Klasicisma jēdzienu arhitektūras un mākslas stila apzīmēšanai sāka izmantot 19. gs. beigās. Stila nosaukuma izcelsme norāda uz saikni ar klasiskajiem Senās Romas un Senās Grieķijas arhitektūras paraugiem. Klasicisma periodu raksturo patiesības meklējumi, tādēļ tā laikabiedri vēsturiski stila apzīmēšanai izmantoja jēdzienu “patiesais stils” (franču le vrai style, angļu true style).

Jēdzienu “klasicisms” latviešu valodā, līdzīgi kā vācu un citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu valodās, lieto, lai apzīmētu 18. gs. 2. pusē un 19. gs. 1. pusē vadošo arhitektūras un mākslas stilu Eiropā, savukārt ar jēdzienu “neoklasicisms” (grieķu νέος, neos ‘jauns’) apzīmē arhitektūras stilistisko virzienu, kas, balstoties klasiskajā tradīcijā, turpināja attīstīties 20. gs. 1. pusē paralēli modernismam.

Lai gan klasicisma jēdziens ir internacionāls, tomēr arhitektūras stilu vēsturē tas dažādos reģionos ir definēts atšķirīgi. Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs tradicionāli klasicisma jēdzienu izmanto, lai apzīmētu arhitektūras virzienu, kas uzplauka agrāk – baroka periodā – un ko latviešu un vācu valodā dēvē par baroka laikmeta klasicismu (barocker Klassizismus); savukārt periodā no 1750. līdz 1840. gadam vadošo arhitektūras stilu šajās valstīs tradicionāli apzīmē nevis ar klasicisma, bet ar neoklasicisma (néo-classicisme, neoclassicism) jēdzienu, ko turklāt attiecina arī uz vēlākos periodos stilam piederīgu arhitektūru, tādējādi norādot uz stila kontinuitāti 19. gs. 2. pusē un 20. gs. Lai gan angļu valodā klasicisma stila apzīmēšanai tradicionāli tiek lietots jēdziens neoclassicism, jānorāda, ka jaunākajā arhitektūras vēstures literatūrā kā sinonīmu tam dažkārt lieto arī jēdzienu classicism, atmetot priedēkli neo- kā lieku.

Klasicisms bija internacionāls stils. Augstākie tā sasniegumi īstenoti Francijas, Lielbritānijas un Vācijas arhitektūrā. Daudz izcilu klasicisma stila paraugu ir sastopami privātu dzīvojamo ēku arhitektūrā, tomēr stils visspilgtāk izpaudās sabiedrisko ēku projektos. Klasicisma periodā valdīja priekšstats, ka arhitektūrai piemīt spēja stiprināt sabiedrības morāli: arhitektūrai bija jāpilda sabiedriski derīgas mākslas funkcijas, un tās uzdevums bija aktīvi līdzdarboties sociālajā progresā.

Precīzi antīkās arhitektūras elementu citāti bija būtiska klasicisma arhitektūras stila iezīme, tomēr stils neaprobežojās tikai ar antīko formu kopēšanu jeb imitēšanu, bet drīzāk tiecās atkārtot antīkajai arhitektūrai raksturīgas kvalitātes (stereometrisko formu skaidrību, tīrību) un atbrīvoties no samākslotības, detaļu pārblīvētības, pārmērīgas dekorativitātes.

Raksturīgas klasicisma stila arhitektūras iezīmes ir grandiozi izmēri, stingri ģeometriska uzbūve, formu ģeometriska vienkāršība, stingrība un lakonisms, reducēts dekoratīvais noformējums. Klasiskais orderis galvenokārt lietots konstruktīvā veidā (kolonnas balsta antablementu vai vienkāršu līmenisku pārsedzi), kolonnu izkārtojumā dominē stingrs metriskais ritms. Materiālu lietojumā raksturīga tieksme sekot patiesīguma principam.

Klasicisma tendences, paralēli baroka un rokoko stilistiskajām tendencēm, bija aktuālas jau vēlā baroka perioda Eiropas arhitektūrā, sevišķi Francijā un Lielbritānijā, kur visagrāk – 18. gs. vidū – aizsākās arī klasicisma stils.

Klasicisma stils veidojās apgaismības laikmeta ideju kontekstā. Racionālisma tendences Francijas arhitektūrā parādījās jau 17. gs., taču 18. gs. tās ieguva teorētisku pamatojumu. Par klasicisma arhitektūras teorētisko bāzi Francijā un pārējā Eiropā kļuva franču garīdznieka Marka Antuāna Ložjē (Marc-Antoine Laugier) apcerējumā “Eseja par arhitektūru” (Essai sur l’Architecture, 1753) paustās atziņas, kas aicināja atgriezties pie vienkāršības, dabiskuma un racionālisma arhitektūras projektēšanā, atteikties no lieka ornamenta lietojuma, izmantot orderi konstruktīvā, nevis dekoratīvā veidā. 18. gs. vidū racionālisma un funkcionālisma idejas aizstāvēja arī itāļu arhitektūras teorētiķis un garīdznieks Karlo Lodoli (Carlo Lodoli), vēlāk arī citi.

Vadošā nozīme arhitektūras izglītībā un teorijā bija Francijas Karaliskajai arhitektūras akadēmijai (Académie Royale d’Architecture, 1671), kas klasicisma periodā bija galvenais arhitektūras jaunrades centrs. Akadēmija organizēja ikgadējus Grand Prix konkursus, kuru laureātiem tika dota iespēja studēt arhitektūru Romā. Klasicisma periodā Roma bija nozīmīgs centrs, kur tikās jaunie arhitekti no visas Eiropas. Būtiska ietekme stila attīstībā un izplatībā bija Franču akadēmijai Romā (Académie de France à Rome, 1666), kā arī Romas Sv. Lūkas akadēmijai (Accademia di San Luca, 1593). Pēc Parīzes un Romas akadēmiju parauga arī citviet Eiropā tika dibinātas izglītības iestādes, kuru kompetencēs varēja iekļaut arī arhitektūras projektu konkursu rīkošanu, sabiedrisko ēku projektu pārraudzību, “labas gaumes” diktēšanu u. c. pilnvaras.

Klasicisma periodā aktuāls mācību līdzeklis bija franču arhitekta un akadēmiķa Žaka Fransuā Blondela (Jacques-François Blondel) lekciju pieraksti “Kurss arhitektūrā” (Cours d’Architecture, 1771–1777). Arhitektūras teorija turpināja balstīties uz Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) apcerējumu “Par arhitektūru” (De architecture, 30.–15. g. p. m. ē.), taču 18. gs. gaitā jauniegūtās padziļinātās zināšanas par antīko arhitektūru pamazām atbrīvoja doktrīnu no dogmām.

Klasicisma stila veidošanos un attīstību būtiski ietekmēja arheoloģija. Pieaugošā interese par antīko senatni ieguva jaunu zinātniskas izziņas formu. Antīkās arhitektūras drupu arheoloģiskie izmeklējumi notika ne vien seno romiešu pilsētās (Romā, Pompejos, Herkulānā, Splitā, Palmīrā, Bālbekā u. c.), bet arī seno grieķu polisās (Pestumā, Atēnās u. c.). Pētījumos jauniegūto zināšanu izplatību Eiropā nodrošināja dažādi drukātie izdevumi. Stila veidošanā īpaši nozīmīgi bija itāļu arhitekta Džovanni Batistas Piranēzi (Giovanni Battista Piranesi) gravīru sējumi “Arhitektūras pirmā daļa” (Prima Parte di Architettura, 1743), “Romas antikvitātes” (Le Antichita Romane, 1748), “Romas skati” (Vedute di Roma, 1760–1778) un citi.

Agrākie izdevumi ar Osmaņu impērijas teritorijā esošu – eiropiešiem līdz tam nezināmu – seno grieķu arhitektūras paraugu detalizētām ilustrācijām bija franču arhitekta un arheologa Žiljēna Davida Leruā (Julien-David Le Roy) grāmata “Grieķijas skaistāko pieminekļu drupas” (Les Ruines des plus beaux monuments de la Grèce, 1758), skotu arheologa Džeimsa Stjuarta (James Stuart) un britu arhitekta Nikolasa Reveta (Nicholas Revett) sējumi “Atēnu antikvitātes” (The Antiquities of Athens, 1762, 1789, 1795), un tiem sekoja daudzi citi nozīmīgi izdevumi, kas ietekmēja stila attīstību. Jaunā zinātniskā pieeja arheoloģiskajiem pētījumiem ļāva padziļināti izprast antīkās arhitektūras vēsturi, pirmoreiz apjaust tās daudzpusību, izšķirt dažādus tās periodus un konstatēt atšķirības starp grieķu un romiešu paraugiem. Šādos apstākļos veidojās ne vien interese par arhitektūras mantojuma saglabāšanu, bet arī augsta atbildība attieksmē pret laikmetīgās arhitektūras projektēšanu kā nozīmīgu sava laikmeta reprezentācijas formu plašā vēstures kopainā.

Klasicisma periodā arhitektūras un arī pilsētbūvniecības jautājumi kļuva par aktuālu diskusiju tematu. Arhitektūras profesija, vairāk kā jebkad agrāk, bija kļuvusi par intelektuālu, nevis amatniecisku nodarbošanos. Pilsētplānošanas projektu sabiedriskās apspriešanas tradīcija aizsākās 18. gs. vidū, rīkojot Luija XV laukuma (Place Louis XV, 1755–1763; mūsdienās – Konkordijas laukums, Place de la Concorde) projektu konkursu: domājot par sabiedrisko labumu, diskusijā uzmanība tika pievērsta aktuālām pilsētbūvniecības problēmām (transporta, ūdensapgādes u. c. infrastruktūras aspektiem). Eiropas valstu galvaspilsētās tika apzināta un arvien vairāk novērtēta pilsētplānošanas ilgtermiņa ietekme uz sabiedrisko kārtību un ekonomiku. Lisabonas pilsētas centra pārbūvju projekts, kas īstenots pēc 1755. gada zemestrīces postījumiem, tika vērtēts kā apgaismotas sabiedriskās dzīves un pilsētas ainavas administrēšanas sākums un kļuva par paraugu racionālai pilsētplānošanai (piemēram, apbūves augstuma kontrole aerācijas un insolācijas nodrošināšanai u. c.). No 18. gs. vidus Eiropas pilsētās sāka ieviest jaunus sanitāros noteikumus, piemēram, aizliegumu pilsētu centros veidot apbedījumus. Tieksme tuvināties dabai noteica angļu ainavu dārzu pieaugošo popularitāti Eiropā.

Klasicisma paraugs bija antīkā arhitektūra, taču dažādos stila attīstības posmos tika izcelti atšķirīgi tās aspekti.

18. gs. 2. pusē nozīmīgāko pasūtījumu vidū joprojām bija baznīcu, piļu un villu (latīņu villa ‘lauku māja’) arhitektūras projekti. Lielbritānijā klasicisma stila sākumu iezīmēja vairāki privāti pasūtījumi: Dž. Stjuarta 1758. gadā projektētais “Tēseja templis” (Temple of Theseus), kas būvēts pēc grieķu doriskā tempļa parauga kā dārza ēka Hagleja muižas (Hagley Hall) parkā, Vorčesteršīrā; skotu arhitekta un dizainera Roberta Adama (Robert Adam) 18. gs. 60. gados Londonā veidotie Sionas nama (Syon House) u. c. privātmāju interjeri, kuru dekoratīvo noformējumu iespaidoja Pompeju un Herkulānas arheoloģiskajos pētījumos atklātie seno romiešu paraugi, kā arī Dārbišīrā viņa projektētā Kedlestonas muižas (Kedleston Hall) dārza fasāde, kuras centrālās daļas kompozīcija atvasināta no triumfa arkas (agrākais piemērs šāda antīkā motīva lietojumam dzīvojamo ēku arhitektūrā). Klasicisma sākumu Francijas arhitektūrā iezīmēja vairāki dievnamu pasūtījumi: franču arhitekta Žaka Žermēna Suflo (Jacques-Germain Soufflot) projektētā Parīzes Sv. Ženevjēvas baznīca (Église Sainte-Geneviève, 1756–1790; kopš 1789. gada – Panteons, Panthéon), kuras fasāde veidota pēc Romas Panteona (Pantheum) parauga; franču arhitekta Žana Šalgrēna (Jean Chalgrin) projektētā Parīzes Sv. Filipa no Rulas baznīca (Église Saint-Philippe-du-Roule, 1768–1784), kuras fasādes kompozīcijas centrā pēc romiešu paraugiem veidots doriskais portiks un interjerā – joniskas kolonādes balstīta kesonēta cilindriskā velve.

Būtisks arhitektūras teorijas sasniegums 18. gs. 2. pusē bija atteikšanās no ēku tipu hierarhiskā dalījuma, kas bija balstīts feodālās sabiedrības sociālajā hierarhijā. Sociālas pārmaiņas un zinātnes un tehnoloģiju attīstība noteica jaunu ēku tipu veidošanos: teātri, publiskas bibliotēkas, muzeji, slimnīcas, fabrikas u. c. iestādes, kas iepriekš atradās piļu vai klosteru kompleksu ietvaros. Klasicisma periodā tās ieguva funkcijai atbilstošu jaunu formu un brīvstāvošas apbūves raksturu.

Teātri kļuva par nozīmīgu sabiedrisko centru modernās Eiropas pilsētās. Nozīmīgs klasicisma teātru paraugs ir franču arhitekta Viktora Luī (Victor Louis) projektētais Bordo Lielais teātris (Grand Théâtre, 1772–1780), kura galveno fasādi veido pret plašu priekšlaukumu pavērsts 12 kolonnu korintiskais portiks.

Senās Romas teātru ietekmē franču arhitekts Žaks Gonduā (Jacques Gondoin) projektēja jauna veida mācību iestādes – Parīzes Ķirurģijas skolas (École de Chirurgie, 1769–1774) anatomisko teātri (Theatrum Anatomicum), kas ieguva modernu interjera risinājumu: pusapļa plāna telpu ar virsgaismas logu puskupola pārsegumā.

Klasicisma periodā izplatījās priekšstats, ka arhitektūras veidolam jāpauž arhitektūras mērķi, funkcija vai identitāte (latīņu architecture parlante ‘runājošā arhitektūra’). Franču arhitekta Etjēna Luija Bulē (Étienne-Louis Boullée) arhitektūras vīzijās visuzskatāmāk atklājas tīru ģeometrisko formu meklējumi, piemēram, Ņūtona kenotafa (Cénotaphe à Newton, 1784) projekts piedāvāja radīt grandioza izmēra sfērisku būvi – ievērojamā zinātnieka piemiņai.

Franču arhitekts Klods Nikolā Ledū (Claude-Nicolas Ledoux) projektēja Francijas karalisko sāls manufaktūru Šo (Saline royale de Chaux, 1774–1779), radot industriāla ciemata ideālo plānu radiālā formā, lai atklātu ražotnes darbu hierarhisko struktūru un īstenotu sociālo utopiju. Angļu arhitekts Džordžs Denss Jaunākais (George Dance the Younger) projektēja Londonas Ņūgeitas cietumu (Newgate Prison, 1768–1775), piešķirot ēkai baismīgu arhitektūras ārējo veidolu, lai sabiedrībā iedvestu šausmas un atturētu no noziedzības (latīņu architecture terrible ‘briesmīgā arhitektūra’).

Klasicisma attīstību ietekmēja 18. un 19. gs. mijas sociālās un politiskās pārmaiņas. Pēc Franču revolūcijas gan Francijā, gan citviet pasaulē arhitektūras projektēšanai tika piešķirta īpaša nozīme modernu nācijvalstu veidošanas procesa ietvaros.

Francijas impērijas laika valstiski nozīmīgi projekti impērijas galvaspilsētā Parīzē izcēlās ar svinīgumu un monumentalitāti, ietekmējoties galvenokārt no Romas impērijas laika arhitektūras paraugiem: Ž. Šalgrēna un Žana Armāna Reimona (Jean-Armand Raymond) projektētā Triumfa arka (Arc de Triomphe, 1806–1835); Šarla Persjē (Charles Percier) un Pjēra Fransuā Fontēna (Pierre François Fontaine) projektētā Karuseļa arka (Arc du Carrousel, 1806–1808); Pjēra Aleksandra Vinjona (Pierre-Alexander Vignon) projektētā Sv. Madlēnas baznīca (Église de la Madeleine, 1806–1842), Aleksandra Teodora Broņāra (Alexandre-Théodore Brongniart) projektētā Parīzes Birža (Bourse, 1808–1815).

Jauniegūtais republikas statuss noteica klasicisma stila izplatību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); amerikāņu politiķa un arhitekta Tomasa Džefersona (Thomas Jefferson) projektētais Virdžīnijas štata kapitolijs (Virginia State Capitol, 1785–1796) Ričmondā bija pirmā sabiedriskā ēka Amerikā, kas celta pēc antīka tempļa parauga; klasicisma stilā celts arī Savienoto Valstu Kapitolijs (United States Capitol, 1792–1827) Vašingtonā u. c. sabiedriski nozīmīgas ēkas vairumā ASV pilsētu.

18. un 19. gs. mijā veidojās vācu nacionālisms; ietekmīgā vācu arheologa un mākslas vēsturnieka Johana Vinkelmana (Johann Winckelmann) paustā pārliecība par grieķu mākslas pārākumu noteica vācu klasicisma arhitektūras attīstību Senās Grieķijas paraugu ietekmē: Karla Gotharda Langhansa (Carl Gotthard Langhans) projektētie Brandenburgas vārti (Brandenburger Tor, 1789–1793) Berlīnē celti pēc Atēnu Akropoles Propileju (Propylaea) parauga; Karla Frīdriha Šinkela (Karl Friedrich Schinkel) projektētās Berlīnes Jaunā sardzes ēkas (Neue Wache, 1816–1818) fasāde veidota kā grieķu doriskais portiks, kura frontonā, godinot Prūsijas karalistes panākumus atbrīvošanās karos, attēlota uzvaras dieviete Nīke; Leo fon Klences (Leo von Klenze) projektētā Valhalla (Walhalla, 1830–1842) – vācu nācijas izcilākajām personām veltītais slavas templis Bavārijā – celta pēc Atēnu Partenona (Parthenónas) parauga. Īpašu nozīmi nacionālās identitātes veidošanā ieguva muzeji: L. fon Klences projektētā Gliptotēka (Glyptothek, 1816–1830) Minhenē bija pirmais tēlniecības darbu izstādīšanai plānotais publiskais muzejs, un tā interjera noformējums bija stilistiski pieskaņots telpās izstādītajiem antīkajiem eksponātiem; agrs nacionālo muzeju arhitektūras paraugs bija K. F. Šinkela projektētais Ķeizara muzejs (Königliches Museum, 1823–1833; kopš 1845. gada – Vecais muzejs, Altes Museum) Berlīnē.

Arī Lielbritānijā arhitektūras attīstību 19. gs. sākumā noteica spēcīga Senās Grieķijas paraugu ietekme: Viljama Vilkinsa (William Wilkins) projektētās Kembridžas Dovninga koledžas (Downing College, 1806–1811) arhitektūrā veidoti citāti no Atēnu Erehtejona (Erechtheion); Viljama Invuda (William Inwood) un Henrija Viljama Invuda (Henry William Inwood) projektētās Londonas Sv. Pankrasa baznīcas (St. Pancras Church, 1819–1822) rietumu fasādē atdarināts Erehtejona joniskais portiks, ziemeļu un dienvidu fasādēs – kariatīžu portiks, torņa smailē – Atēnu Vēju torņa (Αέρηδες) fragments; Roberta Smērka (Robert Smirke) projektētā Britu muzeja (British Museum, 1824–1847) Londonā fasādes joniskā kolonāde veidota pēc grieķu oriģināla – Atēnas tempļa Priēnē, Mazāzijā – parauga.

Klasicisma stils guva izplatību Krievijas impērijas arhitektūrā Katrīnas Lielās (Екатерина Великая) valdīšanas laikā; daudz stila piemēru sastopami arī Latvijas arhitektūrā: vācbaltiešu arhitekts Kristofs Hāberlands (Christoph Haberland), projektējot Katlakalna baznīcu (1791–1794), ietekmējās no klasicisma stila arhitektūrā iecienītā parauga – Romas Panteona; pēc romiešu triumfa arkas parauga būvēti Aleksandra vārti (1815–1817) Rīgā, kas celti par godu Krievijas cara Aleksandra I (Александр I) uzvarai pār Napoleonu I, un citi.

Klasicisma stils zaudēja autoritāti historisma periodā, tomēr kā stilistiskais virziens tas pastāvēja visa 19. gs. gaitā un turpināja attīstību arī 20. gs. (neoklasicisms).