AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 19. novembrī
Viktorija Vitkovska

platīns

(latīņu platinum, angļu platinum, vācu Platin, franču platine, krievu платина)
ķīmisko elementu periodiskās tabulas elements ar atomskaitli 78 

Saistītie šķirkļi

  • ķīmija
  • ķīmisko elementu periodiskā tabula
Platīns.

Platīns.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īsa vēsture
  • 3.
    Atrašanās dabā
  • 4.
    Izotopi
  • 5.
    Fizikālās īpašības
  • 6.
    Ķīmiskās īpašības
  • 7.
    Izmantošana
  • Multivide 1
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īsa vēsture
  • 3.
    Atrašanās dabā
  • 4.
    Izotopi
  • 5.
    Fizikālās īpašības
  • 6.
    Ķīmiskās īpašības
  • 7.
    Izmantošana
Kopsavilkums

Platīns ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Pt un atrodas 6. perioda 10. grupā (pārejas metāli). Platīna relatīvā atommasa ir 195,084, un tā atoms sastāv no 78 protoniem un 78 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f145d96s1). Platīns ir spīdīgs, sudrabaini balts metāls, kas ir izturīgs pret koroziju (līdzīgi zeltam). Platīns ir viens no visbiežāk sastopamajiem platīna grupas metāliem. Tas arī pieder pie cēlmetāliem. 

Īsa vēsture

Senākais apstrādātais platīna paraugs ir atrasts Senajā Ēģiptē. Tas tiek datēts ar 7. gs. p. m. ē. Nākamo 2000 gadu laikā šis metāls Eiropā un Āzijā nebija pazīstams, lai gan Dienvidamerikas piekrastē dzīvojošie cilvēki prata apstrādāt platīnu. Par to liecina apbedījumu priekšmeti, kas datēti aptuveni pirms 2000 gadiem. 1557. gadā itāļu zinātnieks un ārsts Džūlio Čezāre della Skala (Giulio Cesare della Scala) rakstīja par metālu no Centrālamerikas, ko nevarēja izkausēt un kas, visticamāk, bija platīns. Dž. Č. della Skala pieminēja ugunsizturīgu metālu, iespējams, platīnu, kas tika atrasts teritorijā starp Darjēnu un Meksiku. Pirmā dokumentētā platīna atradne ir Kolumbijā. Spāņi jauno metālu nosauca par platina del Pinto, jo tas pēc izskata atgādināja sudrabu. Vārds platina nozīmē ‘mazs sudrabs’, ‘sudrabiņš’. 18. gs. platīns kļuva plaši pazīstams Dienvidamerikas reģionā – Jaunajā Granadā. 1735. gadā Spānijas jūras spēku virsnieku Antonio de Uljoju (Antonio de Ulloa) pa ceļam no Dienvidamerikas uz Eiropu sagūstīja Lielbritānijas Karaliskā flote, un viņš nonāca Londonā. Tur Karaliskās biedrības (Royal Society) locekļi ar lielu interesi uzklausīja viņa stāstījumu par jauno metālu, un līdz 18. gs. 50. gadiem par platīnu jau tika ziņots un diskutēts visā Eiropā. Tomēr tajā laikā tas nebija tīrs platīns, bet gan dažādu platīna grupas metālu sakausējums. Tīru platīnu ieguva tikai 19. gs. pirmajā desmitgadē angļu ķīmiķis Viljams Haids Volastons (William Hyde Wollaston). 

Atrašanās dabā

Platīns dabā ir sastopams gan tīrā metāliskā veidā aluviālajos nogulumos, gan minerālos un sakausējumos ar citiem platīna grupas metāliem, zeltu vai dzelzi. Lielākā daļa komerciāli iegūtā platīna nāk no Dienvidāfrikas, kur tas tiek iegūts no minerāla kooperīta (platīna sulfīds, PtS). Daļu platīna iegūst kā blakusproduktu vara un niķeļa attīrīšanas procesā. Cits platīnu saturošs minerāls ir sperilīts (PtAs2). Platīnu saturošajām rūdām ir magmatiska izcelsme. Lielākā zināmā šāda veida atradne ir Dienvidāfrikas Bušvelda magmatiskais komplekss. Krievija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Kanāda arī ir nozīmīgas platīna ražotājvalstis. Platīns ieņem 73. vietu pēc sastopamības Zemes garozā; tā vidējais saturs Zemes garozā ir 0,005 miljondaļas. 

Izotopi

Dabā sastopamais platīns sastāv no pieciem stabiliem izotopiem. Tie ir: platīns-192 (0,78 %), platīns-194 (32,86 %), platīns-195 (33,78 %), platīns-196 (25,21 %), platīns-198 (7,36 %) un arī viena radioizotopa platīns-190 (0,01 %) ar garu pussabrukšanas periodu 5×1011 gadi. Platīnam ir zināmi arī vairāk nekā 30 sintētiskie radioizotopi no platīna-165 līdz platīnam-204. No tiem radioizotopam platīnam-193 ir garākais pussabrukšanas periods – 50 gadi. Visiem pārējiem platīna radioizotopiem pussabrukšanas periods ir īsāks par 15 dienām, bet lielākajai daļai tas ir īsāks par vienu dienu. Visizplatītākais dabīgais platīna izotops – platīns-195 – ir viens no tikai trim elementiem, kuru visizplatītākajam izotopam ir nepāra neitronu skaits. Pārējie divi elementi ir berilijs un slāpeklis. 

Fizikālās īpašības

Platīns ir spīdīgs, sudrabaini balts metāls. Tas ir blīvs, kaļams un stiepjams, tāpēc to var apstrādāt plānās loksnēs un stieplēs. Platīns ir paramagnētisks. Platīna viršanas temperatūra ir 3525 ºC, tā kušanas temperatūra ir 1768,2 ºC. Platīna blīvums ir 21,5 g/cm3 (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Platīna atoma kovalentais rādiuss ir 130 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,2. 

Ķīmiskās īpašības

Platīns savienojumos visbiežāk sastopams ar oksidēšanās pakāpēm +2 un +4, retāk ar oksidēšanās pakāpi +6. Platīns ir cēlmetāls, kas istabas temperatūrā praktiski nereaģē ar skābekli gaisā un ūdeni. Tas ir ļoti izturīgs pret koroziju un oksidēšanos. Karsējot platīns reaģē ar vairākiem nemetāliskajiem elementiem, piemēram, fosforu, arsēnu, antimonu, silīciju, sēru un selēnu. Platīns nešķīst koncentrētā sālsskābē (HCl) vai slāpekļskābē (HNO3), bet šķīst karaļūdenī (koncentrētas HCl un HNO3 maisījumā), veidojot kompleksus platīna savienojumus. Paaugstinātā temperatūrā platīns reaģē ar halogēniem, piemēram, fluoru un hloru, veidojot platīna halogenīdus. Platīnam ir izteikta tendence veidot kompleksos savienojumus ar dažādiem ligandiem, piemēram, hlorīdjoniem (Cl⁻), amonjaku (NH3). 

Izmantošana

Platīnu galvenokārt izmanto automobiļu, kravas automobiļu un autobusu katalītiskajos neitralizatoros. Šis pielietojums veido aptuveni 50 % no platīna ikgadējā patēriņa. Platīns ir ļoti efektīvs katalizators, kas palīdz pārvērst transportlīdzekļu dzinēju radītos izmešus mazāk kaitīgos reakcijas produktos. Platīna kompleksus, piemēram, cisplatīnu, karboplatīnu un oksaliplatīnu, izmanto ķīmijterapijā. Šie savienojumi bojā vēža šūnu dezoksiribonukleīnskābi (DNS) un kavē to dalīšanos. Platīns ir nozīmīgs katalizators dažādos ķīmiskajos procesos, tostarp slāpekļskābes ražošanā (platīna-rodija katalizatori), naftas produktu pārstrādē un hidrogenēšanas reakcijās. Platīnu izmanto laboratorijas tīģeļu, elektrodu un termopāru izgatavošanā, pateicoties tā augstajai kušanas temperatūrai un ķīmiskajai stabilitātei. Tā kā platīns ir izturīgs pret koroziju, to izmanto juvelierizstrādājumu izgatavošanā. 

Multivide

Platīns.

Platīns.

Platīns.

Saistītie šķirkļi:
  • platīns
Izmantošanas tiesības

Saistītie šķirkļi

  • ķīmija
  • ķīmisko elementu periodiskā tabula

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Cēlmetāli, Engineeredlabs.com tīmekļa vietne
  • ‘Fakti par platīnu’ (Facts About Platinum), Live Science tīmekļa vietne, 02.08.2016.
  • ‘Platīns’ (Platinum), Karaliskās Ķīmijas biedrības (Royal Society of Chemistry) tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra

  • Emsley, J., Nature’s Building Blocks, An A-Z Guide to the Elements, Oxford, Oxford University Press, 2011.
  • Gray, T., The Elements, A Visual Exploration of Every Known Atom in the Universe, New York, Black Dog & Leventhal Publishers, 2009.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stwertka, A., A Guide to the Elements, 3rd edn., New York, Oxford University Press, 2012.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Viktorija Vitkovska "Platīns". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/303938-plat%C4%ABns (skatīts 19.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/303938-plat%C4%ABns

Šobrīd enciklopēdijā ir 6091 šķirklis,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana