H. Zūdermaņa dramaturģijā un prozā risināta aktuāla sociāla tematika. Rakstnieka darbi 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma vācu literatūrā nozīmīgi ar pievēršanos laikmeta aktuālajām problēmām romāna un sociālās drāmas žanrā, izmantojot un attīstot arī t. s. labi veidotās lugas uzbūves principus. Šī tipa drāmas būtība ir tajā, ka galvenais akcents tiek likts uz konfliktu mērķtiecīgu sarežģījumu un intrigu savijumu, notikumiem virzoties pretī izšķiroši nozīmīgai situācijai, kurā notiek negaidīts un būtisks sižeta pavērsiens. Saskaņā ar franču kritiķa Fransisko Sarsē (Francisque Sarcey) viedokli, tā ir katras lugas t. s. nepieciešamā aina, pēc kuras visi pārpratumi strauji noskaidrojas un sarežģījumi tiek atrisināti. H. Zūdermanis bija viens no sava laikmeta spilgtākajiem “labi veidotās lugas” pārstāvjiem, mērķtiecīgi izkopjot dramaturģiski spraigu lugas formu. Pateicoties rakstnieka literārajos darbos skaidri iezīmētajiem konfliktiem un labi uztveramajiem personu portretējumiem, tie ieguva plašu popularitāti un lasītāju un skatītāju atsaucību.

H. Zūdermaņa dzimtā vieta atrodas Austrumprūsijā, tagadējā Lietuvas ziemeļrietumu daļā netālu no Šilutes. Rakstnieks mācījās reālģimnāzijā (Tilsiter Realgymnasium) Tilzītē (mūsdienās Sovetska, Krievija), ko beidza 1875. gadā. 70. gadu otrajā pusē studēja vēsturi un filozofiju Karaliskajā Alberta Universitātē (Königliche Albertus-Universität zu Königsberg, slēgta 1945. gadā) Kēnigsbergā (mūsdienās Kaļiņingrada, Krievija), kā arī Berlīnes Frīdriha Vilhelma Universitātē (Friedrich-Wilhelms-Universität, mūsdienās Humbolta Universitāte, Humboldt-Universität zu Berlin). 19. gs. 80. gados H. Zūdermanis bija žurnālists un laikrakstu redaktors, dzīvoja Kēnigsbergā un Drēzdenē, 1895. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Berlīnē un pievērsās rakstniecībai. 

H. Zūdermaņa daiļrade sākās un noslēdzās ar prozas darbiem, viņa sākotnējos sacerējumos kritiski portretēta laikmetīgā sabiedrība. Rakstnieka jaunības gadi saistīti ar Austrumprūsiju, šī pieredze atspoguļota autobiogrāfiskajā romānā “Rūpju māte” (Frau Sorge, 1887), krājumā “Lietuviešu stāsti” (Litauische Geschichten, 1917) un atmiņu tēlojumos “Manas jaunības bilžu grāmata” (Das Bilderbuch meiner Jugend, 1922). 19. gs. nogalē rakstnieks pievērsās dramaturģijai un kļuva par populāru autoru, kura darbi daudz izrādīti uz vācu skatuvēm.

H. Zūdermaņa nozīmīgākās lugas tapušas 19. gs. 90. gados. Tās ir sociālas un psiholoģiskas drāmas, kurās vairāk nekā raksturojumu dziļums izceļama to formālās uzbūves veiklība. Rakstnieka pirmajai lugai “Gods” (Die Ehre, 1889), kas izpelnījās lielu ievērību Lesinga teātra (Lessingtheater) iestudējumā Berlīnē, bija nozīmīga loma arī latviešu teātra vēsturē. Latviski tā tika izrādīta jau 1893. gada oktobrī Liepājā, bet īstu sensāciju radīja uzvedums Rīgas Latviešu teātrī 1894. gada februārī. Tajā pašā gadā šai lugai sekoja Aspazijas drāma “Zaudētas tiesības”, un abi iestudējumi pavēra ceļu preses polemikai par morāles un tikumības jautājumiem, par pieklājīgā un nepieklājīgā, pieņemamā un nepieņemamā robežām mākslā, kas latviešu literatūras kritikas vēsturē pazīstama kā polemika par H. Zūdermaņa lugu “Gods” un Aspazijas drāmu “Zaudētas tiesības”. Šo darbu konflikti izriet no atšķirīgiem morāles principiem, kas izpaužas pilsonisko aprindu un vienkāršo cilvēku pretstatījumā. H. Zūdermaņa lugas t. s. nepieciešamajā ainā negodā kritušās meitenes vecākiem izlīgumam tiek piedāvāta ievērojama naudas summa, ko viņi gatavi pieņemt par spīti meitenes brāļa asajiem iebildumiem. Autors lugā pretstatījis ne tikai nabadzīgos un bagātos, bet arī tikumību un netikumību, kas var vienlīdz izpausties dažādu aprindu cilvēkos. Viņa uzskatu tiešs paudējs ir t. s. rezonieris. Dramaturģijas tradīcijā tas ir lugas tēls, kuram nav būtiskas nozīmes sižeta attīstībā, bet kura viedoklis pilnībā sakrīt ar rakstnieka domām. Viena no populārākajām H. Zūdermaņa lugām ir drāma “Dzimtene” (Heimat, 1893). Tā izpelnījusies īpašu vērību centrālās sieviešu lomas dēļ un bieži izrādīta ar nosaukumu “Magda”. Drāmas darbība notiek vienas ģimenes ielokā, rādot neveiksmīgu mēģinājumu izlīdzināt savstarpējas pretrunas. Lugā atklājas gan mūžīgā problemātika (paaudžu konflikts), gan sociālā tēma (sievietes goda motīvs). Autors izvērsti raksturojis morālos aizspriedumus, kas ģimenes lokā neatļauj atgriezties meitai, kura kļuvusi par atzītu mākslinieci, bet ir arī ārlaulības bērna māte. Lugas centrālās varones dzīvē noteicoša bijusi arī pretošanās vecāku gribai, atsakoties no viņai piedāvātajām aprēķina laulībām. Drāmas finālā jaunu pašnovērtējuma pakāpi iemantojusī varone atstāj dzimtās mājas; savukārt viņas tēvs, nevarēdams izturēt attiecību izraisītos pārdzīvojumus, saļimst ar trieku. Rakstnieka sākotnējās lugas saistītas ar naturālisma virziena estētiku. Tomēr no t. s. konsekventā naturālisma viņu šķir visai skaidri paustais morālais vērtējums, nereti arī darbu didaktiskā intonācija. H. Zūdermaņa drāmu dialogi nav balstīti ikdienas sarunu īpatnībās, bet veidoti kā literāri noslīpēta varoņu viedokļu apmaiņa. Luga “Sodomas gals” (Sodom’s Ende, 1891) ievērību guva ar asu bohēmas un bezatbildības nosodījumu. Savukārt lugā “Laime nomalē” (Das Glück im Winkel, 1896) izcelta sadzīves situācija, kurā jauna sieviete atrodas vidū starp pazemīgu, par sevi vecāku vīru un enerģisku potenciālo mīļāko. Atsakoties no vilinājuma neprāta, varone paliek ģimenē, uz šādu izšķiršanos viņu pamudina pašas ziņā atstātā izvēle. Arī H. Zūdermaņa lugā “Jāņu ugunis” (Johannisfeuer, 1900) viena no sižeta līnijām saistās ar īslaicīgu kaislības uzliesmojumu, kas šajā gadījumā norisinās Jāņu vakarā, un atteikšanos no tālākajām attiecībām morālu apsvērumu vārdā. Rakstnieka vēlākajos darbos vērojamas arī atšķirīgas stilistiskas tendences. Gadsimtu mijā H. Zūdermanis pievērsās šī laika dramaturģijā raksturīgajam viencēliena žanram, nereti apvienojot lugas ciklos. Raksturīgs cikls ir “Rozes” (Rosen, 1907), ko veido četri viencēlieni, kā arī jau 1896. gadā publicētais cikls “Morituri” (Morituri). Zīmīgākā no šī cikla ir drāma “Teja” (Teja), kurā var saskatīt vienu no Mārtiņa Zīverta traģēdijas “Vara” sižetiskajiem aizmetņiem. Tematiski atšķirīga no agrākajiem darbiem ir arī pieccēlienu traģēdija “Jānis” (Johannes, 1898) ar Bībeles tematiku. Lugas piektajā cēlienā izmantota līdzīga situācija kā īru rakstnieka Oskara Vailda (Oscar Wilde) franču valodā sarakstītajā traģēdijā “Salome” (Salome, 1891). Šie darbi atklāj H. Zūdermaņa mākslas potenciālo mērogu un ciešo saikni gan ar naturālisma, gan simbolisma dramaturģiju.

H. Zūdermaņa darbi ir būtiski teātra popularizēšanā, jo tajos radītie konflikti un tēlotie raksturi bija izprotami plašam cilvēku lokam, tādējādi padarot labāk uztveramas tās sociālās diskusijas, kas citkārt tika risinātas galvenokārt elitārās kultūras ietvaros. Rakstnieka lugās ir spilgti veidoti raksturi. Magdas lomu lugā “Dzimtene” atveidojušas izcilās aktrises Agnese Zorma (Agnes Sorma), Eleonora Dūze (Eleonora Duse), Asta Nīlsena (Asta Nielsen) un Sāra Bernāra (Sarah Bernhardt). Rakstnieka dramaturģija un proza daudz filmēta. Nozīmīga ir arī H. Zūdermaņa darbu saikne ar dzimto Austrumprūsijas reģionu, kura tradīcijas iezīmētas viņa dramaturģijā, bet raksturojumi īpaši izvērsti prozas darbos. Latviešu valodā 1937. un 1938. gadā izdoti H. Zūdermaņa “Kopoti raksti”, un rakstnieka proza aktualizēta arī 20. gs. beigās. Būtiska nozīme latviešu teātra vēsturē bijusi vairākiem H. Zūdermaņa dramaturģijas darbiem, īpaši lugām “Gods” un “Dzimtene”.

1912. gadā, novērtējot rakstnieka sabiedrisko darbību, viņam tika piešķirts Ķeizariskais Prūsijas ordenis (Königliche Kronen-Orden), savukārt 1918. gadā par Gētes savienības (Goethebund) darbības atjaunošanu H. Zūdermanis saņēma 2. šķiras Dzelzs krustu (Eisernes Kreuz). Rakstnieka piemiņa tiek godināta arī Lietuvā. Šilutē H. Zūdermanim uzstādīta piemiņas plāksne un atvērts rakstniekam un Austrumprūsijas reģiona kultūrvēsturei veltīts muzejs. Klaipēdā 1992. gadā izveidota H. Zūdermaņa vārdā nosaukta vācu mazākumtautības vidusskola (Hermano Zudermano vidurinė mokykla; Hermann-Sudermann-Schule).