Grieķu cilmes īpašvārds Longs bija samērā bieži sastopams Romas Impērijas laikā. Spriežot pēc romāna valodas, tā autoram Longam sengrieķu valoda bija dzimtā. Precīzu romāna tapšanas laiku noteikt grūti, tomēr, izvērtējot teksta iezīmes, parasti tiek uzskatīts, ka tas attiecināms uz tā dēvēto otrās sofistikas periodu – mūsu ēras sākuma gadsimtiem (parasti 2. gs. otrā puse vai 3. gs. sākums).
Longa romāns apvieno literārajā tradīcijā rodamās iezīmes, sasaucoties ar dažādiem tekstiem. Piemēram, Dafnida tēls bija izpelnījies uzmanību hellēnisma laika literatūrā, jo sevišķi nozīmīga tā klātbūtne bija bukoliskajā dzejā. Arī sengrieķu dzejnieka Sositeja (Σωσίθεος) satīru drāmā “Litierss” (Λιτυέρσης, arī “Dafnids”, ap 3. gs. p. m. ē.) bija vēstīts par Dafnidu, kas iemīlējās nimfā, kuru nolaupīja pirāti. Dafnids devās viņu meklēt un noskaidroja, ka nimfu kā gūstekni tur Frīģijas valdnieks Litierss. Līdzības ar Longa romānam raksturīgo stāstniecības manieri, paverot dažādas interpretācijas iespējas, saskatāmas literatūrā, kas attiecināma arī uz paša romāna aptuveno tapšanas laiku, piemēram, Lūkiāna (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) tekstos, tāpat arī Lūcija Āpulēja (Lucius Apuleius) sengrieķu sižetā balstītajā romānā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās” (Metamorphoses (Asinus aureus), 2. gs.).
Longa romānā atainotajai lauku videi, kas ieraugāma līdzās ganu dzīves tēlojumam, piemīt idealizēta noskaņa un pasauli līdzsvarojošs spēks, uz kuru tiecas romāna centrālie tēli. Šī Longa romānā rodamā kvalitāte ir nozīmīga pastorālās literatūras attīstībai. Vienlaikus būtiski, ka ganu tēli (dēvēti, piemēram, par βουκόλος, boukolos ’govju/vēršu gans’; αἰπόλος, aipolos ’kazu gans’) romānā ir dažādi atainoti, tostarp kontekstuāli iegūstot atšķirīgu morāli ētisko nokrāsu. Tāpat, raugoties plašāk uz sengrieķu mīlas romānu iezīmēm, jāņem vērā, ka vārds βουκόλος, boukolos funkcionē arī kā no ēģiptiešu valodas pārtulkots nosacīts apzīmējums ļaudīm, kas attēloti kā dumpinieki, likumpārkāpēji un laupītāji. Pastāv uzskats, ka šāds motīvs attīstījies, Ēģiptes literatūrai mijiedarbojoties ar sengrieķu romāna sižetiskajiem risinājumiem, ko var novērot romiešu laikmeta sengrieķu rakstnieka Ahilleja Tatija (Ἀχιλλεὺς Τάτιος) romānā “Leukipes un Klitofona piedzīvojumi” (Τὰ κατὰ Λευκίππην καὶ Kλειτoφῶντα, 1. vai 2. gs.) un sengrieķu rakstnieka Hēliodora no Emesas (Ἡλιόδωρος ὁ Ἐμεσηνός) romānā “Etiopika” (Αἰθιοπικά, 3.–4. gs.) jeb “Teāgens un Harikleja” (Θεαγένης καὶ Χαρίκλεια), tādējādi uzrādot dažādu kultūrvēsturisko kontekstu savstarpēju pārklāšanos un saplūšanu.