Viens no ietekmīgākajiem un reizē pretrunīgākajiem domātājiem cilvēces vēsturē. Radoši pārstrādājot Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofijas, 19. gs. sākuma sociālisma un klasiskās politekonomijas ietekmes, sniedzis nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu sociālās zinātnes izveidē, modernās (kapitālistiskās) sabiedrības izpratnē.

Dzimis justīcijas padomnieka Heinriha Marksa (Heinrich Marx) un viņa sievas Henrietes, dzimušas Presburgas (Henriette Marx, Presburg), ģimenē. No rabīnu ģimenes nākušais H. Markss bija pārgājis protestantismā, vēlāk luterticībā kristīti viņa bērni un sieva. Līdz 12 gadu vecumam K. Marksu izglītoja tēvs, vēlāk viņš mācījās Trīres ģimnāzijā (Gymnasium zu Trier). 1835. gadā iestājās Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms Universität Bonn), kur gadu studēja tiesībzinātnes un kamerālistiku, tad uzsāka jurisprudences studijas Berlīnē Frīdriha Vilhelma Universitātē (Friedrich Wilhelms Universität zu Berlin), kur pieslējās radikāli noskaņoto G. V. F. Hēgeļa skolnieku ‒ jaunhēgeliešu – kustībai. 1841. gadā Jēnas Universitātē (Universität Jena) K. Markss ieguva filozofijas doktora grādu par darbu “Atšķirība starp Dēmokrita un Epikūra natūrfilozofiju” (Differenz der demokritischen und epikureischen Naturphilosophie).

K. Marksa cerības uzsākt akadēmisko karjeru nepiepildījās. 1842. gadā viņš devās uz Ķelni, lai darbotos laikrakstā Rheinische Zeitung ‒ sākumā kā līdzstrādnieks, vēlāk arī redaktors. Prūsijas valdība kritiski ievirzīto izdevumu rūpīgi uzraudzīja un 1843. gadā to slēdza. K. Markss devās uz Parīzi, kur kopā ar vācu rakstnieku un filozofu Arnoldu Rūgi (Arnold Ruge) izdeva žurnālu Deutsch–Französische Jahrbücher. Strādājot žurnālā, aizsākās K. Marksa mūža draudzība un sadarbība ar Frīdrihu Engelsu (Friedrich Engels) ‒ ideju apmaiņa, kopīgs darbs pie marksisma vēsturē nozīmīgiem tekstiem, F. Engelsa materiālais atbalsts drauga ģimenei un ieguldījums K. Marksa teorētiskā mantojuma saglabāšanā un izdošanā. 1848. gada revolūcijas laikā K. Markss atgriezās Ķelnē, kur rediģēja laikrakstu Neue Rheinische Zeitung, kas kļuva par vienu no populārākajiem preses izdevumiem tā laika Vācijā, lai gan pastāvēja nepilnu gadu. Būdams nevēlama persona gan Vācijā, gan Beļģijā un Francijā, K. Markss 1849. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Londonu, kur nodzīvoja līdz mūža galam. Londonas periodā K. Markss regulāri publicējās vienā no tā laika vadošajiem Amerikas Savienoto Valstu (ASV) laikrakstiem New York Daily Tribune. K. Markss tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu politiskās žurnālistikas pamatlicējiem, savos rakstos viņš akcentēja politikas sociālos un ekonomiskos cēloņus un motīvus.

Agrīnā perioda nozīmīgākais K. Marksa darbs ir “1844. gada ekonomiski filozofiskie rokraksti” (Ökonomisch-philosophische Manuskripte aus dem Jahre 1844), kurā attīstīta G. V. F. Hēgeļa racionālistiskā, uz progresa ideju balstītā sabiedrības izpratne, uzsvērta cilvēka sabiedriskā iedaba un sabiedrības kā veseluma primaritāte attiecībā uz indivīdu. Vienlaikus, atšķirībā no G. V. F. Hēgeļa, K. Markss akcentē cilvēka darbības priekšmetisko raksturu un attīsta sava priekšteča abstrakti filozofisko atsvešināšanās izpratni, pamatā liekot algotā darba strādnieka atsvešināšanos no sava darba produktiem kā būtiskāko uz privātīpašuma attiecībām balstītās kapitālistiskās sabiedrības iezīmi. K. Marksa agrīnie darbi pirmo reizi publicēti vācu valodā neilgi pirms Otrā pasaules kara, bet angļu valodā tie tulkoti 20. gs. 50. gadu beigās, to idejas būtiski ietekmējušas mūsdienu – it īpaši kreisi orientēto ‒ sociālo un politisko domu, un šajā sakarā radās “divu Marksu” teorija. Tā nošķir 19. gs. 40. gadu antropocentriskās K. Marksa idejas, kas balstītas kapitālistiskās sabiedrības kā netaisnīgas un nehumānas sabiedrības kritikā, un brieduma gadu sociālo sistēmu teoriju, kur kapitālisma morālo nosodījumu nomaina tā attīstības objektīvo tendenču analīze. Brieduma perioda galvenie darbi ir “Vācu ideoloģija” (Die deutsche Ideologie, 1845–1847), “Komunistiskās partijas manifests” (Manifest der Kommunistischen Partei, 1848; abi darbi kopā ar F. Engelsu), “Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimērs” (Der achtzehnte Brumaire des Louis Bonaparte, 1852), “Kapitāls” (Das Kapital, 1867‒1883), “Pilsoņu karš Francijā” (Der Bürgerkrieg in Frankreich, 1871), “Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms, 1875). K. Marksa brieduma perioda nozīmīgākais teorētiskais ietvars ‒ vēstures materiālistiska izpratne, uzsverot ražošanas ekonomisko faktoru (“bāzes”) prioritāti iepretim politiskai un ideoloģiskai “virsbūvei”, šķiru cīņas un rūpnieciskā proletariāta īpašo nozīmi vēsturiskajā procesā, kam jāvainagojas ar vispasaules proletārisko revolūciju – pāreju uz bezšķiru komunistisko sabiedrību. K. Marksam bieži tiek pārmesta ražošanas ekonomisko faktoru lomas pārspīlēšana, ko viņš patiešām uzsvēra polemikā ar oponentiem, tomēr konkrēto situāciju (piemēram, Luija Bonaparta nākšanas pie varas) analīze liecina par daudz niansētāku izpratni jautājumā par attiecībām starp ekonomiskiem un politiskiem faktoriem, vēsturisko atmiņu un ikdienas apziņas uzskatiem. Šāda pieeja guva tālāku attīstību mūsdienās ļoti ietekmīgajā ideoloģijas kā šķiriski determinētas aplamās apziņas teorijā un “pārvērsto formu” – ekonomiskā procesa ietvaros radušos nepatieso, bet tā funkcionēšanai nepieciešamo apziņas struktūru ‒ izpratnē.

Viens no lielākiem Marksa nopelniem ir kapitālisma sistēmiska analīze. Jau “Komunistiskās partijas manifestā” viņš formulē ideju par kapitālisma milzīgo progresīvo nozīmi cilvēces vēsturē. “Kapitālā” uzsvērtas divas savā starpā saistītas un reizē pretrunīgas kapitālisma tendences: kapitālismu raksturo ievirze uz ražošanas nepārtrauktu pilnveidi, konkurence liek meklēt un ieviest tehnoloģiskus jauninājumus, vienlaikus ekonomikas attīstībā valda neizbēgams cikliskums – cita citai periodiski seko krīzes, kas galu galā, kā uzskatīja K. Markss, novedīs pie kapitālisma bojāejas.

K. Marksa dzīves laikā vieni pasludināja viņa idejas par ģeniālām, citi tās nežēlīgi kritizēja un kategoriski noraidīja, bet viņa idejas nevarēja ignorēt. Izmantojot mūsdienu zinātniskās darbības novērtējumā plaši lietoto h-indeksu, kas ņem vērā gan publikāciju skaitu, gan to citējamību, K. Markss saskaņā ar žurnāla Nature 2013. gada datiem ir visietekmīgākais autors vēstures jomā, apsteidzot Zigmundu Freidu (Sigmund Freud) psiholoģijā un Edvardu Vitenu (Edward Witten) fizikā. 2013. gadā pēc Nīderlandes un Vācijas priekšlikuma “Komunistiskās partijas manifesta” pēdējā uzmetuma lappuses un “Kapitāla” 1. sējuma eksemplārs ar Marksa piezīmēm tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā .

K. Marksa ideju pretrunīgais vērtējums mūsdienās ir cieši saistīts ar viņa iniciēto un organizēto strādnieku kustību, kas aizsākās ar 1847. gadā dibināto Komunistu savienību, kuras programmas pēdējo variantu – “Komunistiskās partijas manifestu” – sarakstīja K. Markss. Ar viņa tiešu līdzdalību 1864. gadā tika dibināta Starptautiskā strādnieku asociācija (Internationale Arbeiterassoziation), vairāk pazīstama ar nosaukumu Pirmā Internacionāle (Erste Internationale; 1864–1876). K. Marksa iedvesmotās strādnieku kustības spiediens uz kapitālismu vairāk nekā simts gadu garumā ir radījis paradoksālu rezultātu – viens no asākajiem kapitālisma kritiķiem ir veicinājis tā apbrīnojamo spēju mainīties un tādējādi izdzīvot.

Reizē vairākas K. Marksa idejas, piemēram, par proletariāta grimšanu nabadzībā, nav izturējušas laika pārbaudi, viņa proletariāta pasaulvēsturiskās misijas izpratne, krasi noraidošā attieksme pret “buržuāzisko demokrātiju” un uzsvars uz vardarbīgu revolūciju kā pasaules komunistiskās pārveidošanas priekšnoteikumu netieši radīja pamatu tam, ka K. Marksa vārds tika izmantots kreisā totalitārisma necilvēciskajos sociālajos eksperimentos.

K. Marksa piemiņas godināšana bija īpaši izplatīta valstīs, kur pie varas nāca sociālistiski orientētie politiskie spēki. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā un ‒ līdz ar sociālisma sistēmas izveidošanos pēc Otrā pasaules kara ‒ arī citās valstīs, kur dominējošā bija komunistiskā ideoloģija, pilsētu centrālo laukumu un ielu, kā arī veselu pilsētu pārdēvēšana par godu K. Marksam kļuva par normu, arī Rīgā no 1950. līdz 1990. gadam Ģertrūdes iela bija pārsaukta Kārļa Marksa vārdā. Pēc komunisma sistēmas sabrukuma process ieguva pretēju virzienu, tomēr Vācijas galvaspilsētā Berlīnē joprojām ir Kārļa Marksa aleja un tādā pašā vārdā nosauktā metro stacija. Trīrē ir K. Marksa memoriālais muzejs (Karl Max Haus), 2018. gadā par godu K. Marksa 200. dzimšanas dienai viņa dzimtajā pilsētā tika uzstādīts 5,5 m augsts piemineklis, ko dāvināja Ķīnas Tautas Republika. K. Marksa tēls no dažādām pozīcijām atspoguļots kino un teātra mākslā, viņa attēls reproducēts uz vairāku valstu pastmarkām un naudas zīmēm, arī Vācijas Federatīvajā Republikā, kur sakarā ar K. Marksa nāves 100. gadadienu izlaida viņam veltītu 5 marku monētu. 2017. gadā uzņemta Francijas, Vācijas un Beļģijas kopražojuma filma “Karla Marksa jaunība” (Le jeune Karl Marx, režisors Rauls Peks, Raoul Peck), kas cita starpā ataino K. Marksa un F. Engelsa satikšanos.