Komunikācijas priekšnosacījums ir komunikācijas procesa dalībniekiem kopīgs zīmju jeb simbolu lietojums, piem., valoda, attēli, žesti, kas izriet no kultūras kopības un kopīgas pieredzes. Komunikācija notiek starp vismaz diviem reāliem vai iedomātiem komunikācijas procesa dalībniekiem. Komunikācija ir visaptveroša caurviju parādība cilvēka un sabiedrības dzīvē, humanitāro un sociālo zinātņu starpdisciplināru pētījumu priekšmets, kas pēc definīcijas atšķiras no tīri tehniskiem signālu nodošanas un bioloģiskiem zīmju procesiem. Nav vienas aptverošas, visu cilvēka komunikācijas procesu izskaidrojošas komunikācijas teorijas arī komunikācijas apraksti un skaidrojumi pakāpeniski attīstīti dažādos savstarpēji papildinošos komunikācijas modeļos. Galvenokārt kā sociāls un masu komunikācijas process komunikācija ir komunikācijas zinātnes priekšmets, kura, tomēr nebūdama universiāla zinātne, komunikācijas jēdzienu tādējādi ierobežo un vienlaikus kā metakomunikācija par komunikāciju atšķiras ar pašreferencialitātes problēmu.

Komunikācijas modelī, ko izstrādājis komunikācijas zinātnes pamatlicējs, amerikāņu politologs Harolds Lasvels (Harold Lasswell) un kas pazīstams kā t. s. Lasvela formula (1948), ir šādi komunikācijas procesa posmi: 1) komunikators (sūtītājs), 2) vēstījums, 3) recipients (saņēmējs), 4) informācijas nesējs (medijs, kanāls, raidītājs), 5) iedarbība. Komunikācijas praksē un pētniecībā ir apstiprinājusies kanādiešu komunikācijas zinātnieka Māršala Makluena (Marshall McLuhan) nostādne, ka mediju veidi jau paši par sevi nav tehniski neitrāli, bet gan komunikāciju un kultūru determinējoši.

Komunikācijas praksē pamatā ir divi komunikācijas veidi: 1) lineārs vienvirziena informācijas, signālu, datu, ideju, emociju utt. pārneses process, 2) divpusēji vai daudzpusēji atgriezenisks saziņas, saprašanās un saskarsmes process, kurā notiek cirkulāra sociālā mijiedarbība un kura dalībniekiem piemīt kopīga jēga. Uz saprašanos orientētu komunikāciju kā pilnvērtīgu un ilgtspējīgu, līdz ar to sociālu darbību pamato vācu filozofs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas) savā komunikatīvās darbības teorijā (1981). Sistēmteorētiski, balstoties uz vācu sociologa Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann) funkcionāli strukturālo sistēmteoriju, tieši komunikācijas procesi, nevis citas darbības konstituē un atražo sabiedrības sistēmu un visas sociālās apakšsistēmas: 1) kultūrsociālo, 2) ekonomisko, 3) politisko, 4) tiesību, kā arī 5) pašu masu komunikācijas jeb masu (plašsaziņas) mediju sistēmu.

Komunikācijas pētniecība ir vēl plašāka par komunikācijas zinātni, kura tāpat integrē un izmanto kā vēsturiskās, filoloģiskās, it īpaši lingvistiskās (lietišķās valodniecības – stilistikas, sintakses un gramatikas), valodas filozofijas, hermenētiski interpretatīvās, diskursa un semiotiskās analīzes, kulturoloģiskās, tā arī kvantitatīvās un kvalitatīvās sociālzinātniskās pieejas un pētījumu metodes. Oriģinālo komunikācijas zinātnes kā sociālo zinātņu nozares teoriju argumentācijas centrā ir stimuli/ vajadzības, kas nosaka mediju iedarbību/ funkcijas, turklāt vairāk no profesionālā un mikrolīmeņa skatupunkta. Savukārt masu komunikācijai jeb žurnālistikas/ mediju socioloģijai, sevišķi teorētiskajai, raksturīgs plašsaziņas kā sociālās komunikācijas struktūru, normu un funkciju skaidrojums, apskatot tās ietekmi sabiedrības, it īpaši modernitātes, kultūrsociālā, demokrātijas un tiesiskas valsts makrolīmenī.

Komunikācijas veidi atšķiras arī pēc sociāliem, laika, tēmas, telpiskiem un semiotiskiem kritērijiem. Sociāli: privātā, individuālā jeb personālā, resp. starppersonu (interpersonālā) (one-to-one), grupu (one-to-few), organizāciju un publiskā (one-to-many) komunikācija. Laikā: sinhronā komunikācija un komunikācija ar laika nobīdi (asinhronā), piem., lietojot drukāto presi. Tematiski: piem., politiskā (par varas deleģēšanu un kolektīvi saistošiem lēmumiem), biznesa, zinātnes komunikācija. Telpiski: tiešā (face-to-face) un attālinātā telekomunikācija (izmantojot telefonu, faksu) un datorizētā komunikācija (lietojot e-pastu, faksu), taču abiem šiem starppersonu komunikācijas paveidiem piemīt divvirzienu komunikācijai raksturīgā tiešā atgriezeniskā saite (feedback); arī masu komunikācija.

Komunikācijas veidi atšķiras arī semiotiski, t. i., pēc izmantotajām zīmju sistēmām un medijiem: verbālā un neverbālā komunikācija, audio, vizuālā, audiovizuālā, tekstuālā, mediālā  un tiešā. Neverbālā tiek lietota galvenokārt emocionālo stāvokļu vai nostāju un vērtējumu izteikšanai un ir pakļauta kultūrspecifiskām normām un noteikumiem, piem., dinamisko ķermeņa zīmju valoda (mīmika, žesti), arī nedzirdīgo zīmju valoda. Audio komunikācija ietver klusuma pauzes un vokālus elementus, kā intonācija, skaļums, balss frekvence, runas ātrums. Vizuālā komunikācija iekļauj vizuāli uztveramo, resp. acīmredzamo, apkārtējās vides pieredzi, bet it īpaši attēlus. Audiovizuālajai komunikācijai raksturīga vienlaicīga akustiskā (resp., skaņas) un optiskā (resp., attēla) iedarbība. Tekstuālajā komunikācijā izmanto rakstīto valodu. Mediālajā komunikācijā, atšķirībā no tiešās komunikācijas, kā starpnieks tiek lietots masu medijs.

Komunikācijas veidus tāpat var nodalīt pēc mērķa un funkcijām: informācija, izklaide, izglītība, pārliecināšana (persuasion). Profesionālās komunikācijas nozares un attiecīgās profesijas ar saviem profesionālajiem un legālajiem standartiem ir žurnālistika, sabiedriskās attiecības un reklāma.

Atbilstoši Lasvela formulai arī komunikācijas pētniecība tiek dalīta 1) komunikatoru (who) pētniecībā (sākot no vēsturiskām publicistu personību biogrāfijām un beidzot ar žurnālistu profesionālo pašizpratni un mediju organizāciju vārtsarga lomu), 2) satura analīzē (says what), 3) mediju pētniecībā gan kā par informācijas nesējiem ar attiecīgā masu mediju veida – drukātās preses, radio, televīzijas, interneta (tīmekļa) – zīmju sistēmām, gan kā par satura programmām (in which channel), 4) auditoriju jeb publiku (to whom) pētniecībā un 5) mediju iedarbības (with what effect?) pētniecībā. Auditoriju pētniecībā noskaidro un analizē medija izplatību, lietošanas ilgumu un publikas sastāvu, lietojot aptaujas, dienasgrāmatas, kopiju testus (copytests), telemetru un citus elektroniskos mērījumus.

Retorika kā komunikācijas prakse un teorija attīstījās jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Savukārt žurnālistika kā profesionāla komunikatora profesija, tāpat kā profesionāla reklāma, izveidojās tikai 19. gs. Sabiedriskās attiecības sākotnēji, 20. gs. pirmajā pusē, pārklājušās ar propagandu, ko kopš 17. gs. savā misijas darbā veica katoļu baznīca un citas organizācijas. Vismaz kopš 20. gs. 70. gadiem pieauga iespēja iegūt žurnālista izglītību: akadēmiskā izglītība lielākoties kļuvusi par priekšnoteikumu darbam profesijā un profesionālajai tālākizglītībai. Līdzīga profesionalizācijas tendence dažās pēdējās desmitgadēs novērojama sabiedriskajās attiecībās un reklāmā, arī attiecībā uz profesionālo pašizpratni un patstāvīgu profesionālo apvienību izveidi, kuras nodarbojas ar profesijas kopējo interešu un standartu formulēšanu un īstenošanu, piem., profesionālajā izglītībā un profesionālās ētikas kodeksu normu pārkāpumu gadījumos.

Līdzās žurnālistikai ar tās dažādajām jomām ievērojami attīstījušās sabiedrisko attiecību un reklāmas pētniecības un studiju jomas: organizāciju, mārketinga, riska un krīzes, stratēģiskā komunikācija, mediju attiecības, lobēšana, pasākumi un citas. Attīstījusies arī komunikācijas vēsture, komunikācijas un mediju politika, mediju ekonomika un menedžments, mediju tiesības, komunikācijas ētika, mediju socioloģija un psiholoģija, starpkultūru komunikācija un starptautiskā komunikācija, retorika un runas komunikācija (komunikatora nolūku, it īpaši pārliecināšanas, īstenošana publiskajā runā), komunikācijas kompetence un tehniskā, kultūras, sociālā un refleksīvā (kritiskā) medijpratība jeb lietotprasme, attiecīgi mediju pedagoģija un didaktika. Attīstās arī datorizētā starppersonu komunikācija un mediālā izklaides komunikācija (piem., lietojot datorspēles, kompaktdiskus). Arī telekomunikācija un kognitīvās zinības ir kļuvušas par augošiem komunikācijas starpdisciplinārās pētniecības laukiem mūsdienu informācijas sabiedrībā, kuras veidolu vispirms nosaka komunikācija, mediji, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un kurā informācija ir galvenais resurss un avots ekonomiskās vērtības radīšanai.

Savukārt ar propagandu mūsdienās saprot vienvirziena pārliecinošo (persuasive) komunikāciju, kurā patiesa informācija tiek apzināti ignorēta (viltus ziņas) vai arī tai ir pakārtota loma. Propaganda parasti izmanto vienkāršus komunikācijas paņēmienus, kā spēcīgu izplatīšanos (penetration), biežu atkārtošanu, primitīvus stereotipus, krasus vērtējumus, informācijas un viedokļa nenošķiršanu, nereti emocionalizē un izmanto ienaidnieka tēlu. Propaganda, arī kā informācijas un hibrīdkara sastāvdaļa, ir tipiska centralizētai, nedemokrātiskai sabiedrības struktūrai, kur masu mediju sistēmu nosaka valsts.

Tā kā noteicošais sociālās komunikācijas veids arvien ir masu komunikācija, tā arī vēsturiski izveidojusies par komunikācijas zinātnes galveno priekšmetu. Līdz ar to plašākās un nozīmīgākās starptautiskās zinātniskās apvienības nozarē ir vienas un tās pašas: Starptautiskā mediju un komunikācijas pētniecības apvienība (International Association for Media and Communication Research, IAMCR), Starptautiskā komunikācijas apvienība (International Communication Association, ICA), Eiropas Komunikācijas pētniecības un izglītības apvienība (European Communication Research and Education Association, ECREA), kā arī Baltijas Mediju pētniecības apvienība (Baltic Association for Media Research, BAMR).

Arī svarīgākie periodiskie zinātniskie izdevumi ir tie paši, kas komunikācijas zinātnē, tās apakšnozarēs, kā žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, radniecīgajās (humanitārajās un sociālajās) zinātnēs un saistītajās zinātnēs (kā inženierzinātnes).