Tirtajs ir sengrieķu dzejnieks, pieder sengrieķu literatūras arhaiskajam periodam, kas datējams ar 7.–5. gs. vidu p. m. ē., rakstījis elēģijas par karu, varonību un politiskiem jautājumiem. Pastāv leģenda, ka Tirtajs izsaukts uz Spartu orākula pareģojuma dēļ – viņa dzeja spēšot stiprināt spartiešu karapulku kaujās pret mesēniešiem, un tas nesīšot spartiešiem uzvaru. Viņa dzejas tematikas iespaidā latviešu valodā ienācis sugasvārds “tirtajs”, ar ko var apzīmēt vai nu dzejnieku, kas dzied kara dziesmas, vai dzejnieku, kas apdziedājis tieši spartiešu varoņus.

Biogrāfiskas ziņas par Tirtaju ir niecīgas. Ir zināms viņa tēva vārds – Arhembrots (Ἀρχέμβροτος). Pārējās ziņas par Tirtaja dzīvi ir vairāk balstītas leģendās, nevis faktos.

Tirtajs dzīvojis 7. gs. vidū p. m. ē., precīzi dzimšanas un miršanas gadi nav zināmi. Pēc 6. gs. p. m. ē. pakāpeniski nostiprinājās pieņēmums, ka Spartas sabiedrība bijusi tik nodarbināta ar kara jautājumiem, ka šādā vidē dzejniekam nebūtu bijis iespējams attīstīties. Tāpēc ir avoti, kuros apgalvots, ka Tirtajs nācis no Atēnām, nevis no Spartas. Piemēram, Platona (Πλάτων) dialogā “Likumi” (Νόμοι, ap 350. gadu p. m. ē.) minēts, ka Tirtajs dzimis Atēnās, bet vēlāk kļuvis par Spartas pilsoni. Šādi pieņēmumi atrodami arī vēlākos avotos. Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, ap 10. gs.) norādīta iespējamība, ka Tirtajs nācis vai nu no Atēnām, vai no Mazāzijas pilsētas Milētas, tagadējās Turcijas teritorijas. Šādi varianti par Tirtaja izcelsmi piedāvāti, jo viņa dzeja rakstīta sengrieķu valodas joniskajā dialektā, lai gan Spartā dominēja doriskais dialekts. Tomēr pētnieki norāda uz Tirtaja autoritatīvo toni, kas parādās spartiešu karapulku apmācībā, un uz dažām dzejā esošām doriskā dialekta iezīmēm. Abi faktori liek apsvērt varbūtību, ka Tirtajam nebija sveši Spartas paradumi un ka jonisko dialektu viņš izmantojis tikai dzejā.

Par Tirtaja izglītību drošu ziņu nav. No Tirtajam piedēvētās leģendas, ka viņš cēlies no Atēnām, varētu izteikt pieņēmumus par viņa izglītību. Piemēram, sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) 4. grāmatas 15. nodaļā minējis:

“Tirtajs bijis burtu skolotājs, šķietami, ne visai gudrs, un ar vienu klibu kāju.” (Ievas Fībigas tulkojums.)

No šī varētu secināt, ka Tirtajs izglītojies vismaz tādā mērā, ka varēja strādāt par skolotāju. Sudas leksikonā norādīts, ka viņš spēlējis aulu – pūšamo instrumentu. No tā varētu secināt, ka Tirtajs izglītojies arī muzicēšanā. Tomēr jaunākajos pētījumos uzsvērts, ka šķietami biogrāfiskas ziņas par Tirtaju ir tikai leģendas un ka mūsdienās nav pieejami ticami avoti, kuros būtu liecības par Tirtaja izglītību.

Mesēnijas kari un to ietekme uz Spartu atspoguļojas Tirtaja dzejā. Mesēnija bija auglīgākais reģions Peloponēsā un atradās blakus Spartai. Pirmais Mesēnijas karš norisinājās ap 8. gs. beigām p. m. ē., spartieši pārņēma auglīgo teritoriju, un tas palīdzēja Spartai kļūt pārtikušai. Otrais Mesēnijas karš norisinājās ap 7. gs. vidu p. m. ē., mesēnieši bija sacēlušies pret spartiešiem. Šeit vēsturisku notikumu vidū ievijas leģenda. Spartieši, vērsušies pie Delfu orākula, lai gūtu padomu, kā rīkoties, saņēma atbildi, ka padomdevējam jābūt kādam no Atēnām. Šis padomdevējs bijis Tirtajs. Vairāku gadu garumā spartiešiem neizdevās mesēniešu sacelšanos apturēt, kas izraisīja militāru un politisku krīzi. Tieši šie notikumi pavēra iespēju Tirtaja radošajai darbībai. Caur dzeju Tirtajam izdevās uzmundrināt spartiešu garu, ieviest pārliecību, ka viņi ir dižāki par citiem, novērst bezcerību un iedvest bezbailību, lai atgūtu to, kas bija zaudēts.

Tirtaja elēģijas raksturo kareivīgums un patriotisms, tās pārsvarā tapušas heksametra pantmērā, saglabājušies arī pāris anapesta dzejas metra paraugi. Nav zināms, vai Tirtaja dzeja tika skandēta pirms kaujām, kauju laikā, simpozijos, svētkos vai kur citur. Tā definē labu karotāju un tā pienākumus, mudina drošsirdīgi cīnīties pirmajās rindās un cildina disciplīnu, ziedošanos, kaujās kritušos un to pēctečus. Tirtaja dzeja jau 4. gs. p. m. ē. bija neatņemama Spartas armijas sastāvdaļa.

Tirtaja dzejas korpuss sastāv pārsvarā no fragmentiem, tā apjoms ir aptuveni 250 dažādu dzejoļu pilnas vai nepilnas rindas. Fragmenti saglabājušies vai nu kā citāti vēlāku autoru darbos, vai papirusos. Piemēram, Ēģiptē atrastajā 3. gs. p. m. ē. Berlīnes papirusā (Berlin Papyrus, 11675) un Oksirinhas papirusu kolekcijā (Oxyrhynchus Papyri, XXXVIII 2824, XLVII 3316), kas arī atrasta Ēģiptē un datējama ar 3. gs. p. m. ē.–7. gs. m. ē., Tirtaja korpusa numerāciju izveidojis 20. gs. britu klasiskais filologs Martins Ličfīlds Vests (Martin Litchfield West). Pētnieki izteikuši hipotēzi, ka Tirtaja dzejas apjoms varētu būt bijis piecas grāmatas jeb papirusu ruļļi. Nav pilnīgas vienotības, vai visi Tirtajam piedēvētie dzejoļi ir viņa paša sacerēti – tas izvirzīja tā saukto Tirtaja jautājumu, kas īpaši aktuāls bija 19. gs. un 20. gs. sākumā.

Par vienu no nozīmīgākajām Tirtaja poēmām tiek uzskatīta poēma “Labā kārtība” (Εὐνομία, 7. gs. vidus p. m. ē.), tā saglabājusies atsevišķos fragmentos. Pētnieku viedoklis par poēmai piederošo fragmentu skaitu nav vienots, tāpat arī nav vienotības par autorību. Līdz mūsdienām tie nonākuši kā citāti caur grieķu cilmes romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) darbu “Paralēlās dzīves” (Βίοι Παράλληλοι, apmēram 2. gs. sākums) un grieķu vēsturnieka Sicīlijas Diodora (Διόδωρος Σικελιώτης) darbu “Vēstures bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, 1. gs. p. m. ē.). Citāti nav identiski, tomēr vairāki Tirtaja dzejas pētnieki centušies fragmentus apvienot. Šī poēma nosaka Spartas pamatlikumus un apliecina dievu labvēlību. Uzskata, ka tieši šī poēma nodrošināja Spartas uzvaras un ekonomisko augšupeju.

Tirtajs līdzās Kallīnam (Κάλλινος) un Arhiloham (Ἀρχίλοχος) ir viens no senākajiem grieķu elēģiju dzejniekiem. Viņa dzeja Spartā funkcionēja kā sava veida propaganda, kas palīdzēja veidot Spartas leģendāro tēlu. Tirtajam dažkārt piedēvēta likumdevēja loma, kas izriet no dzejā atrodamā sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārda ῥήτρα, rhētra ‘mutiska vienošanās, darījums, līgums’. Šis lietvārds parādās Spartas pamatlikumus nosakošajā poēmā “Labā kārtība”:

“[..] εὐθείαις ῥήτραις ἀνταπαμειβομένους, eutheiais rhētrais antapameibomenūs [..]”

“[..] taisniem likumiem paklausošus [..]”.

(Ievas Fībigas tulkojums.)

Vēlāk lietvārds izmantots Likurga likumu (Μεγάλη Ῥήτρα), proti, Spartas satversmes, nosaukšanā. Šos likumus, kā vēsta leģenda, izveidojis mitoloģiskais Spartas valdnieks Likurgs (Λυκοῦργος).

Tirtaja dzeja novērtēta gan paša dzīves laikā, gan pāris gadsimtu pēc viņa nāves. Tirtaja daiļrade raisīja interesi gan oratoru, gan dzejnieku, kā arī filozofu lokā. Tirtaja dzejas spēcīgā ietekme uz Spartas attīstību iedvesmoja pārliecību par mākslas spēju ietekmēt un pārveidot sabiedrību. Mūsdienās viņa dzeja tiek pētīta un tulkota, tai veltītas grāmatas un raksti.

Daļa Tirtaja dzejas korpusa atdzejota arī latviešu valodā un publicēta divos izdevumos – Kārļa Strauberga sastādītajā krājumā “Grieķu lirika” (1922) un Ābrama Feldhūna sastādītajā krājumā “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994), taču šajos izdevumos nav lietota M. L. Vesta numerācija.

No antīkās pasaules nav saglabājušies mākslas paraugi, kuros būtu atspoguļots Tirtajs. Arī vēlākos gadsimtos Tirtaja atainojums mākslā ir maznozīmīgs. 19. gs. franču gleznotājs Gistavs Moro (Gustave Moreau) atveidojis Tirtaju divās gleznās – “Tirtajs” (Tyrtée, 1882) un “Tirtajs dzied kaujas laikā” (Tyrtée chantant pendant le combat, 1860, nepabeigta). Spartā Centrālajā laukumā 2007. gadā uzstādīta bronzas statuja. Tās autors ir grieķu skulptors Kosta Ananids (Κώστας Ανανίδας). Tajā atveidots karotājs, daļēji nometies ceļos, labajā rokā zobens, kreisajā vairogs, galvā bruņucepure, un uz postamenta jaungrieķu valodā sniegts citāts no Tirtaja dzejas.