Medicīniskā izglītība pieder gan izglītības, gan veselības aprūpes sistēmai. Tā apzīmē gan izglītības iegūšanas procesu, gan rezultātu. Universitātes un koledžas piešķir ar diplomu apliecinātu augstākās izglītības kvalifikāciju, bet ārstniecības personu profesionālās organizācijas ar sertifikātu apliecina personas profesionālo kvalifikāciju.

Par pirmo medicīnas mācību iestādi Latvijas teritorijā uzskatāmi Rīgas 1. slimnīcā 1902. gadā dibinātie kursi (Rīgas vecmāšu skola, mūsdienās – Rīgas 1. medicīnas koledža). Līdz 1919. gadam latvieši medicīnu studēja galvenokārt Tērbatas universitātē (Universität Dorpat), Pēterburgā un Maskavā. Latvijā Medicīnas fakultāte dibināta Latvijas Augstskolas sastāvā 1919. gadā, bet darbu sāka 02.02.1920. ar pirmo lekciju anatomijā, kuru nolasīja profesors Gastons Viktors Bakmanis. Pirmais fakultātes dekāns bija profesors Roberts Krimbergs. Pēc Otrā pasaules kara izšķiroša loma medicīniskās izglītības atjaunošanā bija Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes dekānam profesoram Paulam Stradiņam. 1950. gadā Medicīnas fakultāte tika nodalīta no Latvijas Valsts universitātes, un uz tās bāzes izveidots Rīgas Medicīnas institūts. Tā pirmais direktors bija profesors Ernests Burtnieks, bet ilggadējais rektors (1963–1992) – profesors Vladislavs Korzāns. 1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju, bet 1998. gadā pieņemts lēmums to pārveidot par Rīgas Stradiņa universitāti (RSU), kuras Satversmi Saeima apstiprināja 2002. gadā. RSU izveidi noteica vairāku faktoru kopums – medicīna ir piederīga universitātes tipa izglītībai, bet akadēmijas nosaukums radīja pārpratumus starptautiskā darbībā; paradigma, ka ar cilvēku veselību nodarbojas medicīna, tika paplašināta ar sociālajās zinātnēs balstītajiem veselības aprūpes un sabiedrības veselības konceptiem; Latvijas Medicīnas akadēmijā bija pietiekami daudz brīvu resursu studiju jomu diversificēšanai. 1997. gadā Latvijas Universitātes Senāts nolēma “atjaunot 1919. gadā dibināto Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, kuras darbība tika pārtraukta 1950. gadā”, un 04.09.1998. no jauna izveidotā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte sāka savu darbību.

Ārstniecības likums nosaka, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe (1. panta 1. punkts), bet ārstniecības personas – personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību (1. panta 2. punkts). Medicīniskā izglītība ir galvenā ārstniecības personas pazīme. To Latvijā var iegūt: 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmās – ārsts, zobārsts, funkcionālie speciālisti (fizioterapeits, ergoterapeits, reitterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds, uztura speciālists, mākslas terapeits), radiogrāfers; 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžu) studiju programmās – māsa, vecmāte, ārstu palīgs, zobu higiēnists, radiologu asistents, masieris, podologs, skaistumkopšanas speciālists (kosmetoloģijā), biomedicīnas laborants; profesionālajās vidējās izglītības programmās – zobu tehniķis, zobārstniecības māsa, kosmētiķis. Formālās izglītības ietvaros medicīnisko izglītību īsteno studiju programmu veidā. Medicīniskajai izglītībai piederīgas arī doktorantūras un maģistra studiju programmas medicīnā un veselības aprūpē. Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts. Ārstniecības personu sertifikāciju atbilstoši savai kompetencei veic Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienība un Latvijas Māsu asociācija. Būtiska ir tālākizglītība, kas ārstniecības personām ir obligāta un nepieciešama, lai tās reizi piecos gados varētu resertificēties, t. i., pagarināt tiesības uz praksi ārstniecībā. Mūžizglītība ir ārstniecības personām raksturīga profesionālās darbības sastāvdaļa visa darba mūža laikā. Medicīniskā izglītība ir veselības aprūpes sistēmas neatņemama sastāvdaļa; tai ir globāli standarti, lokāli mērķi un uzdevumi; tai ir ietekme uz universitāšu un koledžu darbību, kā arī to iekšējās kvalitātes kultūru.

Lielākās medicīniskās izglītības institūcijas valstī – RSU ar RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžu (Veselības ministrijas padotībā), Latvijas Universitāte ar Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžu un Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžu, kā arī Rīgas 1. medicīnas koledža un Daugavpils Medicīnas koledža (Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā). Vairākas augstskolas un koledžas īsteno pa vienai medicīniskās izglītības programmai (piemēram, Daugavpils Universitāte – fizioterapijā). Galvenās klīniskās bāzes ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs, Latvijas Jūras medicīnas centrs, reģionālās slimnīcas, veselības centri, poliklīnikas un ārstu prakses Rīgā un ārpus tās. Izņemot RSU Stomatoloģijas institūtu, citas klīniskās bāzes ir valsts, pašvaldību vai privātās komercsabiedrības, kuras ar universitātēm un koledžām saista līgumiskās attiecības.

Medicīniskās izglītības attīstībai un koordinācijai izveidotas vairākas starptautiskas organizācijas, kurās darbojas arī Latvijas docētāji. Medicīnas studenti apvienojušies Latvijas Medicīnas studentu asociācijā, kas ir biedrs Starptautiskajā Medicīnas studentu asociāciju federācijā (International Federation of Medical Students Associations, IFMSA).