Populārākais latviešu mūzikas klasiķis. Komponists, kura skaņdarbi saglabājuši dzīvotspēju, un viņa popularitāte vairāk nekā 100 gados pakāpeniski pieaugusi. Mūzikas domātājs, kurš Latvijā iedibinājis intelektuālu un sociāli centrētu mūzikas kritiku.

Tēvs Andžs Dārziņš no astoņu bērnu zemkopju ģimenes pašmācības ceļā ieguvis tautskolotāja tiesības, bijis Jāņaskolas skolotājs un pārzinis (1871–1896). Skolu pārkrievošanas dēļ amatu atstājis un strādājis gadījuma darbus. Māte Marija (dzimusi Laimiņa) nākusi no Jaunpiebalgas pārtikušas, hernhūtiskā audzināšanā sakņotas un samērā izglītotas zemkopju dzimtas, kurā bija vairāki skolotāji. Viņas brālis Antons Laimiņš, skolotājs un mācību grāmatu autors, kādu laiku strādājis Rupsalas pagastskolā Lubānā, kur pie viņa mācījies arī E. Dārziņš (1887–1889).

Jau četru gadu vecumā E. Dārziņš mājmācībā iemācījies lasīt, no pieciem gadiem mātes ierosmē uzsācis klavierspēles mēģinājumus. Vājās veselības dēļ tikai 12 gadu vecumā sācis skolas gaitas ārpus mājām – pēc Jāņaskolas un Rupsalas skolas nonācis Vecpiebalgas draudzes skolā (1889), kur dziedāšanu mācījis amatierkomponists Pēteris Šancberģis, tad Jaunpiebalgas draudzes skolā (pabeidzis 1891). Tur pie Jāņa Ulpes mācījies klavierspēli un pretēji tēva gribai izlēmis nodoties mūzikai.

No 1891. gada E. Dārziņš dzīvoja Rīgā, kur mācījās mūziku un mūzikas teoriju pie vācu diriģenta Hermana Jēgera (Hermann Jäger), pašmācībā svešvalodas, bet ilgstoši uzturējās arī Jaunpiebalgā, kur vietējā baznīcā daudz vingrinājies ērģeļspēlē. No 1896. gada meklēja ceļus uz profesionālu mūzikas izglītību, bet trūkuma un slimības dēļ tikai 1898. gadā nonāca Pēterburgas Konservatorijā, kur studēja ērģeļspēli pie Luija Homiliusa (Louis Homilius), kompozīcijas teoriju pie Anatolija Ļadova (Анатолий Константинович Лядов) un Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков), klavierspēli pie Franča Černija (Franz Czerny). Studiju laikā E. Dārziņš, vecāku maz atbalstīts, cieta trūkumu. Draudzējās ar studiju biedriem Alfrēdu Kalniņu, Emīlu Melngaili, tikās ar latviešu tēlotājmāksliniekiem un piedalījās studentu pulciņa “Rūķis” diskusiju vakaros. Daudz laika pavadīja Pēterburgas Publiskajā bibliotēkā, bieži – simfoniskajos koncertos –, jo interesējās par filozofijas, ētikas un kultūrvēstures jautājumiem.

Trūkuma un nepabeigtas vidējās izglītības dēļ, kā arī neapmierināts ar konservatorijas mācību saturu, E. Dārziņš (reizē ar A. Kalniņu) to atstāja (1901) un apmetās uz dzīvi Rīgā – ar nodomu veltīt spēkus latviešu mūzikas dzīves izveidei. Jau studiju gados komponēta vīru kora dziesma “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt” (Frīdrihs Šillers, Friedrich Schiller, Auseklis) un Rīgas pirmajā gadā pirmpublicēta “Lai vētra krāc” (Lasmaņu Pāvils), kā arī jauktajam korim “Minjona” (Johans Volfgangs Gēte, Johann Wolfgang von Goethe, Rūdolfs Blaumanis) un viena no populārākajām solodziesmām “Kaut reizi vien” (Jānis Poruks).

Rīgā E. Dārziņa iztikas avots bija klavierspēles un teorijas privātstundas, diriģenta darbs ar Ārrīgas Dziedāšanas biedrības un igauņu biedrības “Imanta” koriem (1901–1902). Taču lielāko sabiedrisko rezonansi guva viņa mūzikas kritikas, kas izcēlās ar apgaismojošu ievirzi, profesionālu spriestspēju, mākslas svarīgāko problēmu klātbūtni vienkāršā un atjautīgā izklāstā. Uzturoties vasarā pie drauga dzejnieka J. Poruka Cēsīs (1903), iecerēts simfoniskais “Melanholiskais valsis”, bet turpmākajās vasarās (1904; 1905), dzīvodams Rīgas Jūrmalā, E. Dārziņš tikās ar Raini, komponēja korim viņa “Senatni”, “Lauztās priedes”, Aspazijas dzejoļus “Sapņu tālumā”, “Ciānas bērni”. E. Dārziņam bijusi ierosinoša loma drāmas “Uguns un nakts” pabeigšanā, kad Rainis bija iesniedzis Rīgas Latviešu biedrības operlibretu konkursam, kura žūrijas loceklis bija E. Dārziņš, tikai divus lugas cēlienus, un, konkursā neguvis panākumus, nevēlējās lugu pabeigt. 1905. gadā E. Dārziņš kā pianists arī piedalījās Jēkaba Dubura solokoncertu sērijā “Aspazijas un Raiņa dzeja dziesmās un deklamācijās”.

Komponējot Aspazijas un J. Poruka dzeju, E. Dārziņš radīja latviešu mūzikā jaunu kordziesmas tipu – subjektīvās jūtu lirikas korisku izteiksmi, kur vēstījums sniegts vienskaitļa pirmajā “es” personā, un tas bija jaunums žanrā, kur iepriekš bija dominējusi balāde, episka idille vai folkloras apdare. Gan kora, gan jo sevišķi solo lirikā E. Dārziņa darbos tiešai emocionalitātei tika dota priekšroka pār tēlojumu un sasniegta augsta emociju tipizācijas pakāpe. Tomēr tā nebija tikai populārāko jūtu patiesība, jo viņa mūzikā izskan arī šo vienkāršo jūtu un tātad ikdienas cilvēka dvēseles dzīves skaistuma cildinājums, pat kāpināta daiļuma pielūgsme – solodziesmas “Kā zagšus” (R. Blaumanis), “Mana laime” (Hermanis Albats), “Mātes dziesmiņa” (J. Poruks) un citas.

Jau ar pirmajiem mūzikas kritiķa soļiem E. Dārziņš vērtēja, iedrošināja un pareģoja sekmīgu nākotni debitantiem A. Kalniņam, E. Melngailim, vēlāk sniedza arī plašas monogrāfiskas, analītiskas apceres par vecākiem kolēģiem Jurjānu Andreju, Jāzepu Vītolu, kā arī par vispārējiem mūzikas jautājumiem. Viņš iedegās par toreiz tikai topošo latviešu simfonisko koncertu eksistenci, taču sastapās ar sabiedrības, visvairāk ar prominento aprindu mietpilsonisku gara kūtrību un vienaldzību pret garīgām vērtībām, neslēpa to savā publicistikā. Nepildījās viņa cerības, ka mākslas piedāvājums jau pats par sevi pacels sabiedrības garīgo līmeni. Šī sapņa un īstenības neatbilstība E. Dārziņu pamazām it kā iekšēji aizlauza un bija viens no viņa dzīves traģēdijas iemesliem.

Kritikās, sarakstē ar kolēģiem un netieši arī daiļradē E. Dārziņš izpaužas kā smalkjūtīga, ideālus alkstoša personība sadzīvisku un pragmatisku vērtību pasaulē. Mākslas ideālu vārdā viņš tomēr spēja būt arī vērtējumos nepiekāpīgs. Tas izraisīja skarto personu aizvainojumus, un, uz tādiem reaģējot, E. Dārziņš kā simfoniskās gleznas “Vientuļā priede” autors 1908. gadā tika laikrakstos apsūdzēts plaģiātismā, somu komponista Žana Sibēliusa (Jean Sibelius) skaņdarba motīvu pārņemšanā. Lai arī Pēterburgas Konservatorijas profesors Aleksandrs Glazunovs (Александp Константинович Глазунов), lūgts izšķirt jautājumu, atzina, ka “Vientuļā priede” varēja rasties, E. Dārziņam šo Ž. Sibēliusa darbu nemaz nepazīstot, tomēr E. Dārziņa sarūgtinājums nebija izdzēšams, un viņš iznīcināja visu savu simfonisko darbu partitūras – arī “Lirisko fantāziju” (Fantasie lyrique, 1902), “Melanholisko valsi” (Valse mélancolique, 1904), “Mazo svītu” (Esquisses, petite suite, 1906). Vēlāk diriģents Artūrs Bobkovics pēc atrastajām orķestra instrumentu partijām varēja atjaunot vienīgi “Melanholisko valsi”, kas kļuvis par pašu populārāko latviešu simfoniskās mūzikas darbu.

E. Dārziņš pēc tam vēl komponēja operu “Rožainās dienas” (pēc Edvarda Vulfa lugas), tās klavierizvilkums (1910) vēlāk gājis bojā, izņemot dažus fragmentus. Komponists vēl loloja ideju papildināties kādā no Rietumeiropas mūzikas centriem. Pakrītot zem pasažieru vilciena riteņiem, dzīve aprāvās, un līdz ar to jaunrade aptrūka, apstājoties ar četriem simfoniskiem darbiem, neuzvestu operu, 17 kora dziesmām, 19 solodziesmām, taču tā ir izturējusi laika pārbaudi, kas ir rets gadījums mūzikas vēsturē. Pašnāvības iespējamību viņa tuvākie laikabiedri ir nolieguši. Bēres sapulcināja latviešu kultūras darbinieka nāves gadījumos vēl nepieredzētu pavadītāju skaitu.

Latviešu mūzikas attīstības aspektā skatot, E. Dārziņš spilgtāk nekā jebkurš no viņa laikabiedriem veicis vēsturiski nepieciešamo soli: līdz ar viņa jaunradi latviešu mūzikā akcents no etnoloģiska tvēruma, kas dominēja tautas atmodas laikmetā, pārvietojās uz cilvēka konsekventi psiholoģisku interpretāciju – mūzikas liriskā personāža izjūtas kļūst daudz svarīgākas par ārējo norišu, vides vai kopienas tēlojumu. Šajā izteiksmes maiņā dzimušās lirikas jaunavīgais svaigums un vienkāršības skaidrība E. Dārziņa dziesmās joprojām padara viņu par iemīļotāko latviešu mūzikas klasiķi. Tiesa, ir E. Dārziņam arī “Senatnes” stāsts, taču senatne ne kā ārveids, bet kā pārdzīvojums. Vīrišķīgu ļaužu pretdarbība sabiedriskiem vai likteņa triecieniem ar asa pārdzīvojuma elementāru muzikālu spēku skan E. Dārziņa vienīgajā kora balādē, un mēģinājums “Lauztās priedes” piesaistīt vienai politiskai ideoloģijai neiztur kritiku. Šī dziesma skanējusi abās dzelzs priekškara pusēs – tiklab dzimteni zaudējušo dziesmu svētkos Eslingenā (Vācijā) 1947. gadā, kā arī 1948. gada Padomju Latvijas dziesmu svētkos Rīgā. To dziedot, ļaužu izjūtas varēja būt un daudziem noteikti bija līdzīgas.

E. Dārziņa kapavietā Mārtiņa kapos Rīgā ir sabiedrības saziedots piemineklis, veidots pēc tēlnieku Teodora Zaļkalna meta ar Burkarda Dzeņa bronzā lietu bareljefu (atklāts 1913. gadā). Kopš E. Dārziņa nāves viņam veltīts ap 30 piemiņas dzejoļu un atmiņu publikāciju. 1950. gadā Rīgas desmitgadīgajai mūzikas vidusskolai tika piešķirts Emīla Dārziņa vārds (tagad – Nacionālā mākslas vidusskola), pie skolas ēkas uz augstas stēlas novietots E. Dārziņa granīta krūštēls (1975, tēlnieks Zezostrs Ķēdis), tajā pašā gadā E. Dārziņa krūštēlu atveidojusi tēlniece Marta Lange. Jāņaskolā 1965. gadā iekārtota E. Dārziņa piemiņas istaba, 1969. gadā atklāts Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna memoriālais muzejs “Jāņaskola”. E. Dārziņa portretcilnis iestrādāts Rīgā, Dziesmu svētku parka Dziesmu svētku memoriālajā sienā (1973), tēlnieka Zigurda Ozoliņa darinātā biste ir viena no četru latviešu komponistu skulpturālajiem portretiem Melngalvju nama 2. stāva salonā. Emīla Dārziņa vārds dots ielai Cēsīs, Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, Valkā.

LP*, Emīls Dārziņš. Solo dziesmas [17 dziesmas] (Jānis Zābers, Artūrs Frinbergs, Kārlis Zariņš, tenori; Arta Pile, Laima Andersone, Leonarda Daine, mecosoprāni; Gurijs Antipovs, bass; Vilma Cīrule, Hermanis Brauns, Silvija Heine-Madrēviča, klavieres). “Melodija” Д-020763/4**, Rīga, 1968.

CD***, Emīls Dārziņš – 120. Populārāko darbu izlase (11 kordziesmas, 10 solodziesmas, “Melanholiskais valsis”). RS008, Rīga, 1995;

CD, Emīls Dārziņš. “Mirdzi kā zvaigzne: vīru kora dziesmu izlase” (Latvijas Radio vīru kora grupa; Sigvards Kļava, diriģents.). LRCD013, Rīga, 1997.

CD, Emīls Dārziņš. “Teici to stundu, to brīdi”, [18 solodziesmas, “Melanholiskais valsis”] (Jānis Sproģis, tenors; Ventis Zilberts, klavieres). LACD003, Rīga, 1998.

CD, Emīla Dārziņa kora dziesmas [17 dziesmas] (Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”; Māris Sirmais, diriģents). VAKL 2015, Rīga, 2015.

* vinilplate

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** kompaktdisks