Starptautiskā politiskā ekonomika jeb globālā politiskā ekonomika (global political economy) ir disciplīna, kas straujāk attīstījās un mūsdienu formu ieguva 20. gs. 70. gados Rietumvalstu universitātēs. Abi termini tiek izprasti atšķirīgi gan akadēmiskajā literatūrā, gan arī praktiskajā pielietojumā. Termins “globālā politiskā ekonomika” kā sinonīms tiek lietots, lai iekļautu arī nevalstiskos aktorus procesu analīzē. Tradicionālā izpratne ir divējāda. Viena no izpratnēm iekļauj analīzi par politisko aspektu un aktoru ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem. Otrajā izpratnē tiek skatīta ekonomisko procesu un argumentu nozīme politisko lēmumu pieņemšanā. 20. gs. beigu interpretācijās tiek piedāvāts atšķirīgs skatījums, koncentrējoties uz metodoloģiju, kur politiskā ekonomika, t. sk. starptautiskā ekonomika, nozīmē ekonomikas disciplīnas metodoloģijas piemērošanu politiskās uzvedības un institūciju skaidrošanai. Termins starptautiskajā dimensijā tiek lietots, lai vērtētu politisko un ekonomisko aktoru, procesu un struktūru mijiedarbību globālā līmenī. Šajā gadījumā starptautiskā politiskā ekonomika tiek uzskatīta par daļu no starptautisko attiecību nozares. Starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecībā tiek izmantotas teorētiskās un metodoloģiskās pieejas, kas raksturīgas starptautisko attiecību nozarei un mazāk raksturīgas valstu nacionālo ekonomiku analīzei.

Starptautiskās politiskās ekonomikas praktiskā nozīme ir politisko un ekonomisko procesu mijiedarbība lēmumu pieņemšanā un politisko un ekonomisko stratēģiju veidošana gan valsts pārvaldē, gan arī lielās komercorganizācijās. Teorētiskā nozīmē starptautiskā politiskā ekonomika skaidro politisko instrumentu izmantošanu valstu ekonomisko interešu īstenošanā un labklājības celšanā. Starptautiskās politiskās ekonomikas disciplīna skaidro arī ekonomisko instrumentu un finanšu sektora izmantošanu starpvalstu politiskajās attiecībās, t. sk. sankciju vai ekonomisko priekšrocību nodrošināšanu citiem aktoriem.

Starptautisko politisko ekonomiku var uzskatīt par patstāvīgu akadēmisko disciplīnu (vai vienu no sociālajām zinātnēm), jo tā starpdisciplināri un/vai metodoloģiski apvieno elementus no ekonomikas, politikas zinātnes (politoloģijas), starptautiskajām attiecībām, politiskās ekonomikas un arī vēstures, antropoloģijas, ģeogrāfijas, psiholoģijas, pedagoģijas nozarēm. Līdzīgi kā attīstības studijas (development studies) vai attīstības teorija (development theory), kuras pievēršas indivīdu, sociālo grupu reģionu un valstu izaugsmes analīzei, arī starptautiskā politiskā ekonomika gan iekļaujošā, starpdisciplinārā rakstura, gan specifisko aplūkojamo jautājumu un teorētisko pieeju dēļ var tikt aplūkota atsevišķi no citām disciplīnām. Tomēr pieņemts, ka tā ir patstāvīga daļa no starptautisko attiecību nozares, kas ir politoloģijas apakšnozare.

Starptautiskajā politiskajā ekonomikā ir vairāki idejiskie strāvojumi, no kuriem nozīmīgākie, līdzīgi kā starptautiskajā politikā, ir disciplīnai kopumā. Nozīmīgākās teorijas, kuras tiek izmantotas starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecībā no politoloģijas viedokļa, ir reālistu (arī strukturālo reālistu jeb neoreālistu), liberāļu (plurālistu), marksistu (arī neomarksistu) un konstruktīvistu idejas. Līdzīgu dalījumu 20. gs. 80. gados izveidoja arī amerikāņu profesors Roberts Gilpins (Robert Gilpin), norādot uz liberāļu, nacionālistu (reālistu) un marksistu idejām. Liberāļu idejas pārstāv klasiskās ekonomikas autori, t. sk. skotu filozofs Ādams Smits (Adam Smith), britu ekonomists Deivids Rikardo (David Ricardo), angļu filozofs Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill), kuri attīstīja skotu filozofa Deivida Hjūma (David Hume) kritiku par merkantīlismu un uzsvēra privātīpašuma, brīvās tirdzniecības un valstu absolūto un relatīvo priekšrocību (absolute and relative advantage) principus. Liberāļu idejas pārstāv vairāki domātāji, piemēram, neoklasiskās ekonomikas idejiskais tēvs, austriešu ekonomists Karls Mengers (Carl Menger), kurš 19. gs. 70.–80. gados savos darbos detalizēti pievērsās ienākumu sadalījuma jautājumiem, ražošanas izlaidēm un pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbībai. Pie citiem nozīmīgiem Austriešu skolas (Austrian School) liberālās ekonomiskās domas pārstāvjiem tiek pieskaitīts austriešu ekonomists Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), kā arī Čikāgas Ekonomikas skolas (Chicago School of Economics) ekonomists Miltons Frīdmens (Milton Friedman), kuri attīstīja minimālās valsts (minimal state) idejas un šo ideju ietekmē arī starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund) piedzīvoja ideoloģiskas pārmaiņas par labu tirgus atvēršanai ārvalstu investoriem un atteikšanos no tirgus aizsardzības un ekonomikas vadīšanas principiem. 20. gs. 80. gadi zināmi kā neoliberālās domāšanas ekspansija starptautiskā līmenī, un tā ir plaši aplūkota angļu ekonomista Džona Viljamsona (John Williamson) analīzē par Vašingtonas konsensu (Washington Consensus) un kanādiešu autores Naomi Klainas (Naomi Klein) uzskatos par radikālajām ekonomiskajām reformām jeb šoka terapijā (shock therapy), ko piedzīvoja Centrālās un Austrumeiropas valstis 20. gs. 90. gados, strauji pārejot no plānveida uz brīvā tirgus ekonomiku.

Ekonomisko nacionālistu (reālistu) pieeja tiek piedēvēta merkantilisma idejām, kur valstīm jākoncentrējas uz importa aizstāšanu ar pašu ražojumiem un iespējami lielāku eksporta kapacitāti, kas ļautu uzkrāt zeltu un finanšu līdzekļus. Šīs pieejas autori sers Tomass Mans (Sir Thomas Mun) un skotu ekonomists Džeimss Stuarts (James Steuart) redzēja pasauli kā valstisku veidojumu cīņu par teritoriju un kapitālu, kas apjoma ziņā ir statisks. Šīs idejas sasaucas ar koloniālisma izvēršanos pasaulē 16.–18. gs. Kopš 20. gs. vidus, pēc Otrā pasaules kara, merkantilisma principi starpvalstu attiecībās ir aizstāti ar brīvo tirgu, atvērtām ekonomikām un globāli regulētu ekonomisko sadarbību, ko sevišķi sekmējusi kapitālisma sistēmas nostiprināšanās globālajā sistēmā. Nākamais ekonomiskā nacionālisma (reālisma) posms saistās ar iegulto liberālismu (embedded liberalism), kam raksturīga britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) pieeja kapitālisma ekonomikas regulēšanā no valsts puses, apvienojot ar brīvās tirdzniecības principiem pasaulē. Šim labklājības valsts (welfare state) modelim ir raksturīga augstas nodarbinātības, sociālo izdevumu un iedzīvotāju ienākumu līmeņa uzturēšana ekonomikā ar fiskāliem un monetāriem līdzekļiem. Šis posms ilga 20. gs. 40.–70. gados, kad to nomainīja neoliberālās F. Hajeka un M. Frīdmena idejas.

Ekonomisko nacionālistu (reālistu) idejas atgriezās 2008. gadā ar pasaules ekonomisko un finanšu krīzi. Vairāki Rietumvalstu politiķi rosināja lielāku pašmāju tirgus aizsardzību pretēji konkurējošās valsts (competition state) modelim, ko uzsvēra neoliberālo ideju aizstāvji. Konkurējošās valsts modeļa pamatā ir politika, kas sekmē valsts un tās uzņēmumu pievilcību ārvalstu investoru acīs, kā arī ražojumu konkurētspēju globālajos tirgos, galvenokārt tiecoties samazināt ražošanas pašizmaksas, t. sk. darbaspēka atalgojumu un darba devēja pienākumu nodrošināt sociālās garantijas. Konkurējošās valsts un labklājības valsts modeļi ir arī ir 21. gs. sākuma galvenās diskusiju tēmas par praktisko pieeju starptautiskajā politiskajā ekonomikā un globālajā pārvaldībā. Arī globalizācijas diskusiju svarīgākie jautājumi ir par to, cik izdevīga ir bijusi brīvā globālā tirdzniecība un ražošanas procesu reģionalizācija, un valstu specializēšanās noteiktu produktu ražošanā. 

Trešā pieeja ir marksisms, kas kopš Aukstā kara beigām zaudējis savu lomu praktiskajā politiskajā ekonomikā. Kārļa Marksa (Karl Marx) 19. gs. kritika par Ā. Smita brīvā tirgus idejām nav zaudējusi savu nozīmi teorijas literatūrā. To apliecina gan ideju attīstība Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ульянов) rakstos par imperiālismu, kad finanšu resursu turētāji ar ekonomiskiem līdzekļiem cenšas pakļaut politiskai ietekmei citas valstis, gan neomarksistu jeb kritisko teoriju attīstība 20. gs. otrajā pusē. Nozīmīgākie autori bija vācu izcelsmes ekonomikas vēsturnieks Andrē Gunders Franks (André Gunder Frank), kurš aizsāka attīstības teoriju, un amerikāņu sociologs Imanuels Volerstīns (Immanuel Wallerstein), kurš izveidoja pasaules sistēmas teoriju (world systems theory). Abi teorētiķi norādīja uz attiecībām starp valstīm postkoloniālisma periodā un starp ekonomisko procesu kodola valstīm un perifērijas valstīm (core and periphery). Stīvens Gills (Stephen Gill), piemēram, analizējot starptautiskās politiskās ekonomikas procesus, norādīja uz jauno konstitucionālismu (new consitutionalism), kurā tirgus principi un ekonomiskās intereses tiek kodificētas valstu un starptautiskajā likumdošanā, tādējādi pakļaujot noteiktas sabiedrības grupas negatīvajām neoliberālās ekonomiskās pieejas sekām.

Kopš 20. gs. 90. gadiem, kad popularitāti strauji ieguva amerikāņu politologa Aleksandra Venta (Alexander Wendt) attīstītā konstruktīvisma teorētiskā pieeja, liberālā, nacionālistu un marksistu teorētiskās pieejas starptautiskajā politiskajā ekonomikā tiek kritizētas. Starptautiskās politiskās ekonomikas analīzē pētnieki un teorētiķi aicināja pievērsties vērtību un principu nozīmei globālajos procesos. Liberālās, nacionālistu un marksistu pieejas dalījums tiek kritizēts arī par pārlieku iekļaujošu klasifikāciju, jo jaunāko autoru viedokļi mēdz būtiski atšķirties no to pamatlicēju autoru pieejām. 21. gs. otrajā desmitgadē arī Roberts O’Braiens (Robert O’Brien) un Marks Viljamss (Marc Williams) piedāvā dalīt starptautiskās politiskās ekonomikas teorētiskās pieejas četros veidos: britu starptautisko attiecību pētnieces Sjūzanas Streindžas (Susan Strange) neortodoksālajā reālismā, kur centrālais pētniecības objekts ir vara un tās klātbūtne valstu un nevalstisko aktoru darbībās globālajā ekonomikā; otrā pieeja ir amerikāņu profesora Roberta Kioheina (Robert Owen Keohane) liberālais institucionālisms, kurā starptautiskās politiskās un ekonomiskās institūcijas tiek uzlūkotas kā valstu un to sabiedrību sadarbības motivācija un instruments, t. sk. ekonomiskās sadarbības; trešā mūsdienu pieeja balstās kanādiešu politologa Roberta Koksa (Robert W. Cox) vēsturiskajā materiālismā, kurā tiek atzīts, ka katram vēsturiskajam posmam ir raksturīga noteikta valdošā izpratne un institūcijas, lai gan vienmēr jākoncentrējas uz ražošanas procesiem un ar tiem saistītajām sociālajām attiecībām; ceturtā pieeja ir amerikāņu profesora Džona Ragija (John Ruggie) aizsāktā konstruktīvisma praktiķu (constructivist practitioner) pieeja, kurā, analizējot starptautisko ekonomisko sistēmu, jāņem vērā tās veidojošo aktoru – valstu, normu – izpratne par partneriem un vērtības, kuras tajās valda tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības līgumu noslēgšanas brīdī.

Mūsdienu starptautiskās politiskās ekonomikas veidošanās tiek datēta ar 20. gs. 70. gadiem, kad, rodoties daudzām teorijām, kas ir alternatīvas klasiskajai reālisma skolai, attīstījās arī politiskās ekonomikas pieejas. Liberāļu, nacionālistu (reālistu) un marksistu teorētiskās pieejas veidojās paralēli, autoriem sākotnēji attīstot vācu–amerikāņu profesora Hansa Morgentava (Hans Joachim Morgenthau) reālisma skatījumu uz ekonomiskajiem procesiem (R. Gilpins), K. Marksa un itāļu teorētiķa Antonio Gramši (Antonio Gramsci) idejas (R. Kokss) un R. Kioheinam un Džozefam Njū (Joseph Samuel Nye, Jr.) teoretizējot ekonomisko procesu lomu starptautiskajā sistēmā. Vienlaicīgi politiskā ekonomika (t. sk. starptautiskā ekonomika) gan kā termins, gan kā pieeja ir bijusi klātesoša rietumu filozofiskajā domā jau kopš merkantīlisma vai pat feodālisma konceptuālajiem aprakstiem. Tomēr tradicionāli tiek pieņemts, ka tās aizsākumi meklējami līdzās klasiskā ekonomiskā liberālisma aizsākumiem skotu filozofa Ā. Smita 1776. gada darbā “Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem” (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations). Nākamais būtiskākais pavērsiens bija Dž. Keinsa idejas 20. gs. sākumā, sevišķi 1930. gadā izdotais “Traktāts par naudu” (A Treatise on Money), kas rosināja jaunu pieeju brīvā tirgus ekonomikas regulēšanai un kļuva par pamatu tā sauktajai Bretonvudsas starptautiskajai valūtas sistēmai (Bretton Woods System) un tirdzniecības liberalizācijai, kā arī tādu starptautisko ekonomisko organizāciju kā Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund), Pasaules Banka (World Bank), kā arī Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (vēlākā Pasaules Tirdzniecības organizācija, World Trade Organization) radīšanai pēc Otrā pasaules kara. No jauna starptautiskās politiskās ekonomikas teorijas aktualizēja 1971. gada Smitsona vienošanās (Smithsonian Agreement), kas aizsāka modernās finanšu un ekonomiskās liberalizācijas procesus. 20. gs. 70. gados aktualizējās neoliberālā jeb Čikāgas skolas pieeja, kas veicināja pakāpenisku atteikšanos no Dž. Keinsa pieejas valsts veiktajai ekonomikas regulēšanai. 

Starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecībā tradicionāli tiek izmantotas pētnieciskās metodes, kas aizgūtas no citām nozarēm. Gadījumu analīzē (case analysis) tiek padziļināti pētīta konkrēta parādība, procesi vai aktors noteiktā laika posmā, izmantojot ekonomisko un politisko konceptu teorētisku apvienošanu. Bieži tiek izmantota arī daudzu gadījumu ekonomiskās statistiskas analīze, lai izdarītu vispārējus secinājumus par tendencēm un notiekošo (t. s. large-N studies). Starptautiskajā politiskajā ekonomikā raksturīgi izmantot institucionālisma un konstruktīvisma metodoloģiju. Institucionālisma gadījumā tiek analizēts starptautisko organizāciju un tiesiskā regulējuma radītais ietvars un ierobežojumi ekonomiskajai vai politiskajai darbībai. Konstruktīvisma metodoloģijā aplūko, kā normas un vērtības veido politisko un ekonomisko faktoru mijiedarbību un to savstarpējās institucionālās un normatīvās struktūras. Konstruktīvistu metodoloģija tiek pretnostatīta racionālās izvēles (rational choice) metodoloģijai. Tās ietvaros ekonomisko un politisko aktoru pieņemtie lēmumi un darbība tiek aplūkoti, cenšoties uzlabot situāciju jeb maksimizēt labumu. Starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecībā ir populāri izmantot arī diskursa analīzi un ekonometriju.

Lai arī ekonomikas, politikas un arī starptautiskās politiskās ekonomikas pētniecība mūsdienās galvenokārt norit Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādas un Eiropas Brīvās tirdzniecības līguma valstīs, tomēr arī citos pasaules reģionos, piemēram, Austrālijā, ir izveidojušās nozīmīgas analītiskās un akadēmiskās kopienas. Visnozīmīgākie centri starptautiskās jeb globālās politiskās ekonomikas pētniecībā tomēr ir Lielbritānija un ASV, kas arvien biežāk piesaista teorētiķus un analītiķus arī no citiem pasaules reģioniem. Lielbritānijas un ASV starptautisko politisko ekonomikas skolu nozīmi uzsver arī amerikāņu profesors Bendžamins Koens (Benjamin J. Cohen). Lielbritānijas skola balstīta kritiskajā metodoloģijā, bet ASV skola – vairāk balstīta pozitīvismā. Par nozīmīgākajām Lielbritānijas universitātēm, kurās tiek pētīta starptautiskā politiskā ekonomika, tiek uzskatītas Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skola (London School of Economic and Political Science), Vorvikas Universitāte (University of Warwick), Saseksas Universitāte (University of Sussex) un tās Globālās politiskās ekonomikas centrs (Centre for Global Political Economy). ASV nozīmīgāko universitāšu sarakstā ir Hārvarda Universitāte (Harvard University), Prinstonas Universitāte (Princeton University), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley) un Kalifornijas Universitāte Losandželosā (University of California, Los Angeles), Jeila Universitāte (Yale University), kā arī Kornela Universitāte (Cornell University).

ASV skolas autori kopš 20. gs. 80. gadiem pārsvarā publicējuši rakstus International Organization (kopš 1947. gada, izdevējs Cambridge University Press), tajā publicēti daudzveidīgi raksti par starptautisko attiecību akadēmisko problemātiku, t. sk. arī starptautisko politisko ekonomiku; International Studies Quarterly (kopš 1959. gada, izdevējs Oxford University Press), kurā atrodami raksti par starptautisko politiku; World Politics (kopš 1948. gada, izdevējs Cambridge University Press) – pievēršas tieši politiskās ekonomikas jautājumiem. Nozīmīgus rakstus par starptautisko politisko ekonomiku publicē arī American Political Science Review (kopš 1906. gada, izdevējs Cambridge University Press) un žurnālā International Security (kopš 1976. gada, izdevējs Belfēra Zinātnes un starptautisko attiecību centrs, Belfer Center for Science and International Affairs). Lielbritānijā visietekmīgākie žurnāli, kuri orientēti uz politiskās ekonomikas pētniecību, ir, piemēram, Review of International Political Economy (kopš 1994. gada, izdevējs Taylor & Francis) un New Political Economy (kopš 1996. gada, izdevējs Taylor & Francis).

Par atzītākajiem tiek uzskatīti vācu profesors Pīters Kacenstīns (Peter Katzenstein), kurš lielu uzmanību pievērsa iekšpolitiskajiem faktoriem un lēmumu pieņemšanai, kas starptautiskajā vidē nosaka redzamos rezultātus, t. sk. arī ekonomiskajās attiecībās starp valstīm; amerikāņu profesors Stīvens Krasners (Stephen Krasner), kurš aizsāka diskusiju par režīmu (institūciju) un dominējošo aktoru lomu pasaules ekonomikas norisēs. Nozīmīgs ir arī amerikāņu profesora Džefrija Frīdena (Jeffry A. Frieden) darbs pie starptautisko finanšu institūciju politiskās lomas un ietekmes un amerikāņu profesora Deivida Leika (David Lake) darbs pie starptautiskās kārtības veidošanas nosacījumiem un par to ietekmi uz tirdzniecības attiecībām un principiem.