Inflantija bija Žečpospoļitas tālākā ziemeļaustrumu administratīvi teritoriālā vienība, kurā izveidojās specifiska sociālpolitiskā vide ar atšķirīgu vietējās muižniecības (šļahtas) identitāti, kur Polijas un Lietuvas kultūras savijās ar vācbaltisko izcelsmi. Neraugoties uz reģiona mazo izmēru, nelielo iedzīvotāju un muižnieku skaitu, Inflantijas vadošās dzimtas ieņēma ietekmīgas pozīcijas kopvalsts un reģionālajā politikā, kā arī aktīvi iesaistījās Kurzemes hercogistes jautājumos. Pat pēc teritorijas zaudēšanas Krievijai 1772. gadā Inflantijas muižnieki saglabāja tiesības piedalīties Polijas un Lietuvas parlamenta (Seima) darbā līdz pat 1795. gadam, saglabājot spēcīgu saikni ar Žečpospoļitas valstiskumu.

Nosaukums “Inflantija” ir cēlies no nosaukuma Livland vācu valodā poļu valodas adaptācijas rezultātā. Polijas vēstures zinātnē šo terminu atkarībā no laikmeta izmanto dažādu teritoriju apzīmēšanai (sākot no viduslaiku Livonijas līdz pat visai Latvijai un Igaunijai Zviedrijas vai Krievijas sastāvā). Lai nejauktu to ar Zviedrijas vai Krievijas valdījumā esošo Vidzemi, poļu vēsturnieki Latgales teritoriju mēdz dēvēt par Poļu Inflantiju (Inflanty Polskie). Administratīvi un juridiski tā tika dēvēta arī par Inflantijas kņazisti (Księstwo Inflanckie) vai Inflantijas vojevodisti (Województwo inflanckie).

Inflantijas teritorija aptvēra mūsdienu Latgali (Daugavas baseina vidusteci un augšteci), robežojoties ar zviedru Vidzemi, Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas lielkunigaitiju un Krieviju. Faktiskās robežas izveidojās pēc 1629. gada Altmarkas pamiera, kad pēc poļu–zviedru kariem Polijai un Lietuvai atlika tikai Cēsu vojevodistes (województwo wendeńskie) dienvidaustrumu daļa, juridiski 1677. gadā dibinot vojevodisti – pēc 1660. gada Olivas miera (pokój oliwski) ar Zviedriju un 1667. gada Andrusovas pamiera (rozejm andruszowski) ar Krieviju.

Inflantijas administratīvais centrs bija Daugavpils (Dinaburga) – reģiona galvenais pārvaldes un tiesu centrs (Daugavpils stārastam bija vadošā loma, jo kā vienīgajam bija tiesneša funkcija). Vojevodiste bija iedalīta četros traktos: Viļakas (Marienhauzas, marienhauski), Rēzeknes (rzeżecki), Ludzas (łucyński) un Daugavpils (Dinaburgas, dyneburski) traktā. Daugavpils bija vienīgā pilsēta Inflantijā ar Magdeburgas tiesībām. Tomēr ekonomiski visplaukstošākais centrs reģionā bija Krustpils (Krzyżbork, Kreutzburg; Korfu, Korff, dzimtas īpašums). Vēlāk, 1768. gadā, valsts Seims Krāslavu noteica par Inflantijas bīskapa rezidenci.

Pēc 1629. gada Altmarkas pamiera Žečpospoļitas sastāvā palika tikai Cēsu vojevodistes dienvidaustrumu daļa. 1677. gadā ar Seima lēmumu oficiāli tika izveidota Inflantijas kņaziste vojevodistes statusā ar centru Daugavpilī. Pirms tam, 17. gs. vidū, karos ar Krieviju un Zviedriju (1654–1667) Daugavpili, Ludzu un Rēzekni ieņēma pretinieku karaspēki. Pēc 1660. gada Olivas miera līguma inflantieši neatzina šo līgumu un pieprasīja kompensācijas par zaudētajiem īpašumiem Vidzemē. Teritoriju no Krievijas atguva tikai 1667. gadā Andrusovas pamiera sarunu pašā izskaņā – daļēji nejaušības, daļēji Žečpospoļitas sarunvedēju prasmju rezultātā. 1667. gadā teritorijās, kuras ietilpa Polijas un Lietuvas sastāvā, tika atjaunota 1583. gadā dibinātā Cēsu (Livonijas) katoļu bīskapija, kuras oficiāli pilnais nosaukums kopš 1685. gada bija Cēsu jeb Livonijas un Piltenes jeb Kurzemes bīskapija (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae).

Inflantija bija mazapdzīvota. 1676. gadā reģistrēti ap 13 000 iedzīvotāju (t. sk. 250 muižnieki), bet 1690. gadā – 61 pilngadīgs muižnieks no 44 dzimtām un 887 nodokļu maksātāju saimniecības. Lielā Ziemeļu kara, armiju pārvietošanās un mēra dēļ saimniecību skaits kritās no 887 (1690. gadā) līdz 89,5 (1714. gadā), tomēr līdz 1717. gadam atguvās līdz oficiāli 647 saimniecībām (faktiski 450, no kurām puse bija Daugavpils traktā). 18. gs. otrajā pusē tika piedzīvots demogrāfiskais uzplaukums. 1772./1773. un 1784. gadā Krievijas varas iestāžu veiktā tautskaite Inflantijā fiksējusi ap 169 000 iedzīvotāju (ap 168 000 nodokļu maksātāju). Ap 1700 bija brīvie zemnieki (galvenokārt vecticībnieki). Šļahta Inflantijā atšķirībā no citiem Polijas un Lietuvas reģioniem veidoja ļoti nelielu daļu no iedzīvotāju kopskaita – 1765. gadā bija 85 zemes īpašnieki no 43 dzimtām (~400–500 cilvēku kopā ar ģimenēm). Iedzīvotāju sastāvu papildināja ieceļotāji: lai atjaunotu darbaspēku, muižnieki savās zemēs labprāt nometināja vecticībniekus no Krievijas, ieveda papildu dzimtzemniekus no Baltkrievijas, kā arī aizsākās ebreju ieceļošana.

Inflantija bija Polijas un Lietuvas kopvaldījums (kondomīnija), kur ienākumi katru gadu pārmaiņus nonāca katras valsts rīcībā. Spēkā bija Lietuvas lielkņazistes likumdošana (Lietuvas statūts). Provinces sanāksmēs (seimikos, sejmik) ievēlēja amatpersonas un sūtņus. Seimā tai bija trīs senatoru vietas (vojevoda, wojewoda, viņa vietnieks kastelāns, kasztelan, jeb pilskungs un Inflantijas bīskaps) un sešas deputātu vietas (vienlīdzīgi dalītas starp Inflantijas, Lietuvas un Polijas šļahtičiem; bieži deputātus ievēlēja neklātienē – in absentia). Traktus vadīja karalisko īpašumu pārvaldnieki – stārasti. Lai ieņemtu amatus, bija obligāti jābūt zemes īpašumam, un amatus ieņēma gan poļu, lietuviešu, gan vietējie muižnieki. Žečpospoļita ilgstoši saglabāja arī fiktīvus amatus (piemēram, Tērbatas vojevoda, wojewoda dorpacki), tādējādi simbolizējot nesamierināšanos ar teritoriju zaudēšanu Zviedrijai.

Inflantijas muižniecību veidoja vietējie Livonijas muižnieki, kuri izvēlējās lojalitāti Polijai un Lietuvai (nevis Zviedrijai), kā arī ienācēji no Polijas un Lietuvas. Vadošo lomu saglabāja vietējās izcelsmes dzimtas. Šļahta iekļāvās patrona un klienta attiecībās, – patrons savu politisko ambīciju un mērķu īstenošanai ieguva atbalstu sociāli zemākās šļahtas rindās. Klients no vienas puses nonāca finansiālā atkarībā no patrona, piemēram, saņēma uz patrona zemes nomā ciematus. Taču klienta un patrona attiecības bija dinamiskas, tas bija process, kurā klients arī varēja nomainīt lojalitāti līdzšinējam patronam uz uzticību citam magnātam, kurš, iespējams, pat bija naidīgs līdzšinējam aizbildnim. Tāpat arī klients varēja emancipēt – kļūt par pašpietiekamu magnātu pats un veidot savu klientu tīklu.

Sākotnēji inflantieši bija ietekmīgu magnātu, piemēram, Lietuvas lielhetmaņa Jana Karola Hodkeviča (Jan Karol Chodkiewicz) un vēlāk Radzivilu (Radziwiłłowie) klientu lokā, veidojot karjeru militārajā dienestā. 17. gs. pirmajā pusē dominēja tādas dzimtas kā Denhofi (Dönhoff, Denhof), Felkerzāmi (Fölkersahm, Felkerzamb), Gadoni (Gadon), Līdinghauzeni-Volfi (Lüdinghausen-Wolff), Korfi (Korff) un Tīzenhauzi (Tiesenhausen, Tyzenhauz). 18. gs. izvirzījās Borhi (Borch), Hilzeni (Hülsen, Hylzen), Manteifeli (Manteuffel; un Manteifeli-Scēges, Manteuffel-Szoege), Plāteri (Plater) un Zībergi (Syberg, Zyberk). Valdnieki piešķīra lojālajiem muižniekiem stārastijas, ko tie ar fiktīviem darījumiem padarīja par faktiski mantojamiem (Korfi dominēja Rēzeknē un Ludzā, Līdinghauzeni-Volfi – Daugavpilī).

17. gs. 60.–70. gadi. Vadošā loma bija Tīzenhauziem (brāļi Andžejs Tīzenhauzs, Andrzej Tyzenhaus, un Lietuvas lielkņazistes zobenu nesējs (mečniks) Ježijs Tīzenhauzs, Jerzy Tyzenhaus), kuri aizstāvēja protestantu tiesības, bija saistīti ar Radzivilu Biržu līniju un baudīja karaļa Jana II Kazimira Vāsas (Jan II Kazimierz Waza; valdīja 1648–1668) cieņu. 17. gs. 70. gados ietekmīgāka kļuva Pacu (Pac) dzimta, kuras klienti bija Plāteri (Tīzenhauzu radinieki). Jans Teofils Plāters (Jan Teofil Plater) darbojās kā diplomāts Vīnes galmā alianses izveidē pret osmaņiem, un Plāteri kļuva par vadošo dzimtu.

Lietuvas pilsoņu karš un Lielais Ziemeļu karš (1700–1721). Lietuvas pilsoņu karā inflantieši sākotnēji atbalstīja magnātus Sapiehas (Sapiehowie), bet pirms izšķirošajām cīņām pārgāja pretējā nometnē (tendence pieslieties spēcīgākajam). Lielā Ziemeļu kara sākumā atbalstīja Augustu II (August II Mocny; valdīja 1697–1706; 1709–1733). Pēc sakāvēm Plāteri un Borhi kopīgi ar Kurzemes muižniekiem (Karmeliem-Bergiem, Carmel von/de Berg, Bandemeriem, Bandemer, Taubēm, Taube, Manteifeliem) veidoja pašaizsardzības vienības. 1708. gadā šļahta zvērēja uzticību Zviedrijas atbalstītajam Staņislavam Leščiņskim (Stanisław Leszczyński; valdīja 1704–1709, 1733–1736), un īslaicīgi ietekmi ieguva Korfi. Ludzas stārastijā 1708. gadā notika arī zemnieku nemieri, kurus iespējams bija veicinājuši S. Leščiņski atbalstošo Sapiehu klienti. Pēc Poltavas kaujas (zviedru Slaget vid Poltava, krievu Полтавская битва) Ludzas stārasts, Lietuvas armijas ģenerālmajors Fabians Borhs (Fabian Teofil Borch) un Inflantijas vojskis (vidēja ranga amats Žečpospoļitas vojevodistu pārvaldē) Jans Vilhelms Plāters (Jan Wilhelm Plater) pildīja prokrieviskās Sandomežas konfederācijas (konfederacja sandomierska) diplomātiskās misijas pie Pētera I (Пётр I). J. V. Plāters lobēja 1704. gada Narvas līgumu, cerot, ka Krievija atdos Vidzemi Žečpospoļitai.

Polijas mantojuma karš (1733–1736). Inflantijas šļahta (Plāteru un Hilzenu vadībā) valsts mērogos piederēja pie šļahtas mazākuma. Viņi atbalstīja Augusta III (August III Sas; valdīja 1733–1763), nevis S. Leščiņska ievēlēšanu, apzinoties Inflantijas tiešā kaimiņa Krievijas izšķirošo militāro ietekmi.

Iekšējā solidaritāte. 18. gs. 40. gados par Plāteru konkurentu kļuva vēlākais Polijas lielkanclers Jans Andžejs Borhs (Jan Andrzej Borch), izsaucot sadursmes seimikos. Tomēr ārēju draudu gadījumā vietējās dzimtas (Borhi, Hilzeni, Plāteri) saglabāja solidaritāti, nepieļaujot Inflantijai nepiederīgu dzimtu nostiprināšanos. Saglabāja labas attiecības ar visām nometnēm: karaļa galmu un vadošajiem konkurējošajiem magnātiem (Radziviliem un t. s. Famīliju, Familia).

Iesaiste Kurzemes jautājumā (1720–1760). Kopīgi ar daļu Kurzemes muižniekiem atbalstīja Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanu kā vojevodisti Žečpospoļitā pēc Ketleru dzimtas izbeigšanās. Plāteri bija starpnieki starp Žečpospoļitas eliti un Kurzemes muižniekiem. 1758. gadā, par hercogu kļūstot princim Karolam (Karol Krystian Wettyn; valdīja 1758–1763), Daugavpils stārasts Konstantīns Ludviks Plāters (Konstanty Ludwik Plater) kļuva par viņa padomnieku (risinot arī jezuītu statusu). Rēzeknes stārasts Frīdrihs Korfs (Fryderyk Zygmund Korff) no Kurzemes puses bija sarunvedējs ar Žečpospoļitu. Kad Krievija 1762. gadā pieprasīja Ernsta Johana Bīrona (Ernst Johann von Biron) atjaunošanu Jelgavas tronī, K. L. Plāters izrādīja simbolisku bruņotu pretestību, bet reālpolitiski steidza vienoties ar Krievijas armiju īpašumu aizsardzībai.

Apgaismība un reformas (1764–1768). Valdnieka Staņislava II Augusta (Stanisław II August; valdīja 1764–1795) laikā inflantieši aktīvi iesaistījās reformās: Juzefs Ježijs Hilzens (Józef Jerzy Hylzen) 1766. gadā ierosināja pakāpeniski atcelt dzimtbūšanu; Jans Šadurskis (Jan Szadurski) izstrādāja priekšlikumus tirdzniecības nodokļiem; J. A. Borhs, vēlākais Polijas lielkanclers, 1765. gadā izstrādāja monetāro reformu pret Prūsijas veikto valūtas viltošanu un panāca, ka Senāta sēdes kļuva oficiālas (protokolētas) un slepenas, atjaunojot tās efektivitāti; 1764. gadā monarhs atzina Inflantijas šļahtas lēņus par pilnvērtīgu privātīpašumu (faktiski atzīstot 1561. gada Sigismunda Augusta privilēģijas, Privilegium Sigismundi Augusti).

Inflantija bija ekonomiski mazaktīva ar ļoti zemu un vāju nodokļu sistēmu un zemu nodokļu slogu. Galvenā eksporta artērija bija Daugava, pa kuru uz Rīgu (galveno eksporta centru) transportēja mežsaimniecības produkciju, kokmateriālus un potašu (nereti no nomātiem īpašumiem Baltkrievijā). Viens no ienākumu avotiem Inflantijai bija arī Daugavpils un Krustpils muita.

17. gs. un 18. gs. notika reliģiskās piederības maiņa. Līdz 17. gs. 90. gadiem dominēja protestantisms, un starp muižniekiem un katoļu baznīcu notika pat vardarbīgi konflikti par īpašumiem. Protestantismu visilgāk turpināja saglabāt Korfi. Pēc Plāteru kļūšanas par vadošo dzimtu 17. gs. 90. gados, viņi pārgāja katolicismā. 18. gs. katolicisma ietekme strauji pieauga – jezuītu pieņemto grēksūdžu skaits pieauga no 21 000 (1730. gadā) līdz 74 000 (1765. gadā). 1768. gadā Krāslavu noteica par Inflantijas bīskapa rezidenci, taču lēmuma īstenošanu pārtrauca aneksija.

Krievija, izmantojot nekatoļu politisko tiesību atjaunošanas ieganstu, piespieda Žečpospoļitu 1768. gadā atcelt Staņislava II Augusta reformas un atjaunoja liberum veto (tiesības vienam Seima sūtnim bloķēt lēmumus). Kontroli Žečpospoļitā vēl pirms Inflantijas nonākšanas Krievijas sastāvā pārņēma Krievijas sūtnis Nikolajs Repņins (Николай Васильевич Репнин).

Kā pretreakcija Krievijas spiedienam un katolicisma aizstāvībai tika izveidota Baras konfederācija (konfederacja barska; leģitīms šļahtas politiski militārs instruments). Vairums Inflantijas muižnieku (Plāteri, Hilzeni) konfederāciju neatbalstīja, baidoties, ka Krievija izpostīs vai atsavinās viņu īpašumus. Konfederācijas atbalstītāji bija Zībergi un J. A. Borhs (kura īpašumi par to tika izpostīti, bet vēlāk daļēji atgūti).

1772. gada Polijas pirmās dalīšanas rezultātā Inflantija beidza pastāvēt kā Žečpospoļitas vojevodiste un nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Dalīšanas Seimā (Sejm Rozbiorowy; 1773–1775), kurš dalīšanu leģitimizēja, J. A. Borhs piedalījās sarunās ar Krieviju par valsts pārvaldes nosacījumiem, kas faktiski padarīja Žečpospoļitu par Krievijas protektorātu.

Inflantiešu pašapziņu veidoja trīs aspekti: piederība Inflantijai (lepojoties ar vācbaltisko izcelsmi), saikne ar Lietuvas lielkņazisti, ar kuras dzimtām pakāpeniski tika veidotas radnieciskās saites un apziņa par piederību Žečpospoļitai. Inflantiju, Kurzemi un zviedru Vidzemi tie uzskatīja par vienotu kultūrtelpu. Vēl visu 17. gs. inflantieši slēdza laulības gan ar Kurzemes, gan Lietuvas muižniekiem, saglabājot šajā posmā vācu valodu sarakstē un piederību protestantismam. No 1660. gada par svarīgu muižniecības identitātes daļu kļuva prasības atgūt Vidzemi.

Pēc aneksijas Inflantijas šļahta zvērēja uzticību Katrīnai II (Екатерина II), kļūstot par Krievijas pavalstniekiem (tie, kuri nezvērēja, zaudēja īpašumus). Taču kopš 1778. gada inflantiešiem kā “emigrantiem” ļāva atkal darboties Polijas un Lietuvas Seimā. Seimiki sākotnēji tika noturēti Dvietē (Kurzemes hercogistē), pēc tam Viļņā, iegūstot slavu kā valdnieka atbalstītāji ar ārpolitisku prokrievisku ievirzi. Staņislavs II Augusts saglabāja atturību pilnībā uzticēties, piemēram, Plāteriem (Daugavpils stārasts un Traķu kastelāns Kazimežs Konstantijs Plāters, Kazimierz Konstanty Plater) pavadīja valdnieku 1787. gada tikšanās reizē ar Katrīnu II uz robežas). Pamatots iemesls neuzticībai bija inflantiešu īpašumi Krievijā – manipulācijas instruments.

Lielajā jeb Četru gadu Seimā (Sejm Wielki, Sejm Czteroletni; 1788–1792), kas atcēla liberum veto, K. K. Plāters ierosināja centrālās bankas izveidi un bija viens tiem, kurš panāca Lietuvas autonomijas saglabāšanu pretēji 1791. gada 3. maija konstitūcijai. Bailēs no īpašumu konfiskācijas Inflantijas šļahta kā viena no nedaudzajām šai konstitūcijai nezvērēja. Vienlaikus Inflantijai šajā Seimā bija radikāli antikrieviski sūtņi, kā Juzefs Veisenhofs (Józef Weyssenhoff) un Staņislavs Kublickis (Stanisław Kublicki), – viņu ievēlēšanu, iespējams, atbalstīja Katrīnas II favorīts Grigorijs Potjomkins (Григорий Потёмкин-Таврический), lai dotu Krievijai ieganstu iejaukties Žečpospoļitas iekšpolitikā.

1793. gada prokrieviskā Targovicas konfederacija (konfederacja targowicka) leģitimizēja Polijas otro dalīšanu, un K. K. Plāters kļuva par pēdējo Lietuvas vicekancleru. Pēc 1794. gada Kostjuško sacelšanās (vadītājs Tadeušs Kostjuško, Tadeusz Kościuszko) 1795. gadā Žečpospoļita tika pilnībā likvidēta. Inflantijas periodā nostiprinātās atšķirības (katolicisms, poļu kultūras ietekme, atsevišķa tiesību un sociālā sistēma) noteica Latgales reģiona kultūrvēsturisko un sociālo specifiku nākamos gadsimtus Krievijas Impērijas sastāvā.