Teātra attīstība pēc Otrā pasaules kara 20. gs. 40. gadu otrajā pusē ASV teātrī aizsākās jauns periods – amerikāņu režija un drāma, lielā mērā pateicoties kino, sāka iekarot pasaules skatuves. Liela nozīme šajā procesā bija režisoram Elijam Kazanam (Elia Kazan), kurš kļuva par mūsdienu teātra klasiķu T. Viljamsa lugas “Ilgu tramvajs” (A Streetcar Named Desire, 1947), A. Millera drāmas “Komivojažiera nāve” (Death of a Salesman, 1949) u. c. amerikāņu teātra “zelta fonda” lugu pirmiestudētāju. E. Kazana režijām bija raksturīgs ātrs temps, dinamiska enerģija, kas apvienojās ar psiholoģisku dziļumu un jūtīgumu. Lai gan aktieru spēles veids viņa uzvedumos bija reālistisks, režisors tiecās paplašināt ierastā reālisma robežas, sasniegt teatrālu ekspresiju, radot skatuves kompozīcijas ar metaforisku vai simbolisku efektu, tādējādi viņš kļuva par poētiskā reālisma iedibinātāju amerikāņu teātrī. T. Viljamsa un A. Millera lugu iestudējumos pārliecinoši sevi pieteica aktieri Marlons Brando (Marlon Brando), Loreta Teilore (Laurette Taylor), Džesika Tendija (Jessica Tandy), Džeraldīna Peidža (Geraldine Sue Page), Lī Kobs (Lee J. Cobb) un citi.

Režisors Elija Kazans (no kreisās) filmēšanas laukumā dod norādes aktierim Marlonam Brando, kurš atveido Emiljano Zapatu filmā "Viva Zapata!". 1952. gads.
Avots: Hulton Archive/Getty Images, 3378602.
Līdzās Brodvejas teātriem, reģionālajiem un repertuāra teātriem 40. gadu beigās ASV sāka attīstīties plaša eksperimentālo teātru kustība, kas radīja alternatīvu komerciālajam teātrim. Par pazīstamāko alternatīvo teātri kļuva Džuliana Beka (Julian Beck) un viņa dzīvesbiedres Džūditas Malinas (Judith Malina) 1947. gadā izveidotais Dzīvais teātris (The Living Theatre). Šis teātris savā estētiskajā programmā apvienoja pirmskara avangarda idejas, bītņiku literatūras un abstarkcionisma mākslas principus, vēlāk arī franču teorētiķa, dramaturga Antonēna Arto (Antonin Artaud) atzinumus par pirmatnējo reliģiju, rituālu un ceremoniju nozīmi. Tieša vēršanās pie publikas, metot izaicinājumu tradicionālajai teātra ilūzijai, izvērtās par Dzīvā teātra galveno paņēmienu un izteiksmes līdzekli. Par avangarda teātra klasiku kļuvis trupas kolektīvi radītais uzvedums “Paradīzi tūlīt” (Paradise Now, 1968). Iestudējums realizēja Dzīvā teātra jauno estētisko stilu, ko veidoja rakstītā teksta fragmentu improvizācija un montāža, sižetu, tēlus un scenogrāfiju aizstājot ar aktieru ķermeņu grupām un pozām, īstenojot ideju par teātri kā ceremoniju un aktieri kā šamani. Izrādes mērķis bija atbrīvoties un atbrīvot skatītājus no visu veidu aizliegumiem, panākt, lai aktieri un skatītāji saplūstu vienā kopējā rituālā. Kaili aktieri un skatītāji apskāvās, pat kopojās, apliecinot instinktu atbrīvošanos un teātra un dzīves robežu nojaukšanu.

Uzvedums “Paradīzi tūlīt”. Dzīvā teātra viesizrādes Londonā, Roundhouse, 1969. gads.
Fotogrāfs Romano Cagnoni. Avots: Getty Images, 80066763.
20. gs. 60. gados, ietekmējoties no Dzīvā teātra, eksperimentālo teātri “Spēles grupa” (The Performance Group) nodibināja režisors un teātra teorētiķis Ričards Šēhners (Richard Schechner). Šī teātra darbību spēcīgi ietekmēja jaunākie meklējumi mūzikā un vizuālajās mākslās, kā arī hepeningi. R. Šēhners teātra apritē ieviesa jēdzienu “vides teātris”(environmental theatre), izrādēs radot totālu, vienotu iestudējuma vidi, kas ietvēra gan aktierus, gan skatītājus, paredzot viņu līdzdalību. Grupa izira 80. gados, kad vairāki tās bijušie dalībnieki ar Elizabeti Lekonti (Elizabeth LeCompte) priekšgalā izveidoja jaunu teātri. Trupa sevi sāka dēvēt par Vūstera grupu (Wooster Group), kļuva par vienu no vadošajiem alternatīvā teātra kolektīviem ASV 80. un 90. gados un darbojas joprojām.
Kopš 60. gadiem stabilu vietu teātrī ieņēma E. Olbijs, kurš tiek uzskatīts par Eiropas tā dēvētā absurda teātra amerikāņu varianta izveidotāju, lai gan viņš daudzās savās lugās izmanto arī psiholoģijas un psihoanalīzes elementus. Visvairāk uzvestas E. Olbija lugas “Notikums Zooloģiskajā dārzā” (The Zoo Story, 1959), “Kas baidās no Virdžīnijas Vulfas?” (Who’s Afraid of Virginia Woolf?, 1962) un “Kaza jeb Kas ir Silvija?” (The Goat, or Who Is Sylvia?, 2000).
Kā netradicionāla, abstraktāka teātra modeļa veidotājs 60. gadu beigās sevi pieteica režisors Roberts Vilsons (Robert Wilson), kura iestudējumos izpaudās tolaik vizuālajām mākslām raksturīgais minimālisms, modernās un postmodernās dejas un hepeningu pieredze. Viņu var dēvēt par pirmo ievērojamo postdramatiskā teātra pārstāvi ASV, jo R. Vilsons teātrī ienesa jaunu valodu un estētiku, kas literāro tekstu izmantoja tikai kā vienu (un ne galveno) iestudējuma radīšanas komponentu. Režisora iestudējumiem raksturīga spilgta vizualitāte, kur vizuāli un audiāli tēli aizstāj tradicionālo vēstījumu; tiek apvienoti dažādi vēsturiski laiki, kultūras un telpas, vēsturiskas personības un mītiski varoņi, veidojot vērienīgas vizuālas kolāžas – “teātra ainavas”.
20. gs. beigās par vienu no vadošajām personībām amerikāņu režijā kļuva Pīters Sellerss (Peter Sellers). Viņš iemieso ASV mūsdienās izplatīto daudzfunkcionālā režisora tipu, kurš iestudē gan dramatiskā teātra izrādes, gan operas, gan darbojas kino un rokmūzikas vidē. P. Selerss ir bijis vairāku teātru, piemēram, Bostonas Šekspīra trupas (Boston Shakespeare Company) un Amerikas Nacionālā teātra (The American National Theatre) Vašingtonā, mākslinieciskais vadītājs un pārstāv to virzienu amerikāņu teātrī, kas tiecas būt politiski aktīvs, tieši atspoguļot tagadni un tās aktualitātes, piemēram, imigrantu, rasisma problēmas un tamlīdzīgi. Pret Vjetnamas karu vērstā uzveduma “Ajakss” (Ajax, 1986), kas tika veidots pēc Sofokla (Σοφοκλης) tāda paša nosaukuma lugas adaptācijas, darbību režisors P. Selerss no antīkās Grieķijas pārnesa uz Pentagonu, akcentējot izrādes politisko vēstījumu, bet multikulturālo aspektu attīstīja V. Šekspīra “Venēcijas tirgotāja” (The Merchant of Venice) iestudējumā 1994. gadā ar melnādainu Šeiloku un ķīniešu izcelsmes Porciju.
Turpināja attīstīties arī muzikālais teātris, radot vairākus nozīmīgus iestudējumus, piemēram, mūziklu “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music, 1959), kas bija Ričarda Rodžersa (Richard Charles Rodgers) un Oskara Hammerstaina (Oscar Hammerstein) pēdējais lielais sasniegums, Džona Kendera (John Kander), Freda Eba (Fred Ebb) un Džo Māsterofa (Joe Masteroff) “Kabarē” (Cabaret, 1966), kas kļuva īpaši populārs režisora Boba Foses (Bob Fosse) kinoversijā (1972) ar Laizu Minelli (Liza Minnelli) galvenajā lomā, tā dēvēto koncepta mūziklu “Kordebalets” (Chorus Line, 1975), kas tika veidots pēc režisora un horeogrāfa Maikla Beneta (Michael Bennett) ieceres viņa paša realizācijā. Tomēr 80. un 90. gadu populārākie Brodvejas mūzikli tika radīti Lielbritānijā, piemēram, Endrū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) “Evita” (Evita, 1979), “Kaķi” (Cats, 1982) pēc Tomasa Stērnsa Eliota (Thomas Stearns Eliot) dzejas un “Operas spoks” (The Phantom of the Opera, 1988). Lai gan šajā jomā regulāri parādās jauni autori un darbi, speciālisti uzskata, ka žanra nākotne ir apdraudēta lielo muzikālo uzvedumu izmaksu un biļešu cenu kāpuma dēļ.
Teātris arī 20. gs. beigās joprojām aktīvi attīstās visā ASV. Darbojas gan valsts subsidētie repertuāra teātri, gan teātri lielajos kultūras centros, piemēram, Linkolna centrā (Lincoln Center, 1955) Ņujorkā, gan sponsoru un īpašnieku uzturētie komerciālie teātri, kas kļuvuši par kultūras vizītkartēm un tūristu iecienītām vietām, gan eksperimentālas teātra trupas. Gandrīz katrā ASV pilsētā ir vismaz viens teātris; teātra studijas ir iekļautas gandrīz visu universitāšu programmās, un šie studentu teātri veido būtisku daļu no valsts teātra kultūras.