Lielākā britu rokenrola zvaigzne 20. gs. 50. gadu beigās, pats slavenākais populārās mūzikas izpildītājs Lielbritānijā līdz The Beatles slavas sākumam. Vēlāk pārorientējās uz popmūzikas repertuāru, ar ievērojamiem panākumiem īstenojot vairāk nekā sešas desmitgades ilgušu karjeru.

Nākamais mūziķis piedzima Britu Indijā, uz kurieni vecāki bija pārcēlušies tēva darba dēļ – zēnam bija astoņi gadi, kad ģimene atgriezās Anglijā. 50. gadu 2. pusē viņš aizrāvās ar skifla muzicēšanu, sāka dziedāt un spēlēt ģitāru. 1958. gadā kļuva par grupas The Drifters dziedātāju, pieņēma skatuves vārdu Klifs Ričards (1980. gadā oficiāli mainīja vārdu) un noslēdza līgumu ar skaņu ierakstu kompāniju Columbia. Nedaudz vēlāk ar Columbia vienojās arī Drifters, kas piedalījās vairumā K. Ričarda ierakstu un koncertu; 1959. gadā pēc tāda paša nosaukuma amerikāņu grupas pretenzijām Drifters tika pārdēvēti par The Shadows.

Dažas nedēļas pirms K. Ričarda 18 dzimšanas dienas klajā laistais debijas singls ar Drifters ģitārista Iana Semvela (Ian Samwell) sacerētu dziesmu Move It (1958) sasniedza 2. vietu britu topā. Move It tiek uzskatīts par pirmo britu rokenrola ieskaņojumu, un turpmāk K. Ričards tika pozicionēts kā rokenrola izpildītājs – viņa repertuārā bija daudz amerikāņu rokenrola dziesmu, savukārt skatuviskajā tēlā dziedātājs centās līdzināties Elvisam Preslijam (Elvis Presley), kļūstot par Lielbritānijā vēl nepieredzēti plašas un aizrautīgas pusaudžu sajūsmas objektu.

1959. gadā rokenrola stilistikā aranžēta popdziesma Living Doll kļuva par K. Ričarda pirmo Nr. 1 singlu (1986. gadā viņš šo panākumu atkārtoja ar jaunu Living Doll ieskaņojumu), turklāt mūziķis piedalījās filmās “Nopietna apsūdzība” (Serious Charge, režisors Terenss Jangs, Terence Young) un “Ekspreso Bongo” (Expresso Bongo, režisors Vals Gests, Val Guest) – turpmāk K. Ričards filmējās regulāri, 60. gadu sākumā kļūstot par pašu pieprasītāko britu izklaides industrijas mākslinieku. Savukārt viņa muzikālā darbība arvien biežāk bija saistīta ar romantisku popdziesmu nevis rokenrola repertuāru.

Līdz ar bītlomānijas sākumu 1963. gadā un tam sekojošo ģitārgrupu formāta izplatību, K. Ričarda dominance mūzikas tirgū mazinājās, tomēr viņš joprojām baudīja lielus panākumus: 1960.–1965. gadā laida klajā 23 britu Top 10 singlus, bet tādas dziesmas kā Please Don’t Tease; I Love You; The Young Ones; Bachelor Boy; Summer Holiday un The Minute You’re Gone sasniedza topa 1. pozīciju; 1965. gadā mūzikas nedēļraksta New Musical Express lasītāji K. Ričardu atzina par labāko dziedātāju pasaulē (World’s Top Male Singer).

60. gadu vidū K. Ričards sevi apzinājās par kristieti, turpmāk televīzijā un presē bieži iestājoties par kristīgām vērtībām un vēršoties pret dažādām modernā Rietumu dzīvesveida izpausmēm, nosodot ārpuslaulības dzimumattiecības, narkotiku izplatību rokmūziķu aprindās, kā arī kritizējot Beatles aizraušanos ar transcendentālo meditāciju. Savukārt viņa repertuārā līdzās popdziesmām bija arī daudz kristīgas tematikas skaņdarbu.

60. gadu 2. pusē K. Ričarda lielākie panākumi saistīti ar dalību Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest). 1968. gadā, žūrijas balsojumā par vienu punktu piekāpjoties uzvarētājdziesmai, otrā palika viņa izpildītā Congratulations – optimistiska popdziesma, kas izpelnījās lielu ievērību daudzās Eiropas valstīs, tostarp uz vairāk nekā 10 gadiem kļūstot par dziedātāja pēdējo Nr. 1. hitu Lielbritānijā. 1973. gadā K. Ričards Lielbritāniju Eirovīzijas konkursā pārstāvēja vēlreiz – šoreiz viņa dziedātā Power to All Our Friends ierindojās 3. vietā.

1969. gadā K. Ričards izbeidza sadarbību ar grupu Shadows, kas iepriekš bija dzirdama vairumā viņa slavenāko ieskaņojumu; laižot klajā virkni instrumentālās mūzikas hitu, Shadows veiksmīgi darbojusies arī bez dziedātāja.

Pēc ieilguša karjeras apsīkuma izdotā albumā I’m Nearly Famous (1976) K. Ričards, joprojām izpildot arī romantiskas balādes un popmūziku, atgriezās pie stilistikas, kas tuvāka rokenrolam un rokmūzikai. Albums atjaunoja plašu publikas interesi, turklāt tā singls Devil Woman kļuva par pirmo K. Ričarda Top 10 hitu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur līdz šim viņam nebija veicies. 1976. gadā K. Ričards arī sniedza 20 koncertu sēriju Maskavā un Ļeņingradā, kļūstot par pirmo tik ievērojamo angļu dziedātāju, kurš uzstājies Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS); I’m Nearly Famous bija starp pirmajām šajā valstī izdotajām aktuālās Rietumvalstu populārās mūzikas skaņuplatēm.

1979. gadā poproka skaņdarbs We Don’t Talk Anymore kļuva par vienu no starptautiski veiksmīgākiem ieskaņojumiem visas K. Ričarda karjeras laikā un viņa pirmo Nr. 1 singlu Lielbritānijā kopš 1968. gada. Turpmāk mūziķis regulāri veicis vērienīgas koncertturnejas un laidis klajā virkni publikas (ja arī ne vienmēr kritikas) iecienītu ieskaņojumu, kā arī sadarbojies ar Sāru Braitmani (Sarah Brightman), Olīviju Ņūtoni-Džonu (Olivia Newton-John), Stīviju Vonderu (Stevie Wonder), Dženetu Džeksoni (Janet Jackson), Venu Morisonu (Van Morrison), Dionu Vorviku (Dionne Warwick), Beriju Gibu (Barry Gibb), Braienu Meju (Brian May) u. c. ievērojamiem izpildītājiem.

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs K. Ričards turpinājis aktīvu darbību, kas joprojām gūst ievērojamu rezonansi. 2009. gadā, atzīmējot karjeras piecdesmitgadi, viņš laida klajā albumu Reunited, kas pēc 40 gadu pārtraukuma ieskaņots ar Shadows, savukārt 2013. gadā izdotais The Fabulous Rock’n’Roll Songbook, kurā interpretēta rokenrola klasika, bija simtais albums mūziķa diskogrāfijā.

K. Ričarda nozīmīgākais devums populārajā kultūrā saistīts ar darbības agrīno periodu, kad viņš kā pirmā lielā pusaudžu mūzikas slavenība veicināja Lielbritānijā ļoti izplatītā skifla nomaiņu pret rokenrolu, aizsākot procesu, kas dažos gados noveda pie t. s. bītmūzikas un pēc tam arī roka rašanās; turklāt viņa panākumi mūzikas industriju pārliecināja par pusaudžu tirgus komercpotenciālu, mudinot pievērsties gados jaunu izpildītāju mūzikai.

Karjeras turpinājumā, īpaši pēc kristīgās morāles un repertuāra apgūšanas, K. Ričards iemantoja konservatīva, hipiju un rokmūzikas laikmetā neiederīga mūziķa reputāciju (dziedātājam neizdevās iekļauties arī britu invāzijas kontekstā), tomēr joprojām saglabāja plašu auditoriju, kļūstot par vairāku paaudžu iecienītu izpildītāju.

Kopš 20. gs. 90. gadiem kādreizējais Rietumvalstu jaunatnes kultūras pamatlicējs vairākkārt kritizējis mūzikas industrijas un radiostaciju ignorances politiku pret veterāna vecumu sasniegušiem mūziķiem. Kulmināciju šis konflikts sasniedza 1999. gadā, kad ierakstu kompānija EMI pēc ilggadējas sadarbības kā komerciāli neperspektīvu atteicās izdot viņa singlu The Millennium Prayer ar kristiešu tēvreizes tekstu. K. Ričards par izdošanu (peļņu veltot labdarībai) vienojās ar neatkarīgu kompāniju un, The Millennium Prayer sasniedzot britu topa 1. vietu, kļuva par pirmo dziedātāju, kurš šādu panākumu guvis piecās desmitgadēs pēc kārtas.

21. gs. sākumā K. Ričards bija viens no prominentākiem dalībniekiem kampaņā par skaņu ierakstu autortiesību aizsardzības termiņa pagarināšanu no 50 līdz 95 gadiem; 2011. gadā Eiropas Savienības Padome to pagarināja līdz 70 gadiem.

Sabiedriski aktuālu diskusiju centrā K. Ričards nonāca arī 2018. gadā, kad viņam izdevās no britu sabiedriskās raidorganizācijas BBC iztiesāt kompensāciju par privātuma aizskārumu, kas veikts 2014. gadā publiskojot nesankcionēti nofilmētu videomateriālu par policijas kratīšanu mūziķa īpašumā sakarā ar varbūtēju līdzdalību 20. gs. 70. gados mūzikas industrijas aprindās notikušā pedofīlijas epizodē. Šis precedents izraisīja plašu viedokļu apmaiņu par sabiedrības interešu un preses brīvības robežām un to apdraudējumu, kā arī izmeklēšanai pakļautu indivīdu tiesībām uz anonimitāti pirms apsūdzību izvirzīšanas (dziedātājam tās netika izvirzītas).

K. Ričards saņēmis trīs britu skaņu ierakstu industrijas balvas Brit (t. sk. godalgu par mūža ieguldījumu, Brit Award for Lifetime Achievement, 1989) un divas Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvas (t. sk. par izcilu ieguldījumu mūzikā, Ivor Novello Award for Outstanding Services to Music, 1970).

1980. gadā K. Ričards kļuva par pirmo populāro žanru mūziķi, kurš saņēmis Britu Impērijas izcilības ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire), bet 1995. gadā viņam piešķirts bruņinieka tituls (Knight Bachelor). Mūziķis apbalvots arī ar Portugāles Prinča Enrikes ordeni (Ordem do Infante Dom Henrique, 2006).

Carrie; Congratulations; Daddy’s Home; Devil Woman; Dreamin’; Living Doll; Lucky Lips; Miss You Nights; Mistletoe and Wine; Move It; Please Don’t Tease; Power to All Our Friends; Some People; Summer Holiday; The Day I Met Marie; The Young Ones; The Minute You’re Gone; We Don’t Talk Anymore; Wired for Sound

Cliff Sings (Columbia, 1959); Me and My Shadows (Columbia, 1960); 21 Today (Columbia, 1961); Cliff Richard (Columbia, 1965); Don’t Stop Me Now! (Columbia, 1967); I’m Nearly Famous (EMI, 1976); Green Light (EMI, 1978); Rock’n’Roll Juvenile (EMI, 1979); I’m No Hero (EMI, 1980); Wired for Sound (EMI, 1981); Always Guaranteed (EMI, 1987); Stronger (EMI, 1989); The Album (EMI, 1993); Real as I Wanna Be (EMI, 1998); Something’s Goin’ On (Decca, 2004); Two’s Company - The Duets (EMI, 2006); Reunited - Cliff Richard and The Shadows (EMI, 2009); Bold as Brass (EMI, 2010); Soulicious (EMI, 2011); The Fabulous Rock’n’Roll Songbook (Rhino, 2013); Just... Fabulous Rock’n’Roll (Sony Music, 2016); Rise Up (Rhino, 2018)