Kuņģis ir paplašinātā gremošanas kanāla daļa, kas anatomiski atrodas vēdera dobuma augšdaļā starp barības vadu un divpadsmitpirkstu zarnu (duodenum). Tā spēcīgā trīs slāņu gludās muskulatūras siena nodrošina uzņemtās barības mehānisku smalcināšanu, sajaukšanu un pārvēršanu pusšķidrā masā. Līdztekus gremošanai šis orgāns veic svarīgu aizsargfunkciju, jo tā skābā vide iznīcina lielāko daļu ar pārtiku uzņemto kaitīgo baktēriju, un endokrīno funkciju, sintezējot hormonus un Kāsla faktoru, kas nepieciešams B12 vitamīna uzsūkšanai. 

Kuņģis ir asimetrisks, maisveida paplašinājums gremošanas traktā, kas anatomiski novietots vēdera dobuma augšdaļā (epigastrium). Tā formu, pozīciju un tilpumu (parasti no 0,5 līdz 2 litriem) lielā mērā nosaka tajā esošais barības daudzums un ķermeņa poza. Kuņģim ir divas sienas – priekšējā siena (paries anterior) un aizmugurējā siena (paries posterior), kuras savienojas divās malās. Labo, ieliekto malu sauc par mazo kuņģa loku (curvatura gastrica minor), bet kreiso, izliekto malu – par lielo kuņģa loku (curvatura gastrica major). Virzienā no barības vada uz zarnu traktu kuņģi iedala četrās galvenajās daļās, sākot ar īso pārejas segmentu jeb ieejas daļu (pars cardiaca) tūlīt aiz barības vada. Tam blakus paceļas kupolveida augšējā daļa jeb kuņģa dibens (fundus gastricus), kas tālāk pāriet apjomīgākajā centrālajā daļā jeb kuņģa ķermenī (corpus gastricum), kurš kalpo kā galvenais barības rezervuārs. Orgāns noslēdzas ar vārtnieka daļu (pylorus), kas sastāv no vārtnieka ieejas (antrum pyloricum) un vārtnieka kanāla (canalis pyloricus), bet pāreju uz divpadsmitpirkstu zarnu kontrolē spēcīgs gredzenveida gludās muskulatūras slēdzējmuskulis (m. sphincter pyloricus).

Kuņģa sienas pamatu veido četri slāņi, no kuriem iekšējais ir gļotāda (tunica mucosa). Kad orgāns ir tukšs, tā kopā ar zemāk esošajiem audiem sakrokojas izteiktās kuņģa krokās (plicae gastricae), kas izlīdzinās, orgānam iestiepjoties. To virsmā atrodas kuņģa laukumiņi (areae gastricae), kuros atveras kuņģa dziedzeri (glandulae gastricae). Te klājšūnas ražo sālsskābi (acidum hydrochloricum) un Kāsla iekšējo faktoru, galvenās šūnas sintezē pepsinogēnu, gļotu šūnas izdala aizsargājošu mukozu barjeru, bet specifiskas endokrīnās šūnas jeb G šūnas vārtnieka daļā ražo hormonu gastrīnu. Gļotādas pamatā atrodas tās pašas saistaudu slānītis (lamina propria) un tievs gludās muskulatūras slānītis (lamina muscularis mucosae), kam seko lielāks sienas slānis – zemgļotāda (tunica submucosa). Šis irdeno saistaudu slānis ir bagāts ar asinsvadiem un satur autonomās nervu sistēmas zemgļotādas pinumu (plexus submucosus jeb Meisnera pinumu), kas regulē vietējo sekrēciju un asinsriti. Zem zemgļotādas atrodas labi attīstīts muskuļapvalks (tunica muscularis). Tas pretēji citiem gremošanas trakta orgāniem nodrošina motoriku, pateicoties trim gludo muskuļu slāņiem: iekšējam slīpajam slānim (fibrae obliquae), vidējam gredzeniskajam slānim (stratum circulare) un ārējam gareniskajam slānim (stratum longitudinale). Starp šiem muskuļu slāņiem ir ieausts otrs svarīgākais autonomās nervu sistēmas tīkls – muskuļu pinums (plexus myentericus) jeb Auerbaha pinums. Tas tieši koordinē peristaltiskās kustības un barības masas jeb himusa (chymus) sasmalcināšanu. Visbeidzot – kuņģi no ārpuses pilnībā apņem un aizsargā serozais apvalks (tunica serosa), ko veido vēderplēves (peritoneum) viscerālā lapiņa, kura abās kuņģa malās pāriet mazajā taukplēvē (omentum minus) un lielajā taukplēvē (omentum majus), fiksējot kuņģi tā anatomiskajā pozīcijā un nodrošinot tā brīvu slīdēšanu vēdera dobumā.

Kuņģis ir dinamisks un daudzfunkcionāls orgāns, kas gremošanas ķēdē veic vairākus uzdevumus. Pirmā un acīmredzamākā ir rezervuāra funkcija jeb barības uzkrāšana. Pateicoties orgāna elastīgajām un iestiepjamajām sienām, tas spēj uzņemt un īslaicīgi uzglabāt salīdzinoši lielu ēdiena daudzumu, ļaujot cilvēkiem ieturēt maltītes ik pēc vairākām stundām, nevis ēst nepārtraukti. Tiklīdz barība nonāk kuņģī, sākas tās intensīva mehāniskā un ķīmiskā apstrāde. Trīs spēcīgi kuņģa sienas muskuļu slāņi ritmiski saraujas, mehāniski samaļot un viendabīgi sajaucot pārtiku ar kuņģa sulu. Šo procesu rezultātā barība pārvēršas pusšķidrā, skābā masā. Vienlaikus norit ķīmiskā gremošana, kurā sālsskābe rada aktīvu, skābu vidi, kas ir ideāli piemērota tam, lai pepsīns spētu efektīvi uzsākt sarežģīto olbaltumvielu šķelšanu vienkāršākos savienojumos.

Līdztekus gremošanai kuņģis pilda arī svarīgu aizsargfunkciju. Tā agresīvā, skābā vide darbojas kā dabisks barjeras filtrs, kas iznīcina lielāko daļu patogēno mikroorganismu un baktēriju, kuras neizbēgami tiek norītas kopā ar ēdienu vai dzērienu. Lai gan lielākā daļa uzturvielu uzsūcas tikai tievajā zarnā, kuņģim piemīt arī daļēja uzsūkšanas jeb resorbcijas funkcija. Tā gļotāda spēj tieši asinsritē uzņemt ūdeni, minerālsāļus, glikozi, kā arī atsevišķus medikamentus un alkoholu, kas izskaidro šo vielu neparasti ātro iedarbību uz organismu. Kuņģis veic arī evakuācijas un regulācijas funkciju, t. i., tajā pārstrādāto barību kontrolētās un nelielās porcijās pakāpeniski ievirza divpadsmitpirkstu zarnā, nodrošinot vienmērīgu un drošu tālāko gremošanas procesu.

Līdztekus jau minētajām pamatfunkcijām kuņģis pilda vēl vairākus mazāk pamanāmus, taču organismam un dzīvībai svarīgus uzdevumus. Tie ir cieši saistīti ar asinsradi, hormonu regulāciju un vispārējo homeostāzi. Viena no nozīmīgākajām ir kuņģa endokrīnā jeb hormonālā funkcija, ko nodrošina tā gļotādā esošās specializētās šūnas. Šīs šūnas sintezē un asinīs izdala dažādus hormonus, piemēram, gastrīnu, kas stimulē papildu kuņģa skābes izdalīšanos, un grelīnu, ko dēvē par “izsalkuma hormonu”. Tā līmenis kuņģī paaugstinās, kad tas ir tukšs, sūtot signālu smadzenēm, ka ir laiks ieturēt maltīti, un strauji samazinās pēc paēšanas, palīdzot regulēt apetīti un enerģijas bilanci. Nozīmīga ir kuņģa loma asinsrades procesā, ko nodrošina tā saucamā iekšējā faktora jeb Kāsla faktora izstrāde. Šo īpašo glikoproteīnu izdala kuņģa sienas klājšūnas, un tā vienīgais uzdevums ir piesaistīties uzturā esošajam B12 vitamīnam. Bez kuņģa radītā iekšējā faktora B12 vitamīns nespētu uzsūkties tievajā zarnā, un tā trūkums organismā izraisītu smagu mazasinības formu (perniciozo anēmiju) un neatgriezeniskus nervu sistēmas bojājumus. Tā rezultātā kuņģis kļūst kā savienotājs starp uzturu un asinsriti. Tāpat kuņģim piemīt arī svarīga ekskrēcijas jeb izvadfunkcija. Gadījumos, kad asinīs uzkrājas pārāk daudz vielmaiņas galaproduktu vai organismā nonāk toksiskas vielas (piemēram, smagie metāli, urīnviela nieru mazspējas gadījumā vai noteikti alkaloīdi), kuņģa gļotāda spēj šīs kaitīgās vielas izdalīt no asinīm atpakaļ kuņģa dobumā. Tas bieži vien provocē vemšanas refleksu, kas ir organisma aizsardzība, lai attīrītos un pasargātu sevi no tālākas saindēšanās. Šī sarežģītā funkciju kopa pierāda, ka kuņģis ir iesaistīts visās svarīgākajās ķermeņa sistēmās.

Iedziļinoties detalizētāk, kuņģis pilda arī termisko un temperatūras regulācijas funkciju, darbojoties kā sava veida iekšējais buferis uzņemtajam ēdienam un dzērienam. Tā kā cilvēki mēdz patērēt produktus, kas ir ievērojami aukstāki vai karstāki par ķermeņa dabisko temperatūru, kuņģis aizkavē šo masu savā dobumā tik ilgi, līdz tā tiek pietuvināta ķermeņa temperatūrai. Termiskā izlīdzināšana pasargā tālāko tievās zarnas traktu un tajā esošos fermentus no temperatūras ietekmes, jo zarnu gļotāda ir daudz jutīgāka pret ekstrēmām temperatūras svārstībām.

Kuņģis veic arī nepārtrauktu, aktīvu pašaizsardzības jeb gļotu barjeras funkciju, ko var uzskatīt par autonomu izdzīvošanas mehānismu. Tā kā kuņģa sula ir tik skāba, ka spētu sagremot paša orgāna audus, virsmas šūnas bez apstājas ražo biezu gļotu slāni un bikarbonāta jonus. Šī sārmainā gļotu barjera cieši pieguļ orgāna iekšējai sienai un neitralizē skābi tiešā tās tuvumā, neļaujot kuņģim katras ēdienreizes laikā sagremot pašam sevi. Vienlaikus kuņģim piemīt svarīga mehāniski sensorā funkcija, kas tiešā veidā kontrolē cilvēku uzvedību un sāta sajūtu. Orgāna sienās ir iestrādāti augstas jutības mehanoreceptori jeb iestiepuma receptori, kas reaģē uz kuņģa tilpuma palielināšanos. Tiklīdz barība sāk izstiept kuņģa sienas, pa klejotājnervu (n. vagus) tiek sūtīti signāli uz smadzenēm, radot fizisku pilnuma un sāta sajūtu, kas liek laikus pārtraukt ēšanu un pasargāt gremošanas sistēmu no bīstamas pārpildīšanas. Kuņģis kalpo arī kā ūdens un elektrolītu depo jeb īslaicīgs šķidruma stabilizators. Gadījumos, kad cilvēks ātri izdzer lielu daudzumu šķidruma, kuņģis to tūlītēji zarnu traktā nevirza, jo tas varētu izraisīt strauju asinsrites pārpildīšanos vai osmotiskus traucējumus. Tā vietā kuņģis uzņemto ūdeni uzkrāj un dozē to pakāpeniski, palīdzot uzturēt stabilu asinsspiedienu un pareizu elektrolītu koncentrāciju visā organismā. 

Kuņģa klīniskā nozīme ir daudz svarīgāka par vienkārša barības rezervuāra un gremošanas funkcijām, jo tas ir liels iekšējais orgāns, kas saskaras ar ārējās vides faktoriem (uzturu, toksīniem, medikamentiem un patogēniem), padarot to uzņēmīgu pret plašu slimību loku. Darbojoties kā sarežģīts imunoloģiskais, neiroendokrīnais un metaboliskais centrs, tā bojājumi un slimības tiešā veidā ietekmē visa organisma homeostāzi. Ja ir traucēta gremošana un uzturvielu (īpaši dzelzs un B12 vitamīna) uzsūkšanās, tas izraisa sekundāras sistēmiskas problēmas, piemēram, mazasinību (anaemia) vai vispārēju novājēšanu (cachexia). Kuņģa gļotāda ik dienas ir pakļauta gan agresīvai iekšējai videi (sālsskābei un fermentiem), gan ārējiem faktoriem, piemēram, medikamentiem un baktērijai Helicobacter pylori. Mūsdienu izpratne par čūlu un gastrītu rašanos nav iedomājama bez tās izpētes.

Jāatzīmē, ka orgāna disfunkcija klīniskajā praksē izpaužas ļoti plaši, t. i., no izplatītās gastroezofageālā atviļņa slimības (morbus refluxus gastroesophagealis) un peptiskas čūlas (ulcus pepticum) līdz pat atrofiskam gastrītam (gastritis atrophica) un kuņģa adenokarcinomai (adenocarcinoma ventriculi). Pateicoties Kāsla iekšējā faktora sintēzei un hormonu, piemēram, grelīna, izdalīšanai, kuņģim ir būtiska loma asinsradē un enerģijas metabolisma regulācijā, kas mūsdienu medicīnā ir pamatā gan mazasinības diferenciālajai diagnostikai, gan bariatriskajai un metaboliskajai ķirurģijai. Kuņģa patoloģijas bieži izpaužas ar spilgtiem simptomiem jeb sāpēm pakrūtē jeb epigastrijā (epigastrium), dedzināšanu, nelabumu un vemšanu, kas kalpo kā primārie klīniskie rādītāji diagnostikā. Viena no izplatītākajām klīniskajām diagnozēm ir kuņģa gļotādas iekaisums (gastritis), kas atkarībā no norises gaitas var būt akūts (gastritis acuta) vai hronisks (gastritis chronica). Ja iekaisuma process progresē un izraisa gļotādas virskārtas defektu, attīstās kuņģa erozija (erosio ventriculi), bet dziļāks sienas bojājums, kas skar muskuļu slāni, tiek diagnosticēts kā kuņģa čūla (ulcus ventriculi). Šī slimība ir bīstama ar savām komplikācijām, starp kurām biežākās ir akūta kuņģa asiņošana (haemorrhagia ventriculi) un čūlas perforācija jeb plīsums (perforatio ulceris ventriculi), kas izraisa dzīvībai bīstamu vēderplēves iekaisumu (peritonitis).

Ja kuņģa muskulatūra ir novājināta un nespēj pietiekami ātri iztukšoties (bieži sastopams diabēta pacientiem), tiek diagnosticēta kuņģa parēze (gastroparesis). Pretējs process, kad anatomisku rētu vai audzēju dēļ ir sašaurināts kuņģa vārtnieks, traucējot barības evakuāciju, klīniski pazīstams kā vārtnieka stenoze (stenosis pylori). Visaugstākā klīniskā bīstamība ir saistīta ar onkoloģiskajām saslimšanām, kur agrīna diagnostika ir izšķiroša pacienta dzīvības glābšanai. Labdabīgi kuņģa gļotādas izaugumi, kas parasti ir asimptomātiski, bet ilgtermiņā var malignizēties (kļūt ļaundabīgi), tiek saukti par kuņģa polipiem (polypi ventriculi). Ļaundabīgs kuņģa audzējs (cancer ventriculi) klīniskajā praksē visbiežāk manifestējas kā kuņģa adenokarcinoma, kas attīstās no gļotādas dziedzeršūnām un ir cieši saistīta ar hronisku iekaisumu un pirmsvēža stāvokļiem. Klīniskajā gastroenteroloģijā īpaša vērība tiek veltīta infekciju faktoriem un gļotādas aizsargbarjeras destruktīvām izmaiņām, jo hroniska infekcija veicina gļotādas aizsargslāņa sabrukumu un kuņģa atrofiju. Tas klīniski tiek uzskatīts par pirmsvēža procesu, jo kuņģa sulu izdalošās šūnas iet bojā un tiek aizvietotas ar zarnu tipa epitēliju, kas fiksēts kā metaplāzija (metaplasia). Ja šīs šūnas turpina transformēties un zaudē savu struktūru, attīstās displāzija (dysplasia ventriculi). Tā rezultātā onkoloģisko slimību agrīna diagnostika, izmantojot precīzas endoskopijas metodes un biomarķieru noteikšanu, ir galvenais virziens sekmīgai ķirurģiskai terapijai un pacientu dzīvildzes pagarināšanai.

Praksē liela uzmanība tiek pievērsta arī retākām, taču akūtām un hroniskām patoloģijām, kuru savlaicīga neatpazīšana var radīt nopietnus draudus pacienta dzīvībai. Kuņģa anatomiskais novietojums un tā mobilitāte vēdera dobumā nosaka to, ka orgāns var tikt pakļauts mehāniskām novietojuma izmaiņām. Viena no šādām bīstamām klīniskām situācijām ir kuņģa samešanās (volvulus ventriculi), kad orgāns rotē ap savu garenisko vai šķērsasi, izraisot tūlītēju asinsrites nosprostojumu jeb išēmiju, kā arī pilnīgu barības caurlaidības blokādi, veicinot neatliekamu ķirurģisku iejaukšanos.

Strukturālo defektu grupā ietilpst kuņģa noslīdējums jeb gastroptoze (gastroptosis), kas saistīta ar vēderpreses un saišu aparāta vājumu, izraisot orgāna pārvietošanos uz leju un tam sekojošus noteiktus gremošanas traucējumus. Reizēm kuņģa siena tiek traumēta no ārpuses vai iekšpuses, piemēram, pēc svešķermeņu norīšanas vai medicīnisku manipulāciju (endoskopijas) laikā. Kuņģa sienas caurduršana vai plīsums, kas nav saistīts ar čūlas procesu, tiek klasificēts kā kuņģa perforācija (perforatio ventriculi). Smagu, atkārtotu vemšanu gadījumā (piemēram, pēc alkohola intoksikācijas vai ēšanas traucējumu dēļ) var rasties gļotādas plīsumi kuņģa un barības vada savienojuma vietā, kas izraisa masīvu asiņošanu jeb Melorija-Veisa sindromu (syndromum Mallory-Weissi). Kuņģa klīniskā nozīme spilgti izpaužas arī pēcoperācijas periodā, kad pacientiem pēc daļējas vai pilnīgas kuņģa izgriešanas vēža vai sarežģītu čūlu dēļ mainās visa gremošanas arhitektūra. Stāvoklis, kad barība pārāk strauji ieplūst tievajā zarnā, izraisot vājumu, svīšanu un sirdsklauves, tiek definēts kā dempinga sindroms (syndromum postgastrectomiae). Visi šie patoloģiskie stāvokļi kalpo par pamatu precīzai diferenciāldiagnostikai. Padziļinot izpēti kuņģa klīniskajā patoloģijā, medicīnas praksē nozīmīgu vietu ieņem arī specifiski asinsvadu, autoimūnie traucējumi un anatomiskās variācijas, kas tiešā veidā apdraud orgāna funkcionalitāti. Viens no sarežģītākajiem stāvokļiem ir saistīts ar asinsrites traucējumiem pašā kuņģa sienā. Ja asinsvadu nosprostojuma vai sistēmiskas šoka reakcijas dēļ kuņģa audiem netiek piegādāts pietiekams skābekļa daudzums, attīstās kuņģa infarkts (infarctus ventriculi) jeb nekroze (necrosis ventriculi). Šī ir ļoti reta un dzīvībai bīstama situācija, kas ātri progresē līdz visas kuņģa sienas sabrukumam un sekojošam peritonītam.

Specifiska ir kuņģa autoimūnā patoloģija, kas tieši ietekmē B12 vitamīna uzsūkšanos. Kad organisma imūnsistēma kļūdaini sāk ražot antivielas pret paša kuņģa klājšūnām vai to izstrādāto Kāsla faktoru, attīstās autoimūns gastrīts (gastritis autoimmunis). Šī procesa rezultātā rodas specifiska mazasinības forma jeb perniciozā anēmija (anaemia perniciosa). Strukturālo un anatomisko izmaiņu grupā nopietnu klīnisku bīstamību rada gadījumi, kad kuņģa gļotādas defekta un paaugstināta spiediena rezultātā tā siena izspiežas uz āru, veidojot kabatveida paplašinājumu jeb divertikulu (diverticulum ventriculi). Lai gan tas var būt asimptomātisks, tajā mēdz uzkrāties barība, izraisot lokālu iekaisumu un perforācijas risku. Situācijās, kad infekcija iespiežas dziļākajos kuņģa sienas slāņos, var attīstīties kuņģa flegmona (phlegmone ventriculi), kas izpaužas kā strutains, difūzs visas sienas iekaisums ar augstu mirstības rādītāju. Gastroenteroloģijā liela vērība tiek veltīta arī kuņģa gļotādas asinsvadu anomālijām, kas ir biežs un grūti diagnosticējams slēptas asiņošanas cēlonis, piemēram, kuņģa antrālās daļas asinsvadu ektāzija (ectasia vasculorum antri gastrici). To vizuālā izskata dēļ dēvē par “arbūza kuņģi”, kur gļotādas kapilāri kļūst paplašināti un trausli, izraisot hronisku, sīku asins zudumu un pakāpenisku dzelzs deficīta anēmiju.

Mūsdienās kuņģa slimību savlaicīga diagnostika ir viens no stūrakmeņiem preventīvajā onkoloģijā un pacientu ilgtermiņa dzīves kvalitātes nodrošināšanā. Līdz ar to klīnisko situāciju detalizēta pārzināšana ir būtiska gan precīzai izmeklējumu rezultātu interpretācijai, gan mērķtiecīgas un atbilstošas ārstēšanas nodrošināšanai. 

Kuņģa slimību ārstniecība ir komplicēts un daudzpakāpju process, kurā sekmīgu rezultātu var sasniegt, ja tūlītēju dzīvesveida korekciju apvieno ar mērķtiecīgu medikamentozo vai ķirurģisko ārstēšanu. Tā kā kuņģis ir pirmais lielais orgāns, kas tiešā veidā sastopas ar visu uzņemto uzturu, jebkuras terapijas neatņemams pamats ir stingra un saudzējoša diēta. Pacientiem tiek rekomendēts pāriet uz dalītu uztura režīmu, ēdot bieži, bet mazām porcijām, lai nepārslogotu kuņģa muskulatūru un neizsauktu pārmērīgu sālsskābes hipersekrēciju. No ikdienas ēdienkartes jāizslēdz visi mehāniski un ķīmiski kairinošie produkti, tostarp asi, trekni, cepti ēdieni, kūpinājumi, citrusaugļi, kā arī gāzēti dzērieni, stipra kafija un alkohols. Izšķiroša nozīme ir pilnīgai smēķēšanas atmešanai, jo nikotīns izraisa gļotādas asinsvadu sašaurināšanos un būtiski kavē audu reģenerāciju, vājinot dabisko bikarbonātu aizsargbarjeru. Kad dzīvesveids ir sakārtots, talkā nāk mūsdienu medikamentozā terapija, kuras izvēle ir tieši atkarīga no konkrētās patoloģijas izpētes un tās izsaucēja. Gadījumos, kad diagnostikā ir apstiprināta baktērijas Helicobacter pylori klātbūtne, tiek nozīmēta specifiska terapija, kas sevī ietver stingri noteiktu shēmu ar spēcīgu antibiotiku kombināciju un kuņģa skābes nomācējiem, lai patogēnu pilnībā iznīcinātu un nepieļautu čūlu recidīvus. Vispārējā gastroenteroloģijas praksē vadošo lomu ieņem protonu sūkņa inhibitori, kas bloķē sālsskābes ražošanu kuņģa klājšūnās, tādējādi radot mazāk agresīvu vidi un dodot laiku bojātajai gļotādai sadziedēt gastrīta zonas vai dziļākus čūlas defektus. To darbību lieliski papildina antacīdie līdzekļi, kas mehāniski neitralizē jau izdalījušos skābi un ātri remdē akūtas sāpes vai dedzināšanu, kā arī gastroprotektori, kas pārklāj kuņģa iekšējo sienu ar mākslīgu aizsargslāni. Motorikas traucējumu un kuņģa parēzes gadījumos tiek izmantoti prokinētiķi, kas stimulē gludo muskulatūru un paātrina himusa dabisko pārvietošanu uz divpadsmitpirkstu zarnu.

Ķirurģiskā ārstēšana medicīnā tiek uzskatīta par pēdējo izvēles taktisko soli un tiek veikta situācijās, kad konservatīvā terapija ir izrādījusies neefektīva vai kad cilvēka dzīvību apdraud pēkšņas, akūtas komplikācijas. Ja iestājas neatliekamas situācijas (kā kuņģa čūlas perforācija jeb plīsums vai masīva, neapturama kuņģa asiņošana), ķirurgi veic tūlītēju operāciju. Vissmagākajos klīniskajos scenārijos, kas saistīti ar onkoloģiskām saslimšanām, piemēram, kuņģa vēzi, ir nepieciešama radikāla iejaukšanās – daļēja vai pilnīga kuņģa izgriešana, ko dēvē par gastrektomiju (gastrectomia). Šādu operāciju laikā gremošanas trakta arhitektūra tiek pilnībā pārveidota, savienojot barības vadu tieši ar tievo zarnu. Tā rezultātā cilvēkam mūža garumā ir jāievēro stingrs uztura režīms un regulāri jāsaņem B12 vitamīna injekcijas, lai kompensētu kuņģa funkciju zudumu.

Turpinot aprakstīt kuņģa slimību ārstniecību, mūsdienu medicīna piedāvā arvien specifiskākas un mazāk invazīvas pieejas, kas vērstas uz gļotādas funkcionālo spēju saglabāšanu un komplikāciju risku mazināšanu. Svarīgs solis uz priekšu ir sperts tieši endoskopiskajā ķirurģijā, kas ļauj veikt sarežģītas manipulācijas bez nepieciešamības atvērt vēdera dobumu. Agrīnu kuņģa audzēju stadijās un pirmsvēža stāvokļu, piemēram, smagas displāzijas gadījumos, tiek pielietota endoskopiskā gļotādas rezekcija (resectio mucosae endoscopica) jeb endoskopiskā zemgļotādas disekcija (dissectio submucosae endoscopica). Šo procedūru laikā ārsts ar speciāliem instrumentiem caur lokano endoskopu saudzīgi “noloba” bojāto gļotādas slāni, pilnībā saglabājot paša kuņģa anatomisko struktūru un muskuļu sienu. Tas nodrošina nesalīdzināmi ātrāku atveseļošanos un minimālu pēcoperācijas komplikāciju risku.

Arī asinsvadu patoloģiju un akūtu asiņošanu apturēšanā endoskopiskajām metodēm ir izšķiroša loma, jo tās ir pielietojamas dažu minūšu laikā pēc cilvēka nogādāšanas slimnīcā. Tādos gadījumos kā antrālās daļas asinsvadu ektāzija jeb “arbūza kuņģis”, arī aktīvas čūlas asiņošanas laikā tiek izmantota argona plazmas koagulācija (coagulatio plasmatis argoni) vai lokāla skleroterapija (sclerotherapia localis). Šajās manipulācijās bojātie, trauslie asinsvadi tiek mērķtiecīgi piededzināti ar augstas temperatūras plazmas strūklu vai tajos tiek ievadītas speciālas ķīmiskas vielas, kas liek asinsvadam tūlītēji trombozēties un slēgties. Tas novērš nepieciešamību pēc smagām asinsvadu nosiešanas operācijām un glābj cilvēku no dzīvībai bīstama asins zuduma.

Autoimūno kuņģa saslimšanu un hroniskas mazasinības ārstēšanā galvenais uzsvars tiek likts uz aizstājējterapiju (therapia substitutiva). Ja cilvēkam ir diagnosticēts autoimūns atrofiskais gastrīts, kura dēļ ir zudis Kāsla faktors un attīstījusies perniciozā anēmija, ārstēšanas pamatā ir regulāras, mūža garumā veicamas B12 vitamīna injekcijas muskulī. Tā kā kuņģa gļotāda vairs nespēj šo vitamīnu piesaistīt no pārtikas zarnu traktā, šāda tieša ievadīšana asinsritē pilnībā kompensē deficītu, novēršot smagus nervu sistēmas bojājumus un atjaunojot normālu sarkano asinsšūnu veidošanos kaulu smadzenēs. Mūsdienās terapijā arvien lielāka loma tiek piešķirta kuņģa mikrobioma aizsardzībai un psihosomatiskajai medicīnai. Tā kā kuņģis un zarnu trakts ir cieši saistīti ar centrālo nervu sistēmu caur tā dēvēto “zarnu-smadzeņu asi”, hroniska stresa un autonomās (veģetatīvās) nervu sistēmas disbalansa izraisītu funkcionālu traucējumu ārstēšanā bieži tiek iekļauti neiromodulatori, piemēram, mazas devas antidepresantu, vai kognitīvi biheiviorālā terapija. Šī integratīvā pieeja palīdz normalizēt kuņģa motoriku un samazināt gļotādas receptoru paaugstināto jutību pret sāpēm, pierādot, ka veiksmīga kuņģa ārstniecība prasa ne tikai cīņu ar lokāliem gļotādas defektiem, bet gan visa organisma veselības sakārtošanu.

Iedziļinoties mūsdienu gastroenteroloģijas iespējās, kuņģa ārstniecībā arvien lielāku lomu ieņem mērķtiecīga bioloģiskā terapija (therapia biologica), preventīvā onkoloģija un augsti tehnoloģiskas mazinvazīvās procedūras, kas vērstas uz patoloģisko mehānismu bloķēšanu šūnu līmenī. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir pieeja kuņģa audzēju ārstēšanai, kur līdzās tradicionālajai ķīmijterapijai un staru terapijai tiek izmantoti monoklonālo antivielu preparāti. Šie bioloģiskie medikamenti spēj specifiski identificēt un bloķēt receptorus uz vēža šūnu virsmas, tādējādi mērķtiecīgi apstādinot ļaundabīgo šūnu dalīšanos un augšanu, vienlaikus maksimāli saudzējot veselos audus un organismu kopumā.

Strukturālu un anatomisku traucējumu novēršanā milzīgu progresu ir piedzīvojusi mazinvazīvā laparoskopiskā ķirurģija (chirurgia laparoscopica), kas aizstājusi traumatiskās atvērtās operācijas. Tādu diagnožu gadījumos kā gastroezofageālā atviļņa slimība, ko izraisa nespēja noslēgt barības vada apakšējo sfinkteru, vai nopietnu diafragmas trūču gadījumos tiek veikta laparoskopiskā fundoplikācija (fundoplicatio laparoscopica). Operācijas laikā ķirurgs izmanto paša kuņģa augšējo daļu, lai aptītu to ap barības vada lejasdaļu, izveidojot dabisku un stingru manšeti, kas mehāniski novērš skābā kuņģa satura nonākšanu atpakaļ barības vadā. Cilvēkiem ar smagu vārtnieka stenozi vai kuņģa motorikas paralīzi arvien biežāk tiek pielietota endoskopiskā piloromiotomija (pyloromyotomia endoscopica), kurā ar tieva endoskopa palīdzību tiek veikts neliels iegriezums vārtnieka muskulī, atbrīvojot eju un atjaunojot normālu barības plūsmu zarnu traktā. Ne mazāk svarīgs virziens ir reģeneratīvā medicīna un gļotādas metabolisma stimulēšana, kas ir būtiska hronisku atrofisku procesu un ilgstoši nedzīstošu čūlu gadījumos. Šajā sfērā tiek pētīta un pielietota audu augšanas faktoru un specifisku aminoskābju atvasinājumu lietošana, kas kuņģa sienā stimulē endogēno prostaglandīnu un glikoproteīnu sintēzi. Tas palīdz paātrināt gļotādas epitēlija šūnu proliferāciju un mikrocirkulāciju, piespiežot organismu paša spēkiem ātrāk un kvalitatīvāk reģenerēt hroniski bojātos kuņģa audus.

Kuņģa ārstniecības praksē arvien lielāka uzmanība tiek veltīta bariatriskajai un metaboliskajai ķirurģijai, kas sākotnēji tika izveidota kā ekstrēma metode cīņai ar aptaukošanos, taču tagad ir kļuvusi par spēcīgu instrumentu visa organisma vielmaiņas procesu sakārtošanai. Kuņģa gareniskā rezekcija (gastrectomia longitudinalis) vai kuņģa šuntēšana ne tikai mehāniski samazina orgāna tilpumu, bet arī radikāli maina kuņģa hormonālo profilu. Cilvēkiem, kuri cieš no smagas, medikamentozi nereaģējošas kuņģa parēzes, tagad tiek veikta kuņģa elektrostimulācija (electrostimulatio gastrici), izmantojot bioelektroniskos implantus (elektrostimulatorus). Šīs mazās ierīces, līdzīgi kā sirds stimulatori, tiek ķirurģiski fiksētas pie kuņģa lielā loka gludās muskulatūras un raida kontrolētus elektriskos impulsus, kas piespiež orgāna sienas ritmiski sarauties. Tas palīdz mehāniski evakuēt barību un ievērojami samazina mokošus simptomus (hronisks nelabums, neapturama vemšana). Tādējādi cilvēks spēj atkal normāli uzņemt uzturu.

Mūsdienās kuņģa terapijā neatņemama sastāvdaļa ir arī personalizētā farmakogenotipēšana (pharmacogenotypisatio personalis) pirms zāļu nozīmēšanas. Tā kā daļai cilvēku aknu fermentu ģenētisko īpatnību dēļ standarta protonu sūkņa inhibitoru devas metabolizējas pārāk ātri, parastā terapija bieži izrādās neefektīva, kuņģa vide nesasniedz nepieciešamo pH līmeni čūlas sadziedēšanai. Veicot iepriekšēju ģenētisko skrīningu, ārsts spēj precīzi pielāgot medikamentu devas vai izvēlēties jaunākās paaudzes kālija konkurējošos skābes blokatorus, kas nodrošina tūlītēju, stabilu un no pacienta ģenētikas neatkarīgu kuņģa sulas neitralizēšanu, garantējot maksimāli drošu un prognozējamu ārstēšanas iznākumu.

Preventīvajā medicīnā un ikdienas ārstniecībā milzīgs uzsvars tiek likts uz tā saucamā jatrogēnā (medicīnisku manipulāciju vai zāļu izraisītā) kuņģa bojājuma novēršanu, ko rada nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPIL) ilgstoša lietošana. Tā kā šie medikamenti bloķē fermentu ciklooksigenāzi-1 (COX-1), kas ir tieši atbildīgs par aizsargājošo prostaglandīnu sintēzi kuņģa gļotādā, cilvēkiem ar hroniskām locītavu vai sirds slimībām paralēli vienmēr tiek nozīmēti selektīvie COX-2 inhibitori vai obligāta kuņģa gļotādas aizsardzība (gastroprotectio). Šī pieeja ļauj laikus novērst klusās, asimptomātiskās kuņģa čūlas, kas bieži uzreiz izpaužas ar dzīvībai bīstamu un masīvu asiņošanu.

Visbeidzot – mūsdienu kuņģa onkoloģijas un smagu iekaisumu terapija nav iedomājama bez mākslīgā intelekta (MI) sistēmu integrācijas tieši diagnostikas fāzē, kas nosaka sekojošās ārstēšanas precizitāti. Reālā laika endoskopijas laikā dažādi algoritmi palīdz gastroenterologam pamanīt mikroskopiskas gļotādas krāsu un asinsvadu zīmējuma izmaiņas, kas cilvēka acij var palikt neredzamas. Šāda īpaši agrīna diagnostika ļauj nekavējoties uzsākt lokālu terapiju, pirms audzējs ir ieaudzis dziļākos kuņģa sienas slāņos vai metastazējies. Tādējādi var glābt simtiem cilvēku no nepieciešamības pēc kuņģa izgriešanas un var nodrošināt pilnīgu izveseļošanos. 

Kuņģa un visa gremošanas trakta pētniecība Latvijā ieņem vadošo lomu gan reģionālā, gan starptautiskā mērogā. Zinātnieku un klīnicistu darbs ir guvis pasaules atzinību, īpaši kuņģa vēža profilakses, agrīnas diagnostikas un Helicobacter pylori infekcijas izpētes jomā. Šie pētījumi tiek veikti augstākā līmeņa valsts zinātniskajos institūtos, universitātēs un specializētajos klīniskajos centros. Gastroenteroloģijas un kuņģa patoloģiju pētniecības galvenais dzinējspēks ir Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts (LU KPMI). Šis institūts sadarbībā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Starptautisko Vēža pētniecības aģentūru (International Agency for Research on Cancer, IARC) vada pasaules mēroga kuņģa vēža profilakses pētījumu (Gastric Cancer Prevention Study, GISTAR), kura mērķis ir izstrādāt un validēt jaunas skrīninga un prevencijas stratēģijas kuņģa vēža mirstības mazināšanai. Zinātnieki aktīvi pēta arī gaistošo organisko savienojumu potenciālu agrīnā kuņģa pirmsvēža stāvokļu noteikšanā. Fundamentālos pētījumus šūnu un molekulārajā līmenī nodrošina Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (BMC). Tā pētnieki ciešā sadarbībā ar klīnicistiem veic kuņģa audzēju ģenētisko profilēšanu, pētot biomarķierus un kuņģa mikrobioma sastāvu. Šie molekulārie pētījumi palīdz izprast, kāpēc noteiktām sabiedrības grupām attīstās atrofiskais gastrīts vai ļaundabīgas transformācijas, tādējādi Latvijā liekot pamatus personalizētās medicīnas attīstībai. Akadēmisko un praktisko pētījumu integrāciju nodrošina Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). RSU docētāji un doktoranti regulāri publicē pētījumus par kuņģa slimību klīnisko gaitu, medikamentu efektivitāti un gastroezofageālā atviļņa slimības ietekmi uz pacientu dzīves kvalitāti. Universitātes paspārnē darbojas vairākas struktūrvienības, tostarp RSU Anatomijas un antropoloģijas institūts (AAI), kur vēsturiski un mūsdienās tiek pētīta kuņģa morfoloģija un audu reģenerācijas spējas.

Pētījumiem nozīmīgā klīniskā vide ar attiecīgajām datu bāzēm koncentrējas lielajās slimnīcās. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) kalpo kā galvenais pamats jaunu endoskopisko ārstēšanas metožu un diagnostikas tehnoloģiju aprobācijai. Šeit tiek veikti pētījumi par MI precizitāti kuņģa gļotādas bojājumu identificēšanā reālajā laikā. Tikmēr Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS) veic nozīmīgu ieguldījumu kuņģa ķirurģisko patoloģiju, tostarp bariatrisko un onkoķirurģisko operāciju, tālāko rezultātu analīzē un multidisciplināru pieeju izstrādē. Pētniecisko darbību valsts mērogā koordinē un integrē trīs ārstu profesionālās organizācijas, t. sk. Latvijas Gastroenterologu asociācija, Latvijas Gastrointestinālās endoskopijas asociācija un Latvijas Jauno gastroenterologu biedrība. Šīs organizācijas ne vien apvieno vadošos jomas ekspertus, bet arī palīdz ieviest Latvijas zinātnieku atklājumu praktiskās vadlīnijas, nodrošinot, ka vietējie pētījumi tiešā veidā uzlabo kuņģa slimību ārstēšanas kvalitāti valstī. Klīnisko datu apkopošanā un epidemioloģiskajā pētniecībā būtiska loma ir Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC). Lai gan tajā neveic laboratoriskos pētījumus, tur tiek nodrošināta fundamentāla datu bāze jeb Valsts vēža reģistrs. Šie statistiskie dati par kuņģa ļaundabīgo audzēju izplatību, stadijām un mirstības rādītājiem Latvijā kalpo par pamatu visiem lielajiem augstskolu pētījumiem, ļaujot zinātniekiem precīzi novērtēt preventīvo programmu un jauno ārstēšanas metožu efektivitāti ilgtermiņā. Turpinot padziļināto ieskatu kuņģa un gremošanas sistēmas pētniecībā Latvijā, zinātniskā darbība neapstājas tikai ar klasisko gastroenteroloģiju, bet ietver arī farmakoloģiju, pārtikas zinātni un starpnozaru tehnoloģijas. Latvijas institūcijas mērķtiecīgi sadarbojas, lai izpētītu, kā kuņģa vide reaģē uz vietējiem dabas produktiem un kā optimizēt medikamentu iedarbību. Fundamentālu ieguldījumu kuņģa gļotādas aizsardzības un jaunu medikamentu izpētē sniedz Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI). Šajā vadošajā Baltijas reģiona pētniecības centra Farmakoloģijas laboratorijā zinātnieki veic pirmsklīniskos pētījumus, izstrādājot un testējot jaunus ķīmiskos savienojumus, kas spēj stimulēt kuņģa gļotādas reģenerāciju vai bloķēt iekaisuma procesus šūnu līmenī. OSI pētījumi palīdz radīt gastroprotektīvas vielas, kas nākotnē varētu efektīvāk pasargāt kuņģi no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu izraisītiem bojājumiem un čūlām. Pētniecībā nozīmīga loma ir arī uztura un kuņģa mikrobioma mijiedarbībai, ko aktīvi pēta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU). Tur īpaši jāizceļ Pārtikas tehnoloģijas fakultāte, jo zinātnieki pēta funkcionālās pārtikas, prebiotiku un vietējo ārstniecības augu ekstraktu ietekmi uz kuņģa sulas pH līmeni un gremošanas efektivitāti. LBTU laboratorijās tiek simulēti kuņģa gremošanas procesi (mākslīgie kuņģa modeļi), lai analizētu, kā dažādas pārtikas pārstrādes tehnoloģijas ietekmē uzturvielu un bioaktīvo vielu stabilitāti skābajā kuņģa vidē pirms to nonākšanas zarnu traktā. Diagnostisko tehnoloģiju jomā izceļas arī LU Atomfizikas un spektroskopijas institūts (LU ASI). Tajā pētnieki izstrādā inovatīvas, optiskas un neinvazīvas metodes kuņģa gļotādas stāvokļa novērtēšanai. Darbs ir cieši saistīts ar biotonikas un optisko biomarķieru analīzi, kas nākotnē endoskopijas laikā varētu ļaut ar speciālu gaismas viļņu palīdzību acumirklī noteikt audu ļaundabīgu transformāciju vai baktērijas Helicobacter pylori klātbūtni bez fiziskas biopsijas ņemšanas.

Kuņģa un gremošanas sistēmas pētniecība Eiropā ir kļuvusi par augstākā mēroga starptautisku prioritāti, kurā vadošās medicīnas un zinātnes iestādes apvienojas lielos konsorcijos, lai izstrādātu jaunas metodes cīņai ar kuņģa vēzi, optimizētu mikrobioma izpēti un attīstītu robotizēto ķirurģiju. Globālās politikas un preventīvās medicīnas priekšgalā atrodas Lionā (Francijā) bāzētā Starptautiskā Vēža pētniecības aģentūra (International Agency for Research on Cancer), kas darbojas kā PVO specializētā struktūrvienība. Šī iestāde koordinē epidemioloģiskos pētījumus visā kontinentā, kā arī ir galvenais Latvijas zinātnieku partneris unikālajā kuņģa vēža profilakses pētījumā GISTAR, nosakot jaunas vadlīnijas tam, kā savlaicīgi identificēt un neitralizēt pirmsvēža stāvokļus sabiedrībā. Portugālē molekulārajā līmenī kuņģa audzēju ģenētiku un pārmantotos sindromus nepārspējami pēta Portu esošais Veselības pētniecības un inovāciju institūts (Instituto de Investigação e Inovação em Saúde), kur zinātnieki meklē specifiskas gēnu mutācijas, lai prognozētu gļotādas šūnu ļaundabīgu transformāciju vēl pirms pirmo simptomu parādīšanās. Kuņģa motorikas un nervu sistēmas pētniecībā ekstremālos apstākļos unikālu ieguldījumu sniedz Padujas Universitāte (Università degli Studi di Padova) Itālijā. Sadarbībā ar kosmosa aģentūrām šīs vēsturiskās augstskolas Medicīnas fakultātes zinātnieki pēta kuņģa elektrofizioloģiju un motilitātes traucējumus mikrogravitācijas jeb bezsvara stāvoklī. Pētījumi palīdz izprast, kāpēc kosmonautiem lidojumu laikā krasi mainās kuņģa hormonu izdalīšanās un palēninās barības pārvietošanās. Tas sniedz vērtīgas atziņas ne tikai kosmosa misiju plānošanai, bet arī jaunu neiromodulācijas metožu izstrādei cilvēkiem, kuri cieš no smagiem, neiroloģiski izraisītiem kuņģa darbības traucējumiem.

Fundamentāli pētījumi norit kuņģa mikrobioloģijas un imunitātes sfērā, kurā vēsturiski vadošā loma ir Vācijas galvaspilsētā Berlīnē esošajam Maksa Planka Infekciju bioloģijas institūtam (Max-Planck-Institut für Infektionsbiologie). Šī institūta laboratorijās tiek veikti pasaules līmeņa pētījumi par to, kā baktērija Helicobacter pylori spēj izdzīvot agresīvajā, skābajā kuņģa vidē un kā tā molekulārā līmenī manipulē ar cilvēka imūnsistēmu, izraisot hronisku gastrītu un čūlas. Zviedrijā šos atklājumus klīniskajā praksē un plašākos metabolisma pētījumos integrē prestižais Karolinskas institūts (Karolinska Institutet) Stokholmā, kur zinātnieki analizē kuņģa vides un nervu sistēmas mijiedarbību jeb tā dēvēto zarnu-smadzeņu asi, pierādot, ka kuņģa veselība tiešā veidā ietekmē visa organisma imunoloģisko līdzsvaru un psihisko stāvokli.

Praktiskās gastroenteroloģijas vadlīniju un standartu izstrādē Eiropas centrs jau gadu desmitiem ir Magdeburgas Universitātes klīnikas daļa jeb Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un infektoloģijas klīnika (Magdeburg-Universitätsklinikum, Klinik für Gastroenterologie, Hepatologie und Infektiologie) Vācijā. Tā kalpo par Eiropas izpētes grupas galveno mītni Helicobacter pylori un mikrobioma jomā. Tur regulāri tiek publicēti starptautiskie protokoli, pēc kuriem ārsti visā pasaulē izvēlas medikamentus kuņģa infekciju un čūlu ārstēšanai. Epidemioloģiskajā uzraudzībā un kuņģa gļotādas ilgtermiņa novērošanā tiem seko Erasmus Universitātes Medicīnas centrs (Erasmus Universitair Medisch Centrum) Roterdamā (Nīderlandē), kas apkopo milzīgas pacientu datu bāzes, lai precīzi noteiktu, cik bieži cilvēkiem ar hronisku atrofisku gastrītu ir jāveic kontrolendoskopijas, tādējādi optimizējot veselības aprūpes resursus Eiropas mērogā. Tehnoloģiju un vismodernāko operāciju metožu attīstība nav iedomājama bez Strasbūrā (Francijā) esošā Gremošanas trakta vēža pētniecības institūta (Institut de Recherche contre les Cancers de l’Appareil Digestif). Šis unikālais centrs ir kļuvis par pasaules vietu robotservisa un mazinvazīvās endoskopiskās ķirurģijas jomā, kurā tiek izgudrotas un testētas jaunākās tehnikas agrīnu kuņģa audzēju “nolobīšanai” caur lokaniem endoskopiem, kā arī MI algoritmu integrēšanai reālā laika diagnostikā. Tas ļauj Eiropas ķirurgiem sasniegt maksimālu precizitāti un glābt tūkstošiem cilvēku dzīvību bez smagām un traumējošām operācijām.

Apvienotajā Karalistē neiroendokrinoloģijas un hormonālo funkciju izpētē nepārspēta ir Kembridžas Universitāte (University of Cambridge). Tās Metabolās zinātnes institūtā (Institute of Metabolic Science) zinātnieki padziļināti pēta kuņģa izdalīto hormonu (grelīna un gastrīna) ietekmi uz smadzeņu centriem, kas regulē apetīti un enerģijas patēriņu. Iegūtie rezultāti sniedz izpratni par to, kāpēc bariatriskās operācijas tik radikāli maina vielmaiņu un kā šos pašus hormonālos mehānismus nākotnē varētu iedarbināt ar medikamentu palīdzību, neizgriežot pašu kuņģi.

Kuņģa un gremošanas trakta pētniecība pasaules mērogā ir augsti tehnoloģiska un starpdisciplināra zinātnes nozare, kurā galvenie spēki ir koncentrēti Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrumāzijas valstīs, un tie diktē attīstību molekulārajā ģenētikā un bioelektronikā. Fundamentālajā zinātnē un vēža genoma izpētē vadošo lomu ieņem institūcijas, starp kurām īpaši izceļas Baltimorā bāzētā Džonsa Hopkinsa universitātes Medicīnas skola (Johns Hopkins University School of Medicine). Šī iestāde ir devusi milzīgu ieguldījumu kuņģa audzēju molekulārās klasifikācijas izstrādē, pētot, kā specifiskas gēnu mutācijas un epiģenētiskie faktori nosaka slimības gaitu. Zinātnieku atklājumi palīdz izstrādāt mērķtiecīgu bioloģisko terapiju, kas bloķē vēža šūnu augšanu molekulārā līmenī. Tikmēr kuņģa un zarnu trakta neiroloģiju, motorikas traucējumus un bioelektronisko implantu izstrādi visdziļākajā līmenī pēta Meijo klīnika (Mayo Clinic) Ročesterā. Šis slavenais medicīnas centrs vada pasaules pētījumus par kuņģa elektrostimulatoru efektivitāti pacientiem ar smagu kuņģa parēzi, piedāvājot inovatīvus risinājumus neārstējamu gremošanas trakta motilitātes traucējumu vadībai. Mūsdienu pasaules zinātnē kuņģa izpēte ir cieši savijusies ar MI, progresīvu bioinženieriju un kosmiskās medicīnas tehnoloģijām, kur vadošie pasaules centri cenšas meklēt jaunas diagnostikas un terapijas robežas. ASV nanotehnoloģiju un viedo zāļu piegādes sistēmu izstrādē kuņģa skābajai videi vadošo lomu pasaulē ieņem Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology) Kembridžā. Augstskolas bioinženierijas laboratorijās zinātnieki izstrādā mikroskopiskus norijamus robotus un viedās kapsulas, kas spēj autonomi pārvietoties kuņģa dobumā. Šīs sistēmas ne vien spēj reālajā laikā mērīt kuņģa sulas skābumu un spiedienu, bet arī mērķtiecīgi injicēt medikamentus (piemēram, insulīnu vai specifiskas bioloģiskās zāles) tieši kuņģa gļotādas biezākajos slāņos, piedāvājot alternatīvu ikdienas injekcijām un pasargājot jutīgās zāļu molekulas no tūlītējas sadalīšanās kuņģa skābē. ASV personalizētajā onkoloģijā un kuņģa audzēju imūnterapijā pasaules standartus nosaka Teksasas Universitātes Andersona vēža centrs (University of Texas MD Anderson Cancer Center) Hjūstonā, kas ir vadošais jaunu imūnterapijas medikamentu (kontrolpunktu inhibitoru) klīniskajā testēšanā. Pētījumi palīdz noskaidrot, kāpēc dažu cilvēku imūnsistēma nespēj atpazīt kuņģa vēža šūnas un kā ar speciālām antivielām “atbloķēt” organisma dabisko aizsargreakciju, lai tas pats spētu iznīcināt audzēju pat vēlīnās stadijās.

Kuņģa vēža imūnterapijas un genoma kartēšanas jomā ievērojamu progresu uzrāda Toronto Universitātes Princeses Mārgaretas Vēža centrs (Princess Margaret Cancer Centre, University of Toronto) Toronto (Kanādā). Šeit pētnieki ir izveidojuši vienu no pasaulē detalizētākajām kuņģa audzēju “šūnu atlasēm”. Tās ļauj ieraudzīt katras atsevišķas vēža šūnas un tās apkārtējās vides mikroskopiskās izmaiņas, sniedzot atbildi uz jautājumu, kāpēc daži kuņģa audzēji spēj pilnībā ignorēt standarta ķīmijterapiju un kā šo rezistenci uzveikt ar personalizētiem imūnsistēmas stimulatoriem.

Tā kā Austrumāzijā (īpaši Japānā un Dienvidkorejā) vēsturiski ir viens no augstākajiem kuņģa vēža saslimstības rādītājiem pasaulē, šī reģiona iestādes ir kļuvušas par nepārspējamiem līderiem agrīnā diagnostikā, skrīningā un endoskopiskajā ķirurģijā. Japānā pasaules onkoķirurģijas un endoskopijas priekšgalā jau gadu desmitiem atrodas Tokijā bāzētais Nacionālais vēža centrs (国立がん研究センター, Kokuritsu Gan Kenkyū Sentā). Šī iestāde ir standarts kuņģa vēža ārstēšanā, un tieši šeit ir izgudrotas un pilnveidotas mazinvazīvās endoskopiskās operācijas, kas ļauj izgriezt agrīnus audzējus caur pacienta muti, saglabājot pašu kuņģi. Zinātnieku izstrādātās kuņģa vēža ārstēšanas vadlīnijas tiek izmantotas kā primārais atskaites punkts onkologiem visā pasaulē. Tiem seko Seulā (Dienvidkorejā) esošā Seulas Nacionālā universitātes slimnīca (서울대학교병원), kas pārvalda vienu no lielākajām kuņģa slimību pacientu datu bāzēm pasaulē. Šī centra zinātnieki veic vērienīgus klīniskos pētījumus par robotizētās ķirurģijas efektivitāti un MI precizitāti kuņģa gļotādas ļaundabīgo izmaiņu identificēšanā, veidojot jaunus standartus tehnoloģiju integrācijai medicīnā. Kuņģa audu reģenerācijas un cilmes šūnu izpētē globālais līderis ir Singapūrā bāzētais Singapūras Genoma institūts (Genome Institute of Singapore, GIS), kas darbojas valsts vadošās Zinātnes, tehnoloģiju un pētniecības aģentūras (Agency for Science, Technology and Research, A*STAR) paspārnē. Šī institūta zinātnieki ir pasaulē pirmie, kas spēja laboratorijas apstākļos no cilmes šūnām izaudzēt funkcionējošus kuņģa miniatūros modeļus jeb organoīdus. Tie ļauj pētniekiem visā pasaulē reālajā laikā novērot, kā tieši infekcijas un toksīni bojā gļotādu, un pārbaudīt jaunu medikamentu efektivitāti uz cilvēka audiem, pilnībā aizvietojot izmēģinājumus ar dzīvniekiem. Medicīnas un agrīnas neinvazīvas diagnostikas jomā pētījumus veic Dzjaotongas Universitātes Medicīnas skola (上海交通大学医学院) Šanhajā (Ķīnā). Saistībā ar lielu kuņģa vēža pacientu skaitu šīs iestādes pētnieki ir izstrādājuši unikālas “šķidrās biopsijas” metodes. Klīniskie pētījumi koncentrējas uz to, kā ar vienkāršu asins analīzi, identificējot audzēju izdalīto dezoksiribonukleīnskābes (DNS) vai specifiskas mikroRNS molekulas, atklāt kuņģa vēzi pašā agrīnākajā jeb nulles stadijā, kad slimību vēl var pilnībā izārstēt bez ķirurģiskas iejaukšanās. Preventīvajā medicīnā un liela mēroga klīnisko datu analīzē nepārspēta ir Nacionālās universitātes slimnīca (國立台灣大學醫學院附設醫, Guólì Táiwān Dàxué Yīxuéyuàn Fùshè Yīyuàn) Taibei (Taivānā). Šis Āzijas reģiona centrs vada pasaules mēroga epidemioloģiskos pētījumus par baktērijas Helicobacter pylori pilnīgu izskaušanu veselās sabiedrības grupās. Veiktie pētījumi, kuros iesaistīti simtiem tūkstošu iedzīvotāju, ir snieguši pierādījumus tam, ka masveida sabiedrības skrīnings un tūlītēja infekcijas ārstēšana spēj samazināt jaunu kuņģa vēža gadījumu skaitu par vairāk nekā piecdesmit procentiem. Tas kalpo par pamatu PVO stratēģijām.

Kuņģa mikrobioma un infekciju pasaules līmeņa izpētē vēsturiska un joprojām aktīva loma ir Rietumaustrālijas Universitātei (University of Western Australia) Pērtā. Šajā iestādē profesori Berijs Māršals (Barry Marshall) un Robins Vorens (Robin Warren) veica savu Nobela prēmijas vērto atklājumu, pierādot, ka kuņģa čūlu izraisa baktērija Helicobacter pylori, nevis stress vai ass ēdiens. Mūsdienās tur esošais pētniecības centrs turpina pētīt šīs baktērijas rezistenci pret antibiotikām visā pasaulē, kas ļauj izstrādāt jaunas stratēģijas kuņģa infekciju pilnīgai uzveikšanai.

Šobrīd pasaules mēroga kuņģa pētniecība attīstās tik strauji, ka vadošie centri arvien vairāk orientējas uz nanotehnoloģijām, precīzijas onkoloģiju ar mūsdienīgu vēža ārstēšanas pieeju, kurā terapija tiek piemeklēta individuāli katram pacientam, balstoties uz viņa audzēja unikālo ģenētisko un molekulāro profilu, cilmes šūnu bioloģiju. Šo virzienu attīstību diktē augstākā līmeņa institūti, kas spēj apvienot bioinženieriju ar reālu klīnisko praksi.