Izrādes autori – Raimonds Pauls (mūzika), Gunārs Rozenbergs (aranžējumi), Jānis Peters (dziesmu vārdi), Valentīns Skulme (librets). Tā pirmoreiz uzvesta Rīgā, Jāņa Raiņa Valsts akadēmiskajā dailes teātrī (kopš 2005. – Dailes teātris) 1979. gadā.

Ideja veidot izrādi par visā pasaulē zināmo detektīvu Šerloku Holmsu radās aktierim V. Skulmem, kas 70. gados jau bija spēris pirmos soļus režijā. Tolaik Dailes teātrī bija iestudētas jau vairākas izrādes ar R. Paula mūziku. V. Skulme piedalījās arī spēlfilmā “Teātris” (1978), kurā tāpat skanēja R. Paula melodijas, tādēļ dziesmu sacerēšana tika uzticēta tolaik Latvijā jau ārkārtīgi populārajam komponistam. Dramatizējumu trīs cēlienos pēc A. Konana-Doila stāstu un V. Džileta lugas motīviem veidoja pats V. Skulme, R. Paula dziesmām vārdus sacerēja dzejnieks J. Peters. Izrādes režisors bija Kārlis Auškāps, scenogrāfs – Juris Dimiters. Liela nozīme krāšņajā uzvedumā bija Baibas Puzinas kostīmiem un Janīnas Pankrates horeogrāfijai. Iestudējumā bija iesaistīta gandrīz visa Dailes teātra trupa, Dailes 7. studijas un Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijas audzēkņi.

Dziesmu spēles (detektīvs ar mūziku) pirmizrāde notika 3.11.1979. Uzvedums 10 gadus bija teātra repertuārā, līdz 1984. gadā nospēlētas 200 izrādes. Pēdējā notika 1989. gada 21. jūnijā.

2006. gadā uzvedumu “Cits Šerloks Holmss” režisēja pirmās dziesmuspēles versijas dalībnieks Andris Bērziņš, kurš toreiz dziedāja solo “Spoku dziesmā”. Izrādi spēlēja Dailes teātra 2. vasaras festivālā Stāmerienā, ar to atklāja teātra 2006./2007. gada sezonu. Šoreiz tas bija mūzikls divās daļās, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, kostīmi – Ilze Vītoliņa, horeogrāfija – Aleksandra Tihomirova, Jura Vaivoda muzikālā režija. Jauniestudējumā skanēja vairākas jaunas R. Paula un J. Petera dziesmas. Moriartiju atkal tēloja J. Strenga, galvenās lomas izpildīja Pēteris Liepiņš (Šerloks Holmss), Juris Kalniņš (doktors Vatsons) u. c., jaunu libretu sarakstīja Lenvija Sīle.

Sižeta pamatā ir Beikerstrītas detektīva cīņa ar ļaunuma simbolu, profesoru Moriartiju. Detektīvu Š. Holmsu atveidoja V. Skulme, viņa kaimiņu doktoru Vatsonu – Gunārs Placēns, Moriartiju – Juris Strenga. Holmsa māceklis Billijs – Helmuts Kalniņš, detektīva simpātija Alise – Lilita Ozoliņa. Aktieru ansamblī darbojās Ilze Vazdika, Āris Rozentāls, Pēteris Liepiņš, Uldis Vazdiks, Jānis Zenne, Osvalds Bērziņš, Leons Krivāns u. c.

Dramatizējums veidots ar vieglu ironiju par Holmsa dedukcijas metodi, 19. gs. Londonas dzīvi un sadzīvi, kā arī Moriartija un viņa rokaspuišu briesmu darbiem. Liriski romantiskās sižeta līnijas savijās ar humoru un spilgtu teatrālismu, radot parodijas iespaidu. To veicināja galvenā varoņa (V. Skulmes) vizuālais pretstats doktoram Vatsonam (G. Placēns). Jau abu parādīšanās uz skatuves izsauca smieklus, ko pastiprināja aktieru asprātīgais tēlojums. Parodijiski bija veidota arī negatīvā varoņa Moriartija bandas darbība, izraisot nevis bailes, bet smīnu.

Kopējā izrādes dramaturģija balstījās mūzikā un dejā. Skanēja instrumentālās fonogrammas, ko ieskaņoja Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra mūziķu ansamblis un R. Pauls, bija solonumuri, kori, ansambļi. J. Petera teksti R. Paula dziesmās kalpoja par varoņu raksturotājiem (“Alises sapnis”, doktora Vatsona Old-Vaverli, Moriartija “Lāsts” ar citātu no Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijas “Hamlets”). Zīmīgi, ka Š. Holmss izrādē nedziedāja, vien marķēja (atdarināja) vijoļspēli saskaņā ar A. Konana-Doila oriģinālu. Spilgti raksturi tika izdejoti deju numuros (“Austrumnieku deja”, “Skotu deja” u. c.). Lielu, pat negatīvu rezonansi izraisīja amerikāņu literārā varoņa Olda Vaverlija iesaiste tekstā: hronoloģiski viņš nevarēja tikt apdziedāts “Šerloka Holmsa” darbības laikā. Par spilgtu numuru kļuva Miervalža Ozoliņa (sers Eduards Leitons) izpildītais “Garšvielu songs”, jauno aktieru kori, Elita Krastiņa solo izpildīja “Melno deju”. Ārpus izrādes ietvariem iesakņojās dziesma “Zilais karbunkuls” (nosaukums ņemts no A. Konana-Doila stāsta). Kopumā izrādes veiksmi nodrošināja nevis literārais pamats, bet mūzika, dejas, aktieru spēles prieks un kopējais humoristiskais noskaņojums.

Latvijas teātra kritiķi “Šerloka Holmsa” dziesmas atzina par labāko skatuves mūziku 1979. gadā. J. Strenga kandidēja uz labākā aktiera titulu par doktora Moriartija lomu, skatītāju aptaujā “Šerloks Holmss” novērtēta kā gada labākā izrāde, K. Auškāps – labākais režisors. R. Pauls atzīts par labāko teātra mūzikas autoru, J. Dimiters – par gada labāko scenogrāfu.

1980. gadā skaņuplatē izdotas deviņas izrādes dziesmas: “Lielais noziegums”, “Melnā dziesma”, “Lāsts”, “Mafija”, Old-Vaverli, “Zilais karbunkuls”, “Par filcu”, “Spoku dziesma”, “Garšvielu songs” (platē neiekļuva “Alises sapnis”, “Dziesmiņa par dedukciju”). Tā piedzīvoja vairākus izdevumus (līdz 1983. gadam). “Šerloka Holmsa” mūzika, dziesmas un dejas iemūžinātas koncertfilmā “Disko ēnā” (1980, režisore Ligita Viduleja).

Dziesmuspēle “Šerloks Holmss” bija kulminācija R. Paula darbībai muzikālā teātra jomā. Ar tās panākumiem varēja sacensties diskomūzikls “Nāc pie puikām!” (1982). Veiksmi nodrošināja R. Paula mūzika, J. Petera dziesmu vārdi. Š. Holmsa tēls, detektīvam veltīto stāstu notikumi bija pazīstami vairumam publikas, vienlaikus ar Londonas ainām uzvedumā bija ievīti eksotikas elementi, kas vairoja interesi par izrādi. Popularitāti veicināja izrādes komēdijas elementi, parodija, farss, asprātīgās dejas, piemēram, vīru priekšnesums skotu brunčos, vienlaikus ieceres autoram un Š. Holmsa lomas tēlotājam V. Skulmem izdevās savu varoni atveidot kā gara aristokrātu, domātāju, kurš uzvar ar prātu, nevis muskuļu spēku.

Lugas ainas ilustrēja vai vienu no otras nodalīja dziesmas, faktiski, iespraudumi, līdz ar to izrāde uzskatāma par dziesmuspēli, nevis mūziklu, kam būtu nepieciešama caurviju muzikālā dramaturģija. Sadrumstalotība un literārā satura fragmentārisms veicināja kritiķu atturību izrādes vērtējumā, ierindojot “Šerloku Holmsu” izklaides kategorijā. Režisoram K. Auškāpam kritiķi aizrādīja par līdzsvara trūkumu starp hiperbolizētu parodiju un pozitīvi uzlādētu mūziklu. Tomēr spilgtā teatralitāte, reizēm pat pārgalvīgā improvizācija, humors un dedukcijas metodes slavinājums ļoti aizrāva Latvijas skatītājus – izrāde 10 gadu bija Dailes teātra repertuārā. Tās dziesmu skaņuplate piedzīvoja vairākas atkārtotas tirāžas, izrādes mūzika skanēja diskotēkās, radio, televīzijā. Dziesmas “Zilais karbunkuls” notis izdotas R. Paula dziesmu grāmatās, pāris izrādes melodiju pārskaņoja grupa Credo.