Deportācijas sagatavošana un iesaistītie spēki Deportācijas akcija bija iecerēta kā liela mēroga ļoti slepena militāra operācija, un tās sagatavošanā un īstenošanā PSRS VDM bija nozīmēta par vadošo institūciju. Operāciju vadīja ministra vietnieks Sergejs Ogoļcovs (Сергей Иванович Огольцов) – līdz marta vidum no Maskavas, bet pēc tam komandpunkts tika pārcelts uz Rīgu.
S. Ogoļcovam bija pakļauts PSRS VDM Iekšējā karaspēka komandieris Pjotrs Burmaks (Пётр Васильевич Бурмак), kura uzdevums bija koordinēt un uzraudzīt Iekšējā karaspēka un akcijā iesaistīto armijas vienību darbību no operācijas “Krasta banga” sākuma līdz deportējamo iesēdināšanai ešelonos. P. Burmaka štābu pārcēla uz Rīgu februāra beigās vai marta sākumā. Operācijas sagatavošanu un tās koordināciju ar republikas iestādēm – Kompartijas CK, Ministru padomi nodrošināja speciāli PSRS VDM pilnvarotie, kuri tika komandēti uz katru republiku. Latvijā tas bija PSRS VDM Iekšējā karaspēka Galvenās pārvaldes militārās sagatavošanas daļas priekšnieks Andrejs Golovko (Андрей Сидорович Головко). PSRS VDM pilnvarotos nosūtīja arī uz apriņķiem, kur viņu uzdevums bija saskaņot operācijas sagatavošanu ar vietējām institūcijām.
Deportācijas operācija notika divos posmos. Pirmajā posmā deportēto arestu un nogādāšanu savākšanas punktos bija uzdots realizēt PSRS VDM. Otrajā posmā noteicošā loma bija PSRS Iekšlietu ministrijai (IeM) – ešelonu formēšanas punktu pārraudzība, deportēto ievietošana vagonos, deportējamo transportēšana uz izsūtījuma vietām, administratīvā uzraudzība izsūtījumā, iekārtošana darbā. Akcijas pārraudzīšanai uz Baltijas republikām nosūtīja PSRS IeM pilnvarotos akcijas pārraudzīšanai. Latvijā tas bija Nikolajs Ratušnijs (Николай Тимофеевич Ратушный). Viņam un Latvijas PSR iekšlietu ministram Augustam Eglītim bija uzdots izstrādāt konkrētu pasākumu plānu operācijas veikšanai. Pirmajā posmā IeM bija jānodod savi resursi VDM rīcībā pēc vajadzības.
Līdz ar PSRS VDM pilnvarotā ierašanos februāra vidū sākās deportējamo sarakstu sastādīšana un lietu noformēšana. Ar to nodarbojās LPSR VDM, kā arī no citiem PSRS reģioniem atkomandētie operatīvie darbinieki. T. s. nacionālistu/bandītu ģimeņu lietu sagatavošanā izmantoja VDM rīcībā esošos materiālus par notiesātajiem, identificēto nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju kartotēkas, legalizējušos partizānu sarakstus un citus materiālus. Sastādot “kulaku” ģimeņu sarakstus, VDM darbinieki pārsvarā balstījās uz arhīvā esošajiem 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas materiāliem, mazāk – uz pagastu izpildkomiteju sastādītajiem “kulaku” saimniecību sarakstiem. Tā kā izsūtāmo ģimeņu skaits bija liels, bet laiks ierobežots, saraksti tika sastādīti, vadoties no formālām pazīmēm un bez reālā stāvokļa pārbaudes, tajos bija cilvēki, kas jau sen bija miruši vai kurus bija aizliegts izsūtīt.
Konspirācijas nolūkos apriņķa un pagasta varas iestādes sarakstu sastādīšanā neiesaistīja, lai gan apriņķu partijas komiteju pirmie sekretāri un izpildkomiteju priekšsēdētāji bija informēti par akcijas gatavošanu. Izsūtāmo ģimeņu uzskaites lietas apstiprināja VDM apriņķa vai pilsētas daļas priekšnieks. Pēc tam tās nosūtīja uz ministriju, kur lietas un slēdzienus par izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks. “Nacionālistu”/”bandītu” lietas papildus sankcionēja arī LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins (Александр Николаевич Мишутин). Izsūtāmo “kulaku” ģimeņu lietas VDM iesniedza apstiprināšanai apriņķu un pilsētu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, bet partijas komiteju pirmos sekretārus iepazīstināja ar izsūtāmo sarakstiem. Acīmredzot šajā stadijā vietējā vara varēja sarakstos veikt nelielas korekcijas. Pēc tam “kulaku” sarakstus iesniedza LPSR Ministru padomei.
Latvijas PSR iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks. Rīga, 1940. gads.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Lai novērstu informācijas noplūdi, VDM visus pasākumus, kas prasīja civilo iestāžu iesaisti, nobīdīja uz pēc iespējas vēlāku periodu. Teorētiski visa akcija noritēja Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK vadībā, bet praktiski Latvijas vadība par akcijas sagatavošanas norisi saņēma tikai tik daudz informācijas, cik PSRS VDM to uzskatīja par nepieciešamu. Galvenais partijas institūciju uzdevums bija nodrošināt komunistu un aktīvistu piedalīšanos ģimeņu deportācijā.
Kopumā operācijā “Krasta banga” bija iesaistīti 76 212 cilvēki, no tiem 8215 VDM darbinieki, 21 206 VDM Iekšējā karaspēka karavīri, 18 387 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 vietējie aktīvisti. Šiem spēkiem jāpieskaita Rīgā dislocētā 48. IeM konvoja karaspēka divīzija, kā arī IeM virsnieki un milicijas skolu kursanti un milicijas atbalsta grupu dalībnieki.
Lielākais militārais spēks bija VDM Iekšējais karaspēks. Pavisam Baltijā bija dislocētas četras divīzijas (Viļņā, Šauļos, Rīgā un Tallinā), kopskaitā 12 800 cilvēku, no tiem 2400 Latvijā. Uz Latviju papildus pārdislocēja ievērojamu skaitu karavīru. Kopumā operāciju Latvijā nodrošināja 8313 karavīri, no viņiem 7456 operatīvo grupu sastāvā tieši piedalījās deportējamo arestos un nogādāšanā savākšanas punktos. Bez tam tika radīta karavīru rezerve, lai veiktu teritorijas apsardzi un operatīvi reaģētu, ja, piemēram, partizāni mēģinātu neitralizēt deportācijas akciju.
Karaspēku 16.03. sāka izvietot apriņķos. Lielā militārā kontingenta ievešanu izskaidroja ar militāriem manevriem un pastiprinātu cīņu pret partizāniem. Patiešām, 15.–23.03. tika veiktas vairākas militāras pretpartizānu akcijas. Tā kā armiju nevarēja nodrošināt ar pietiekamu skaitu kravas automašīnu, ar Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas civilo iestāžu kravas mašīnas. To izskaidroja ar nepieciešamību steidzami transportēt valdības kravas sakarā ar pavasara sējas kampaņu.