Amerikas kontinenta teritorijā nav notikusi cilvēka antropoģenēze. Tās milzīgās teritorijas Ledus laikmetā sāka apdzīvot medību ciltis no Ziemeļāzijas, kuras pārcēlās pāri Beringa šaurumam. Līdz ar ledāju atkāpšanos ieceļotāju plūsma apsīka, un nelielam iedzīvotāju skaitam bija jāapdzīvo milzīgas teritorijas. Lielie attālumi starp apdzīvotām vietām saglabāja cilvēku grupu etnisko savdabību. Jūrasbraucēja Kristofora Kolumba (itāļu Cristoforo Colombo) ierašanās Amerikā 1492. gadā situāciju principiāli nemainīja; vietējos pamatiedzīvotājus sāka saukt par indiāņiem. Cilšu izolētība veicinājusi indiāņu valodu daudzveidību. Amerikas kontinents, pēc tā iedzīvotāju kultūrvēsturiskām tradīcijām, tradicionāli iedalās trīs reģionos – Ziemeļamerika, Centrālamerika un Dienvidamerika.
Saistītie šķirkļi
Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju indiāņu dejotājs piedalās tradicionālajās dejās pauvau svētku laikā. Virdžīnijas pavalsts, ASV, 25.05.2014.
Satura rādītājs
Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tradīcijas pirmskoloniālisma laikmetā atšķīrās no citu reģionu materiālās un garīgās kultūras. Pēc pamatnodarbošanās tie bija mednieki, zvejnieki un lauksaimnieki. Iedzīvotāju ticība balstījās pirmatnējo, animismā, maģijā, fetišismā un citos pirmatnējos reliģiskajos priekšstatos. Ticība izpaudās arī maģiskos rituālos, kuru neatņemama sastāvdaļa bija deja. Ziemeļamerikas indiāņiem raksturīgi bija nonākt transā rituāla deju laikā. Piemēram, Kalifornijas reģiona indiāņi izpildīja Griešanās deju, kuras monotonās nepārtrauktās griešanās laikā transā nonāca gan izpildītāji, gan skatītāji. Atzīmējot tādus notikumus kā dzimšanu, iniciāciju vai nāvi, šamaņi nereti izmantoja arī halucinogēnās vielas. Inuīti un aleuti rituālos izmantoja cilvēku un zvēru maskas, lai attēlotu garus un dievus. Prēriju indiāņi rituālu laikā greznojās ādās un lietoja milzīgas galvassegas no putnu spalvām, krāsoja seju un ķermeni ar rituālu zīmēm. Tās ceremonijas, kurās piedalījās visi iedzīvotāji, notika kopienas dzīvesvietas centrā speciāli būvētās ēkās, kurās varēja atrasties un dejot vienlaicīgi vairāki simti cilvēku. Dejas tika iekļautas lielās ceremonijās, kuras varēja turpināties vairākas dienas. Tās pavadīja gari rečitatīvi ar vēstījuma skaidrojumu. Tā, izpildot Baltā brieža deju, uz gariem kātiem tika iznestas brieža ādas, dejotāji arī tērpās ādās un aizklāja acis ar īpašām saitēm no ērgļu spalvām. Inuītu dejas iedalīja pēc dzimuma – medību un kara dejas izpildīja vīrieši, bet kulta un apbedījumu rituālos dejoja tikai sievietes. Ziemeļamerikas zemkopju rituāla dejās nedrīkstēja piedalīties skatītāji, jo uzskatīja, ka tas var nest nelaimi. Īpaša vieta rituāla tradīcijās bija indiāņu kara dejām, īpaši prērijās. Tās varēja turpināties visu dienu un pilnveidoja gan izpildītāju fizisko sagatavotību, gan attīstīja un stiprināja vienotības un identitātes sajūtu – Skalpu deja, Zāles deja, Zirga deja, Pīpes deja un citas. Iecienīta bija dažādu dzīvnieku attēlošana dejā – lapsas, lāča, govs tēli bija populāri komiskajās dejās. Prēriju iedzīvotāju vidū bija iecienīta Saules deja – ceremonija par godu vasaras medību sezonas noslēgumam. Četru dienu sagatavošanās ciklā tika dejots bez apstājas, atsakoties no atpūtas un ēdiena. Ceremonijas kulminācijā dejotāji ar īpašām ādas strēmelēm piestiprināja pie sava ķermeņa bizona galvaskausu, turpinot riņķot apkārt stabam, kas simbolizēja svēto koku un tikšanos pēc Dieva. Deju izpildījumam raksturīgas smagnējas mīņāšanās kustības pussaliektās kājās, muskuļu atbrīvošana dejas laikā, atturīgi žesti.
Sanhuanas pueblo indiāņu brieža deja tradicionālā ceremoniālā. Gallapa, Ņūmeksika, ASV, 2002. gads.
Lauksaimniecības kultūru teritorijās, kuras apdzīvoja hopi cilts, dejoja arī iztaisnotiem augumiem, tika pieļautas ķermeņa riņķveida kustības un liekšanās. Dejas pavadījumos tika izmantoti galvenokārt sitamie instrumenti un balss. Ziemeļaustrumu virzienā dzīvojošās ciltīs populāras bija dejas solo un kora dziedāšanas pavadījumā. Parasti dejotāji paši izpildīja dziesmas, stāvot noslēgtā aplī. Raksturīgas bija arī pāru dejas, līniju dejas, dejas, kurās piedalījās tikai vīrieši vai sievietes. Mūsdienās etniskos rituālus kopš 1935. gada rekonstruējusi Rozālija Džounsa (Rosalia Jones), piedaloties tajos kā dejotāja, kā arī iekļaujot tos mūsdienu dramatiskā teātra formā demonstrējumos muzejos un skolās. Jaunu nozīmi mūsdienu kultūrā ieguvuši Ziemeļamerikas indiāņu svētki pauvau (angļu pow-wow) – dažādu indiāņu kopienu sanākšana, lai kopā muzicētu, dejotu, dibinātu kontaktus un godinātu indiāņu kultūru. Šo svētku pamatā ir Saules dejas rituāls. Vēsturiski indiāņi ar pauvau saprata rituāla dejas šamaņa vadībā; eiropieši ar pauvau apzīmē jebkuru indiāņu rituālu. Mūsdienās šo svētku laikā notiek dažādi konkursi un performances.
Centrālamerikā kolonizācijas sākumā patiedzīvotāju lielākās grupas bija maiji un acteki, kuru galveno rituālu saturs saistījās ar lauksaimniecības gada ciklu, cilvēka dzīves notikumiem un medībām. Vēl pirms eiropiešu ierašanās šo tautu kultūrā bija vērojama diferenciācija starp aristrokrātijas un vienkāršo cilvēku tradīcijām. Maijiem pirmskoloniālisma laikmetā pastāvēja galvenā rituālu uzraudzītāja amats, viņš mācīja mūziku, deju un dziedāšanu. Acteku valdnieka galmā īpaši uzbūvētā mājā tika pulcināti mūziķi un dejotāji no visas impērijas, lai priecētu galminiekus ar jaunām melodijām vai dejām. Maiju un acteku kultūrā pastāvēja ap divdesmit dažādu deju veidu, saistītu ar maģiju un rituāliem. Bija izplatīti arī dramatiskie priekšnesumi, kur mūzika, deja un vārds saplūda vienotā izrādē. Sižetos tika izmantoti mitoloģija, vēsture vai sadzīves notikumi. Dejotāji iejutās dažādās lomās, attēlojot totēmiskos dzīvniekus vai kustoņus; daudzas dejas tika nosauktas dzīvnieku vai pat kukaiņu vārdā. Dejas tika veltītas arī zvejniekiem, medniekiem, tirgotājiem un citiem. Dejoja parasti grupās vai pa vienam, taču dalībnieku skaits varēja variēties līdz pat vairākiem simtiem. Par vienu no iespaidīgākajiem rituāliem tiek uzskatīta Uguns deja, kuras kulminācijā vīrieši basām kājām dejoja pa nokaitētām oglēm ticot tam, ka tā spēs pasargāties no ļaunajiem gariem.
Dienvidamerikas teritorijā senākā ir inku izveidotā valsts, kuras pamati nostiprinājās Inku Impērijas laikā ap 1500. gadu. Inku ekonomiskā sistēma, labklājība, augstais mākslas līmenis un arhitektūra pārsteidza pirmos spāņu iekarotājus. Inki pielūdza Zemes un auglības dievieti Pačamamu un Saules dievu Inti. Kopienas tika apvienotas gan kā ģimenes, gan kā teritoriālas vienības ap impērijas reģionālo centru. Inku populācija bija liela, un tās attīstība balstījās uz iepriekšējo dinastiju sasniegumiem. Inku dejas kultūra pēc satura iedalījās: 1) kulta dejās, 2) kara dejās, 3) galma dejās, 4) izpriecu dejās. Deja bija neatņemama visu notikumu sastāvdaļa un parasti tās izpildīja daudzi dalībnieki. Līdz mūsdienām inku tradicionālās kultūras iezīmes saglabājušās Argentīnā, Brazīlijā, Čīlē.
Kajapo kara deja. Amazones baseins, Brazīlija, 1992. gads.
Nozīmīgu etnohoreogrāfijas slāni veido arī eiropiešu ieceļotāju tradīcijas. Meksikas teritorijā, kur etniskās asimilācijas procesi notika straujāk, indiāņu kultūra saglabājās atsevišķās teritorijās. Franču sociālantropologs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss), pirms Otrā pasaules kara apceļojot Brazīliju un iepazīstot bororo tautas tradīcijas, aprakstīja apbedīšanas rituāla dejas, kuras turpinājās vairākas dienas – dejotāji, tērpušies koku lapās, galvā augstas diadēmas no putnu spalvām, dejoja bezgalīgas farandolas, kuras vadīja īpaši sagatavoti dalībnieki. Dienvidamerikas kultūrā sastopamas indiāņu, eiropiešu un afrikāņu kultūru ietekmes. Tas īpaši vērojams tautas mūzikas intonācijās. Tā kreolu kultūras tradīcijas, izveidojušās spāņu kolonistu ietekmē, izplatījās Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Spāņu mūzikas ietekme izpaužas ģitāras spēlē, divbalsībā, paralēlās tercās mūzikā.
Kreolu tradicionālās kultūras senākais slānis saistās ar baznīcas svētkiem, kurus sāka svinēt līdz ar spāņu ierašanos Dienvidamerikā. Tajos veiksmīgi savienojās reliģiskais saturs un tautas mūzikas un deju tradīcijas. Piemēram, Ziemassvētku svinēšanas sastāvdaļa bija jautra procesija ar spēles elementiem, kurā attēloja Jāzepa un Marijas ceļojumu, vienlaicīgi maskojoties tautas karnevālu stilā. Kreolu dejas izveidojās 17. gs. koloniālās Amerikas pilsētvidē spāņu fandango ietekmē, tāpēc reizēm tās dēvē par salondejām. Senākā kreolu pāru deja, saglabājusies līdz mūsdienām, ir barenjo. Populāra kolektīvā deja Panamā ir mehorana, kurā jūtama eiropiešu salondejas kontradans ietekme – dejotāji atrodas līnijās un dejas laikā notiek kavalieru un dāmu mainīšanās vietām. Katrā no Dienvidamerikas valstīm (Meksikā, Bolīvijā, Čīlē, Argentīnā utt.) kreolu deju tradīcijas ir atšķirīgas.
Dienvidamerikas kultūrā nostiprinājusies spēcīga afroamerikāņu tradīcija, kas veidojusies Eiropas un Āfrikas kultūru sintēzē un indiāņu tradīciju ietekmē. Šīs savdabīgās kultūras izpausmes vērojamas Karību reģionā (Kubā, Haiti, Jamaika, Dominikānas Republika u. c.), daļēji Panamā un Venecuēlā. Tā sāka veidoties 15. gs., kad ieradās eiropiešu ieceļotāji un misionāri no Spānijas, Francijas, Nīderlandes un vergi no Āfrikas. Karību salu iedzīvotāju tradicionālā deju kultūra veidojās no fandango. Eiropas salondeju ietekmē tika dejotas arī mazurkas un polkas.
Meksikā indiāņu un spāņu etnokultūru elementu sintēze ietekmēja nācijas veidošanos un identitāti. Tas spilgti izpaužas katoļu baznīcas svētkos, kuros var vērot gan eiropiešu viduslaiku karnevālu iezīmes, gan indiāņu rituālu dejas. Tipiska ir tradīcija kalaveras – teatrāli uzvedumi ar maskošanos skeletu un nāves tēlos, saistīti ar seno indiāņu priekšstatiem par dzīves un nāves vienotību. Meksikāņu tautas dejās lielākā ietekme ir spāņu 16.–17. gs. kultūrai. Populārākā ir pāru deja harabe. Jamaikā lielākā iedzīvotāju daļa ir Āfrikas vergu pēcnācēji. Šajā valstī populārākā tautas deja ir mengo – ritmiski līdzīga tango vai habanerai.
Kopš 20. gs. 60. gadiem populārs ir Jamaikas mūzikas stils regejs. Haiti atšķiras no citiem reģioniem ar īpašu folkloras veidu – vudu ceremonijas ar rituālām cīņām, dejām, ziedošanas rituāliem bungu pavadībā. Dominikānas Republiku pamatā apdzīvo afrikāņu un kreolu pēcnācēji – mulati, kuru dejās spēcīgāka ir afrikāņu kultūras ietekme, kaut arī tās pavada orķestris, kas sastāv no akordeona, bungām un guiro (spāņu güiro). Kubiešu pianists un komponists Ignasio Servantess Kavanags (Ignacio Cervantes Kawanagh), iedvesmojoties no tautas mūzikas ritmiem, komponējis mūzikas ciklus Danzas Cubanas, kur tradicionālajai tautas deju mūzikai tiek piešķirta akadēmiskās mūzikas forma. Karību reģiona tradicionālās dejas ietekmējušas profesionālo horeogrāfu Katerīnas Danemas (Catherine Dunham) un Lavinijas Viljamsas (Lavinia Williams) daiļradi.
Multivide
Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju indiāņu dejotājs piedalās tradicionālajās dejās pauvau svētku laikā. Virdžīnijas pavalsts, ASV, 25.05.2014.
Sanhuanas pueblo indiāņu brieža deja tradicionālā ceremoniālā. Gallapa, Ņūmeksika, ASV, 2002. gads.
Hemesas pueblo indiāņu ceremoniālā deja. Ņūmeksika, ASV, 1908. gads.
Kajapo kara deja. Amazones baseins, Brazīlija, 1992. gads.