Vladimirs Molčanovs bija mācītājs Latvijā 20. gs. Dzīves pēdējos divdesmit gadus viņš piederēja Latvijas Evaņģēlisko kristiešu un baptistu savienības draudžu brālībai. V. Molčanova teoloģiskie uzskati ir veidojušies mijiedarbībā ar citām kristīgajām konfesijām un denominācijām, tāpēc viņš tiek dēvēts par multikonfesionālu teologu. Vairāku teoloģisku sacerējumu autors.

V. Molčanovs piedzima Rīgā strādnieku ģimenē, tēvs Dimitrijs – pareizticīgs krievs, māte Doroteja – vāciete, katoliete. Kā pusaudzis V. Molčanovs interesējās par garīgumu un dažādām kristīgajām praksēm. Kopā ar tēvu apmeklēja Pareizticīgo baznīcu, nereti ar māti devās uz Romas katoļu baznīcu. Pats 1905. gadā sācis apmeklēt biedrības un evaņģēliskās kopienas “Zilais Krusts” evaņģēliskās sapulces, Bībeles izpētes grupu.

V. Molčanovs 1908. gadā pabeidza Rīgas Pētera un Pāvila skolu (Рижская Петропавловская школа) un ieguva tiesības strādāt par skolotāju. Sprediķoja pamatā krievu un vācu valodā biedrībā “Zilais Krusts”, tomēr sprediķoja arī latviski gan biedrības dievkalpojumos, gan Āgenskalna baptistu draudzē.

No 1908. līdz 1914. gadam V. Molčanovs strādāja mašīnbūves uzņēmumā a/s “R. T. Mantels” kā kalkulāciju grāmatvedis, šajā laikā bija arī mājskolotājs. No 1914. gada līdz 1922. gadam studēja misionāru Bībeles skolā un teoloģijas seminārā Hausdorfā (Silēzijā, Vācu Impērija, mūsdienās Polijā). 

No 1909. gada V. Molčanovs bija biedrības “Zilais Krusts” kalpošanā un konvertējās no pareizticības, pievienojoties evaņģēliskajai kustībai. Par konvertēšanās iemeslu tiek minēts biedrības rigorisms un svēttapšanas akcentēšana, ko praktizēja un sludināja arī viņš pats. Sākotnēji V. Molčanovs biedrībā kalpoja kā sociālais darbinieks, jauniešu vadītājs un laju sludinātājs. 1914. gadā viņš no biedrības tika sūtīts uz studijām Hausdorfā. Studijas beidzot, saņēma mācītāja ordināciju un kalpoja biedrībā “Zilais Krusts”.

Pēc teoloģiskajām studijām, no 1922. gada līdz 1949. gadam, V. Molčanovs kalpoja kā mācītājs biedrībā “Zilais Krusts”, kas atradās Bruņinieku ielā 75b–3. 28.05.1950. – Vasarsvētkos – viņš saņēma biblisko pagremdi jeb kristību no baptistu mācītāja, bīskapa Andreja Rēdliha, Golgātas baptistu baznīcā. 22.11. V. Molčanovu apstiprināja par Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju, kur viņš kalpoja līdz mūža galam.

No 1931. līdz 1949. gadam V. Molčanovs iesaistījās starpkonfesionālajā “Latvijas ticīgo apvienībā”, ko vadīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pagaidu bīskaps Kārlis Irbe. Tās mērķis bija padomju okupācijas režīma laikā rast protestantisma konfesijām kopīgu sadarbības iespēju vai pat apvienoties. 

V. Molčanovs piedzīvoja padomju varas represijas, tomēr viņš nav bijis arestēts, ieslodzīts vai deportēts.

Studiju un kalpošanas laikā no 1914. līdz 1922. gadam V. Molčanovu ietekmēja Kesvikas kustības (Keswick movement) teoloģiskais skaidrojums Bībeles tekstiem un ikdienas dzīves pielietojums. Pēc studijām, atgriežoties Latvijā, V. Molčanovs sadarbojās ar Latvijas baptistu draudžu mācītāju, latvieti Viljamu Fetleru, un viņa garīgo skolotāju – skotu evaņģēlistu Džeimsu Stjuartu (James Stewart). Abi pārstāvēja Kesvikas kustības un svēttapšanas konceptu. V. Molčanovs gan rakstīja evaņģelizējošas runas, gan norādīja uz nepieciešamību pēc bezgrēcīgas dzīves un svēttapšanas.

V. Molčanovs ir sarakstījis piecus sprediķu sējumus (četras grāmatas ikdienas Bībeles apcerei un sprediķu stenogrammas – “Zelta graudus” – mašīnrakstā), divus autobiogrāfiskās grāmatas sējumus (“Kas uzvar, tas visu iemantos”, mašīnrakstā). 2023. gadā izdevniecība “Amnis” izdeva grāmatas “Kas uzvar, tas visu iemantos” atjaunotu izdevumu vienā sējumā.

Reliģiskās pārliecības doktrīnās V. Molčanovs atklāja multikonfesionālismu, kas viņā veidojās, mijiedarbojoties atšķirīgām teoloģiskajām tradīcijām.

Doktrīnās bija rodamas Kesvikas kustības atziņas, pareizticības teoloģijas, katolisma un baptisma ietekme. V. Molčanovs domāja, ka indivīda galvenais ienaidnieks ir grēks – pašizolācija.

V. Molčanovs domāja, ka mūžīgās dzīves pārliecību indivīds iegūst, ja novēro savas vai citu glābšanas un šķīstīšanas procesa norises. Viņš tiek aicināts uz rakstura pilnveidi ikdienā, kas tiek skaidrota kā šķīstīšanas process. Pestīšana mājo ikvienā indivīdā, un ar brīvās gribas palīdzību un ticību Jēzum kā glābējam tā var sākt darboties.

Glābšanu un šķīstīšanu piedzīvojuša indivīda aicinājums ir veikt žēlsirdības darbus un sludināt glābšanas vēsti neticīgajiem. Dieva valstību palīdz attīstīt svētie indivīdi. Draudze tiek skaidrota kā Dieva ģimene, nevis kā reliģiskā kulta rituālu formāli pildītāji. Ja augšāmcelšanas spēks cilvēku “neuzmodina no grēka”, tad viņš netiks uzmodināts mūžīgai dzīvei. Galvenās ciešanas dzīvē ir sava grēcīguma apzināšanās, cīnīšanās pret jutekliskajām iekārēm.

V. Molčanovs uzskatīja, ka Indivīds, ikdienišķi atjaunojoties Svētajā Garā un pilnveidojot sevī dievišķo raksturu, ir svēts. Viņš tiek brīdināts par sātana un dēmonu realitāti, kā arī par iespējamo uzvaru pār “tumsības spēkiem”, jo: “Sātanam ir jābūt zem jūsu kājām!” Ikvienam indivīdam ir iespēja saņemt fizisku dziedināšanu, bet tā nav garantēta visiem un vienmēr. Savukārt garīgā dziedināšana – prāta apskaidrošana ticībai uz Glābēju Jēzu – ir nozīmīgāka.

Garu pasaule, pēc V. Molčanova mācības, ir reāla un eksistējoša. Ticīgie ir aicināti privātā kārtā cīnīties, jo pilnīgu atbrīvošanu no dēmoniskās apsēstības veic tikai mācītājs ar atbrīvošanas lūgšanu. Pirms nāk antikrista laiks, iestājoties garīgi emocionālā nakts.

Pēc V. Molčanova ieskatiem, svētais vakarēdiens ir sakraments, žēlastības līdzeklis, kas atgādina Jēzus upuri. Pirms svētā vakarēdiena indivīds tam gatavojas, tad nožēlo rakstura nepilnības. Sakramentu pasniedz Dievs, tas ir Dieva žēlastības līdzeklis. Saskaņā ar V. Molčanovu kristīgs indivīds un krusts ir nešķirami. Krusts ir liecība par glābšanu ar Jēzus upura palīdzību, tāpēc dzīve bez krusta nav uzskatāma par kristīgu dzīvi. Cilvēks nepiedzimst grēcīgs, bet grēks cilvēku pārņem no apkārtējās grēcīgās vides. Veids, kā uzvarēt grēka iedīgli, ir grēksūdze (individuāla lūgšana vai bikts).

V. Molčanovs uzskatīja, ka bibliskā pagremde ir grēku nožēlas publisks apliecinājums, šķīstīšanas rituāls. Neveiksmes un nelaimes indivīda dzīvē ir saistītas ar pagātnes nepareizajām izvēlēm. Pēc teologa domām, antikrists ir maldu mācītājs, kas sagroza Dieva glābšanas un žēlastības vēsti.

V. Molčanovs bija pārliecināts, ka nāve var iznīcināt fiziski, taču no tās nav jābaidās. Bailes no nāves rodas, jo nav zināms, kas seko aiz tās. Pēc fiziskās nāves indivīds nonāk mirušo valstībā. Tikai pēc Pastarās dienas tas piedzīvo pilnīgu glābšanu vai pilnīgu notiesāšanu. Svētie nemirst, tie kā bērni aizmieg Dieva (Tēva) rokās.

Vislielākā V. Molčanova ietekme ir bijusi biedrības “Zilais Krusts” kalpošanā (1922–1949) un Latvijas baptistu draudžu kalpošanā (1950–1968). No Āgenskalna baptistu draudzes 20. gs. 70. un 80. gados kalpošanā arī citās Latvijas baptistu draudzēs nonāca vairāki mācītāji, kuri bija V. Molčanova audzēkņi: Jevgēnijs (Pāvils) Pallo, Jānis Pallo, Edgars Godiņš, Helmārs Immers un Almers Ludvigs.

Ikdienas lasījumi un sējumi “Kas uzvar, tas visu iemantos” tika pavairoti mašīnrakstā un rokrakstā. Šos darbus lietoja Latvijas baptisti, arī LELB laju un mācītāju aprindās un latviešu diasporās Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).