Grupa Time After Time (latviski ‘atkal un atkal’, burtiski ‘laiks pēc laika’) izpildīja galvenokārt instrumentālu mūziku, kurā liela vieta bija atvēlēta improvizācijai.

Grupas sākumi meklējami 1994. gadā, kad Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā mācījās mūziķu ģimenē uzaugušie jaunieši: saksofonists Gints Pabērzs un pianists Kārlis Lācis – skolas kopmītnēs viņi dzīvoja vienā istabā. Pēc gada viņiem pievienojās Deniss Paškevičs (saksofons, flauta), vēlāk ģitārists Kaspars Zemītis un bundzinieks Haralds Bondaris. Kā basisti īslaicīgi darbojās Kaspara brālis Oskars, tad čellists Kārlis Auzāns. 1997. gada sākumā basģitāru sāka spēlēt Ingars Viļums, nomainot šajā amatā Norbertu Skrauci. 1997. gadā par Time After Time dalībnieku kļuva bundzinieks Mārtiņš Linde, kas pretēji pārējiem dalībniekiem bija samērā pieredzējis mūziķis – spēlējis grupās “Parks”, F. Art, “Otra Puse”, Pita Andersona The Rhythm Kings.

Grupas nosaukums, vārdkopu “laiks pēc laika” interpretējot kā “stils pēc stila”, radies 1996. gadā, kad Time After Time pirmoreiz piedalījās mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”. Grupa piedalījās vairākos jauno grupu festivālos, lielākos panākumus guva 1997. gada Madonas festivālā “Sinepes un medus”, izcīnot Medus balvu, bet K. Lācis un G. Pabērzs – saņemot labāko mūziķu titulus.

Sākotnējo džeza standartu kopēšanu pakāpeniski aizstāja oriģinālmūzika, to lielākoties sacerēja K. Lācis, arī D. Paškevičs un K. Vanags. Kā instrumentālās mūzikas grupai Time After Time nebija valodas uztveres problēmu auditorijā, kas veicināja tās mūzikas eksportu: 1997. gada pavasarī Time After Time uzstājās Vācijā, 1998. gadā – starptautiskajā festivālā Art Genda Zviedrijā un Art Genda Retro Ķīlē, Vācijā.

Vispirms Time After Time spēlēja amerikāņu saksofonista Kenija Džī (Kenny G) repertuāra melodijas un tradicionālo džezu, arī džezroku, kam sekoja pievēršanās fankam un asiddžezam – grupas skanējums un stils bija nepastāvīgs, repertuāra izvēle daļēji nejauša. Latvijā, Rīgā, par pastāvīgu uzstāšanās vietu grupai kļuva Vecrīgas klubs “Slepenais eksperiments”, tādējādi stilistika attīstījās dejojamas un enerģiskas fankmūzikas virzienā. Notika koncerti vairākās Latvijas pilsētās, 1998. gadā grupai pievienojās basģitārists Ingars Viļums, grupa izcīnīja Grand Prix festivālā “Liepājas dzintars”.

Līdz ar grupas “Odis” darbības beigām 90. gadu otrajā pusē Time After Time faktiski kļuva par vienīgo džezfanka grupu Latvijā. Vienlaikus jauno mūziķu atvērtība pret dažādām idejām un stilistiskajiem strāvojumiem veidoja augsni sadarbībai ar ievērojamām Latvijas džeza personībām, kā dziedātāji Olga Pīrāga, Laimis Rācenājs, mūziķi Gunārs Rozenbergs, Raimonds Raubiško, Aleksandrs Sircovs, kā arī klubu mūzikas izpildītājiem DJ Gosh, Sloka Sound System, Mārtiņu Ķiberu projekta Cassablanca 2000 ietvaros.

1999. gada pavasarī izdots debijas albums Time After Time tobrīd Latvijā unikālā – minidiska – formātā. To Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvā atzina par Labāko debiju (1999). Tā paša gada beigās Time After Time ar viessolistiem (Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, Raimonds Macats, Inga Bērziņa, Gunārs Rozenbergs u. c.) izdeva Ziemassvētku albumu “Lūgšana”, notika koncerti baznīcās ar šo programmu. Tajā piedalījās arī dziedātājs Jānis Stībelis, kura priekšnesums tika iemūžināts nākamajā Time After Time albumā – Time After Time Live. Tā ieraksts notika 2000. gada sākumā Tukuma klubā “Grands”. Ierakstu izdeva vienlaikus trīs formātos: kasetē, kompaktdiskā, videokasetē, kas atkal bija Latvijā iepriekš nepieredzēts gadījums. 2000. gada pavasarī Time After Time ar lielkoncertu Rīgas klubā Nautilius atzīmēja piekto jubileju. 2. jūlijā mūziķi atskaņoja pavadījumu Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes jaundarbam “Teika par Daugavas rakšanu” VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā Mežaparkā. Jūlijā uzstājās prestižajā Pori džeza festivālā (Pori Jazz) Somijā. Vienlaikus grupas pianists K. Lācis izdeva debijas albumu Corners, kam sekoja D. Paškēviča soloprojektu veidošanās.

2001. gadā Time After Time uzstājās Rīgas 800 gadu lielkoncertā Daugavas krastmalā, izpildot K. Lāča dziesmas un džeza skaņdarbus. Daļa mūziķu vēlējās radīt un atskaņot vairāk savas mūzikas, kas radīja domstarpības, pieauga katra dalībnieka radošās ambīcijas, līdz ar to slodze, daži turpināja mūzikas studijas.

2003. gada 28. jūnijā grupa Time After Time atzīmēja ceturtā albuma Disc Connecting izdošanu ar Rīgas pilsētai un Dziesmu un deju svētkiem veltītu koncertu Rīgā, Doma laukumā. Programmā ietilpa kopdarbi ar Lindu Leen, Jolantu Gulbi, J. Stībeli, Lietuvas grupu Skamp u. c. Albumu nominēja Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai kategorijā “Labākais popalbums” (2003). Grupa piedalījās XXIII Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Jauniešu koru koncertā Skonto stadionā 2003. gada vasarā, lielkoncertā “Mēs – Eiropa” 2004. gada aprīlī (koncert veltīts Latvijas iestājai Eiropas Savienībā), kā arī vairākās izrādēs Dailes un Latvijas Nacionālajā teātrī (“80 dienās apkārt zemeslodei”, “Meža gulbji” u. c.). No patstāvīgi koncertējoša ansambļa Time After Time pārvērtās par dažādu sarīkojumu pavadošo grupu, tostarp, sākot ar 2003. gadu, piedalījās Viktora Runtuļa projektā Cabaret, spēlējot dejas ar nosaukumu Sweet Waterz. Šajā sastāvā muzicēja K. Lācis, G. Pabērzs, M. Linde kopā ar brāļiem – Kasparu un Oskaru Zemīšiem. Nepiedalījās D. Paškēvičs un I. Viļums (kļuvis par “Prāta vētras” basistu). Cabaret uzvedumos notika iepazīšanās ar dziedātāju Intaru Busuli, pakāpeniski Time After Time kļuva par I. Busuļa pavadošo grupu, nosaukums Time After Time lietots līdz 2006. gadam, mūziķi piedalījās Raimonda Paula Dziedāšanas svētkos (2006).

Grupas Time After Time dalībnieku apvienība sākotnēji kalpoja kā treniņu platforma šiem gados jaunajiem mūziķiem. Radošajā izaugsmē ļoti liela loma bija ansambļa saspēlei vienlaikus ar katra individuālo izaugsmi, ko sniedza iespēja improvizēt dažādos stilos, žanros, sastrādāties ar Latvijā ievērojamiem un populāriem dziedātājiem, mūziķiem. Kā galveno virzienu saglabājot džezu, Time After Time piedalījusies Latvijas Džeza forumā (1996–1998). Līdztekus skanējumā dominēja fanks, kur 20. gs. 90. gados Time After Time nebija konkurentu. Muzikālā eklektika, apvienojot džezu, popu, roku, tradicionālas dziesmas, hiphopa elementus, piesaistot dīdžejus un to visu atskaņojot intensīvā fankstilā, spoži demonstrējot individuālo virtuozitāti, rada atbalsi plašā auditorijā Latvijā un ārvalstīs (Polijā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Lietuvā un citur). Grupas aktīvā un enerģiskā mūzika bija piemērota dejošanai. Improvizācijas ikvienu uzstāšanos padarīja unikālu. Skaņdarbi lielākoties uzrādīti kā kolektīvs darbs. Grupas darbībā izauga K. Lāča un pārējo dalībnieku skaņraža talants, ļaujot uzsākt un attīstīt solokarjeras visiem dalībniekiem.

Kā instrumentālās mūzikas grupa Time After Time atskaņoja pavadījumus nozīmīgos koncertos, sadarbojās ar solistiem un mūzikas autoriem, piemēram, palīdzēja Jānim Apeinim ieskaņot viņa debijas albumu “Šūpuļdziesma” (1999), piedalījās Z. Liepiņa džezroka cikla “Diennakts” un cikla “Teika” (ar jauniešu kori “Kamēr...”) ierakstā (2002). Ar reperi Ozolu tapa dziesma “Mūzika” (2004) u. c. Šīs aktivitātes veicināja grupas ļoti lielo popularitāti un atpazīstamību, atstājot lielu iespaidu uz jaunajiem mūziķiem – 21. gs. jūtami aktivizējās interese par džezfanku un fankmūziku kopumā.