Jūras eži sastopami sāļās jūrās un okeānos. Tiem ir blīvs, nekustīgs kalcija karbonāta plātnīšu skelets. Dažu jūras ežu sugu adatas ir saistītas ar indes dziedzeriem. 

Senākās jūras ežu fosilijas atrastas ordovika perioda 465 miljonus gadu vecās nogulās. Paleozoja ērā galvenokārt bija sastopami Palaechinoida kārtas pārstāvji. Neregulārie jūras eži parādījās juras periodā. Jūras eži paleozoja ēras beigās gandrīz izmira, un no perma perioda zināmas tikai sešas to sugas. Izdzīvoja senči, no kuriem attīstījušies simetriskie jūras eži, un Miocidaris (Miocidaridae) pārstāvji. No pēdējiem attīstījās mūsdienu zīmuļveidīgie jūras eži. Triasa perioda beigās strauji pieauga jūras ežu daudzveidība. Uzskata, ka smilšu dolāri parādījās kainozoja ēras sākumā. 

Jūras eži ir divpusēji simetriski dzīvnieki un pieder pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā tiem primārā mute (blastopora) pārveidojas par anālo atveri, bet mute veidojas vēlāk zarnu kanāla pretējā galā. Jūras ežiem ir piecstarains, lodveida, diskveida vai ovālas formas 3–10 cm plats ķermenis. Neregulārajiem jūras ežiem ķermenis ir saplacināts. Jūras eži mēdz būt melni, zaļi, violeti, brūni vai sarkani. Jūras ežiem ir spēcīgi attīstīts nekustīgu kalcija karbonāta plātnīšu skelets. Jūras ežu skeletu uzskata par iekšējo skeletu, jo to no ārpuses apņem plāns muskuļu slānis un epiderma. Ap mutes un anālo atveri ir nelieli, mīksti laukumi bez skeleta. Skeleta plātnītes ir izvietojušās 10 meridionālās joslās. Daļā joslu plātnītēs ir pāra caurumiņi ambulakrālajām kājiņām. Tās ir ambulakrālās joslas. Interambulakrālajās plātnītēs nav ambulakrālās kājiņas, bet ir piecas dzimumatveres ķermeņa aborālajā pusē. Jūras ežiem augot, aug arī skeleta plātnītes. Jūras eži izmanto ūdenī esošo oglekļa dioksīdu, lai veidotu kalcija karbonāta skeletu. Jūras ežus klāj adatas, un to radiālo simetriju var redzēt tikai izžāvētiem dzīvniekiem bez adatām. Uz skeleta plātnīšu virsmas ir pauguri, pie kuriem piestiprinātas adatas. Tās ir blīvas, cilindriskas kalcija karbonāta nūjiņas ar dobu vidu, kas ir kustīgi savienotas ar skeletu. Vairumā gadījumu adatas ir 1–3 cm garas (atsevišķām sugām līdz 30 cm garas) un 1–2 mm diametrā. Adatas nodrošina aizsardzību un pilda kustību funkcijas. Starp parastajām adatām atrodas par tvērējknaiblēm pārveidojušās adatas (pedicelārijas). Daļa pedicelāriju ir pielāgotas netīrumu savākšanai no ķermeņa virsmas. Citām pedicelārijām ir aizsargfunkcijas, tajās atrodas indes dziedzeri. Ķermeņa orālā puse parasti ir nedaudz saplacināta, tās centrā atrodas mute. Barības satveršanai un smalcināšanai jūras ežiem ir īpašs orgāns – t. s. Aristoteļa lukturis (Aristotle’s lantern). To veido asas kalcija karbonāta plātnītes – zobi, kas apņem muti. Aristoteļa lukturis iesniedzas arī tālāk dzīvnieku celomā. Zarnas sākas aiz mutes atveres. Celomā tās veido vairākas cilpas un ar ānusu atveras apkārtējā vidē ķermeņa aborālajā pusē. Barības sagremošana notiek zarnās. Jūras eži pārvietojas ar orālo ķermeņa pusi uz leju. Jūras ežiem elpošanas funkcijas pilda pieci pāri zarotu ārējo žaunu. Tās atrodas mīkstajā laukumā pie mutes atveres. Jūras ežu asinsrites sistēmai ir sarežģīta uzbūve ar apmutes gredzenu un sazarotiem asinsvadiem. Jūras ežu nervu sistēmu veido apmutes nervu gredzens un no tā atejoši pieci radiālie nervi, kas tālāk sazarojas. Jūras ežiem ir daudzas jutīgas šūnas adatās, pedicelārijās, ambulakrālajās kājiņās un pie mutes. Sferīdijas ir pārveidotas adatas, kas atrodas ambulakrālajās joslās un kalpo kā līdzsvara orgāni. 

Jūras eži ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet to dzimumu atšķirības ārēji nav novērojamas. Jūras ežiem ir 2–5 dzimumdziedzeri. Tajos attīstās dīgļšūnas un somatiskās šūnas, kas kalpo kā barības vielu rezerve. Dzimumdziedzeru sienās ir muskuļi, kas ārējā vidē izspiež dzimumšūnas. Jūras ežiem ir ārējā apaugļošanās, un sezonas laikā mātīte var iznērst līdz 20 miljoniem olu. Vairumam sugu olas brīvi peld ūdeni, bet dažām sugām tās piestiprinās pie adatām. No olām izšķiļas planktoniski kāpuri, kas aptuveni mēnesi brīvi peld ūdenī, tad nosēžas uz gultnes un iziet sarežģītu metamorfozi. Jūras ežu kāpuri ir divpusēji simetriski, bet ontoģenēzes laikā tie iegūst piecstaraino simetriju. Kāpuru attīstībai ir nepieciešami vairāki mēneši, bet maksimālo izmēru tie var sasniegt piecu gadu laikā. Jūras ežu dzīves ilgums vidēji ir 15–35 gadi, bet ir iespējami 100 un vairāk gadi. 

Jūras ežu Echinoidea (Leske, 1778) klasē pašreiz ir zināmas un dzīvo aptuveni 1000 sugas, ir zināmas arī aptuveni 3000 izmirušas sugas. 

Jūras eži ir sāļu jūru un okeānu iemītnieki un sastopami kā tropiskajos, tā arī polārajos ūdeņos. Tie ir bentiski, mazkustīgi dzīvnieki, kas lēnām pārvietojas pa jūras gultni. Neregulārie jūras eži pārsvarā apdzīvo smilšainas un dūņainas jūras gultnes. Jūras eži sastopami plūdmaiņas zonā un līdz 7000 m dziļumā. Vairums sugu izvairās no viļņu darbībai pakļautām vietām. Īpaši daudzveidīga jūras ežu fauna ir tropiskās un mērenās joslas jūrās. Polārajos ūdeņos dzīvojošie Sterechinus neumayeri (Camarodonta) pārstāvji vielmaiņas procesos enerģiju izmanto 25 reizes efektīvāk nekā vairums dzīvo organismu. 

Jūras eži pārsvarā barojas ar brūnaļģēm un detrītu, kā arī ar gliemjiem, sūkļiem, čūskastēm, koraļļu polipiem, daudzsaru tārpiem un jūras lilijām. Adatas pasargā jūras ežus no plēsējiem, tādēļ ar tiem barojas tikai dažu sugu zivis – īpaši vilkzivis (Anarhichadidae) –, omāri, krabji un Klusā okeāna jūras ūdrs (Mustelidae, Enhydra lutris). Jūras ežus pārtikā izmanto arī cilvēki. Starp jūras ežu adatām uzturas dažu sugu zivis un garneles. Ja jūras eži savairojas lielā skaitā, tie var iznīcināt ūdensaugu audzes un negatīvi ietekmēt jūras ekosistēmas. Jūras ežu uzvedība norāda uz ūdens kvalitāti.

Jūras ežu adatas var radīt sāpīgus ievainojumus vai izraisīt infekciju. Atsevišķām tropu sugām (Diadematidae, Echinothuriidae, Toxopneustidae) parastās adatas ir saistītas ar indes dziedzeriem. Jūras ežu pedicelārijās esošā inde ir salīdzinoši stipra. Dažu tautu folklorā uzskatīja, ka jūras ežu fosilijas var pasargāt no zibens un raganu burvestībām vai arī tās ir čūsku olas, kas veidojušās no čūsku radītām putām vasaras saulgriežos. Šādas fosilijas uzskatīja par amuletiem.