzinoši nesen parādījušies jauni vārdi, kas noteiktā mērā jau uzskatāmi par bulgāru valodas vārdiem, jo tie veidojušies uz bulgāru valodas pamata un atbilstoši bulgāru valodas gramatiskajām normām, piemēram, мобифон no mobile phone ‘mobilais telefons’ u. c. Pie šādiem jaunvārdiem pieskaitāms arī čehu valodas leksikā ienākušais lietvārds mobil ar nozīmi ‘mobilais tālrunis’.