Jānis Ozols Latvijas Neatkarības kara laikā specializējās vienību sakaru nodrošināšanas nozarē, bet starpkaru periodā pakāpeniski kļuva par vienu no armijas vadošajiem ķīmiķiem un pretķīmiskās aizsardzības speciālistiem. Vairākus gadus vadīja bruņoto spēku pasīvās gaisa aizsardzības nozari, bet neatkarības pēdējā gada laikā bija piekomandēts Iekšlietu ministrijai kā valsts Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes priekšnieks.

J. Ozols dzimis skolotāja Jāņa un Emmas Vilhelmīnes (dzimusi Jukse) Ozolu ģimenē. Kristīts Ļaudonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Beidzis Veļikije Luku reālskolu, ieguva tautskolotāja tiesības. 27.10.1914.–23.01.1915. mācījās un beidza Orānienbaumas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (Ораниенбаумская школа подготовки прапорщиков пехоты). No 02.1920. ar pārtraukumiem studēja ķīmiju Latvijas Universitātē (LU; beidza četrus kursus), 06.10.1925. ieguva virsnieka ar pabeigtu militāro izglītību tiesības, 01.11.1926.–10.09.1927. – Latvijas armijas virsnieku elektrotehniskie kursi Elektrotehniskajā divizionā Rīgā.

Precējies ar Emīliju Kalniņu no Liepājas (mirusi 1972. gadā Rīgā). 

J. Ozols strādāja par tautskolotāju. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 03.08.1914. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts Leibgvardes Preobraženskas rezerves pulkā Petrogradā. Pēc praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas no 23.01.1915. virsnieks (praporščiks) 22. rezerves bataljonā Hluhivā, Čerņihivas guberņā, rotas jaunākais virsnieks. 05.04. pārvietots uz 191. kājnieku Largokagulas pulku Dienvidrietumu frontē Galīcijā pret Austroungārijas armiju, 10. rotas jaunākais virsnieks. 18.05. kaujās pie Jaroslavas ievainots, evakuēts ārstēšanai uz Kursku. 27.06. pēc izārstēšanās atgriezās pulkā frontē, 10. rotas komandieris. 10.08. kaujās ievainots atkārtoti, evakuēts ārstēšanai uz Minsku, 18.08. atgriezās pulkā, piedalījās kaujās ar Vācu Impērijas armiju pie Sluckas. 28.09. pārvietots uz latviešu strēlnieku bataljoniem un devās Daugavgrīvas cietokšņa komandanta rīcībā. 01.10. iedalīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā (no 11.1916. pulks), 2. rotas komandieris, no 05.11.1915. mācību komandas priekšnieka vietas izpildītājs. Podporučiks (16.09.1916.). Poručiks (08.10.), štābkapteinis (29.11.). 19.12.1916.–02.01.1917. komandējumā kā speciālists Rīgas apriņķa Mežu taksācijas komisijas rīcībā, saistībā ar intensīvo kaujasdarbību atgriezās karaspēkā pēc pulka komandiera pieprasījuma, no 02.01.1917. pulka sakaru nodaļas priekšnieks. 30.01. kaujās pie Ložmetējkalna saindēts ar kaujas gāzēm. 10.09. pārvietots atpūtai uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku Tērbatā, 16.09.–15.11. Tērbatas garnizona priekšnieka palīgs. 05.01.1918. atvaļināts no armijas kā skolotājs. Dzīvoja brālim piederošajā lauku saimniecībā Saikavas pagastā, vācu okupācijas laikā nodarbojās ar zemkopību. 11.1918. Madonā iesaistījās latviešu karavīru reģistrācijā, tajā pašā mēnesī devās uz Rīgu, no turienes – uz Liepāju.

10.12. Liepājā J. Ozols brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), dienēja Liepājas apsardzības rotās, no 11.12. bija 2. rotas komandieris. 10.01.1919. rotas izformētas, atvaļināts. 28.01. mobilizēts un iedalīts 1. latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona 1. inženieru sapieru rotā, no 02.02. bija telefona vada komandieris. 14.02. iedalīts bataljona sakaru nodaļā, no 25.02. nodaļas priekšnieks. 05.03. kaujā pie Skrundas Jaunmuižas, ienaidniekam draudot apiet Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku labo spārnu, apšaudē pašaizliedzīgi piegādāja komandiera pavēles uz frontes līniju, sekmēdams ienaidnieka atsišanu, 22.05. Rīgas atbrīvošanas kaujās, kad aizmugurē ienaidnieka vienība uzbruka artilērijas munīcijas transportam, sakārtoja kaujai savā rīcībā esošos karavīrus un ar triecienu uzbrucējus atsita, nodrošinot munīcijas nepārtrauktu piegādi (03.1922. par to apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). No 21.03.1919., pēc bataljona pārformēšanas par 1. latviešu atsevišķo brigādi, brigādes sakaru nodaļas priekšnieks. 15.07. iecelts par Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Sakaru nodaļas priekšnieku. 23.12.1919.–06.01.1920. komandējumā Latgales frontē. Pulkvedis-leitnants (28.02.1920.; par kaujas nopelniem un izdienu). Pēc Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba izformēšanas no 01.04.1921. Galvenā štāba Operatīvās daļas 2. (Statistiskās) nodaļas priekšnieks. 08.11.1927.–10.07.1928. ierindas komandēšanas cenza iegūšanai štāba sakaru rotas komandiera vietas izpildītājs. 17.07.1928. pārvietots uz Galvenā štāba Apmācības daļu, armijas gāzu lietu speciālists. Līdz ar armijas vadības reorganizāciju un vienota Armijas štāba izveidi 23.09.1929. pakļauts armijas inženierim. 26.–30.08. komandējumā gāzu inventāra izstādē Igaunijā, 25.03.–15.04.1930. – komandējumā sevišķā uzdevumā Čehoslovākijas Republikā, 18.–22.09.1931. – Igaunijā. 28.06.–11.08.1932. armijas inženiera vietas izpildītājs. 13.06.1933. pakļauts Armijas štāba Apmācības daļas priekšniekam. 07.06.1935. pārvietots uz Armijas Artilērijas priekšnieka štābu, Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes priekšnieks. Pulkvedis (09.08.). 09.–11.05. komandējumā Lietuvā (Kauņā), 22.08.–01.09. – Vācijā, 17.–19.09.1936. – Igaunijā, 05.–12.09.1938. – Zviedrijā. 15.06.1939. piekomandēts Iekšlietu ministrijai, Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes priekšnieks.

Pēc valsts okupācijas 07.1940. J. Ozols atkomandēts uz Artilērijas inspektora štābu. 27.09. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālā korpusa štābā. 14.06.1941. karaspēka vasaras nometnē Litenē izvairījās no aresta, atvaļināts. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941.–1944. gadā bija Rīgas virvju fabrikas direktors, arī Latvijas gaisa aizsardzības biedrības priekšnieks. Pēc Sarkanās armijas atkārtotas ienākšanas no 1944. gada rudens Latvijas Valsts bibliotēkas Militārās literatūras sektora vadītājs Rīgā. 10.02.1946. apcietināts, izvests uz Širokovskas soda nometnēm Molotovas (tagad Permas) apgabalā. 19.06. pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvots, atgriezās Rīgā.

J. Ozols, bijušais kājnieku virsnieks ar latviešu strēlnieku Pirmā pasaules kara kaujas pieredzi, Latvijas Neatkarības kara laikā specializējās vienību sakaru nodrošināšanas nozarē, ieņemot atbildīgus amatus štābā, bet starpkaru periodā pakāpeniski kļuva par vienu no armijas vadošajiem ķīmiķiem un pretķīmiskās aizsardzības speciālistiem. Vairākus gadus vadīja bruņoto spēku pasīvās gaisa aizsardzības nozari, bet neatkarības pēdējā gada laikā, jau noritot pasaules karam, bija piekomandēts Iekšlietu ministrijai kā valsts Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes priekšnieks.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā J. Ozols apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu.