Senākais apstrādātais platīna paraugs ir atrasts Senajā Ēģiptē. Tas tiek datēts ar 7. gs. p. m. ē. Nākamo 2000 gadu laikā šis metāls Eiropā un Āzijā nebija pazīstams, lai gan Dienvidamerikas piekrastē dzīvojošie cilvēki prata apstrādāt platīnu. Par to liecina apbedījumu priekšmeti, kas datēti aptuveni pirms 2000 gadiem. 1557. gadā itāļu zinātnieks un ārsts Džūlio Čezāre della Skala (Giulio Cesare della Scala) rakstīja par metālu no Centrālamerikas, ko nevarēja izkausēt un kas, visticamāk, bija platīns. Dž. Č. della Skala pieminēja ugunsizturīgu metālu, iespējams, platīnu, kas tika atrasts teritorijā starp Darjēnu un Meksiku. Pirmā dokumentētā platīna atradne ir Kolumbijā. Spāņi jauno metālu nosauca par platina del Pinto, jo tas pēc izskata atgādināja sudrabu. Vārds platina nozīmē ‘mazs sudrabs’, ‘sudrabiņš’. 18. gs. platīns kļuva plaši pazīstams Dienvidamerikas reģionā – Jaunajā Granadā. 1735. gadā Spānijas jūras spēku virsnieku Antonio de Uljoju (Antonio de Ulloa) pa ceļam no Dienvidamerikas uz Eiropu sagūstīja Lielbritānijas Karaliskā flote, un viņš nonāca Londonā. Tur Karaliskās biedrības (Royal Society) locekļi ar lielu interesi uzklausīja viņa stāstījumu par jauno metālu, un līdz 18. gs. 50. gadiem par platīnu jau tika ziņots un diskutēts visā Eiropā. Tomēr tajā laikā tas nebija tīrs platīns, bet gan dažādu platīna grupas metālu sakausējums. Tīru platīnu ieguva tikai 19. gs. pirmajā desmitgadē angļu ķīmiķis Viljams Haids Volastons (William Hyde Wollaston).