Leons Krivāns bija spilgts un savdabīgs komisko un raksturlomu aktieris, kuram piemita dabiska skatuves organika, artistiska atraisītība, dzīvespriecīga enerģija, spilgta ārējā forma, improvizatora talants un humora izjūta. Katrā lomā viņš meklēja izteiksmīgāko izpausmes veidu, tiecoties atklāt tēlu komiskās rakstura iezīmes, ar lakoniskām detaļām un labsirdīgu ironiju padarot tos patiesus un ticamus.

L. Krivāns piedzima Rīgā. Viņa māte Jadviga bija poļu izcelsmes (dzimusi Karaševska), tēvs Aleksandrs Krivāns Otrā pasaules kara laikā tika aizvests uz Vāciju strādāt darba nometnē, bet pēc tam nonāca Sibīrijā ieslodzījumā un tika atbrīvots tikai 1956. gadā. Pirms tēva atgriešanās L. Krivāna māte strādāja par apkopēju; pēc atgriešanās A. Krivāns strādāja par santehniķi un celtnieku. L. Krivāns mācījās Rīgas 2. pamatskolā (no 1948. gada 2. septiņgadīgā skola) un Rīgas 6. vidusskolā, kuru pabeidza 1956. gadā; skolas laikā darbojās celtnieku kultūras nama “Oktobris” dramatiskajā ansamblī.

Vairākus gadus arī L. Krivāns kopā ar tēvu strādāja celtniecībā, kā arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministrijas remonta kantorī par santehniķi un metinātāju. Pēc darba viņš darbojās Būvstrādnieku kultūras nama drāmas ansamblī režisora Roberta Ligera vadībā, kā arī piedalījās masu skatos Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā Jāņa Raiņa Dailes teātrī lielinscenējumos. Kopā ar ansambļa dalībniekiem Juri Strengu, Ilzi un Uldi Vazdikiem L. Krivāns iestājās Dailes teātra Trešajā studijā (1959–1962), kuru vadīja režisore Felicita Ertnere. L. Krivāns bija režisores Ventas Vecumnieces grupā. Studistiem aktiermeistarību pasniedza Velta Krūze, grima mākslu mācīja Miervaldis Ozoliņš, un runas meistarībā skoloja Dailes teātra aktieri.

L. Krivāna raksturotāja talants parādījās jau diplomdarba izrādē – satīriski krāsotajā kučiera Sutkas lomā Rūdolfa Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1962, rež. V. Krūze). Tēlojumā iezīmējās arī aktiera improvizācijas spējas, lomai un tēla darbībai piešķirot paša izdomātas detaļas. L. Krivānam vienmēr svarīgs bija tēla vizuālais izskats, kas palīdzēja atspoguļot tā raksturu – Sutku raksturoja kupli, nekārtīgi mati, garš deguns, iztapīgi saliekta mugura. Sutkas lomu L. Krivāns turpināja spēlēt 1963. un 1966. gada izrādē (rež. F. Ertnere, V. Krūze), un aktierim tā bija pirmā nozīmīgā loma Dailes teātrī.

L. Krivāna sieva bija tirdzniecības darbiniece Guna Krivāne (dzimusi Reinberga).

Sākotnēji L. Krivāns atveidoja jaunu cilvēku lomas, kurās dominēja puicisks tiešums un aizrautība: Žanu Paspartū Pāvela Kohouta (Pavel Kohout), Žila Verna (Jules Gabriel Verne) darbā “80 dienās ap zemeslodi” (Le Tour du monde en quatre-vingts jours, 1963, rež. Pēteris Pētersons), Vilni Bruno Saulīša darbā “Līdz pēdējai taisnei” (1964, rež. Pauls Putniņš), vieglprātīgi neapdomīgo, bet ar labu, jūtīgu sirdi apveltīto Noliņu R. Blaumaņa drāmā “Indrāni” (1970, rež. J. Strenga), klaidoni un huligānu Džimu Miervalža Birzes darbā “Pie “Melnā Medņa”” (1965, rež. V. Vecumniece).

Drīz iezīmējās L. Krivāna prasme atveidot komiskus raksturtēlus. Aktiermākslas meistarības pārbaude bija Ārsta loma Juhana Smūla (Juhan Smuul) lugā “Pulkveža atraitne jeb Ārsti nezina nekā” (Polkovniku lesk ehk Arstid ei tea midagi, 1965, rež. V. Vecumniece) – loma bez vārdiem. L. Krivāns bija arī Ints Vienaldzīgais M. Birzes darbā “Sākās ar melno kaķi”, viltīgais aprēķinātājs, piedzīvotājs Moska Bena Džonsona (Benjamin Jonson) komēdijā “Volpone jeb Viltīgais lapsa” (Volpone, 1973, rež. Jānis Zariņš), šajā lomā dublējoties ar Hariju Liepiņu. Nozīmīgas lomas bija teoloģijas kandidāts Godiņš Edvarda Vulfa lugā “Svētki Skangalē” (1970, rež. F. Ertnere), Džeimss Vikhems Viljama Somerseta Moema (William Somerset Maugham) komēdijā “Apsolītā zeme” (The Land of Promise, 1972, rež. J. Strenga), jaunais Čigāns Jona Druces (Ion Druță) darbā “Mūsu jaunības putni” (Păsările Tinereții noastre, 1972, rež. Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин, Maskava), Ugarovs Aleksandra Vampilova (Александр Валентинович Вампилов) darbā “Provinces anekdotes” (Провинциальные анекдоты, 1974, rež. Arnolds Liniņš), Viesturs Puškars M. Birzes darbā “Tā nebija pēdējā diena” (1975, insc. A. Liniņš, rež. F. Ertnere), Vadātājs Ārija Geikina lugā “Putenī” (1978, rež. J. Strenga), pašapzinīgais un reizē pabailīgais Ervīns Gunāra Priedes lugā “Vai mēs viņu pazīsim?” (1980, rež. A. Liniņš). Koša ārējā forma piemita L. Krivāna tēliem Dailes teātra muzikālajās izrādēs Džeikoba Formena lomā pēc Artura Konana Doila (Arthur Conan Doyle) stāstu un Viljama Džileta (William Gillette) lugas motīviem tapušajā izrādē “Šerloks Holmss” (Sherlock Holmes, 1979, rež. K. Auškāps) un Griborska lomā Ādolfa Alunāna lugā “Džons Neilands” (1982, rež. K. Auškāps). Aktieris bija arī Cukurs Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck) lugā “Zilais putns” (L’Oiseau bleu, 1982, rež. K. Auškāps), rutinētais birokrāts Adrians Matēsku Aurela Barangas (Ioan Aurel Baranga) komēdijā “Svētais Mitīke” (Sfântul Mitică Blajinul, 1983, rež. Arnis Ozols), Randolfa tēvs Zigmunda Skujiņa darbā “Jauna cilvēka memuāri” (1983, rež. Jānis Vītoliņš), Garāmgājējs Aleksandra Čaka poēmā “Mūžības skartie” (1987, rež. K. Auškāps), Lipsts Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1990, rež. A. Ozols).

20. gs. 60. un 70. gados Rīgas televīzijas studijā bija skatītāju iecienīts humoristiski satīrisks raidījums “TV pirts”, ko piedāvāja vadīt L. Krivānam, atveidojot pirtnieku Frīdi. Raidījums stāstīja par cīņu ar dažādiem sadzīves sīkumiem, ar satīras ieročiem vēršoties pret saimnieciskām neizdarībām. Frīdis kļuva ļoti populārs, un šis tēls lielā mērā noteica aktiera imidžu. Teātrī aktierim nopietnas lomas piedāvāja maz, iesprostojot L. Krivānu komiķa ampluā, no kura skatītāji sagaidīja līdzīga rakstura tēlus. Tāpat kino aktiera populārākās lomas bija dažāda veida blēži un krāpnieki. L. Krivāns ilgojās pēc dramatiskas lomas, kur sevi apliecināt un nomest daudz izmantoto komiķa masku. Tāpēc ļoti īpaša viņam bija Kontrabasista loma monoizrādē Patrika Zīskinda (Patrick Süskind) lugā “Kontrabass” (Der Kontrabaß, 1988, rež. Juris Kalniņš). Šajā izrādē emocionāli piepildītā monologā ar traģikomiskiem akcentiem L. Krivāns varēja runāt par mākslinieka ceļa dramatismu, radoša mūža sūrumu un dvēseles ilgām. Ar šo izrādi L. Krivāns nosvinēja savu 50 gadu jubileju. 1992. gadā beidzās viņa līgums ar Dailes teātri, un aktieris aizgāja no aktiera profesijas, kādu laiku strādājot par nama apsaimniekotāju.

L. Krivāns galveno lomu – gleznotāju Ilmāru Pelēkzirni G. Priedes komēdijā “Auseklītis virs Betlēmes” (1994, rež. J. Vītoliņš) – vēl nospēlēja Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc ilgas pauzes aktieris atgriezās Dailes teātrī ar īpaši viņam rakstīto omulīgā Friča Debestiņa lomu Jāņa Jurkāna traģikomēdijā “Dzīvīte, dzīvīte...” (2004, rež. Juris Rijnieks). Sekoja ģimenes nesaskaņu turpinājums lugā “Dzīvīte, dzīvīte – II sērija” (2008, rež. J. Strenga). L. Krivāns bija arī kolorītais Žanis Ērika Hānberga darbā “Pirmā grēka līcis” (2012, rež. K. Auškāps) un stāsta turpinājumā “Plikie un pusplikie” (2014, rež. K. Auškāps).

Spilgts un atraktīvs L. Krivāns bija arī kino lomās. Viņš bija Spricis (“Līdz rudenim vēl tālu”, 1964, režisors Aloizs Brenčs) un Artūrs (““Tobago” maina kursu”, 1965, rež. Aleksandrs Leimanis). Košs blēžu tandēms kopā ar Egonu Maisaku smīdināja skatītājus filmā “Kapteiņa Enriko pulkstenis” (1967, rež. Jānis Streičs, Ēriks Lācis), kur L. Krivāns bija Frīdis, kā arī filmā “Dāvana vientuļai sievietei” (1973, rež. Ē. Lācis), kur aktiera atveidotā Spuļģa loma dzirkstīja improvizācijā un humorā. L. Krivāns bija arī dakteris Grigals filmā “Tereona galva” (1982, rež. Varis Brasla) un Leons filmā “Džimlai rūdi rallallā” (2014, rež. Māris Putniņš, Jānis Cimmermanis).

Televīzijā L. Krivāns bija omulīgais Žanis Vimba partnerībā ar Olgu Dreģi Hildas Vimbas lomā seriālā “Sirdsmīļā Monika” (LNT, 1999–2001, 2015, rež. Aigars Grauba, arī Armands Ekštets), kas izspēlēja humoristiskas ainiņas par ģimenes dzīvi, tās pārpratumiem un laimīgiem atrisinājumiem. Aktieris atveidoja arī šveicaru Miervaldi seriālā “UgunsGrēks” (TV3, 2009–2012, rež. Inta Gorodecka).

Padomju okupācijas laikā L. Krivāns saņēma LPSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1988). Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas aktieris saņēma IV šķiras Atzinības krustu par mūža ieguldījumu Latvijas teātra un kino mākslā (2018).