Arvīds Skurbe ar ievērojamu Pirmā pasaules kara un latviešu strēlnieku vienību kaujas pieredzi starpkaru periodā dienestā bija saistīts ar tehniskajām karaspēka daļām, galvenokārt ar Aviācijas pulku, ieņemot tajā pulka komandiera palīga un pulka komandiera amatu.

A. Skurbe dzimis skolotāja un skolas pārziņa, Džūkstes pagasta Amatnieku saimnieka dēla, sabiedriskā darbinieka, žurnālista un literāta Jāņa un Annas (dzimusi Kade) Skurbju piecu bērnu ģimenē. Kristīts Džūkstes evaņģēliski luteriskajā draudzē. Divus gadus mācījās Pētertāles pagasta skolā, 06.1908. beidza Jelgavas reālskolu. 09.1908.–08.1910. mācījās un ar I šķiru beidza Vladimira karaskolu (Владимирское военное училище) Pēterburgā. 02.11.1926. beidza Latvijas armijas Kara aviācijas skolas Novērotāju nodaļu (piešķirts aviācijas novērotāja nosaukums), 16.08.1928. izturēja pārbaudījumu, iegūstot lidotāja nosaukumu. 22.10.1934.–24.07.1935. mācījās un beidza vecāko virsnieku kursus, 27.04.1939. ieguva autovadītāja tiesības.

Precējies 1915. gadā ar Vladimiras guberņas muižnieci, krievu un franču valodas skolotāju Lidiju Petrovu, dēli Sergejs (miris no dizentērijas 07.1919., būdams trīs gadus vecs), Vadims (01.1944. krita kā Latviešu leģiona leitnants). No 04.1934. atraitnis. Otrreiz precējies 1938. gadā ar Eiženiju Savicku.

Brāļameita Astrīda Skurbe – literatūrzinātniece.

1897. gadā ģimene no Pētertāles pagasta pārcēlās uz Jelgavu, kur tēvs ieņēma patversmes “Altona” vadītāja amatu. A. Skurbe 21.09.1908. brīvprātīgi iestājās karadienestā Krievijas armijā, Pēterburgas kājnieku junkurskolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище, 1910. gadā pārdēvēta par Vladimira karaskolu). Mācību laikā 22.06.1910. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pēc karaskolas beigšanas no 19.08.1910. virsnieks (podporučiks) 10. grenadieru Malorosijskas pulkā Vladimirā, 10. rotas, no 12.1913. – ložmetēju komandas jaunākais virsnieks. Poručiks (12.1913.). Pirmā pasaules kara sākumā mobilizācijas gaitā 30.07.1914. iedalīts jaunformējamajā 218. kājnieku Gorbatovas pulkā. Piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Rietumu frontē, Polijā, pēc tam Baltkrievijā. 27.11.1914. ievainots rokā un kontuzēts galvā, 31.05.1915. ievainots kaklā un saindēts ar kaujas gāzēm (abas reizes evakuēts ārstēšanai uz aizmuguri). 01.10.1915. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, bataljona saimniecības priekšnieks, no 03.1916. – 1. rotas komandieris. 08.1916. kaujās pie Smārdes, kad vācieši izsita no ierakumiem krievu rotu, pulka sastāvā pretuzbrukumā atjaunoja stāvokli, atsita vāciešu uzbrukumu un triecienā izsita viņus no ierakumiem, kurus bez rezervēm noturēja divas dienas, dodot iespēju citām daļām virzīties uz priekšu un ieņemt taktiski izdevīgas pozīcijas (11.1925. par to apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). 11.1916. bataljons pārformēts par pulku, 1. bataljona komandieris. Štābkapteinis (21.10.1916.; par kaujas nopelniem), kapteinis (01.11.1916.). 10.1916. nervu slimības dēļ pārcelts no frontes ārrindas dienestā uz 4. Maskavas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu, kursa virsnieks, no 17.08.1917. junkuru 2. rotas komandieris. Pēc lielinieku apvērsuma 09.–15.11.1917. Maskavā ar 50 Maskavas 2., 3., 4. praporščiku sagatavošanas skolu junkuru vienību piedalījās ielu cīņās ar sarkangvardiem, pēc tam atbruņots un apcietināts, pēc trijām dienām atbrīvots un atvaļināts no armijas. No 01.1918. bija kancelejas ierēdnis lopkautuvē Maskavā, 08.1918. atkal apcietināts, pēc deviņām dienām atbrīvots, turpināja darbu lopkautuvē. 02.1919. bijušo virsnieku mobilizācijas gaitā ieskaitīts Sarkanajā armijā, no 03.1919. jaunizveidoto Samaras padomju kājnieku komandēšanas kursu (Самарские советские пехотные командные курсы) pasniedzējs (07.1919. kursiem piešķirts Sarkanā Karoga ordenis par kursantu varonību kaujās Sarkanās armijas Dienvidu frontē). 1921. gadā atvaļināts, ar ģimeni atgriezies Latvijā.

No 07.06.1921. Latvijas armijā (kapteinis), Robežsargu divīzijas štāba Administratīvās daļas adjutants Rīgā, no 01.08. arī štāba iekšējās saimniecības pārzinis. 01.06.1922. štatu samazināšanas dēļ pārvietots uz Auto divizionu (07.09.1922. reorganizācijas rezultātā pārdēvēts par Autotanku divizionu), adjutants un tieslietu darbvedis, no 31.12.1922. – bruņotās rotas vada komandieris un rotas komandiera vietas izpildītājs (14.10.1923. apstiprināts rotas komandiera amatā). 29.11.1923. uzdots izpildīt arī diviziona komandiera palīga pienākumus. 21.05.1924. pārvietots uz Aviācijas divizionu, diviziona komandiera palīgs. Pulkvedis-leitnants (17.11.1924.). 03.–12.03.1926. komandējumā Somijā. 29.09.1926. divizions pārformēts par pulku, pulka komandiera palīgs. 09.1926.–01.1927. komandējumā Kara tiesā kā tās pagaidu loceklis. 27.10.1927. izdarīja pirmo patstāvīgo lidojumu ar lidmašīnu Albatros, 07.–09.1929. piedalījās pārlidojumā uz Igauniju. 17.09.1929. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Aviācijas pulka komandieri. 14.11.1929. amata cenza nokārtošanai iecelts par pulka tehniskās nozares priekšnieku. 07.06.–15.07.1930. Bruņošanās pārvaldes uzdevumā komandējumā Anglijā (lidmašīnu iepirkšana), 10.–14.07.1934. komandējumā Igaunijā. Pēc atgriešanās no vecāko virsnieku kursiem 09.08.1935. pēc paša lūguma atbrīvots no pulka komandiera amata, 14.08.1935. iecelts par Tehniskās divīzijas intendanta vietas izpildītāju (08.02.1938. apstiprināts amatā), no 31.08.1935. arī Aviācijas kursu priekšnieks. 02.–06.1937. komandējumā Kara tiesā, tiesas pagaidu loceklis. Vairākkārt izpildīja armijas aviācijas priekšnieka sevišķu uzdevumu virsnieka pienākumus. 22.10.1938. kopā ar Tehniskās divīzijas komandieri Jāni Kureli komandējumā sevišķā uzdevumā Lietuvā. 08.06.1939. atvaļināts pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja sev piešķirtajā jaunsaimniecībā Grenču pagasta Ērgļos un Rīgā. No 03.1924. bija Latviešu Veco strēlnieku biedrības padomes loceklis, no 01.1936. – Latvijas kuģīpašnieku un rūpnieku apdrošināšanas biedrības valdes loceklis.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1943. gada bija Rīgas pilsētas kara apriņķa priekšnieks, ieskaitīts Latviešu leģionā. 10.1944. izbrauca uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara bijis Zedelhemas karagūstekņu nometnē (Beļģijā), vēlāk dzīvoja bēgļu nometnē Grēvenē (Vācijā). No 1947. gada trimdā Anglijā, Mančestrā, strādāja par laukstrādnieku, pēc tam 11 gadus par kurinātāju kara invalīdu namā. 21.12.1947. Londonā piedalījās organizācijas “Daugavas vanagu fonds” dibināšanā, pagaidu valdes priekšsēdētājs, 29.02.1948.–04.03.1951. organizācijas padomes priekšsēdētājs, arī Mančestras kopas, no 03.1951. – nodaļas vadītājs (līdz 1967. gadam). Bija arī Mančestras latviešu draudzes priekšnieks. No 1950. gada 10 gadus arī Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā loceklis. 09.1967. ar dzīvesbiedri pārdeva namu Mančestrā un pārcēlās uz šīs padomes uzturēto Latviešu māju Almēlijā, Herefordšīrā. Miris Herefordas slimnīcā.

Krievijas armijas profesionālais kājnieku virsnieks A. Skurbe ar ievērojamu Pirmā pasaules kara un latviešu strēlnieku vienību kaujas pieredzi starpkaru periodā dienestā bija saistīts ar tehniskajām karaspēka daļām, galvenokārt ar Aviācijas pulku, ieņemot tajā pulka komandiera palīga un pulka komandiera amatu. Būdams bez iepriekšējas saistības ar aviāciju, viņš par pulka komandieri tika iecelts, lai sakārtotu pulka saimniecību, štāba kontroles mehānismus un karavīru disciplīnas jautājumus, ko samērā sekmīgi paveica, turklāt dienesta laikā pulkā ieguva pilnu kara lidotāja kvalifikāciju.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā A. Skurbe apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), Latvijas Lāčplēša Kara ordeni (III šķira); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeni (IV šķira), Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu; par nopelniem sabiedriski politiskajā darbībā latviešu trimdā – ar “Daugavas vanagu” nozīmi zeltā.

A. Skurbes tēls pieminēts Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1933–1934). 1997. gadā Miervaldis Āriņš uzdāvināja Latvijas Okupācijas muzejam A. Skurbes personīgo arhīvu (dokumentus, vēstules un fotogrāfijas).