E. Hauzenbergai-Šturmai ir nozīmīga loma un veikums latviešu filoloģijā, īpaši valodniecībā un folkloristikā, kā arī augstākajā izglītībā, zinātnē un kultūrā. Viņa kopā ar Jāni Endzelīnu pēc Kārļa Mīlenbaha nāves turpināja veidot “Latviešu valodas vārdnīcu” (ME, 1923–1932; EH, 1934-1946). Dzīvojot trimdā, pēc Otrā pasaules kara E. Hauzenberga-Šturma kļuva par starptautiski pazīstamu 20. gs. latviešu valodnieci.

E. Hauzenberga-Šturmas tēvs Jānis Hauzenbergs bija Svētciema muižas rakstvedis, dzimis Arakstes pagastā, māte – Šarlote Kristīne (dzimusi – Ozoliņa). Edīte un divas viņas māsas auga Svētciema muižā, kas piederēja baronu fon Fēgezaku (von Vegesack) dzimtai. E. Hauzenberga-Šturma vāciski runāja kopš sešu gadu vecuma un bija divvalode, bet no 1909. gada mācījās Rīgas pilsētas (vācu) meiteņu skolā. Pirmā pasaules kara laikā viņa vispirms mācījās privātģimnāzijā Ivanovovozņesenskā, bet 1918. gadā beidza Ventspils sieviešu ģimnāziju evakuācijā Ribinskā. 1931. gada 18. septembrī viņa salaulājās ar arheologu, LU docentu Eduardu Šturmu. 

1919. gadā E. Hauzenberga-Šturma iestājās Latvijas Augstskolā (no 1922. gada – Latvijas Universitāte, LU), kur studēja baltu filoloģiju. Profesors J. Endzelīns iesaistīja viņu un Annu Ābeli savas “Lettische Grammatik” (1922) korektūras lasīšanā. Studiju laikā E. Hauzenberga-Šturma strādāja par subasistenti Baltu filoloģijas katedrā (1922–1923) un Filoloģijas un filozofijas fakultātes bibliotēkā (1923–1924).

1922. gadā E. Hauzenberga-Šturma kopā ar J. Endzelīnu turpināja izstrādāt Kārļa Mīlenbaha latviešu valodas vārdnīcu. Viņa izstrādāja lielāko daļu vārdnīcas šķirkļu (no 1922. gada beigām līdz 1932. gada novembrim), tomēr nevēlējās savu vārdu darba titullapā likt. Vārdnīcas papildinājumu un labojumu sējumi (1934–1938, 1946) tika publicēti ar J. Endzelīna un E. Hauzenbergas-Šturmas vārdu.

No 1927. gada rudens E. Hauzenberga-Šturma bija brīva līguma darbiniece un jaunākā arhivāre Latviešu folkloras krātuvē, kur pārzināja apvidvārdu un citu dialektoloģijas materiālu vākšanu. Viņas veiktie Vecgulbenes un Liepupes draudzes izlokšņu apraksti tika publicēti “Filologu Biedrības Rakstos”, bet pēc somu dialektologu parauga tika uzsākta izlokšņu vārdnīcu veidošana apmēram 20 pagastos.

1931. gadā E. Hauzenberga-Šturma pabeidza studijas LU un tika atstāta Baltu filoloģijas katedrā gatavoties zinātniskam darbam.

1935. gada beigās E. Hauzenberga-Šturma no Latviešu folkloras krātuves pārgāja strādāt uz Latviešu valodas krātuvi vecākās arhivāres amatā ar uzdevumu izstrādāt plašu latviešu valodas sinonīmu vārdnīcu. Padomju okupācijas laikā, 1940. gada 1. novembrī, Latviešu valodas krātuves pārzinis Alvils Augstkalns izdarīja pašnāvību, un E. Hauzenberga-Šturma vienu mēnesi uzņēmās krātuves pagaidu pārzines pienākumus, bet no 1941. gada 1. jūlija līdz aizbraukšanai no Latvijas 1944. gadā Latviešu valodas krātuvi vadīja E. Hauzenberga-Šturma. Šajā periodā tika sagatavota “Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942), kas ir J. Endzelīna vadīts E. Hauzenbergas-Šturmas, A. Ābeles, Ernesta Bleses, Veltas Rūķes un Heronīma Tihovska kopdarbs. Kopā ar J. Endzelīnu E. Hauzenberga-Šturma rediģēja arī Edgara Dunsdorfa sakārtoto tautsaimniecības terminu vārdnīcu (1943–1944).

E. Hauzenberga-Šturma bija arī privātdocente LU un docēja vairākus priekšmetus: Latviešu valodas zinātniskā gramatika, Latviešu sinonīmi (1943), Semantika (1944).

1944. gadā E. Hauzenberga-Šturma kopā ar dzīvesbiedru E. Šturmu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Abi ar vīru strādāja Hamburgā 1946. gada janvārī nodibinātajā Baltijas universitātē. E. Hauzenberga-Šturma Baltijas universitātē bija ārkārtas profesore baltu valodās. Šturmu laulātais pāris turpināja strādāt Baltijas universitātē līdz tās slēgšanai 1949. gada 30. septembrī.

No 1950. gada Eduards un Edīte Šturmi dzīvoja un strādāja Bonnā. E. Hauzenberga-Šturma gatavoja šķirkļus par latviešu valodu un valodniecību “Latvju enciklopēdijai” (1950–1955).

1956. gadā E. Hauzenberga-Šturma sāka strādāt Bonnas universitātes Valodniecības institūtā par ārštata docētāju, bet no 1962. gada bija štata lektore. Viņa mācīja latviešu, leišu un senprūšu valodu, kā arī trijās katedrās (Salīdzināmās valodniecības, Vispārīgās valodniecības un Slāvistikas katedrā) docēja baltu valodniecības priekšmetus: baltu valodu salīdzināmo fonētiku, vārddarināšanu, morfoloģiju, latviešu dialektoloģiju, sinonīmiku, latviešu tautasdziesmu valodu un senos leišu tekstus. E. Hauzenberga-Šturma Bonnas universitātē pedagoģisko darbu veica līdz 1972. gadam.

E. Hauzenberga-Šturma rediģēja izdevumu “Latviešu tautas dziesmas“ (1952–1956). Izdevuma 11. sējumā ir publicēts E. Hauzenbergas-Šturmas raksts par tautasdziesmu valodu.

E. Hauzenberga-Šturma sastādīja un rediģēja par godu J. Endzelīna 85 gadu jubilejai veltījumkrājumu “In honorem Endzelini” (1960). E. Hauzenbergai-Šturmai krājumā ir publicēts raksts par vārda līgava, ļaudava cilmi.

Pēc J. Endzelīna nāves 1961. gadā E. Hauzenberga-Šturma saņēma uzdevumu no Heidelbergas Universitātes Karla Vintera grāmatu apgāda (Carl Winters Universitätsbuchhandlung) Heidelbergā rakstīt jaunu latviešu valodas zinātnisko gramatiku. Manuskriptu pabeigt viņai neizdevās.

E. Hauzenberga-Šturma Latvijā līdz 1944. gadam bija veikusi ievērojamu darbu leksikogrāfijā (K. Mīlenbaha sāktās un J. Endzelīna turpinātās “Latviešu valodas vārdnīcas”, kā arī sinonīmu vārdnīcas radīšanā) un dialektoloģijā, bet trimdas laikā – nozīmīgus pētījumus gramatikā un etimoloģijā. Viņas bibliogrāfijā, ko ASV sastādīja Benjamiņš Jēgers, ir 112 nosaukumi dažādās valodās, grāmatas, raksti un recenzijas. Daudzi raksti publicēti nozīmīgos starptautiskos zinātniskos izdevumos. Diemžēl sinonīmu vārdnīca un jaunā latviešu valodas gramatika palika nepabeigta.

E. Hauzenberga-Šturma bija Eiropas Lingvistu biedrības (Societas Linguistica Europae) biedre.