Pozitīvisma virziens socioloģijā radās 19. gs. sabiedrības attīstības teorētisko ideju kontekstā. 20. un 21. gs. klasiskais pozitīvisms tika turpināts neopozitīvismā. Pozitīvisms sociālajās un humanitārajās zinātnēs ir pētniecības teorijas un metodoloģijas, kuras postulē empīriskus pētījumus kā vienīgo patieso zināšanu avotu, tostarp teorētiskas konstrukcijas par sociālajiem likumiem. Pozitīvisms atzīst par zinātnisko vērtību tikai to, kas patiesi ir zināms. Polemiski šī domāšanas skola ir vērsta gan pret reliģisko uzskatu visaptverošo ietekmi uz sociālajām un humanitārajām zināšanām (kas raksturīga pozitīvismam 19. gs.), gan pret politisko ideoloģiju ietekmi uz zinātni, ar ko zinātne īpaši spēcīgi saskārās 20. un 21. gs. Tomēr pozitīvistiskās socioloģijas principi kļuva par kritikas objektu daudzās sociālo zinātņu jomās jau 19. gs., kad dzīves filozofija un Maksa Vēbera (Max Weber) saprotošā socioloģija balstījās uz fundamentālu atšķirību starp dabaszinātnēm un sociālajām zinātnēm. Tāpēc nebija iespējams pārnest dabas izpratnes principus uz sabiedrību, kas bija pozitīvisma metodoloģijas vissvarīgākais epistemoloģiskais pamats.

Jauna virziena parādīšanās sociālajās zinātnēs lielā mērā balstījās uz svarīgām idejām par cilvēku sociālās dzīves neatkarību (dabisko tiesību teorija un sociālais līgums (Tomass Hobss (Thomas Hobbes), Džons Loks (John Locke), kolektīvās gribas teoriju, kas vērsta uz kopējo labumu vai kopējām interesēm (Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) filozofija), faktoriem, kas ietekmē sociālo dzīvi (Monteskjē (Charles Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu) teorija), sociālo progresu, kas tika formulēti Jaunā laikmeta filozofijā (Nikolā de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet), Georga Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofija)), ideju par nepieciešamību radikāli pārstrukturēt zinātniskās zināšanas par sabiedrību (Anrī de Sent-Simona (Claude Henri de Rouvroy, Comte de Saint-Simon) uzskati) un citiem. 

Pozitīvisms bija pirmā nozīmīgā socioloģijas kā zinātnes tendence, kas parādījās 19. gs. pirmajā trešdaļā. Pozitīvisms neopozitīvisma formā ir ietekmīga kustība mūsdienu socioloģijā un sociālajās zinātnēs kopumā. Pozitīvisma, kā arī socioloģijas kopumā pamatlicējs ir franču domātājs Ogists Konts (Auguste Comte). Nepieciešamība pēc jauna virziena sociālo un humanitāro zinātņu pētniecībā, kas aptvertu pozitīvistisku sabiedrības teoriju un tās izpētes metodoloģiju, bija saistīta ar intelektuālās krīzes atzīšanu, ko, pēc O. Konta domām, filozofija un sociālā zinātne kopumā piedzīvoja 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. O. Konts uzskatīja, ka humanitārās un sociālās zinātnes ievērojami atpaliek no sasniegumiem, kas zinātniskās revolūcijas laikā bija kļuvuši raksturīgi dabaszinātnēm. Viņš uzskatīja, ka sociālo zinātņu galvenais trūkums, salīdzinot ar dabaszinātnēm, ir spekulatīvs raksturs, ko spēcīgi ietekmē metafizika un teoloģija. Sociālās zinātnes iegūs zinātnisku statusu tikai tad, ja tās, tāpat kā dabaszinātnes, balstīsies uz empīriski iegūtiem faktiem un, pamatojoties uz tiem, noteiks tipiskus sociālo parādību darbības un attīstības likumsakarības. Nav nejaušība, ka pozitīvisms galvenokārt radās jaunās socioloģiskās domāšanas ietvaros kā humanitārā un sociālā pasaules uzskata forma, aptverot Rietumu sabiedrību kā dinamisku sociālo realitāti, kas apgaismības un modernizācijas laikā piedzīvo turbulentas pārmaiņas. Sabiedrība tiek uzskatīta par sarežģītu, holistisku sistēmu, kas sastāv no dažādu sociālo grupu mijiedarbības, ko raksturo integrācijas vai dezintegrācijas procesi, sociālā solidaritāte vai konflikti, kustības par sociālo vienlīdzību un sociālā progresa un regresa procesi. Pozitīvisms, pēc O. Konta domām, nebija vērsts tikai uz konkrētu zināšanu empīrisku pamatojumu. Lai gan O. Konts ļoti kritiski vērtēja tradicionālo spekulatīvo filozofiju, viņš tomēr uzskatīja, ka pozitīvajai zinātnei vajadzētu pieņemt filozofijas holistisko skatījumu uz pasauli kā sistēmu. Tāpēc O. Konts pozitīvismu socioloģijā nosauca par “pozitīvo filozofiju”, kuras mērķis ir attīstīt sociālo zinātņu sistēmu. Vienlaikus O. Konta pozitīvisms nebija konsekvents, jo savos rakstos franču sociologs bieži paļāvās uz teleoloģisku sociālo parādību un procesu interpretāciju. Piemēram, tas bija skaidri redzams viņa atziņā, ka sociālais progress ir saistīts ar tā koncentrēšanos uz cilvēka pilnveidošanās mērķi. Pozitīvisma piekritēji šo pieeju neuztver tikai šauri zinātniski. Pozitīvisms bija revolucionāru pārmaiņu laikmeta intelektuāls produkts Rietumu sabiedrībās, kas ne tikai noveda pie progresa visās dzīves jomās, bet arī radīja destruktīvus procesus, ko radīja modernizācijas akūtie sociālie, politiskie un garīgie konflikti. Pozitīvisms tika uztverts kā līdzeklis sabiedrības aktīvai intelektuālai pārveidošanai, balstoties uz zināmiem sociālajiem likumiem, kas nodrošināja gan stabilitāti, gan progresīvu attīstību. Tajā pašā laikā pozitīvisti uzskatīja, ka industriālās sabiedrības sociālās pārmaiņas lielā mērā izraisīja apgaismības ideju neapdomīga ieviešana, kas dievišķoja saprātu. Tāpēc pozitīvisti centās ieviest pašpārbaudes principus sociālo parādību izpratnes zinātniskajā metodoloģijā.

Pozitīvisms sociālajās un humanitārajās zinātnēs ir pētniecības teorijas un metodoloģijas, kuras postulē empīriskus pētījumus kā vienīgo patieso zināšanu avotu, tostarp teorētiskas konstrukcijas par sociālajiem likumiem. Pozitīvisms atzīst par zinātnisko vērtību tikai to, kas patiesi ir zināms. Polemiski šī domāšanas skola ir vērsta gan pret reliģisko uzskatu visaptverošo ietekmi uz sociālajām un humanitārajām zināšanām (kas raksturīga pozitīvismam 19. gs.), gan pret politisko ideoloģiju ietekmi uz zinātni, ar ko zinātne īpaši spēcīgi saskārās 20. un 21. gs. Vienlaikus pozitīvistiem zinātnisko zināšanu autonomija attiecībā pret reliģiju nebija absolūta. Piemēram, O. Konts uzskatīja par svarīgu attīstīt īpašu “cilvēces reliģiju”, savukārt Herberts Spensers (Herbert Spencer) uzskatīja, ka starp zinātni un reliģiju nedrīkst būt konflikta.

Britu filozofs, ekonomists un viens no vadošajiem angļu politiskā liberālisma pārstāvjiem Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) attīstīja pozitīvisma idejas empīrisma un utilitārisma ietvaros. Dž. S. Milla socioloģiskais pozitīvisms attīstījās polemikā ar sociālajiem apstākļiem, kuros dzīvoja zinātnieks. Tāpat kā vairums 19. gs. lielo domātāju, Dž. S. Mills bija atklāti neapmierināts ar humānisma un apgaismības ideju iemiesojumu Eiropas sabiedrības dzīvē. Dž. S. Mills ir nominālists, viņš domā, ka tieši personībai, tās daudzpusīgo spēju attīstībai jākļūst par sabiedrības attīstības mērķi. Šajā jautājumā Dž. S. Milla uzskatus milzīgi ietekmēja 18.–19. gs. vācu filozofija un apgaismotāja Vilhelma fon Humbolta (Friedrich Wilhelm Christian Carl Ferdinand von Humboldt) filozofija: cilvēka attīstības mērķis ir viņa individuālo talantu un spēju attīstība. Personība šajā nozīmē ir primāra attiecībā pret visiem sabiedrības institūtiem, pret varas institūtu jo sevišķi: “Cilvēka daba nav mašīna, kas konstruēta pēc zināma parauga un paredzēta zināma darba izpildei, – tā ir koks, kam pēc savas dabas nepieciešami jāaug uz visām pusēm saskaņā ar viņa dzīvi veidojošo iekšējo spēku tieksmi”. Dž. S. Mills kritiski vērtēja O. Konta uzskatus, kas pārspīlēja kārtības nozīmi, kolektīvo vērtību dominēšanu pār individuālo izvēli un sociālās hierarhijas mūsdienu sabiedrības struktūrā. Tāpēc, atšķirībā no O. Konta, raksturojot sociālo likumu ietekmi uz indivīdu, Dž. S. Mills atzina arī indivīda pieredzi sabiedrības struktūrā un evolūcijā. Bet Dž. S. Milla laikmetā sabiedrība nostiprinājusies tiktāl, ka par galvenajām briesmām kļuvusi personības individualitātes vājā attīstība un izpausme. Sava laika sabiedrību Dž. S. Mills zīmē drūmām krāsām: “pār cilvēkiem noteikta viduvējības kundzība”, “sabiedriskās domas tirānija”, “indivīds nozaudēts pūlī”, “tagad vienīgais spēks, kas pelnījis šo nosaukumu, ir masas spēks vai valdības spēks, kad tā ir masas tieksmju un instinktu orgāns” utt. Dž. S. Mills uzskata socioloģiju par vissarežģītāko no pastāvošajām zinātnēm. Socioloģijas sarežģītība izriet no tās izpētes objekta – sabiedrības kopumā un sociālajām parādībām konkrēti. Sabiedrības un sociālo parādību sarežģītība nepavisam nav saistīta ar sociālo likumu daudzumu: to nemaz nav tik daudz. Viss slēpjas daudzveidīgajos elementos, kuri, pakļaujoties šiem likumiem, arī veido sociālo parādību. Cilvēku kā sociālo parādību veidotāju uzvedību un darbību noteic likumu divi veidi, lai gan pēc būtības radniecīgi. Tie ir psiholoģijas likumi un etoloģijas likumi, kas raksturo tautas nacionālo uzvedību. Šos likumus Dž. S. Mills sauc arī par “cilvēciskās dabas likumiem”. Psiholoģijas likumi pēc būtības ir garīgi, tāpēc sociālās dzīves dažādās formas – politika, ekonomika – ir atkarīgas no cilvēku nostabilizējušamies uzskatiem. Tādējādi Dž. S. Milla sociālās dabas izpratnei piemita psiholoģisks redukcionisms, t. i, tieksme skaidrot sociālā specifiku ar psiholoģiskām parādībām. O. Konta atklāto socioloģijas metodi Dž. S. Mills nosaucis par “pieredzes izpēti un skaidrojumu ar indukcijas un dedukcijas dubultprocesu”. Dž. S. Mills piekrīt O. Kontam, ka šāda metode galīgi neder sociālo parādību izzināšanai. Ar dedukcijas palīdzību no universāliem priekšstatiem (psiholoģiskiem un etoloģiskiem likumiem) par cilvēka dabu var iegūt vienīgi dažas idejas par faktiem, kādi bijuši sabiedrības vēsturē, bet par kuriem zinātnē saglabājies pārāk maz ziņu. Ja socioloģiju iedomātos kā aprioru dedukciju sistēmu, tā būs “vienīgi tendenču, nevis pozitīvu pareģojumu zinātne”. Taču sabiedrība atrodas pastāvīgā attīstībā, ko nosaka ne tikai universālas, “nemainīgas” “cilvēka dabas” īpašības, bet galvenokārt vēstures apstākļi jeb, kā raksta Dž. S. Mills, “aizgājušo paaudžu pieaugošā ietekme uz nākamajām”. Cilvēks ir vēsturiska būtne, tāpēc nav iespējams ar deduktīvu slēdzienu palīdzību no vispārīgiem priekšstatiem par cilvēku izsecināt kādas pilnvērtīgas zināšanas, kuras aprakstītu personības darbību un uzvedību pašreizējā sabiedrībā. Dž. S. Mills bija pārliecināts, ka vēstures zinātnei ir ļoti nozīmīga loma sabiedrības empīrisko likumu atklāšanā. Un socioloģijas uzdevums taču ir – saistīt šos empīriskos likumus ar “cilvēka dabas” likumiem. Socioloģijas zinātniskā metode saistīta ar sociālu empīrisku likumu atklāšanu, kas pamatota ar empīriskā ceļā konstatējamiem atsevišķiem faktiem. Tā ir socioloģijas metodes induktīvā daļa. Pēc tam tādā veidā atklātos likumus nepieciešams pārbaudīt ar dedukcijas palīdzību, t. i., tie jāsaista ar jau zināmiem, labi pārbaudītiem “cilvēka dabas vispārējiem likumiem”, t. i., ar psiholoģijas un etoloģijas likumiem. Tādā veidā ir acīmredzama indukcijas un dedukcijas maiņa vietām socioloģijas metodē. Dž. S. Mills, tāpat kā O. Konts, ieteic deduktīvā ceļā iegūto tēžu eksperimentālas pārbaudes vietā saistīt atzinumus, kas iegūti uz pieredzes pamata, ar “cilvēka dabas likumiem”. Turklāt Dž. S. Mills nenoliedza, ka socioloģijas metode var veikt deduktīvo atzinumu parastu induktīvu pārbaudi. Pēc Dž. S. Milla domām, socioloģiskajā izziņā sarežģīto sabiedrisko parādību dēļ nav iespējams veikt dedukciju parastajā izpratnē. Šeit nepieciešama “apgriezta” metode: novērojumā tiek noskaidroti atsevišķu parādību empīriskie likumi, bet pēc tam tie tiek saistīti ar “cilvēka dabas likumiem”. Taču jebkurā gadījumā Dž. S. Mills noraidīja socioloģijas tiesības izvirzīt universālas, jebkuros sociālajos apstākļos derīgas teorijas. Socioloģijā visas vispārīgās tēzes, ko iegūst deduktīvā ceļā, var pretendēt tikai uz hipotēzes statusu. Tāpēc Dž. S. Mills arī sauc socioloģijas metodi par “deduktīvi hipotētisko metodi”.

Britu enciklopēdiskās erudīcijas domātāja H. Spensera evolūcijas un organiskā teorija pārstāv vissvarīgāko pozitīvisma formu, kas ir ietekmējusi arī citas filozofiskās un socioloģiskās zināšanu jomas (dzīves filozofiju, historiozofiju). Tāpat kā O. Konts, šis angļu zinātnieks veidoja socioloģisko teoriju saistībā ar citām zinību nozarēm. Pie tam zinātne ir tuva cilvēka veselajam saprātam, tās vispārinājumi balstās uz faktiem un diendienā tiek pieredzē pārbaudīti. H. Spensers bija dedzīgs zinātnes pielūdzējs un tolaik pastāvošajiem reliģiskajiem uzskatiem par sabiedrību visādā veidā pretstatīja patiesi zinātnisko metodi. H. Spensers ir īsti enciklopēdiska talanta zinātnieks, viņš nespēja iedomāties sabiedrības teoriju izolēti no 19. gs. zinātnes sasniegumiem bioloģijā, psiholoģijā, ekonomikā un citās zinātnēs. Nav nejaušība, ka savu socioloģijas teoriju H. Spensers ietvēra daudzsējumu darbā ar nosaukumu “Sintētiskā filozofija”. Tāpat kā daudzi zinātnieki 19. gs., cenšoties izskaidrot zināšanu zinātnisko raksturu, britu sociologs salīdzināja zinātni un reliģiju. H. Spensers uzskatīja, ka zinātniskās zināšanas var iegūt, salīdzinot dažādu cilvēku domas un uz tā pamata atrodot “kā atlikumu to abstrakto izpausmi, kas noderīga visām šīm dažādajām domām”. H. Spensers uzskatīja, ka zinātnisko zināšanu priekšmets atklājas pieredzē, bet reliģisko zināšanu priekšmets, pat ja tas arī pauž zināmas patiesības, atrodas ārpus pieredzes sfēras. Zinātniskās zināšanas uzņem sevī “veselā prāta noradījums”, ka arī teorētiskus vispārinājumus, kuri pauž likumu izziņas rezultātus. Turklāt zinātnes nevar iztikt bez hipotēzēm, paredzējumiem, kas pastāvīgi jāpārbauda pieredzē. Zinātnisko zināšanu īpatnības parādās arī tās pastāvīgajā izaugsmē visdažādākajās jomās, pirmkārt, dabas izziņā. Tomēr H. Spenseram tāls bija uzskats, ka zinātne spēs pilnībā monopolizēt izziņas sfēru, līdz ar to izstumjot reliģiju. Šis zinātnieks uzskatīja, ka zinātnei un reliģijai jāapvieno savas kognitīvās spējas paša izziņas procesa labā, jo zinātne un reliģija izteic viena un tā paša fakta pretējās puses: viena – tuvāko jeb redzamo pusi, otra – tālāko un neredzamo.

Iedvesmojoties no bioloģijas sasniegumiem, kas patiesi uzplauka 19. gs., H. Spensers izmantoja organisma metaforu, lai izprastu sabiedrības funkcionēšanu un evolūciju. H. Spensers ierosināja evolūcijas modeli sabiedrības izpratnei vēl pirms Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) 1859. gadā publicētās grāmatas “Par sugu izcelsmi” (The Origin of Species). Taču šīs grāmatas publicēšana tikai apstiprināja H. Spensera paša idejas par evolūciju. Sabiedrība tika uzskatīta par evolūcijas rezultātu, kas ietver integrācijas procesus, mazu sociālo grupu apvienošanos sarežģītākos un izsmalcinātākos “agregātos”. Tajā pašā laikā iepriekš homogēnu sociālo vienību dažādās funkcijas tiek diferencētas. H. Spenseram bija raksturīga koncepcija par mūsdienu sabiedrību kā industriālā tipa iemiesojumu. Šādā sabiedrībā cilvēkus vieno brīvprātīga sadarbība. Dominē rūpniecība un tirdzniecība, individuālā brīvība, privātā īpašuma neaizskaramība, valsts varas decentralizācija un tiek nodrošināta politisko institūciju reprezentatīvā daba. Industriālais tips kā vēsturiski attīstītāka sabiedrības forma aizstāja tās militāro tipu. Militārajam sabiedrības tipam bija raksturīga sociālā kohēzija caur autoritāti, kas radās hierarhiskas pārvaldības sistēmas rezultātā. (Kopumā šādas dihotomiskas idejas par atšķirību starp mūsdienu un tradicionālo sabiedrību bija ārkārtīgi populāras 19. gs. socioloģijā un ietekmēja vēstures socioloģiju 20. un 21. gs.) H. Spensera filozofija, pateicoties tās sintētiskajam raksturam, noveda pie pozitīvisma, kas spēcīgi ietekmēja vecmodīgo funkcionālismu kā svarīgāko socioloģijas skolu, kuras mērķis bija pētīt sabiedrību kā sistēmu.

Socioloģijas vēsturnieki uzskata Emilu Dirkemu (David Émile Durkheim) ne tikai par strukturālā funkcionālisma priekšteci, bet arī par ievērojamu pozitīvisma pārstāvi. E. Dirkema zināšanu metode koncentrējas uz sociālo faktu identificēšanu un izpratni kā pamatu sociālās realitātes izpratnei.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā pozitīvisms ieguva popularitāti tālu ārpus socioloģijas un filozofijas robežām, piemēram, fizikā. Šajā laikā dažu zinātnieku vidū bija populāras Riharda Avenāriusa (Richard Heinrich Ludwig Avenarius) empiriokritiskās idejas (t. i. pieredzes kritika). Šos uzskatus pauda arī austriešu fiziķis Ernsts Mahs (Ernst Waldfried Josef Wenzel Mach), kurš radikāli relativizēja klasiskā pozitīvisma sākotnējos zinātnisko zināšanu principus. E. Maham realitāti aizstāja “sajūtu kompleksi”, ko zinātnieki iegūst pieredzes ceļā. E. Maha pozitīvisma principu interpretācija vēlāk ietekmēja fenomenoloģisko socioloģiju.

Pozitīvistiskās socioloģijas principi kļuva par kritikas objektu daudzās sociālo zinātņu jomās jau 19. gs. Vilhelma Dilteja (Wilhelm Dilthey) filozofija un M. Vēbera un Georga Zimmela (Georg Simmel) socioloģija balstījās uz fundamentālu atšķirību starp dabaszinātnēm un sociālajām zinātnēm. Tāpēc nebija iespējams pārnest dabas izpratnes principus uz sabiedrību, kas bija pozitīvisma metodoloģijas vissvarīgākais epistemoloģiskais pamats. Pretējā gadījumā būtu jāatzīst kvalitatīvu atšķirību neesamība starp sabiedrību un dabu. Tāpēc, piemēram, M. Vēbers attīstīja savu “izpratnes socioloģiju” kā zinātni, kas orientēta uz sociālo parādību skaidrojumu un interpretāciju, nevis uz to izpratni, izmantojot tīri empīriskas metodes. Turklāt M. Vēbera socioloģija būtiski uzsvēra nominālistisko aspektu, orientējot pētniekus uz sociālās uzvedības individuālo īpašību izpratni, savukārt vairums pozitīvistu pieturējās pie filozofiskā reālisma principiem, kas radušies senatnē. Tāpēc vairumā pozitīvistu uzmanības centrā galvenais bija sabiedrības makrostruktūra. Arī dzīves filozofijas piekritēji bija antipozitīvisti. Viņuprāt, sabiedrības un kultūras nav iespējams izprast, ja tiek ignorēta intuīcijas un pieredzes loma (Anrī Bergsons, Henri-Louis Bergson), kā arī zināšanu subjekta psihes gribas komponenti (Frīdrihs Nīče, Friedrich Wilhelm Nietzsche). Antipozitivisms raksturo arī Kārļa Marksa (Karl Marx) socioloģiju. K. Markss noraidīja sociālo zināšanu un izziņas neitrālo raksturu, uzskatot, ka esošās sabiedrības teorijas kapitālistiskajās sabiedrībās atspoguļo uzņēmēju (kapitālistu) kā valdošās šķiras intereses, un tādējādi sociālās zināšanas iegūst “ideoloģijas” formu. Pats sociālās izziņas process, kas sastāv no esošo faktu meklēšanas un analīzes, pēc savas būtības ir selektīvs, atkarīgs no pētnieka sociālās (šķiras) pozīcijas.

Lai gan klasiskās socioloģijas un filozofijas jomā tika radīti nozīmīgi darbi, kas kritiski analizē pozitīvismu, šai skolai ir bijusi un joprojām ir ietekme uz sociālajām zinātnēm. Pozitīvistu (O. Konta, E. Dirkema) idejas par sabiedrību kā integrālu sistēmu un tās strukturālo un funkcionālo integrāciju veidoja strukturālā funkcionālisma pamatu. Arī biheiviorisms psiholoģijā pieņēma pozitīvismu kā vienu no saviem metodoloģiskajiem avotiem. Biheivioristi savus pētījumus koncentrēja uz reāliem faktiem, kurus varēja pārbaudīt ar eksperimentu un pieredzes palīdzību, nevis uz subjektīvām interpretācijām. Būtiska ir pozitīvisma metodoloģijas nozīme un matemātisko un kvantitatīvo metožu augstā nozīme sociālajās zinātnēs, kas koncentrējas uz liela kvantitatīvo datu apjoma analīzi. Ekonomikā līdzās normatīvajai (preskriptīvajai) ekonomikai ir parādījusies arī pozitīvā (deskriptīvā) ekonomika, kuras mērķis ir aprakstīt, kvantificēt un izskaidrot ekonomiskās parādības. 20. un 21. gs. klasiskais pozitīvisms tika turpināts neopozitīvismā.

O. Konts: “Pozitīvās filozofijas kurss” (Cours de Pshilosophie Positive, 1830–1842), “Pozitīvās filozofijas gars” (Discours sur l’esprit positif, 1844).

Dž. S. Mills: “Socioloģiskās un induktīvās loģikas sistēma” (A System of Logic, Ratiocinative and Inductive, 1843), “Par brīvību” (On liberty, 1859), “Ogists Konts un pozitīvisms” (Auguste Comte and Positivism, 1865).

H. Spensers: “Sociālā statika” (Social Statics, 1850), “Sociālā statika: Sociālo likumu, kas nosaka cilvēces laimi, izklāsts” (Social Statics: or, The Conditions Essential to Human Happiness Specified, and the First of them Developed, 1851), “Galvenie principi” (First Principles, 1862), “Socioloģija kā izpētes priekšmets” (The Study of Sociology, 1873), “Socioloģijas pamatojumi” (The Principles of Sociology; 1876–1896).

E. Dirkems: “Darba dalīšana sabiedrībā” (De la division du travail social, 1893), “Socioloģiskās metodes noteikumi” (Les Règles de la méthode sociologique, 1895).

E. Mahs: “Ieguldījums sajūtu analīzē” (Beiträge zur Analyse der Empfindungen, 1897).