Spāņu gripa bija gripas paveids (A(H1N1) tips), kas uzliesmoja 1918.–1920. gadā un skāra lielāko daļu pasaules iedzīvotāju, t. sk. Latviju. Kopējais saslimušo skaits pasaulē – ap 500 miljoni, mirušo skaits – ne mazāks par 30 miljoniem (pēc citiem datiem – 50–100 miljoni). Spānija Pirmajā pasaules karā bija neitrāla un tās laikrakstus neskāra kara cenzūra, tādēļ pirmās ziņas par slimību parādījās šīs valsts laikrakstos un slimība ieguva spāņu gripas nosaukumu. Spānijā šo slimību pazina ar nosaukumu “franču gripa”, Latvijā – “gripa”, “spāņu gripa”, “influence”, “spāņu iesnas” un “spāniešu slimība”.

Līdz mūsdienām nav vienprātības, kurā valstī pandēmija izcēlās. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tas notika 1918. gada sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kad karavīru starpā tika reģistrēti pirmie saslimšanas gadījumi. Otrais gripas vilnis sākās 1918. gada otrajā pusē un atšķirībā no pirmā viļņa, daudzi saslimšanas gadījumi beidzās letāli. Otrais vilnis izplatījās pa visu pasauli un skāra Ameriku, Eiropu, Āziju, Āfriku u. c. reģionus.

Nav skaidrs kā slimība nokļuva Latvijā, bet zināms, ka Latvijas teritoriju skāra pirmais gripas vilnis, – prese par pirmajiem saslimušajiem ziņoja 1918. gada vasarā Talsos. Neilgi pēc tam slimību konstatēja Rīgā, Valkā, Kuldīgā, Vecpiebalgā, Cēsīs un citur. Iespējams slimību ienēsāja civiliedzīvotāji (t. sk. bēgļi), atgriežoties no citiem reģioniem, krievu karagūstekņi, kuri atgriezās Latvijā, vai karavīri – slimību konstatēja visās grupās, tādēļ precīzu sākuma vietu noteikt nevar.

Slimības aktivitātes laiks sakrīt ar Latvijas Neatkarības karu un Latvijas teritorijā šajā laikā notika karadarbība. Dažādos reģionos atradās vairākas varas un bruņotie spēki, katrai varai īstenojot savu veselības aprūpes politiku. Lielākai daļai iedzīvotāju, īpaši ārpus pilsētām, bija ierobežota piekļuve medicīniskajam personālam, kurš bieži koncentrējās pilsētās vai bija nodarbināts kara resorā. Gripa visizplatītākā bija 1918. gada rudenī un 1919. gada pavasarī, pēdējie saslimšanas gadījumi tika konstatēti 1920. gadā.

Gripas straujajai izplatībai iemesls bija karš – antisanitāri un nepiemēroti dzīves apstākļi (saspiestība kazarmās un ierakumos, bēgļu dzīvesveids) un vide, novājināta imūnsistēma, nepietiekama pārtka un slikta dzeramā ūdens kvalitāte, bruņoto spēku un bēgļu pārvietošanās slimību iznēsāja plašos reģionos. Līdz mūsdienām nav skaidri visi slimības izcelšanās un izplatības aspekti. Latvijā paralēli gripas izplatībai, plaši izplatītas bija arī citas infekciju slimības, kuras izraisīja epidēmijas, piemēram, izsitumu tīfs, dizentērija, holēra, bakas un citas.

Zināmi precīzāki dati par gripas izplatību Rīgā, kurā 1917. gada vasarā bija apmēram 225 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētā gripa bija izplatīta jau pirms 1918. gada, taču 1917. gadā sākās gripas pacientu pieaugums. Salīdzinot ar iepriekšējiem trīs gadiem, tās izplatība pieauga trīs reizes. Rīgā, sākot ar 1917. gadu līdz pat 1920. gadam, katru gadu uzliesmoja un epidēmiju izraisīja kāda slimība (1919. gadā – izsituma tīfs, dizentērija, bakas un vēdera tīfs).

Ar gripu saslimušo koeficients 1918. gadā uz 10 tūkstošiem iedzīvotājiem bija 157,3 (mirušo koeficients – 19,8), bet 1919. gadā tas strauji samazinājās līdz 16,5. Rīgā no 1918. gada septembra līdz novembra beigām tika reģistrēti apmēram trīs tūkstoši gripas gadījumu. Otrajā gripas vilnī 1918. gada rudenī bija daudz vairāk mirušo. Gripas saslimstība Rīgā 1918.–1920. gadā nepārsniedza saslimstību ar izsituma tīfu (1919. gadā sasniedzot koeficientu 464,5 uz 10 tūkstošiem iedzīvotājiem). Laikā no 1917. līdz 1920. gadam vislielākā mirstība bija no dizentērijas, izsituma tīfa, bakām 25,6, bet gripa ierindojās ceturtajā vietā.

Karavīru starpā mirstība no gripas bija augsta arī 1919. gadā. Lielākajā Latvijas armijas kara medicīnas iestādē – Latvijas Kara slimnīcā 12.1919. no visām epidēmiju izraisošajām slimībām visvairāk karavīru ārstējās no gripas – 52 % (tikai 28 % no izsituma tīfa). 02.1920. no gripas ārstēto pacientu skaits kara slimnīcā samazinājās līdz 28 %, bet līdz 46 % palielinājās izsituma tīfa pacienti. Mirušo karavīru skaits decembrī no gripas, pneimonijas vai plaušu plēves slimībām (varēja būt gripas komplikācijas) bija ne mazāks par 54 %, bet februārī – ne mazāks par 56 %. Šajā slimnīcā ārstējās pacienti no visas Latvijas Pagaidu valdības pakļautās teritorijas. Latgales frontē atradās padomju armijas spēki un tīfa pieaugums saistāms arī ar tīfa plašo izplatību padomju varas pakļautajā teritorijā.

Latvijas teritorijā katra pastāvošā vara īstenoja pasākumus epidēmisko (t. sk. gripas) slimību apkarošanā un šie pasākumi ir diezgan līdzīgi – centās apzināt ar epidēmiskām slimībām saslimušos, veica to uzskaiti un iespēju robežās – izolāciju, telpu dezinfekciju, tāpat (īpaši tīfa gadījumā) apģērba dezinsekciju (utis pārnēsāja tīfu), ierīkoja pirtis, jo antisanitāri apstākļi veicināja dažādu slimību izplatību (nereti bija gadījumi, kad viens pacients slimoja ar vairākām slimībām reizē vai īsā laikā bija izslimojis vairākas epidēmiskas slimības), veselības aprūpes iestādēs aizliedza uzturēties nepiederošām personām. Latvijas Pagaidu valdība, piemēram, ierīkoja karantīnas zonas starp frontes līniju un aizmuguri, regulēja cilvēku pārvietošanos pa dzelzceļiem u. c. pasākumus.

Slimību, t. sk. gripas, izplatīšanos veicināja necentralizētā veselības aprūpe Latvijas teritorijā 1918.–1920. gadā. Bieži vien katra medicīnas iestāde atsevišķi organizēja epidēmisko, ne tikai gripas, bet arī tīfa, dizentērijas, holēras u. c. pacientu ārstēšanu, iekārtojot vai paplašinot infekcijas slimību nodaļas. Gripai pieņemoties spēkā, vairākās Latvijas vietās uz laiku slēdza skolas. Presē parādījās raksti par gripas profilaksi un ārstēšanu. Galvenie ieteikumi – izvairīties no publiskām vietām un saslimušajiem, gripas slimniekiem – veikt karsēšanos (radīt izsvīšanu), dzert tējas, rūdīties ar aukstu ūdeni, sirdsdarbības uzlabošanai lietot stipru vīnu mazās devās, viegli sagremojamu pārtiku. Ar gripu slimojošo skaits bija liels, bieži saslimušo starpā bija kultūras darbinieki, tādēļ atcēla teātra izrādes, koncertus u. c. sarīkojumus – to darīja nevis tādēļ, ka pastāvēja ierobežojumi, bet tādēļ, ka nebija cilvēku, kuri varētu uzstāties. Bieži saslima arī medicīniskais personāls, kurš bija nodarbināts gripas slimnieku ārstēšanā.

Līdz pat mūsdienām nav iespējams noteikt precīzu ar spāņu gripu saslimušo un mirušo skaitu – tas varētu būt vismaz vairāki desmiti tūkstoši. Gripas un ar to saistīto komplikāciju rezultātā mira liels skaits iedzīvotāju, kas vēl vairāk samazināja iedzīvotāju skaitu. Reģionā izplatītās epidēmijas veicināja medicīnas iestāžu iekārtošanu un paplašināšanu, to rezultātā lielāku uzmanību gan kara, gan pēckara laikā pievērsa epidēmiju izraisošo slimību uzskaitei, apkarošanai un preventīvu pasākumu veikšanai (saslimušo reģistrācija, dezinfekcija, antisanitāru apstākļu novēršana, iedzīvotāju vakcinācija pret atsevišķām epidēmiskām slimībām u. c.).

Viens no galvenajiem katras pastāvošās varas uzdevumiem bija iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošana, jo izplatītās slimības veicināja sabiedrības neapmierinātību. Epidēmijā politiskie spēki bieži vainoja viens otru, īpaši savā aģitācijā par bezmaksas veselības aprūpes ieviešanu to izmantoja lielinieki.

Neatkarības kara laikā bija medicīnas iestāžu un darbinieku trūkums, medicīnas personāls tika nodarbināts kara resorā un ierobežota civiliedzīvotāju piekļuve speciālistiem, kas veicināja gripas izplatību, kā rezultātā centās palielināt medicīnisko personālu, piemēram, kursu veidā uzsāka sanitāru un feldšeru apmācības. Kara un pēckara laikā pieauga dažādu ar sabiedrības veselības aprūpi saistītu organizāciju skaits – Latvijas Sarkanais Krusts (dibināts 1918. gadā), Latvijas Baltā krusta biedrība (dibināta 1921. gadā) un citas. Spāņu gripas pandēmija kopā ar citām reģionā izplatītājām epidēmijām dramatiski pasliktināja vispārējo sanitāro situāciju, iespaidojot arī ekonomiku (piemēram, trūka darbaspēka). Mirstība iespaidoja vēlākos dzimstības rādītājus, ņemot vērā, ka daudz mirušo bija reproduktīvā vecumā. Kopumā spāņu gripa bija tikai viena no infekcijas slimībām, kas apdraudēja Latvijas iedzīvotāju veselību.