Svētuma kustība radās 19. gs. metodismā, bet vēlāk kļuva par starpkonfesionālu kustību. Tai raksturīga svētdarīšanas doktrīna, kas izpaužas kā individuāla pieredze pēc pievēršanās ticībai. Praksē svētuma kustības draudzes akcentē stingru morāles normu ievērošanu. 

Draudzes, kas ir saistītas ar svētuma kustību, māca, ka atdzimuša kristieša dzīvei jābūt brīvai no grēka. Tās sludina piedzīvojumu, notikumu, kurā tiek sasniegta garīga brieduma vai pilnības sajūta. Šī notikuma galvenais mērķis ir savienība ar Dievu. Citi termini, kas tiek lietoti, lai to apzīmētu, ir pilnīga svētošana (svētdarīšana), kristība ar Svēto Garu, Svētā Gara iemājošana, kristība ar uguni, otrā svētība un otrais Dieva žēlastības darbs. Svētuma kustība uzskata, ka šī notikuma rezultātā ticīgais tiek attīrīts no iedzimtā grēka. Piedzīvojums parasti tiek saprasts kā spilgts notikums, pieredze, par kuru ticīgais tiek aicināts stāstīt citiem. Saskaņā ar vienas no svētuma kustības denominācijām – Nācariešu baznīcas (Church of the Nazarene) – ticības apliecību svētdarīšana ir Dieva darbs, kas pārveido ticīgos pēc Kristus līdzības. Viņi nodala garīgas izaugsmes procesu no pilnīgas svēttapšanas, kurā ticīgais pilnībā spēj veltīt sevi Dievam. Šī pilnīgā pieredze parasti tiek identificēta ar cilvēka piepildīšanu ar Svēto Garu vai kristīšanu – līdzīgas frāzes lietoja 18. gs. metodisma sistemātiskais teologs Džons Flečers (John Fletcher), kurš piedzima Šveicē un dzīvoja Anglijā. Viņš, tāpat kā vēlāk svētuma kustība, uzsvēra, ka pilnīgas svētdarīšanas pieredze, pateicoties Svētā Gara iemājošanai, attīra ticīgo no iedzimtā grēka un dod ticīgajam spēku kalpot Dievam. 19. gs. amerikāņu evaņģēlists, Oberlīnas koledžas (Oberlin College) direktors Čārlzs Finnijs (Charles Finney) uzskatīja, ka šī pieredze varētu sniegt risinājumu problēmai, ko viņš novēroja savu evaņģelizācijas pasākumu laikā, – daļa cilvēku apgalvoja, ka pasākumos piedzīvoja atgriešanos pie Dieva, bet pēc tam atgriezās pie vecā dzīvesveida. Č. Finnijs sprieda, ka piepildījums ar Svēto Garu šiem cilvēkiem var palīdzēt nelokāmi turpināt kristīgo dzīvi. Pēc Vasarsvētku draudžu izveides 20. gs. sākumā svētuma kustības draudzes kļuva piesardzīgākas ar jēdziena “Svētā Gara kristība” lietojumu, jo tās nesaistīja to ar glosolāliju (kā vairums Vasarsvētku draudžu). Daudzi agrīnie Vasarsvētku draudzes locekļi idejiski cēlušies no svētuma kustības. Azusa ielas atmodas (Azusa Street Revival) laikā, ko bieži uzskata par Vasarsvētku kustības sākumu, tradicionālās svētuma kustības vadītāji noraidīja runāšanu mēlēs. Alma Vaita (Alma White), Uguns staba baznīcas (Pillar of Fire Church) dibinātāja, uzrakstīja grāmatu pret Vasarsvētku kustību, kas tika publicēta 1910. gadā. Darbs ar nosaukumu “Dēmoni un mēles” (Demons and Tongues) atainoja iebildumus un nosodījumu pret Vasarsvētku kustību. A. Vaita runāšanu mēlēs nosauca par “sātanisku nesakarību”, bet Vasarsvētku dievkalpojumus – par “dēmonu pielūgsmes kulmināciju”. Lielākā svētuma kustības denominācija – Nācariešu baznīca – 1919. gadā piektajā Ģenerālajā asamblejā (the fifth General Assembly) Nešvilā (ASV) nobalsoja par vārda “Vasarsvētki” izņemšanu no tās sākotnējā nosaukuma. Mūsdienu harismātiskā kustība ir daudzviet mainījusi svētuma kustības un Vasarsvētku draudžu savstarpējās attiecības, jo daļa svētuma kustības draudžu no harismātiskās kustības pārņēma dievkalpojumu stilu, it īpaši mūziku. Tradicionāli svētuma kustības dievkalpojumu centrā ir bijis sprediķis. Līdztekus regulārajiem svētdienas rīta un nedēļas vidus (parasti trešdienu) dievkalpojumiem visa gada garumā, īpaši vasarā, tiek organizētas telts sanāksmes (tent meetings). Kā nosaukums rāda, tās notiek ārpus baznīcas telpām, teltī. Sanāksmju mērķis ir sludināt atgriešanos pie Dieva un pilnīgu svētdarīšanu.

Draudzes svētuma kustībā uzsver stingras dzīvesveida normas, īpaši attiecībā uz runu (bez lamu vārdiem), pieticību apģērbā, atturēšanos no alkohola, smēķēšanas un narkotiskām vielām. Līdz ar Sociālā evaņģēlija kustības (Social Gospel movement) parādīšanos 19. gs. otrajā pusē, ko uzskatīja par salīdzinoši liberālu, svētuma kustība arvien vairāk pievērsās personiskās dievbijības jautājumiem un palēnām atteicās no iepriekšējā sociālā aktīvisma uzsvara. Tas gan neattiecas uz visām svētuma kustības ietekmē tapušām denominācijām. Piemēram, Pestīšanas armija vēl mūsdienās ir sociāli aktīva. Sociālā evaņģēlija un svētuma kustības tomēr ir līdzīgas, jo to veidošanos ietekmējis piētisms.

Kultūras pārmaiņas pēc Otrā pasaules kara pastiprināja sekularizāciju un izraisīja šķelšanos svētuma kustībā. Vairākas nelielas grupas atdalījās, jo nebija apmierinātas ar to, ko uzskatīja par atkāpšanos no sākotnējiem standartiem. Viņi vairāk identificējas ar fundamentālismu nekā ar evaņģelikālismu. Tikmēr lielākā daļa svētuma kustības novirzienu atcēla dejošanas un teātra apmeklēšanas aizliegumus, vienlaikus saglabājot noteikumus pret azartspēlēm, kā arī alkohola un tabakas lietošanu.

Visas kristīgās denominācijas, kas ir saistītas ar svētuma kustību, tic kristīgās pilnības (pilnīgas svētdarīšanas) doktrīnai. Citos jautājumos tās atšķiras. Piemēram, tiem metodistiem, kuri ir daļa no svētuma kustības, ir sakramenti (svētais vakarēdiens un kristība), svētuma kustībā esošiem kvēkeriem to nav. Nācarieši atļauj gan ticīgo kristības, gan zīdaiņu kristības. Ja ģimene Nācariešu baznīcā izvēlas nekristīt savus zīdaiņus, tā tomēr var izvēlēties zīdaiņus iesvētīt. Tas, vai bērns tiek kristīts vai iesvētīts, ir bērna vecāku izvēle. Daudzām citām denominācijām ir tikai ticīgo kristība. Dieva baznīca (Church of God) Andersonā, Indiānas pavalstī (ir daudz kristietības novirzienu, kas dēvē sevi par Dieva baznīcu; lai tos atšķirtu, iekavās norāda pilsētu, kur atrodas tās administratīvais centrs) praktizē kāju mazgāšanas rituālu.

Kustības veidošanos ietekmējis piētisms un puritānisms ar to personiskās dievbijības un morāles akcentēšanu. Kustības pirmsākumi meklējami 18. gs. metodisma dibinātāja Džona Veslija (John Wesley) mācībā. Viņš aicināja veicināt kristiešu garīgo pilnību. Viena no galvenajām debatēm metodismā vēl ilgi pēc Dž. Veslija bija par to, vai pilnīga svēttapšana ir lūzuma punkts (krīze) vai process. Dž. Veslijs apgalvoja, ka abi. Viņš neuzskatīja šo procesu par augšupejošām kāpnēm, kā to darīja viduslaiku kristīgie mistiķi, un nedomāja, ka cilvēks jebkad varētu sasniegt šo mērķi un tāpēc vairs nevarēt iet tālāk. Tā vietā Dž. Veslijs uztvēra kristīgo svētumu kā lineāru kustību uz priekšu. Atšķirībā no reformatoriem, kuri mācīja, ka pilnīga svēttapšana notiek tikai pēc nāves, Dž. Veslijs apgalvoja, ka neredzot iemeslu, kāpēc tā nevarētu notikt dzīves laikā. Viņš pats nekad neapgalvoja, ka ir sasniedzis perfekciju, bet pierakstīja tādu cilvēku pieredzi, par kuriem nešaubījās, ka viņi ir atbrīvoti no visiem grēkiem. Daži no šiem stāstiem ir atrodami Dž. Veslija traktātā “Vienkāršs kristīgās pilnības apraksts” (A Plain Account of Christian Perfection, 1766).

Mācību par kristīgo pilnību tālāk izvērta Dž. Flečers. No Anglijas šīs idejas izplatījās tā laika britu kolonijās Ziemeļamerikā. Koloniālā amerikāņu metodisma moto bija “izplatīt kristīgo svētumu šajās zemēs”. Taču praksē 19. gs. pirmajās desmitgadēs amerikāņu metodisti lielā mērā ignorēja perfekcionisma doktrīnas. 1841. gadā ASV daļa metodistu izstājās no Metodistu episkopālās baznīcas (Methodist Episcopal Church), lai dibinātu Veslijiešu metodistu baznīcu (Wesleyan Methodist Church). Viens no iemesliem bija attieksme pret verdzību, otrs – doktrināli jautājumi, arī svētdarīšana. Vēlāk no šīs baznīcas atdalījās vairākas grupas.

19. gs. ASV svētuma mācībai bija jauns uzplaukuma vilnis. 1835. gadā iknedēļas sieviešu sanāksmes Ņujorkā, kuras sākumā vadīja Sāra Lankforda (Sarah Lankford) un pēc tam – viņas māsa Fēbe Palmere (Phoebe Palmer), sauca par “otrdienu sanāksmēm”. Šīs sanāksmes, kuru laikā notika sarunas par garīgo pieredzi, kļuva par paraugu simtiem līdzīgu centru visā valstī. Īsā laikā sanāksmes piesaistīja abu dzimumu garīdzniekus, lajus un dalībniekus no daudzām draudzēm ārpus metodisma. Šīs sanāksmes pavēra ceļu tam, lai sievietes varētu kalpot par mācītājām.

Daudzi nemetodisti sniedza ieguldījumu svētuma kustībā ASV un Anglijā. Kongregacionālistu mācītājs Asa Mahans (Asa Mahan), Oberlīnas koledžas pirmais prezidents, un Č. Finnijs, ar koledžu saistīts evaņģēlists un vēlāk tās otrais prezidents, popularizēja kristīgās svētuma un verdzības atcelšanas idejas, kuras atbalstīja arī veslijiešu metodisti.1860. gadā tika dibināta Brīvo metodistu baznīca (The Free Methodist Church), kuras pamatā bija verdzības atcelšanas, vienlīdzības un svētdarīšanas ideāli. 19. gs. 80. gados Daniels Vorners (Daniel Warner) Andersonā izveidoja Dieva baznīcu. Tās piekritēji uzskatīja, ka starprasu kopīga Dieva pielūgsme ir patiesas baznīcas pazīme. 19. gs. 90. gados Edvīns Hārvijs (Edwin Harvey) un Mārmadjuks Farsons (Marmaduke Farson) Čikāgā uzsāka metodistu misiju (Metropolitan Methodist Mission), kas sludināja svēttapšanu un dzīvi kopienā.

Svētuma kustība ideju izplatīšanā aktīvi izmantoja gan grāmatas, gan misionāru sludināšanu. Tā rezultātā ārpus ASV daļa svētuma kustības piekritēju izveidoja jaunas denominācijas, daļa palika esošajās, tur izplatot savas idejas. Volters Palmers (Walter Palmer) un viņa sieva F. Palmere no Ņujorkas 19. gs. 50. un 60. gados devās uz Angliju. Viņiem aizliedza kalpot turienes metodistu baznīcās, lai gan viņi popularizēja Dž. Veslija doktrīnas un paši bija metodisti. Anglijā svētuma kustība saglabāja reformātu teoloģiju un sludināja, ka pilnīgas svētošanas rezultātā grēks netiek iznīcināts, bet tikai apspiests. Kustību Anglijā nosauca Kesvikas pilsētas vārdā. Tur katru gadu notiek kustības sanāksmes.

Svētošanas kustības idejas Latvijā izplatījās galvenokārt baptistu vidē. Populārākais to sludinātājs pirms Pirmā pasaules kara un starp abiem pasaules kariem bija mācītājs Viljams Fetlers. Latvijā pastāvēja arī Dieva draudze, kas bija saistīta ar Dieva baznīcu (Andersonā).

Fineass Brezī (Phineas Bresee) – Nācariešu baznīcas dibinātājs 19. gs. beigās, tās pirmais ģenerālsuperintendents; Dž. Flečers – britu metodistu teologs, kura mācību par svēttapšanu pārņēma svētuma kustība; Mārtins Knaps (Martin Knapp) – amerikāņu metodistu mācītājs 19. gs., pazīstams kā vairāku svētuma kustības institūciju un izdevumu dibinātājs (piemēram, žurnāla God’s Revivalist); F. Palmere un S. Lankforda – sieviešu kalpošanas veicinātājas 19. gs. amerikāņu svētuma kustībā; D. Vorners – Dieva baznīcas (Andersonā) dibinātājs 19. gs. beigās.

The Bible Methodist Magazine – iznāk kopš 1965. gada, to izdod Bībeles metodistu draudžu savienība (Bible Methodist Connection of Churches); Holiness Today – iznāk kopš 1999. gada, pirms tam The Herald of Holiness (no 1912. gada), oficiāls Nācariešu baznīcas izdevums; Holiness – metodistu teoloģijas žurnāls, kurā ir arī raksti par svētuma kustību, to izdod Wesley House (Kembridžā) no 2015. gada; God’s Revivalist – iznāk kopš 1888. gada. To izdod Dieva Bībeles skola un koledža (God’s Bible School and College) ASV.