Kesvikas kustības aizsākums ir 1875. gads, kad notika pirmā nedēļu ilgā sapulce Kesvikā (Apvienotajā Karalistē). Nosaukums “Kesvikas kustība” ir saistīts ar pirmo sapulču un nedēļu ilgas nometnes norises vietu. Kesvikas kustība sludina piētisma un svēttapšanas mācību, t. s. piepildīšanos ar Svēto Garu, svētdarīšanu, “otro Dieva darbu”, “otro svētību”, “otro pieskārienu” un īpašu garīgu pārdzīvojumu kā pierādījumu ticīgā jaunpiedzimšanai.

Kesvikas kustība apzīmē uzskatus un prakses, kas mūsdienās formāli (ārēji) atgādina pentakostu ticīgajiem un harismātiskajai kustībai raksturīgus dievkalpojumus.

Kesvikas kustība nav autonoma konfesija. Tā apvieno dažādu konfesiju lajus un draudžu vai baznīcu vadītājus.

Kesvikas kustībai ir raksturīgi dievkalpojumos un sludināšanā izmantot tēlainās izteiksmes līdzekļus, pārdabiskus stāstījumus, metaforas, iedvest bijību un bailes. Izmantotās dziesmas lielākoties ietver dažādus vēstījumus un tēlainus salīdzinājumus, kas raksturīgi pentakostu un harismātiskās kustības mūzikas stilam. Klātesošie tiek aicināti uz skaļām un ilgām lūgšanām, publisku liecināšanu par Dieva pārdabisko darbību viņu dzīvē un atklātu, skaļi izteiktu grēksūdzi.

Kesvikas kustība tiek uzskatīta par pentakostisma un harismātiskās kustības sākumpunktu.

Dažreiz tiek uzskatīts, ka, vairojoties akadēmiskiem pētījumiem un akadēmiskajā teoloģijā plaši izmantojot vēsturiski kritisko metodi, cilvēki kļūst liberāli un zaudē dievbijību. Kustība izveidojās kā šī teoloģiskā akadēmisma pretiniece, tā sludināja nepieciešamību pēc svētdarīšanas, grēknožēlas un otrreizējās atgriešanās (Dieva darba indivīda dzīvē).

Anglikāņu vikārs Tomass Harfords-Batersbijs (Thomas Harford-Battersby) 1875. gada pavasara beigās un vasaras sākumā organizēja pirmo Kesvikas konferenci Svētā Jāņa baznīcā (St John’s Church) Kesvikā, kurā pulcējās vairāk nekā četrsimt cilvēku. Runātāju vidū bija anglikāņu un baptistu mācītāji, arī kvēkeriem piederīgais Roberts Vilsons (Robert Wilson). Nedēļu ilgā nometnē kopā tika lasīta Bībele, lūgts Dievs un dziedātas īpaši izvēlētas dziesmas. Apmeklētāji klausījās lektoru runas par “svēttapšanas un garīgās dedzības” nepieciešamību. Kopš tā laika Kesvikā ik gadu notiek konferences, kurām ir ietekme uz kristietību visā pasaulē. 

Pirms aizsākās Kesvikas kustības konferences, gadu pirms 1875. gada Kembridžas Universitātē (University of Cambridge) tika sapulcēti kristīgie studenti. Baznīcas misionāru biedrības (Civil Service Prayer Union) prezidents Arturs Blekvuds (Arthur Blackwood) aicināja klātesošos domāt par svēttapšanas veicināšanu. Vēlāk tika noturētas vēl divas līdzīgas vairāku dienu svēttapšanas sapulces.

Kesvikas kustība, kas pazīstama arī kā dziļas kristīgās dzīves veicinātāja, attīstījās Anglijā romantisma laikā un ietekmē. Par tās rašanās iemeslu tiek minēts protests pret akadēmiskajā teoloģijā lietoto vēsturiski kritisko metodi, kuras dēļ Bībeles sižetus teologi traktē kā mītus un leģendas. Šāda pieeja teoloģijai tādējādi it kā attaisno indivīdu antireliģiskos uzskatus un dzīvesveidu.

Kā otrs iemesls tiek minēts tas, ka kristīgajā baznīcā līdz 19. gs. pārāk maz vai nemaz netika runāts par eshatoloģiju un Jēzus otro atnākšanu. Izmantojot šādu retoriku, kopš 19. gs. parādījās jauni datumi pasaules beigu noteikšanai un Jēzus otrajai atnākšanai.

Kesvikas kustība ir apvienojusi citu konfesiju piederīgos un mācītājus un izplatās starp denominācijām.

Kesvikas kustības ārēji redzamie prakšu akcenti ir saistīti ar romantisma izvirzīto emocionālo un poētisko retoriku – bailes un bijība, godbijība, daba un tās spēku izcelšana, apbrīna. Kesvikas kustības retorikā bailes un bijība tika ieviestas cilvēka grēcīgā rakstura kontekstā un apbrīnas/bijības attieksmē pret Dievu, kas jāizpauž ārēji redzamā veidā.

Kustību aprakstošais “Augstākās kristīgās dzīves” (Higher Christian life) nosaukums tiek saistīts ar Viljama Bordmana (William Boardman) 1858. gadā publicēto grāmatu ar šādu nosaukumu. Garīgās atmodas kustība pirmo reizi tika popularizēta šajā grāmatā, ko vēlāk Kesvikas kustības īstenotāji lietoja un lieto kā uzskatu pamatojumu.

Kustības skolotāji sludināja, ka teoloģijas galvenā ideja ir transformēt indivīdu “dziļākā kristīgā dzīvē”, lai piedzīvotu Dieva “otro pieskārienu” un pilnīgu svēttapšanu. Kustības ideju sludinātāji mācīja, ka indivīdam ir iespēja dzīvot svētu un bezgrēcīgu dzīvi, ja tas piedzīvo Dieva “otro darbu” (svētdarīšanu). Katram ticīgam indivīdam piemītot dabiska tieksme grēkot. Bez Svētā Gara neesot iespējams dzīvot bezgrēcīgu dzīvi.

Līdz ar Kesvikas kustības sekotāju skaita vairošanos tika dibinātas jaunas kristīgās denominācijas, kas savu sludinātās ticības teoloģiju pamatoja Kesvikas bibliskajā hermeneitikā ar tiešām atsaucēm. Piemēram, uzskats par svētdarīšanu kļuva par normu Amerikas evaņģelikālismā ar kalvinistisko teoloģijas ievirzi. Kesvikas kustība tieši šādā veidā atšķiras no Džona Veslija (John Wesley) svētuma kustības. Akadēmiskie pētnieki uzskata, ka Kesvikas kustība drīzāk ir kustības paveids, jo arī māca par svēttapšanu, tomēr atšķirīgā veidā no reformātu tradīcijas. Dž. Veslija svētuma teoloģija ir aizsākusies ar pašu autoru, un tai ir skaidri identificējami principi. Kesvikas kustība izpaužas ļoti lielā dažādībā, piemēram, no kategoriska kesvikieša Voltera Īana Tomasa (Walter Ian Thomas) līdz mūsdienīgai un teoloģiski salīdzinoši pielaidīgai organizācijai Campus Crusade For Christ un Mūdija Bībeles institūtam (Moody Bible Institute). Svētuma kustības teoloģija izpaužas galvenokārt arminiāņu aprindās, Kesvikas kustība – amerikāņu baptismā un evaņģelikālismā ar kalvinistisko ievirzi.

Septītās dienas adventistu teoloģijā tiek mācīts par Jēzus otro atnākšanu un eshatoloģiju, tomēr pārstāvji ieņem strikti noraidošu nostāju pret Kesvikas kustību.

Savukārt baptistu denominācija ir atvērta Kesvikas kustībai. Kalvinistiskās teoloģijas piekritēji izmanto šīs kustības akcentus savā teoloģijā.

Anglikāņu un metodistu baznīcas, līdzīgi baptistiem, pieņem Kesvikas kustības teoloģiju.

Kesvikas kustības teoloģisko atšķirību pamatā ir mācītāja Čārlza Finnija (Charles Finney) tēzes no lekcijām par svēttapšanu:

• Tā vienmēr ietver baznīcas pārliecību par grēku – bieži līdz pilnīgai visu cerību zaudēšanai. Atkritušie mācekļi dziļi pārmeklē savas sirdis.
• Atkritušie kristieši nonāk pie dziļas grēknožēlas un paklausības Dievam.
• Kristiešu ticība tiek atjaunota. Bībeles patiesības tiek pilnībā pieņemtas. Ir dedzīgas ilgas pēc visas pasaules glābšanas.
• Atmoda lauž pasaules un grēka pievilkšanas spēku kristiešos, dod ilgas pēc debesīm.
• Kad pamodusies un atjaunota baznīca, seko grēcinieku (neticīgo) glābšana: grēkapziņa, nožēla un pārtapšana.
• Tūlītēja atteikšanās no visiem zināmajiem grēkiem un apšaubāmas grēku atlaišanas (absolūcijas).
• Sevis pilnīga nodošana Jēzus Kristus ziņā – ne tikai kā glābējam, bet arī kā skolotājam un Kungam.
• Dieva apsolījuma un spēka piedzīvošana, lai varētu vadīt svētu dzīvi ticībā.
• Labprātīga un pilnīga savas dzīves un domu nodošana Dievam, lai Dievs būtu viss visā.
• Brīvprātīga visdziļākā rakstura, temperamenta atjaunošana vai transformācija.
• Nošķiršanās Dieva dēļ – svētdarīšanai un kalpošanai.
• Stiprināšana un piepildīšana ar Svēto Garu.

T. Harfords-Batersbijs – Kesvikas Sv. Jāņa draudzes vikārs un anglikāņu teologs, kurš sarīkoja pirmo Kesvikas kustības telts konferenci uz sev piederošas zemes; A. Blekvuds – anglikāņu laju sludinātājs un lektors Kesvikas kustības konferencēs; Hanmers Viljams Vebs-Peplo (Hanmer William Webb-Peploe) – anglikāņu teologs un mācītājs; Evans Hopkinss (Evan Hopkins) – anglikāņu teologs, diakons un evaņģēlists; Hendlijs Muls (Handley Moule) – evaņģelikālo anglikāņu teologs, rakstnieks, dzejnieks un bīskaps; Frederiks Maiers (Frederick Meyer) – baptistu mācītājs un evaņģēlists, iekšmisijas misionārs, vairāku grāmatu autors, dzīves noslēgumā kalpojis kā evaņģēliskās brīvbaznīcas arhibīskaps (The Archbishop of the Free Churches); R. Vilsons – kvēkeru kalpotājs, angļu valodas lingvists un Vecās Derības teoloģijas pētnieks presbiteriāņu seminārā; Viljams Haslams (William Haslam) – anglikāņu atmodas kustības dalībnieks, sludinātājs un vairāku grāmatu autors; Roberts Persals Smits (Robert Pearsall Smith) – lajs un viens no līderiem svētuma kustībai Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kesvikas kustībai Lielbritānijā, grāmatas “Svētums caur ticību” (Holiness Through Faith, 1870) autors. Viņš bija arī uzņēmējs Filadelfijā, karšu izdevējs un stikla fabrikas vadītājs. Hanna Vitola Smita (Hannah Whitall Smith) darbojās kā lektore svētuma kustībā ASV un Kesvikas kustībā Lielbritānijā, bija aktīva sieviešu vēlēšanu tiesību aizstāve un atturības kustības aktīviste; V. Bordmans – mācītājs ASV, teologs un autors. Viņa grāmata “Augstākā kristīgā dzīve” aizsāka Kesvikas kustības attīstību, piesaistīja starptautisku uzmanību, īpaši Anglijā. Č. Finnijs – presbiteriāņu mācītājs un Otrās (Lielās) atmodas līderis ASV. Tiek dēvēts par Vecās atmodas tēvu. Bija Jaunās skolas presbiteriāņu (New School Presbyterians) biedrs, svētuma kustības līderis. Volters (Walter) un Fēbe Palmeri (Phoebe Palmer) – metodistu evaņģēlisti un rakstnieki, kuri popularizēja kristīgās pilnības doktrīnu un bija Kesvikas kustības pārstāvji. Viņi tiek uzskatīti par svētuma un Kesvikas kustību dibinātājiem metodistu baznīcā. Džeimss Kogijs (James Caughey) – metodistu mācītājs un evaņģēlists, aktīvi darbojās ASV, Anglijā un Kanādā. Būdams prasmīgs sludinātājs, vadīja ļoti emocionālas atmodas sanāksmes, tāpēc daudzi viņa auditorijas locekļi pievērsās ticībai vai atkārtoti apstiprināja savu ticību. Tas izraisīja konfliktu ar cienījamiem metodistu baznīcas locekļiem Lielbritānijā. Alberts Simpsons (Albert Simpson) – sludinātājs, teologs, grāmatu autors un Kristiešu un misionāru alianses (Christian and Missionary Alliance) dibinātājs. Tā ir globāla evaņģēliska konfesija, kuras mācība tiek pamatota Kesvikas kustības teoloģijā. Dvaits Mūdijs (Dwight Moody) – evaņģēlists un grāmatu izdevējs ASV, saistīts ar Kesvikas kustību, dibināja Mūdija baznīcu (Moody Church), Mūdija Bībeles institūtu, Nortfīldas skolu (Northfield School) u. c. skolas, arī izdevniecību Moody Publishers. Čikāgā viņš uzcēla vienu no lielākajiem evaņģēliskajiem centriem valstī, kas joprojām darbojas. Sadarbojoties ar dziedātāju Airu Sankiju (Ira Sankey), viņš apceļoja valsti un Lielbritāniju, piesaistot lielus pūļus ar dinamisku runas stilu, bija Kesvikas kustības līderis un teologs.

Klasiskākais Kesvikas kustības ietekmē veidotais mākslas darbs “Pasaules gaisma” (The Light of the World, 1851–1854) ir alegoriska glezna, ko radījis angļu prerafaelītu mākslinieks Viljams Hants (William Hunt). Tajā attēlota Jēzus figūra, kas gatavojas klauvēt pie ar zālēm aizaugušām un ilgi neatvērtām durvīm, ilustrējot Atklāsmes grāmatas 3:20 pantu: “Redzi, es stāvu pie durvīm un klaudzinu; ja kāds dzird manu balsi un atver durvis, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” Saskaņā ar V. Hanta teikto viņš gleznoja dievišķas pavēles dēļ.

2009. gadā tika prezentēta filma par Dž. Vesliju un Kesvikas kustību “Veslijs: pārvērsta sirds spēj izmainīt pasauli” (Wesley: A Heart Transformed Can Change the World, režisors Džons Džekmans, John Jackman).

Radniecīgās konfesijas, kas ir saskaņotas ar Kesvikas kustību, piemēram, Kristiešu un misionāru alianse, atšķiras no Dž. Veslija svētuma kustības ar to, ka Kesvikas kustība nesludina pilnīgu svētdarīšanu kā attīrīšanu no iedzimtā grēka, savukārt piekritēji, kas atbalsta Dž. Veslija teoloģiju, apstiprina šo Dž. Veslija mācību. 

Kesvikas doktrīna tiek asi kritizēta kā maskēta pilnīgas svētdarīšanas (vai “perfekcionisma”) forma, īpaši no vēsturiskā kalvinisma un presbiteriānisma pārstāvjiem. Vairāki harismātiskie un pentakostu autori kritizē Kesvikas kustību arī kā nepietiekami tālejošu, taču pentakostu teologi atzīst un novērtē pamatu, ko Kesvikas kustība ielika dziedināšanas un brīnumdarīšanas dāvanu turpināšanai, lai pentakostu kustība varētu uzplaukt.