Par horeogrāfijas izteiksmes līdzekļiem tiek uzskatīti 10 roku pozīcijas jeb stāvokļi, septiņas kāju pozīcijas, 32 pamatsoļi (kuri izpildāmi uz vietas, virzoties uz priekšu un atpakaļ, sānis pa labi un pa kreisi, kā arī griežoties), 20 aptvērieni un satvērieni, kā arī 35 statiskie grupējumi un grupējumi kustībā jeb dejas zīmējumi.

Latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas formas pamatā ir kustību virknējumi jeb salikumi no vairākiem soļiem, piemēram, gājiena solis, teciņus solis, skrējiena solis, kā arī dažādi sānsoļu un lēcienu veidi.

Horeogrāfijas izteiksmes līdzekļi jeb dejas valoda, dejas tēls un horeogrāfa daiļrades paņēmienu kopums veido latviešu skatuviskās tautas dejas stilus.

Tautiskais stils jeb tautiskā jaunrade. Dejās tiek izmantoti latviešu tradicionālās dejas pamatelementi, kā arī pāru, četrpāru un astoņpāru latviešu tradicionālo deju struktūra. Savukārt, dejas tēla pamatā tiek izmantoti mutvārdu folkloras materiāli – ticējumi, parašas, tautasdziesmu teksti.

Klasiskā jeb akadēmiskā stila dejās izmantoti elementi no klasiskās dejas, izteiktas roku pozīcijas un žesti, kustībām tiek piešķirta plaša amplitūda. Raksturīgas izteikti taisnas un līganas līnijas gan augumā, gan roku un kāju darbībās.

Raksturdejās jeb sižetiskā stila dejās nereti tiek izmantoti latviešu tradicionālo rotaļu un rotaļdeju elementi. Tās ir temperamenta piesātinātas dejas vai raksturminiatūras. Reizēm šajās dejās sastopama arī pasaules tautu deju ietekme. Dejā var notikt arī atdarināšana, vai tēliem ir iedots konkrēts raksturs, kā arī dejā tiek izstāstīts stāsts vai notikums, kas tiek atklāts ar kustību, zīmējumu, plastikas un mūzikas mijiedarbību.

Horeogrāfi latviešu skatuviskajai tautas dejai var piešķirt dažādas priekšnesuma formas ‒ deja, deju svīta, horeogrāfisks uzvedums un dejas izrāde.

Deja ir horeogrāfisks mākslas darbs, kuru uz skatuves izpilda viena mākslinieciska vienība jeb deju ansamblis. Vienas dejas garums mēdz atšķirties, bet vidēji tas ir četras minūtes garš.

Saglabājot žanra specifiku un kompozīcijas paņēmienus, divu līdz piecu deju sižetisks vai tematisks apvienojums tiek saukts par deju svītu. Tai ir iespējamas trīs dažādas formas jeb konstrukcijas ‒ dejas, kuras apvienotas vienā muzikālā skaņdarbā, līdz ar to veidojot patstāvīgas daļas vienā dejā. Atsevišķas dejas, kuras apvienotas secīgi komponētos muzikālos skaņdarbos, vai arī viena vai vairāku horeogrāfu deju fragmentu apvienošana mehāniskā savienojumā jeb dejas kolāžā.

Atsevišķi horeogrāfiski darbi, kuri ir secīgi savirknēti, piemeklējot tiem vēstījumu tiek dēvēti par horeogrāfisku uzvedumu. To galvenais varonis ir ideja vai vēstījums. Savukārt dejas izrāde ir dramatisks horeogrāfisks darbs, kur katra nākamā deja turpina sižeta līniju un tajā ir viens vai vairāki galvenie varoņi.

20. gs. 20. un 30. gados Latvijā aktīvi notika folkloras materiālu, tajā skaitā tautas deju, kolekcionēšana, pierakstīšana un publicēšana. No 1933. līdz 1936. gadam Johanna Rinka un Jānis Voldemārs Ošs publicēja pierakstītās 30 latviešu tradicionālās dejas trijās burtnīcās “Latvju tautas dejas” (1936–1938). Tika veidoti grandiozi lielformāta iestudējumi, piemēram, “Pļaujas svētki” (1935. gadā Koknesē, 1936. gadā Rēzeknē, 1937. gadā Jelgavā) un “Strādnieku darba svētki” (1935.‒1937. gadā Rīgā). Šajā laikā dibināti tautisko deju pulciņi un kopas. 1935. gadā Iekšlietu ministrijas paspārnē izveidota viena no pirmajām un lielākajām deju kopām Latvijā ‒ “Diždancis”. Kopas dibinātāja un vadītāja Jēkaba Stumbra vadībā tapa arī pirmās latviešu skatuviskās tautas dejas apdares un horeogrāfijas. J. Stumbra 1933. gadā veidotā trīspāru deja “Maģais dancis” tiek uzskatīta par pirmo latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfiju. Pirmajām horeogrāfijām ir raksturīgas līdzības ar latviešu tradicionālu deju struktūru, to pamatā ir vienkārši soļu virknējumi. Turpmāk latviešu skatuviskai tautas dejai attīstoties, šis dejas sacerēšanas virziens nostiprinājās, soļu virknējumi kļuva sarežģītāki, dejas uzbūvē saglabājot pamatstruktūru, tā tika bagātināta ar sazarotu ornamentālo risinājumu. Ornamentālas dejas kā paņēmiena nostiprināšanās latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas veidošanā notika, pateicoties Deju svētku tradīcijai Latvijā (kopš 1948. gada). Šīs tradīcijas pamatā ir kopdejošana un laukuma iestudējumi ar lieliem ornamentāliem risinājumiem.

Nozīmīgas pārmaiņas latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijā saistītas ar valsts deju ansambļu darbību Latvijā padomju okupācijas laikā. Latviešu deju ansamblī (vēlāk Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) valsts dziesmu un deju ansamblis, 1945–1957), LPSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansamblī “Sakta” (1958–1963) un LPSR valsts deju ansamblī “Daile” (vēlāk Latvijas Filharmonijas deju ansamblis “Daile”, 1968–1997) ik gadu profesionāli baletmeistari un horeogrāfi iestudēja jaunus horeogrāfiskus uzvedumus un deju izrādes. Uzveduma forma paredzēja priekšnesumā iekļaut stāstu jeb notikumu, deju virknējumus veidojot vienotā dramaturģiskā vēstījumā. Tāpat būtiska bija stāsta galveno varoņu jeb lomu klātesamība. Tādējādi latviešu skatuviskajā tautas dejā arvien biežāk tika veidotas horeogrāfijas dažādu dejotāju skaitam, piemēram, solo dejas, kurās piedalās līdz pieciem dejotājiem, puišu un meitu dejas, kā arī daudzpāru grupu dejas apvienojumā ar solo pāriem vai solistu grupām. Tā latviešu skatuviskajā tautas dejā nostiprinājās jauns horeogrāfiju sacerēšanas virziens ‒ rotaļdejas jeb sižetiskais stils.

Valsts deju ansambļiem horeogrāfijas veidoja baletmeistari un horeogrāfi, kuru daiļrade saistīta ar profesionālo baleta mākslu, piemēram, Helēna Tangijeva-Birzniece, Irēna Strode, Bruno Priede, Valentīns Bļinovs, Uldis Žagata. Beidzot savu profesionālo baletdejotāju karjeru, baleta mākslinieki nereti kļuva arī par tautas deju ansambļu (TDA) vadītājiem un horeogrāfiem. Piemēram, U. Žagata bijis TDA “Dancis” vadītājs un horeogrāfs (1963–1968), Alfrēds Spura strādājis TDA “Dancis” (1968–1985), Aija Baumane ‒ TDA “Rotaļa” (1977–2002), Imants Magone ‒ TDA “Liesma” (1963–2008). Veidojot jaunās horeogrāfijas, šie mākslinieki balstījās savā profesionālo dejotāju pieredzē, tāpēc latviešu skatuviskajā tautas dejā ienāca un vēlāk arī iedzīvojās aizguvumi no klasiskās dejas ‒ kustības ieguva plašu amplitūdu, roku un kāju darbības veidoja taisnas un līganas līnijas, nostieptas pēdas, kustību izpildījums tika pacelts uz puspirkstiem, parādījās jaunas lēcienu formas, dejā tika iekļauti divdejas elementi ‒ cēlieni. Tādējādi latviešu skatuviskajā tautas dejā tika izveidots jauns virziens ‒ klasiskais jeb akadēmiskais stils.

Nozares attīstību veicina trīs faktori ‒ deju svētki, jaunrades deju konkursi un iespēja horeogrāfiem iegūt profesionālu izglītību. XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos 2023. gadā piedalījās 18145 dejotāji no 667 deju ansambļiem. Lielais ansambļu skaits un dejotāju vecuma amplitūda no jauniešu līdz senioru deju kolektīviem aktualizē jautājumu par repertuāra veidošanu un tā papildināšanu ar jaundejām. Jaunrades deju konkursi, kuri Latvijā regulāri notiek kopš 1946. gada, veicina jaunu horeogrāfiju veidošanu. Pēc konkursa labākās dejas tiek publicētas deju aprakstu krājumos un nonāk gan deju ansambļu ikdienas repertuārā, gan valsts nozīmes deju lielformāta iestudējumos un deju svētkos.

Kopš 1977. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedrā ir iespēja iegūt profesionāla horeogrāfa izglītību bakalaura un maģistra studiju programmās.

Latviešus skatuviskās tautas dejas nozīmīgākie piemēri ir apkopoti “Zelta fonda” sarakstā, kuru izveidojis Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Tajā iekļautas nozīmīgākās oriģinālhoreogrāfijas, arī latviešu tautas deju un rotaļu apdares, kuru horeogrāfiskajā risinājumā saglabāti latviešu tautas dejai raksturīgi izteiksmes līdzekļi un paustas latviešu tradicionālajā kultūrā balstītas vērtības, vienlaikus ietverot arī konkrēta vēsturiskā laikmeta spilgtus horeogrāfiskus iestudējumus. 2026. gadā “Zelta fondā” iekļautas 21 horeogrāfa veidotas 55 dejas, kuras radītas laika posmā no 1933. gada līdz 2008. gadam. Piemēram, J. Stumbra “Maģais dancis” un “Jautrais pāris”, Harija Sūnas “Sudmaliņas” un “Piebaldzēni”, A. Baumanes “Alsuņģietis” un “Plācenītis”, H. Tangijevas-Birznieces “Gatves deja”, U. Žagatas “Dejotprieks”, Jāņa Ērgļa “Govju kazaks” un Jāņa Purviņa “Nerejati, ciema suņi”.

2019. gadā iedibināta Dejas balva, kas ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā Latvijā. Tajā tiek apvienoti visi dejas žanri: balets, laikmetīgā deja, mūsdienu deja un latviešu skatuviskā tautas deja.

Dejas balvu kā izcilākie latviešu skatuviskās dejas notikumi ir saņēmuši deju lieluzvedums “Vēstījums rakstos” (horeogrāfi Agris Daņiļevičs, Dagmāra Bārbale, Gints Baumanis), deju lieluzvedums “Abas malas” (horeogrāfi Dace Adviljone, Liene Grava, Raimonds Martinovs, Gints Baumanis), iestudējums “Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dejosim” (horeogrāfi Lilija Lipora, Ilmārs Dreļs), deju uzvedums “Trejdeviņas spēles” (horeogrāfs Jānis Ērglis), “Annas tantes piruetes” (horeogrāfi L. Lipora, I. Dreļs, Reinis Rešetins).

Līdz 2026. gadam Dejas balvu par mūža ieguldījumu dejas mākslā ir saņēmuši: Uldis Šteins, Ingrīda Edīte Saulīte, Ieva Adāviča un Baiba Rasma Šteina. Savukārt, latviešu skatuviskās tautas dejas vai starpdisciplinārās nominācijās ‒ D. Bārbale, J. Ērglis, L. Grava, R. Rešetins, Maruta Alpa un J. Purviņš.

Dejas nozarei veltīts interneta žurnāls Dance.lv, kas dokumentē un analizē dejas norises Latvijā. Žurnāls izveidots 2011. gadā. Kopš 2017. gada to administrē Latvijas Dejas informācijas centrs.