Jūlijs Jansons bija viens no kaujās gūtiem nopelniem bagātākajiem Latvijas Neatkarības kara perioda Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem, viens no 16 ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajiem Latvijas armijas virsniekiem. Ieguvis pilnvērtīgu virsnieka izglītību pirms Pirmā pasaules kara un bagātīgu kaujas pieredzi tā laikā, 1919. gada pavasarī bija viens no Ziemeļlatvijas brigādes izveidotājiem un tās kaujasspēcīgākā pulka komandieris. J. Jansons bija arī viena no galvenajām personām domstarpībās starp Ziemeļlatvijas brigādi un 1. latviešu atsevišķās brigādes (kura ievēroja faktisku neitralitāti) vadību Cēsu kauju laikā 06.1919. par nepietiekamu atbalstu Ziemeļlatvijas spēkiem.

Dokumentos kā dzimšanas datums nepamatoti figurē 28.11.1880. (nepareizs gads, kā arī jaunajā stilā nepārrēķināts datums). Dzimis zemnieku kārtai piederīga krodzinieka un muižas kroga nomnieka Jāņa un Jūles (dzimusi Darkeviča) Jansonu ģimenē, kristīts Ļaudonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Pēc tēva nāves māte apprecējās ar Sāvienas pagasta māju saimnieku Jāni Priedīti. Mācījās Sāvienas pagasta skolā. Beidzis Valkas skolotāju semināru. Nokārtojis savvaļnieka pārbaudījumu Pleskavas kadetu korpusā (Псковский кадетский корпус). 09.1900.–08.1902. mācījās un ar I šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Pusbrālis Teodors Priedītis – Latvijas armijas pulkvedis-leitnants, pusbrālis Emīls Priedītis – Latvijas armijas kapteinis.

Neprecējies.

08.1899. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 116. Malojaroslavecas kājnieku pulkā Rīgā. 10.1899.–08.1900. beidza mācību komandas apmācību kursu. Mācību laikā junkurskolā 01.1902. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko apakšvirsnieku). Pēc junkurskolas beigšanas no 19.08.1902. podpraporščiks 98. Jurjevas kājnieku pulkā Daugavpilī. 17.03.1903. paaugstināts par virsnieku (podporučiku), pārvietojot uz 99. Ivangorodas kājnieku pulku Daugavpilī, rotas jaunākais virsnieks. Poručiks (03.10.1906.), 14.04.–28.10.1908., 19.03.–23.11.1909. ilgstoši rotas komandiera vietas izpildītājs. No 03.05.1910. Daugavpils pilsētas komandanta adjutants. 13.03.1911. atgriezās rotas jaunākā virsnieka amatā. Štābkapteinis (07.11.1911.). 17.11.1912. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 92. Pečoru kājnieku pulku Narvā, rotas jaunākais virsnieks. Sākoties Pirmajam pasaules karam, pulka sastāvā nosūtīts uz fronti Polijā, no 14.08.1914. piedalījās kaujās ar Vācijas, pēc tam Austroungārijas armiju pie Sanas un Vislas upēm, Krakovas, pie Nidas, Užhorodas Ukrainā, Peremišļas (tagad Pšemisla) Polijā, pēc tam Galīcijā pie Ļvivas, Strijas upes u. c. Kapteinis (14.09.1914.). No 11.10.1914. rotas komandieris kaujās pie Krakovas. No 08.05.1916. bataljona komandieris. 31.08.1915. kontuzēts, evakuēts uz hospitāli Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga), 16.11.1915. izrakstīts, atgriezās pulkā frontē. Kaujās ievainots ar granātas šķembu labajā plecā, ar šautenes lodi labajā rokā. 02.04.1917. pārcelts par bataljona komandieri uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku Valmierā. 13.08.1917. iecelts par 12. armijas štāba etapa saimniecības nodaļas sevišķu uzdevumu virsnieku, bija armijas transporta (vezumu) priekšnieks. Dzīvoja Dzērbenes muižā. 03.10.1917. pēc izteiktā bildinājuma atteikuma greizsirdības dēļ nošāva Dzērbenes muižas pārvaldnieka meitu igaunieti Jertu Freimani. Arestēts un aizvests uz 12. armijas štābu Valkā, pēc nopratināšanas atbrīvots sakarā ar vispārējo politiski militāro situāciju. Apakšpulkvedis (11.1917.). Pēc lielinieku režīma nodibināšanās 25.12.1917. atvaļināts. Dzīvoja Sāvienas pagasta Nainiešos, vācu okupācijas laikā nodarbojās ar lauksaimniecību (līdz 02.12.1918.).

01.02.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants). 07.12.1931. iestāšanās laiks Latvijas armijas dienestā, “balstoties uz liecinieku apliecinājumu un apstākļu pārbaudīšanas pamata” mainīts uz 08.12.1918. 17.02.1919. pēc pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojuma izbrauca no Tallinas uz Tērbatu (tagad Tartu Igaunijā). No 18.02.1919. Ziemeļlatvijas spēku (no 31.03.1919. Ziemeļlatvijas brigādes) 1. Valmieras (no 07.08.1919. – Latvijas armijas 4. Valmieras) kājnieku pulka komandieris, vadīja pulka formēšanu sadarbībā ar Igaunijas armijas vadību un iestādēm. No 27.03.1919. vadīja pulku kaujās ar Padomju Latvijas armiju Ziemeļlatvijā. 14.06.–13.07.1919. arī Austrumu frontes pavēlnieks Krustpilī. 08.09.1919. kaujās ar Sarkano armiju Trepes dzelzceļa stacijas rajonā ievainots ar šrapneli kājas stilbā, evakuēts ārstēšanai uz Latvijas Kara slimnīcu Rīgā, 18.09. atgriezās pulkā. 10.1919. piedalījās kaujās ar Bermonta armiju Jaunjelgavas iecirknī. 01.11.1919. nodeva pulka komandiera amatu sakarā ar izdarītajiem disciplīnas pārkāpumiem. 25.11.1919 iecelts par Papildu brigādes komandieri Cēsīs. 02.05.1920. pārcelts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas virsnieku rezervē. 08.06.1920. iecelts par Kara virstiesas locekli. Pulkvedis (03.07.1920.; par kaujas nopelniem, kā “viens no pirmajiem Latvijas brīvības cīnītājiem un Latvijas armijas dibinātājiem”). No 03.07.1920. Robežapsardzības dienesta (no 08.11.1920. Robežsargu divīzija) priekšnieks, vēlāk, pēc reorganizācijas no 01.11.1920. – komandieris. 17.08.1920. iecelts arī par Lāčplēša Kara ordeņa domes locekli (līdz 03.1924.). 02.01.1921. atcelts no amata kā “nepiemērots”, iedalot Apsardzības ministrijas Galvenā štāba virsnieku rezervē. 30.12.1920. nodots Kara tiesai, 29.10.1921. par dažādiem dienesta pārkāpumiem (priekšniecības pavēles neizpildīšana, dežūrējošā virsnieka apvainošana, apzināta priekšnieka traucēšana dienesta pildīšanas laikā, kārtības un pieklājības normu neievērošana publiskā vietā) Kara tiesa piesprieda vienu mēnesi ieslodzījuma virssardzē, 11.1921. Satversmes sapulces prezidents, ievērojot kaujas nopelnus cīņās par Latvijas neatkarību apžēloja, atlaižot piespriesto sodu. Sakarā ar 01.11.1921. uzsākto izmeklēšanu par 10.1917. izdarīto J. Freimanes nogalināšanu 03.12.1921. atradās Rīgas pilsētas komandanta “sevišķā uzraudzībā”, pēc tam – Galvenā štāba priekšnieka uzraudzībā. 22.04.1922. atvaļināts no dienesta sakarā ar štatu samazināšanu. Dzīvoja Sāvienas pagasta Nainiešos pie jaunākās pusmāsas Mildas Vītolas ģimenes, bija mājas daļas līdzīpašnieks (07.1932. kopā ar pusbrāli Teodoru pārdeva savu īpašuma daļu otram pusbrālim Emīlam), nodarbojās ar lauksaimniecību. Paņemts paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu sakarā ar notiekošo izmeklēšanu. 18.12.1923. par J. Freimanes nogalināšanu 03.10.1917. Rīgas apgabaltiesa Cēsīs piesprieda sešus gadus ieslodzījuma (“spaidu darbu”), bet, piemērojot amnestiju, sodu samazināja uz trim gadiem, atņemot Lāčplēša Kara ordeni, 18.12.1923. ievietots ieslodzījumā. 20.03.1924. Tiesu palāta spriedumu apstiprināja, ko Valsts prezidents 16.06.1924., ievērojot J. Jansona nopelnus, aizvietoja ar degradēšanu par kareivi, atbrīvots no ieslodzījuma. 24.07.1924. atņemtas tiesības nēsāt piešķirto Lāčplēša Kara ordeni. 17.11.1928. Valsts prezidents, atsaucoties J. Jansona apžēlošanas lūgumam, apžēloja, atlaižot sodu (degradēšanu par kareivi) ar visām sekām. 15.06.1928. ieskatīts robežapsardzības dienestā, posteņa priekšnieks Dagdas robežapsardzības apgabalā, 01.08.1929. atvaļināts no dienesta sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, bet no 04.01.1930. atkal tajā ieskaitīts, posteņa priekšnieks Jaunlatgales robežapsardzības apgabalā. 23.12.1930. pēc paša vēlēšanās atbrīvots no dienesta robežapsardzībā. Jau no 15.12.1930. Latvijas armijas Galvenās intendantūras pārvaldes Mobilizācijas daļas Mobilizācijas nodaļas priekšnieka palīgs. 18.05.1933. atvaļināts pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja Sāvienas pagastā. Bija Latvijas brīvības cīnītāju biedrības “Ziemeļnieki” goda biedrs. 16.12.1936. ievietots ārstēšanai Rīgas Kara slimnīcā, kur miris. Izvadīts ar militāru godu.

J. Jansons bija guvis lielus nopelnus kaujās Latvijas Neatkarības kara laikā, viens no 16 ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajiem Latvijas armijas virsniekiem. Iegūdams pilnvērtīgu (ne saīsināto karalaika) virsnieka izglītību pirms Pirmā pasaules kara un bagātīgu kaujas pieredzi tā laikā, viņš 1919. gada pavasarī bija viens no Latvijas teritorijas atbrīvošanā nozīmīgās Ziemeļlatvijas brigādes izveidotājiem un tās pirmā un kaujasspēcīgākā pulka komandieris ar ievērojamiem nopelniem. Bija arī viena no galvenajām personām Ziemeļlatvijas brigādes un Cēsu kauju laikā 06.1919. faktisku neitralitāti ievērojošās 1. latviešu atsevišķās brigādes vadības domstarpībās par nepietiekamu atbalstu Ziemeļlatvijas spēkiem. Vienlaikus J. Jansons bija personība ar laikmetam kopumā raksturīgajām traģiskajām iezīmēm, kas rada atspulgu daudzu kaujas nopelniem bagātu virsnieku attieksmē pret disciplīnas un pat civilizētu dzīves normu ievērošanu – nespējā ātri pielāgoties miera laika dzīves apstākļiem pēc gadiem pieredzētās karadarbības un Krievijas revolūcijas izraisītā haosa un visatļautības.

Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā J. Jansons apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par kaujas nopelniem Latvijas Neatkarības karā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķira, III šķira), Igaunijas Brīvības krustu (I šķiras II pakāpe).