F. Gordons pats sevi dēvē par “latviski runājošu ārpusnieku”, jo pēc tautības ir ebrejs. Latviju viņš sauc par savu dzimteni, bet Izraēlu – par tēvzemi. F. Gordona ieguldījums īpaši vērtīgs ir tieši latviskajā kultūrvidē, jo viņa publicistiskie sacerējumi veltīti nozīmīgiem Latvijas vēstures krustpunktiem okupācijas režīmos, latviešu un ebreju attiecību jautājumiem, Latvijas kultūrai citu tautu kultūru kontekstā.

F. Gordons uzauga Rīgas ebreju ģimenē, kuras sarunvaloda bija vācu valoda ar jidiša piejaukumu. Mācības Franču licejā palīdzēja veidot viņā gan eiropeiskās, gan latviskās kultūras izpratni. 1941. gada 28. jūnijā, pirms vācu karaspēka ienākšanas Rīgā, kopā ar vecākiem F. Gordons bēga uz Krieviju, no kurienes atgriezās 1945. gadā. 1952. gadā sāka mācīties Maskavas valsts Lomonosova vārdā nosauktās universitātes Žurnālistikas fakultātes neklātienes nodaļā. 1959. gadā studijas pabeidza, aizstāvot diplomdarbu “Latviešu satīriskie žurnāli 1905. gada revolūcijas laikmetā”. Latviešu kultūras apguvē pats sevi dēvēja par autodidaktu.

Žurnālistiskas iemaņas F. Gordons apguva jau no 16 gadu vecuma, strādājot Latvijas Telegrāfa aģentūrā (1945–1957), kas pēc kara kļuva par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) galvenās informācijas aģentūras TASS sastāvdaļu. Pēc tam strādāja laikraksta “Rīgas Balss” redakcijā par tulkotāju un komentētāju (1957–1971). 1972. gadā izcīnīja izceļošanas atļauju uz Izraēlu, kopš tā laika dzīvo Telavivā, kur līdz aiziešanai pensijā (2000. gadā) strādāja divu laikrakstu redakcijās: “Naša strana” (Наша страна, krievu valodā) un “Israel Nachrichten” (vācu valodā). Dzīvojot Izraēlā, F. Gordons izveidoja labus un noturīgus kontaktus ar trimdas latviešu vidi – rakstīja izdevumam “Jaunā Gaita”, kopš 1977. gada publicēja rakstus Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks”. Pēc Ņujorkas latviešu apgāda “Grāmatu Draugs” redaktora Helmāra Rudzīša ierosmes F. Gordons kopā ar latviešu trimdinieku Zviedrijā Arturu Strautmani latviešu valodā iztulkoja Aleksandra Solžeņicina (Александр Солженицын) darba “Gulaga arhipelāgs: 1918–1956” (Архипелаг ГУЛАГ, 1918–1956) pirmās divas daļas, kas izdotas 1974. un 1975. gadā. 1977. gada 30. augustā F. Gordons piedalījās ebreju glābēja Žaņa Lipkes godināšanā Jeruzalemē, izsakot viņam pateicību latviešu valodā. Kopš 20. gs. 80. gadu vidus F. Gordons veidoja reportāžas “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcijā Minhenē. 70.–90. gados iznākušas vairākas publicistiskas ievirzes grāmatas, bet kopš 2004. gada viņš ir autors dienas laikrakstā “Latvijas Avīze”.

F. Gordona izdotās grāmatas iekļaujas publicistikas žanrā. Autora izteiksmei raksturīgs atklāts tiešums un precizitāte, prasme sociāli politiskās parādības aplūkot plašās kopsakarībās, kā arī empātijas spēja. Viens no asākajiem sacerējumiem ir grāmata “Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā”, kas ar pseidonīmu Alberts Sābris izdota 1974. gadā apgādā “Grāmatu Draugs”. Tās sākumā ironiski un pat ciniski skaudri atklāts okupācijas režīma nodarītais ļaunums Padomju Latvijā – sovjetizētais un rusificētais domāšanas veids un pasaules uztvere, vērtību zudums, izkropļotā vēstures izpratne. Turpmākajās grāmatas daļās raksturotas citas PSRS dzīvojošās tautas un viņu likteņi okupācijas režīma ietekmē. Šī darba tematiskās aptveres un atklātības dēļ trimdas vidē F. Gordons ieguva apzīmējumu “latviešu Solžeņicins”.

1979.–1980. gadā laikrakstā “Laiks” turpinājumos publicēts publicistiskas ievirzes romāns “Mijkrēslis mikrorajonā”, kurā autors pārradījis savu pieredzi, dzīvojot Padomju Latvijā, viņa vārdiem runājot, “vēlīnā Hruščova” un “agrīnā Brežņeva” laikos. Katru šī asprātīgā un kritiskā romāna daļu ievada Vizmas Belševicas un Eižena Vēvera dzejas citāti.

1990. gadā F. Gordons sarakstīja grāmatu ar provokatīvu nosaukumu – “Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju”, ko tajā pašā gadā Vaiva Puķīte un Jānis Straubergs no manuskripta pārtulkojuši angļu valodā – “Latvians and Jews between Germany and Russia”. Grāmata izdota Stokholmas latviešu apgādā “Memento”. Latviešu oriģinālā tā publicēta divas reizes – 1994. un 2001. gadā. Izmantojot vēsturiskus faktus, salīdzinošu pieeju un savu personisko pieredzi, autors vispusīgi parādījis latviešu un ebreju attiecību līkločus divu okupācijas režīmu ietekmē. Kopainas veidojumā nozīmīgs ir gan pētnieciskais materiāls par ebreju vēsturi Latvijā, gan vērojumi par ebreju tēla veidošanos latviešu tautas priekšstatos, folklorā un literatūrā, tāpat arī uzmanīga iedziļināšanās sociāli politiskajos iemeslos, kas abas tautas nostatījušas vienu pret otru. Gan šajā, gan visās citās publikācijās autors konsekventi lieto etnonīmu “žīds”, noraidot tā iespējamo negatīvo konotāciju.

F. Gordona publicistiskie raksti bija regulāri lasāmi trimdas periodikā, bet daļa no tiem apkopoti izlasēs. Krājums “Dienas un nedienas” iznāca apgādā “Memento”. Tajā ietverti raksti, kas tapuši laikā no 1977.–1987. gadam. 2011. gadā ar Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas līdzfinansējumu un Ineses Vaideres atbalstu izdota rakstu izlase “Publicistika”, kurā iekļauti darbi, kas tapuši 21. gs. sākumā. F. Gordona raksti veltīti ne tikai Latvijas un tuvāko kaimiņzemju, bet arī visas pasaules sociāli politiskajām norisēm. Tie liecina par autora erudīciju, enciklopēdiskām zināšanām Rietumu un Austrumu vēstures, politikas, kultūras jomās, spēju skaidri saskatīt un bez aplinkiem raksturot kādu politisku vai kultūras situāciju, ietverot plašu kontekstuālu fonu.

F. Gordons latviešu literatūras un kultūras vēsturē nozīmīgs kā latviešu un ebreju attiecību skaidrotājs un abu tautu tuvinātājs, bet plašākā izpratnē – kā vēstures vienotības idejas pieteicējs un konsekvents tās īstenotājs. Kompleksi raugoties uz vienā teritorijā vai laikā notiekošām parādībām, F. Gordons nepaliek tikai vienas tautības vai vienas atmiņu kopienas robežās. Viņš iestājas par savas etniskās kultūras kodola un vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, nenorobežojoties no pārējās pasaules, bet iekļaujoties tajā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šādas ievirzes publicistiska ir veicinājusi nacisma un staļinisma noziegumu paralēlu izvērtēšanu un komunistiskā režīma noziegumu izmeklēšanu, savukārt 21. gs. tā var rosināt paraudzīties uz latviešu tautas vēsturisko atmiņu citu Latvijā dzīvojošo tautību atmiņas kontekstā.

Īpaši nozīmīgs ir F. Gordona ieguldījums A. Solžeņicina “Gulaga arhipelāga” tulkošanā. Padomju okupācijas laikā visā PSRS šis darbs nelegāli tika izplatīts oriģinālvalodā samizdatā vai ievests kontrabandas ceļā, tomēr nenoliedzama nozīme ir bijusi arī tā tulkojumam latviešu valodā. Tā pilnvērtīga funkcionēšana padomju laikā gan varēja notikt tikai trimdas sabiedrībā, taču šāda tulkojuma esamība vien apliecināja vārda brīvības pastāvēšanas iespējas visā latviskajā kultūrvidē un ietekmēja arī PSRS teritorijā dzīvojošos. Īpaša bija A. Solžeņicina darba tulkojuma nozīme neatkarības atguves laikā (ap 1990. gadu), kad Latvijā kļuva pieejama trimdas literatūra.

Latviskās kultūras popularizēšanā būtiska ir arī F. Gordona prasme izcelt personības, kas, viņaprāt, uzskatāmas par izcilībām. Daudzos autora rakstos pievērsta uzmanība latviešu literātiem – Rainim, V. Belševicai, Uldim Bērziņam, arhitektam Gunāram Birkertam.

1998. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira), 2012. gadā – Ērika Raistera balva.