Tā pēta pasākumu kopumu veselības saglabāšanai, atjaunošanai un mūža pagarināšanai. Medicīnas zinātne ir daļa no medicīnas, kas ir gan zinātniskās, gan praktiskās darbības joma un ir vērsta uz indivīda slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju. Medicīna mijiedarbojas ar veselības aprūpi un sabiedrības veselību. Medicīnas zinātniskā darbība ietver zinātni, pētniecību un inovācijas. Medicīnas zinātnes saturu paskaidro Paula Stradiņa minētā atziņa – medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla. Kā radoša intelektuālās darbības sfēra tā vieno abus medicīniskās prakses aspektus: amatu kā izkoptu specifisku prasmi un mākslu, kas raksturo ārstniecību kā ārsta personībā sakņotu unikālu notikumu. Medicīnas zinātne ir neatņemama medicīniskās prakses sastāvdaļa un profesionālās darbības joma. Medicīnas zinātne mijiedarbojas praktiski ar visām zinātnes nozarēm. Piederību tai raksturo pacientu iesaiste pētījumos, cilvēka psihes, kā arī orgānu, to daļu vai struktūras elementu uzbūves un funkciju izpēte normā un patoloģijā, tai skaitā eksperimentālos modeļos, slimību izraisošo bioloģisko, fizikālo, ķīmisko aģentu un to mijiedarbības ar dzīvu organismu izpēte. Medicīnas zinātnei ir vairākas funkcijas, t. sk. jaunu zināšanu radīšana, esošo zināšanu adaptēšana jaunos apstākļos, jaunā kontekstā, inovāciju īstenošana, izglītība.
medicīnas zinātne Latvijā
Saistītie šķirkļi
Cilmes šūnu transplantācijas centrs Paula Stradiņa KUS. Rīga, 2009. gads.
Satura rādītājs
Latvijas medicīnas zinātnē par pirmo liela mēroga personību uzskatāms Dāvids Hieronīms Grindelis (David Hieronymus Grindel) – latviešu izcelsmes farmaceits, dabaszinātnieks un ārsts, Tērbatas Universitātes (Universität Dorpat) ķīmijas un farmācijas profesors (1804), rektors (1810–1812). 19. gs. un līdz Latvijas Augstskolas (vēlāk Latvijas Universitāte, LU) Medicīnas fakultātes izveidošanai (1919) nozīmīgākais medicīnas zinātnes centrs Latvijai bija Tērbatas Universitāte, arī universitātes Pēterburgā, Maskavā, Vācijā. 1920.–1940. gadā medicīnas zinātne strauji attīstījās LU Medicīnas fakultātē. Vērienīgus projektus antropoloģijā īstenoja Jēkabs Prīmanis; ķirurģijā, onkoloģijā un medicīnas vēsturē – Pauls Stradiņš. Medicīnas filozofijas zinātnisko skolu radīja Mārtiņš Zīle; tās turpinātāji – Kristaps Rudzītis, Ilmārs Lazovskis. Pēc Otrā pasaules kara vadošais bija uz Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes bāzes radītais Rīgas Medicīnas institūts (1950–1990) ar 45 katedrām Ārstniecības, Stomatoloģijas un Farmācijas fakultātēs. Apvienojot vairākas zinātniskās laboratorijas, izveidota Rīgas Medicīnas institūta Centrālā zinātniski pētnieciskā laboratorija, kas līdzinājās lielam zinātniskam institūtam ar vairāk nekā 20 struktūrvienībām. Pēc P. Stradiņa iniciatīvas 1946. gadā dibināts Latvijas Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūts ar kompetenci onkoloģijā, fizioloģijā, uztura zinātnē, vielmaiņā. 1946. gadā dibināts Rīgas Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas zinātniski pētniecisakais institūts (līdz 1994. gadam – Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskais institūts). Tā ilggadējais direktors Viktors Kalnbērzs – oriģināla ārējās fiksācijas aparāta radītājs, daudzu izgudrojumu un patentu autors. Institūtā Haralda Jansona vadībā radīta starptautiski respektēta medicīniskās biomehānikas skola. 1977. gadā uz P. Stradiņa Klīniskās slimnīcas bāzes pēc Nikolaja Andrejeva iniciatīvas izveidots Latvijas Kardioloģijas institūts. Padomju okupācijas laikā medicīnas zinātni centralizēti vadīja, koordinēja un daļēji finansēja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskā padome (vadītājs Anatolijs Bļugers). A. Bļugers vienlaikus bija arī Rīgas Medicīnas institūta prorektors zinātniskajā darbā, izveidoja plaša profila hepatologu zinātnisko un klīnisko skolu. Solomons Hillers bija iniciators Organiskās sintēzes institūta (OSI) dibināšanai 1957. gadā un ilggadējs tā direktors (1957–1975). S. Hillera vadībā sintezēti un ieviesti ražošanā ap 60 zāļu līdzekļu (furacilīns, PASK, ftorafūrs, furagīns).
Pauls Stradiņš. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Profesors Viktors Kalnbērzs demonstrē ārējās fiksācijas ierīces sarežģītu kaulu lūzumu ārstēšanai. 20. gs. 70. gadi.
Anatolijs Bļugers. Rīga, 1973. gads.
Medicīnas zinātnes attīstība mūsdienās saistīta ar padziļinātas medicīnas ētikas izpratnes veidošanos sabiedrībā un medicīnas profesionāļu vidū. Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un izskata ar sociālajām problēmām saistītus biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Zinātniskajās institūcijās darbojas Ētikas komitejas, kas izskata pētījumu projektu pieteikumus. Pārtikas un veterinārais dienests izskata pieteikumus un izsniedz atļaujas eksperimentiem ar dzīvniekiem. Medicīnas zinātnes attīstību ietekmē Pacientu tiesību likums, kas reglamentē darbības, saistītas ar pacienta datiem, pacientiem un paraugiem no pacienta organisma. Informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kas noteikti likumā. Informācija nav izpaužama arī pēc pacienta nāves. Medicīniskajos dokumentos fiksētos pacienta datus var izmantot pētījumā, ja pēc analizējamās informācijas nevar tieši vai netieši identificēt pacientu vai ja pacients rakstveidā piekritis, ka informācija par viņu tiek izmantota konkrētā pētījumā. Medicīnas zinātnē nozīmīgu vietu ieņem klīnisko vadlīniju izstrāde, aktualizācija, kā arī adaptācija Latvijas veselības aprūpes situācijai. Klīniskās vadlīnijas tiek veidotas, ievērojot uz pierādījumiem balstītas medicīnas principus, lai pacientu ārstēšanā tiktu izvēlēta labākā taktika un efektīvākās tehnoloģijas. Uz iegūto datu statistiskās apstrādes metožu pamata tiek veidoti secinājumi un rekomendācijas klīniskajai praksei. Medicīnas zinātnes finansējumu veido vairāki avoti. Valsts budžeta finansējums ietver zinātniskās darbības bāzes finansējumu un Latvijas Zinātnes padomes finansētos fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, t. sk. tematisko pētījumu un pētnieciskās sadarbības projektus. Medicīnas zinātnes komponente ir arī vairākās valsts pētījumu programmās ar Latvijas Zinātnes padomes grantiem līdzīgu finansējumu. Saskaņā ar “Zinātnes, tehnoloģiju attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam” valsts ieguldījumi pētniecībā un attīstībā vērsti uz viedās specializācijas mērķu sasniegšanu. Viena no piecām specializācijas jomām un izaugsmes prioritātēm ir “Biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, biofarmācija un biotehnoloģijas”. Tādējādi medicīnas zinātne daļēji iekļauta valsts stratēģisko nozaru sarakstā, izceļot tās tehnoloģisko komponenti, kā arī produktus un pakalpojumus, kuriem var skaidri definēt komercializācijas potenciālu. Eiropas Savienības (ES) fondu finansējuma piesaistē sekmīgākie ir OSI un Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts (MVI). Kopumā pētījumiem medicīnas zinātnē no publiskajiem resursiem 2017. gadā bija pieejami apmēram 9,56 miljoni eiro, no kuriem 62,4 % veidoja dažādu ES struktūrfondu līdzekļi. Būtiska nozīme medicīnas zinātnes finansēšanā ir RSU un LU resursiem. RSU izveidota universitātes iekšējā zinātnisko grantu sistēma. Medicīnas zinātnes finansējums Latvijā ir viens no zemākajiem ES. Atsevišķi pētījumi tiek veikti visās medicīnas apakšnozarēs, tomēr finansējums koncentrēts galvenokārt onkoloģijas, kardioloģijas, mikrobioloģijas un virusoloģijas, kā arī jaunu zāļu līdzekļu izstrādes jomās. Lai arī studējošo pētnieciskais darbs ir obligāts gan RSU, gan LU, tam pieejamie resursi ir minimāli.
Nozīmīgākie sasniegumi: veikta sekmīga cilmes šūnu transplantācija sirds muskulī zīdainim ar smagu sirdskaiti (2010. gads; Aris Lācis, Andrejs Ērglis; Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrs un Šūnu transplantācijas centrs); sekmīgi veikta Latvijā pirmā aknu transplantācija Jāņa Gardovska un Rafaila Rozentāla vadībā (2011. gads; P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, RSU); izstrādāta jauna optiskās diagnostikas un monitoringa metode un radītas ierīces ādas melanomas bezkontakta noteikšanai (2013. gads; Jānis Spīgulis u. c.; LU); apkopoti fundamentālie pētījumi par meldonija (mildronāta) farmakoloģiskajiem efektiem un izskaidroti tā uzkrāšanās mehānismi organismā (2016. gads; M. Dambrova u. c.; OSI). Noskaidrota vienpavediena RNS bakteriofāgu AP205 un MS2 trīsdimensionālā struktūra (2016. gads; Jānis Rūmnieks, Kaspars Tārs u. c.; Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, BMC), kam ir fundamentāla bioloģiska nozīme un potenciāls vakcīnu konstruēšanā.
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Biomedicīnas tehnoloģiju komplekss. Rīga, 2016. gads.
Zinātnisko institūciju reģistrā valstī reģistrētas 13 institūcijas (2017), kas nodarbojas ar medicīnas zinātnisko darbību. To vidū ir universitātes ar plaši sazarotu pētniecisko infrastruktūru (LU, RSU), klīniskās universitāšu slimnīcas (Rīgas Austrumu Klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca), lieli zinātniskie institūti, kas atsevišķos projektos nodarbojas ar medicīnas zinātni (OSI, BMC), kā arī nelielas monoprofila pētnieciskās iestādes. Latvijā ir divas dominējošās pētniecības institūcijas – RSU un LU. RSU zinātniskā darbība medicīnā tiek īstenota sešos zinātniskajos institūtos (Anatomijas un antropoloģijas; Onkoloģijas; A. Kirhenšteina MVI; Darba drošības un vides veselības; Medicīnas vēstures; Sabiedrības veselības); Stomatoloģijas institūtā, kas ir ne tikai lielākā zobārstniecības iestāde valstī, bet vienlaikus arī nozīmīgs pētnieciskais centrs; sešās fakultātēs (Medicīnas, Zobārstniecības, Farmācijas, Rehabilitācijas, Sabiedrības veselības un sociālās labklājības, Tālākizglītības), 36 katedrās, 11 zinātniskajās laboratorijās, kā arī Militārās medicīnas pētniecības un studiju centrā. Pētniecības atbalsta struktūras centrā ir RSU bibliotēka. RSU kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) ir dzīvnieku eksperimentu bāze – vivārijs. LU zinātniskā darbība medicīnā tiek īstenota Medicīnas fakultātē (10 katedras, divi centri, piecas docētāju grupas), divos zinātniskajos institūtos (Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas; Klīniskās un profilaktiskās medicīnas), Fizikas un matemātikas fakultātes Optometrijas un redzes zinātnes nodaļā. Universitātes slimnīcas ir daudzprofilu stacionārās ārstniecības iestādes, kas veic arī zinātnisko un pētniecisko darbu un veicina jaunu ārstniecības metožu un medicīnas tehnoloģiju ieviešanu. Tās veic patstāvīgu zinātnisko darbību, kā arī ir klīniskās bāzes RSU un LU. Juridiski slimnīcas un universitātes ir nošķirtas, bet praksē to darbība cieši saistīta, sinerģiska. BMC ir jaudīga zinātniskā institūcija, kas īsteno galvenokārt jaunu zināšanu radīšanas funkciju, veic cilvēka genoma, eksperimentālās onkoloģijas, molekulārās mikrobioloģijas un virusoloģijas, kā arī molekulārās farmakoloģijas un biotehnoloģiju pētījumus. OSI ir starptautiski novērtēta un respektēta jaunu zāļu līdzekļu radīšanas institūcija, kuras kompetencē ir farmakoloģiskie un bioloģiskie pētījumi.
Medicīnas zinātne ir pārstāvēta Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļā. Pētnieki, kas īsteno zinātnisko darbību medicīnā, ir starptautisku organizāciju biedri attiecīgajā nozarē. Pētnieciskais darbs ir obligāta sastāvdaļa profesionālajās (ārsta, zobārsta, farmaceita), maģistra un bakalaura studijās abās universitātēs. Lielākais studējošo zinātniskais forums ir ikgadējā RSU Starptautiskajā studentu konference. 2017. gada konferences darba kārtībā iekļauti vairāk nekā 300 ziņojumi no 12 valstīm; kopējais dalībnieku skaits pārsniedza 1500. Zinātnisko kvalifikāciju medicīnā – medicīnas doktora zinātnisko grādu (Dr. med.) tiesīgas piešķirt RSU un LU. Latvijas Zinātnes padomes ekspertu datu bāzē (personas ar doktora grādu, kas pēdējo trīs gadu laikā aktīvi nodarbojas ar zinātnisko darbību un publicē rezultātus starptautiski respektētos zinātniskajos izdevumos) medicīnas zinātnēs 2017. gada nogalē iekļauti 177 pētnieki. Kopumā medicīnas zinātnē iesaistīto personu skaits ir aptuveni trīs reizes lielāks, jo Latvijas Zinātnes padomes eksperta statusa iegūšana ir brīvprātīga. Ievērojamākie pētnieki: Jānis Oļģerts Ērenpreiss – citologs, onkologs, oriģinālas vēža kanceroģenēzes teorijas radītajs. Aina Muceniece 20. gs. 60. gados atklāja fenomenu, ka cilvēka zarnu vīrusi spēj iznīcināt vēža šūnas, un radīja konceptuāli jaunu vēža ārstēšanas veidu – viroterapiju ar aktīvo aģentu Rigvir (Latvijas Republikas Patents 2002). Ivars Kalviņš – viens no ievērojamākajiem Latvijas izgudrotājiem un inovatoriem, ilggadējs OSI direktors, kardioprotektora mildronāta, pretvēža imunostimulatora leokadīna u. c. zāļu līdzekļu radītājs un ieviesējs klīniskajā praksē. Romāns Lācis – kardioķirurgs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, 10.04.2002. veica pirmo sirds transplantāciju Latvijā.
Doktoranti Hilda Pužaka un Jānis Ērenpreiss sarunā ar profesoru Konstantīnu Bogojavļenski (vidū). Rīga, 18.06.1959.
Ivars Kalviņš. 2016. gads.
Romans Lācis. 2017. gads.
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: RSU zinātniskie raksti "Medicīna un farmācija" (kopš 1998. gada; RSU izdevniecība); LU Raksti "Medicīna" (kopš 2001. gada; LU Akadēmiskais apgāds); Latvijas Ķirurģijas žurnāls Acta Chirurgica Latviensis (kopš 2001. gada; Latvijas Ķirurgu biedrība, Latvijas Bērnu ķirurgu biedrība, RSU); Acta Medico-Historica Rigensia (kopš 1957. gada; līdz 1991. gadam nosaukums “No medicīnas vēstures”; RSU Medicīnas vēstures institūts un P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs).
Multivide
Cilmes šūnu transplantācijas centrs Paula Stradiņa KUS. Rīga, 2009. gads.
Pauls Stradiņš. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Profesors Viktors Kalnbērzs demonstrē ārējās fiksācijas ierīces sarežģītu kaulu lūzumu ārstēšanai. 20. gs. 70. gadi.
Anatolijs Bļugers. Rīga, 1973. gads.
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Biomedicīnas tehnoloģiju komplekss. Rīga, 2016. gads.
Doktoranti Hilda Pužaka un Jānis Ērenpreiss sarunā ar profesoru Konstantīnu Bogojavļenski (vidū). Rīga, 18.06.1959.
Ivars Kalviņš. 2016. gads.
Romans Lācis. 2017. gads.