Pēc Otrā pasaules kara Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vadība 1939.–1940. gadā okupētajās un anektētajās teritorijās centās pabeigt 1940.–1941. gadā iesākto reģiona sovetizāciju, kuras sastāvdaļa bija individuālo zemnieku saimniecību apvienošana kolhozos (krievu кoлхоз, saīsināts no коллективное хозяйство) un bruņotās pretestības likvidācija. Lai panāktu šos mērķus, 1948.–1952. gadā notika deportācijas no šīm teritorijām. Viena no akcijām bija “Krasta banga” 25.–30.03.1949. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tā bija viena no lielākajām pēckara laika deportācijām PSRS, kā arī lielākā deportācijas akcija Baltijā (kopskaitā izsūtīja 95 000 cilvēku).

Galīgais lēmums par deportācijām tika pieņemts 18.01.1949., kad Baltijas republiku kompartiju vadītājus Nikolaju Karotammu (igauņu Nikolai Karotamm), Jāni Kalnbērziņu un Antanu Sņečku (lietuviešu Antanas Sniečkus) uzaicināja ierasties pie Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), kurš uzdeva Lavrentijam Berijam (krievu Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი პავლეს ძე ბერია) sākt gatavot operāciju. PSRS Ministru padome 29.01.1949. pieņēma lēmumu Nr. 390-138ps (ps – pilnīgi slepeni) “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošu bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Lēmums paredzēja izsūtīt kopā 29 000 ģimeņu jeb 87 000 cilvēku. Lēmumā bija teikts, ka tas pieņemts pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR valdību un partijas Centrālkomitejas (CK) priekšlikumiem. Ja šādi priekšlikumi bija, tie visticamāk bija Maskavas inspirēti.

Lēmums sadalīja deportējamos divās lielās grupās: 1) “kulaku” ģimenes; lēmumu par to bija jāpieņem republiku ministru padomēm; 2) “nacionālistu”/”bandītu” ģimenes, t. i., ģimenes, kurās kāds bija notiesāts par sadarbību ar vācu okupantiem vai kas tika uzskatītas par partizānu atbalstītājām. Šo ģimeņu izsūtīšanai bija jānotiek pēc PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) Sevišķās apspriedes lēmuma.

PSRS valsts drošības ministrs 28.02. izdeva pavēli Nr. 0068, ar kuru iecēla atbildīgos par operāciju un definēja iesaistīto institūciju uzdevumus. 12.03. līdzīga satura pavēli Nr. 00225 izdeva PSRS iekšlietu ministrs.

Latvijas PSR Ministru padome lēmumu par “kulaku” ģimeņu deportāciju pieņēma 17.03. Tajā bija minētas 10 000 ģimenes.

Deportācijas akcija bija iecerēta kā liela mēroga ļoti slepena militāra operācija, un tās sagatavošanā un īstenošanā PSRS VDM bija nozīmēta par vadošo institūciju. Operāciju vadīja ministra vietnieks Sergejs Ogoļcovs (Сергей Иванович Огольцов) – līdz marta vidum no Maskavas, bet pēc tam komandpunkts tika pārcelts uz Rīgu.

S. Ogoļcovam bija pakļauts PSRS VDM Iekšējā karaspēka komandieris Pjotrs Burmaks (Пётр Васильевич Бурмак), kura uzdevums bija koordinēt un uzraudzīt Iekšējā karaspēka un akcijā iesaistīto armijas vienību darbību no operācijas “Krasta banga” sākuma līdz deportējamo iesēdināšanai ešelonos. P. Burmaka štābu pārcēla uz Rīgu februāra beigās vai marta sākumā. Operācijas sagatavošanu un tās koordināciju ar republikas iestādēm – Kompartijas CK, Ministru padomi nodrošināja speciāli PSRS VDM pilnvarotie, kuri tika komandēti uz katru republiku. Latvijā tas bija PSRS VDM Iekšējā karaspēka Galvenās pārvaldes militārās sagatavošanas daļas priekšnieks Andrejs Golovko (Андрей Сидорович Головко). PSRS VDM pilnvarotos nosūtīja arī uz apriņķiem, kur viņu uzdevums bija saskaņot operācijas sagatavošanu ar vietējām institūcijām.

Deportācijas operācija notika divos posmos. Pirmajā posmā deportēto arestu un nogādāšanu savākšanas punktos bija uzdots realizēt PSRS VDM. Otrajā posmā noteicošā loma bija PSRS Iekšlietu ministrijai (IeM) – ešelonu formēšanas punktu pārraudzība, deportēto ievietošana vagonos, deportējamo transportēšana uz izsūtījuma vietām, administratīvā uzraudzība izsūtījumā, iekārtošana darbā. Akcijas pārraudzīšanai uz Baltijas republikām nosūtīja PSRS IeM pilnvarotos akcijas pārraudzīšanai. Latvijā tas bija Nikolajs Ratušnijs (Николай Тимофеевич Ратушный). Viņam un Latvijas PSR iekšlietu ministram Augustam Eglītim bija uzdots izstrādāt konkrētu pasākumu plānu operācijas veikšanai. Pirmajā posmā IeM bija jānodod savi resursi VDM rīcībā pēc vajadzības.

Līdz ar PSRS VDM pilnvarotā ierašanos februāra vidū sākās deportējamo sarakstu sastādīšana un lietu noformēšana. Ar to nodarbojās LPSR VDM, kā arī no citiem PSRS reģioniem atkomandētie operatīvie darbinieki. T. s. nacionālistu/bandītu ģimeņu lietu sagatavošanā izmantoja VDM rīcībā esošos materiālus par notiesātajiem, identificēto nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju kartotēkas, legalizējušos partizānu sarakstus un citus materiālus. Sastādot “kulaku” ģimeņu sarakstus, VDM darbinieki pārsvarā balstījās uz arhīvā esošajiem 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas materiāliem, mazāk – uz pagastu izpildkomiteju sastādītajiem “kulaku” saimniecību sarakstiem. Tā kā izsūtāmo ģimeņu skaits bija liels, bet laiks ierobežots, saraksti tika sastādīti, vadoties no formālām pazīmēm un bez reālā stāvokļa pārbaudes, tajos bija cilvēki, kas jau sen bija miruši vai kurus bija aizliegts izsūtīt.

Konspirācijas nolūkos apriņķa un pagasta varas iestādes sarakstu sastādīšanā neiesaistīja, lai gan apriņķu partijas komiteju pirmie sekretāri un izpildkomiteju priekšsēdētāji bija informēti par akcijas gatavošanu. Izsūtāmo ģimeņu uzskaites lietas apstiprināja VDM apriņķa vai pilsētas daļas priekšnieks. Pēc tam tās nosūtīja uz ministriju, kur lietas un slēdzienus par izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks. “Nacionālistu”/”bandītu” lietas papildus sankcionēja arī LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins (Александр Николаевич Мишутин). Izsūtāmo “kulaku” ģimeņu lietas VDM iesniedza apstiprināšanai apriņķu un pilsētu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, bet partijas komiteju pirmos sekretārus iepazīstināja ar izsūtāmo sarakstiem. Acīmredzot šajā stadijā vietējā vara varēja sarakstos veikt nelielas korekcijas. Pēc tam “kulaku” sarakstus iesniedza LPSR Ministru padomei.

Lai novērstu informācijas noplūdi, VDM visus pasākumus, kas prasīja civilo iestāžu iesaisti, nobīdīja uz pēc iespējas vēlāku periodu. Teorētiski visa akcija noritēja Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK vadībā, bet praktiski Latvijas vadība par akcijas sagatavošanas norisi saņēma tikai tik daudz informācijas, cik PSRS VDM to uzskatīja par nepieciešamu. Galvenais partijas institūciju uzdevums bija nodrošināt komunistu un aktīvistu piedalīšanos ģimeņu deportācijā.

Kopumā operācijā “Krasta banga” bija iesaistīti 76 212 cilvēki, no tiem 8215 VDM darbinieki, 21 206 VDM Iekšējā karaspēka karavīri, 18 387 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 vietējie aktīvisti. Šiem spēkiem jāpieskaita Rīgā dislocētā 48. IeM konvoja karaspēka divīzija, kā arī IeM virsnieki un milicijas skolu kursanti un milicijas atbalsta grupu dalībnieki.

Lielākais militārais spēks bija VDM Iekšējais karaspēks. Pavisam Baltijā bija dislocētas četras divīzijas (Viļņā, Šauļos, Rīgā un Tallinā), kopskaitā 12 800 cilvēku, no tiem 2400 Latvijā. Uz Latviju papildus pārdislocēja ievērojamu skaitu karavīru. Kopumā operāciju Latvijā nodrošināja 8313 karavīri, no viņiem 7456 operatīvo grupu sastāvā tieši piedalījās deportējamo arestos un nogādāšanā savākšanas punktos. Bez tam tika radīta karavīru rezerve, lai veiktu teritorijas apsardzi un operatīvi reaģētu, ja, piemēram, partizāni mēģinātu neitralizēt deportācijas akciju.

Karaspēku 16.03. sāka izvietot apriņķos. Lielā militārā kontingenta ievešanu izskaidroja ar militāriem manevriem un pastiprinātu cīņu pret partizāniem. Patiešām, 15.–23.03. tika veiktas vairākas militāras pretpartizānu akcijas. Tā kā armiju nevarēja nodrošināt ar pietiekamu skaitu kravas automašīnu, ar Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas civilo iestāžu kravas mašīnas. To izskaidroja ar nepieciešamību steidzami transportēt valdības kravas sakarā ar pavasara sējas kampaņu.

Deportācijas akciju sāka 25.03. pēc pusnakts. 24.03. vakarā apriņķu partijas komitejas sasauca kopā komunistus, kurus bija paredzēts nosūtīt par pilnvarotajiem uz pagastiem, lai koordinētu operatīvajās grupās iesaistīto pagasta aktīvistu darbību. Tikai šajās sanāksmēs VDM darbinieki un partijas komiteju sekretāri viņiem paziņoja par akciju un izskaidroja uzdevumus. Pilnvarotos uzreiz nogādāja pagastos, kur bija sapulcēti vietējie aktīvisti. VDM un partijas komiteju pilnvarotie viņus iepazīstināja ar akcijas norisi, izvedamo ģimeņu sarakstiem un aktīvistus sadalīja operatīvajās grupās, kas veica deportējamo ģimeņu arestu un nogādāšanu savākšanas punktos. Pavisam Latvijā tika izveidotas 3005 šādas grupas. Katrai no tām vajadzēja nogādāt savākšanas punktos vidēji 3–4 ģimenes. Grupu vadītāji parasti bija VDM operatīvie pilnvarotie (kā LPSR VDM, tā arī no citām teritorijām atsūtītie), bet tur, kur VDM darbinieku trūka – arī IeM virsnieki. Katrā grupā bija 1–7 Iekšējā karaspēka karavīri, 1–6 iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kuri pildīja arī ceļvežu pienākumus. Pēc instrukcijas grupā ietilpa arī 4–5 vai mazāk pagasta aktīvisti, kuri darbojās kā ceļveži, īpašuma aprakstītāji un pārņēmēji.

Lielāko daļu deportējamo izveda uz savākšanas punktiem ar smagajām mašīnām – Latvijā akcijā – 3316 smagās automašīnas, 1500 automašīnas nodrošināja VDM un armija, 1816 tika mobilizētas no civilajām valsts iestādēm. Papildus bija arī Iekšējā karaspēka automašīnas, kuras galvenokārt pārvadāja VDM operatīvo sastāvu un karavīrus. Nelielu daļu (visā Baltijā kopā 12 %) deportēto veda ar pajūgiem.

Katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas, un tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr šie noteikumi bija formāli, tos ignorēja, operatīvās grupas dažkārt patvaļīgi saīsināja laiku līdz 15 minūtēm vai mazāk un atļāva ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko – pārtiku, drēbes. Apjukušie cilvēki bieži vien nemaz nespēja arī stundas laikā savākt mantas, turklāt daudziem nemaz nebija tik daudz mantu un pārtikas krājumu. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu, apzaga izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu saimniecības.

Operāciju bija paredzēts pabeigt trīs dienu laikā. Pavisam no Latvijas deportētos aizveda 33 vilciena ešelonos. Pirmo vilcienu nosūtīja 25.03. pulksten 15.47, bet pēdējo 28.03. pulksten 23.06. Vairākas dienas aizņēma to cilvēku tvarstīšana, kuri bija paslēpušies vai arī dažādu iemeslu dēļ nebija atrodami savās dzīvesvietās. 30.03. tika nosūtīts papildus – 33. ešelons. Neizsūtīto meklēšana turpinājās līdz pat 08.1953.

29.03.1949. LK(b)P CK birojs, piedaloties LPSR valsts drošības ministram A. Novikam un A. Golovko, atzina, ka izsūtīšanas operācija ir sekmīgi pabeigta, visi PSRS valdības lēmumi izpildīti, īpaši tika atzīmēta partijas, komjaunatnes un padomju aktīva piedalīšanās akcijā.

Deportācija radīja paniku. Klīda baumas, ka tā ir sākums vispārējai visu politiski neuzticamo latviešu deportācijai uz Sibīriju, ka tā ir kara priekšvēstnese u. tml. Zemnieki baidījās, ka tos, kuri nestāsies kolhozos, arī gaida deportācija. Jau 04.1949. kolektivizēto zemnieku saimniecību skaits strauji pieauga. Deportācija būtiski atviegloja arī otrā mērķa – bruņotās pretošanās apspiešanas – īstenošanu, bet rezultāts nebija tūlītējs. Uzreiz pēc deportācijas pretošanās aktivitāte pat pastiprinājās, jo partizāniem pievienojās daudzi, kuri bija izbēguši no deportācijas.

Oficiālajos dokumentos – PSRS VDM un IeM atskaitēs un citos dokumentos – uzreiz pēc deportācijas tiek minēti atšķirīgi skaitļi par izsūtīto skaitu. Atšķirību iemesls nebija mēģinājumi kādu maldināt, bet gan tīri birokrātiskas un tehniskas grūtības. Uzskaite tika veikta dažādās akcijas stadijās, dažādas neprecizitātes bija neizbēgamas.

Latvijas Valsts arhīva publicētie dati sniedz pilnīgāko mūsdienās iespējamo priekšstatu par 1949. gada deportācijas upuriem Latvijā. 25.–30.03.1949. no Latvijas izsūtīja 42 125 cilvēkus (2,2 % no Latvijas iedzīvotājiem), t. sk. 16 869 vīriešus un 25 256 sievietes. Viņu vidū bija 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Pieskaitot pa ceļam uz Sibīriju dzimušos bērnus, cilvēkus, kuri tika izsūtīti vai pievienojās ģimenēm pēc 30.03., kopējais deportācijas upuru skaits ir 44 271 cilvēks. Lielākā daļa no viņiem ietilpa “kulaku” kategorijā – 67,7 %. 94,5 % no izsūtītajiem bija latvieši, nākamās lielākās grupas bija krievi, poļi un baltkrievi.

Latvijas iedzīvotājus izveda uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu. Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka, saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu, viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos. Specnometinātie bez atļaujas nedrīkstēja pārvietoties ārpus administratīvā rajona robežām. Lielāko daļu izsūtīto nodarbināja lauksaimniecībā, pārsvarā kolhozos.

Izsūtīto vidū bija daudzi cilvēki, kuri bija iekļauti sarakstos paviršības vai kļūdas dēļ un kuru izsūtīšana pat pēc tā laika noteikumiem bija nelikumīga. Tomēr sūdzības VDM un IeM parasti atstāja bez ievērības.

1954. gadā sākās specnometināto stāvokļa liberalizācija, sāka atbrīvot no izsūtījuma “kļūdaini” izsūtītos un dažas citas kategorijas. Lēmumi tika pieņemti par katru ģimeni atsevišķi, tos gatavoja LPSR IeM, kas pieņēma lēmumu par atbrīvošanu. Tālāk materiālus nosūtīja LPSR Ministru padomei (MP). 19.05.1958. tika pieņemts PSRS Augstākās padomes Prezidija (APP) dekrēts, ar kuru no specnometinājuma atbrīvoja visus “kulakus”. Atbrīvošana nenozīmēja tiesības atgriezties Latvijā, atļauju tam joprojām deva LPSR MP katrai ģimenei atsevišķi.

APP dekrēts neattiecās uz “nacionālistu” ģimenēm. Ar šo personu lietām nodarbojās 1954. gadā izveidotā Centrālā komisija, kuru izveidoja PSRS ģenerālprokuratūra, PSRS IeM un Valsts drošības komiteja. 1957. gada 7. augusta PSRS APP dekrēts deva tiesības pārskatīt šīs kategorijas specnometināto lietas kara apgabalu kara tribunāliem un republiku Augstākajām padomēm. 1958.–1964. gadā tika pieņemti vairāki PSRS APP dekrēti, kas atbrīvoja no specnometinājuma tos, kuri bija nosūtīti nometinājumā ar Sevišķās apspriedes lēmumiem. Tomēr atgriezties Latvijā viņi varēja tikai ar LPSR varas iestāžu atļauju. Sākumā atļaujas deva iekšlietu ministrs ar prokurora sankciju, vēlāk Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija.

Lielāko daļu 1949. gadā izsūtīto atbrīvoja no specnometinājuma 1956.–1958. gadā, un vairums no viņiem atgriezās Latvijā. Izsūtīšanas laikā “kulakiem” atņemto īpašumu neatdeva un nekompensēja, izņemot gadījums, kad tika oficiāli atzīts, ka izsūtīšana notikusi kļūdas dēļ. Viņi varēja atgriezties vecajās dzīvesvietās, ja kolhozs to atļāva. “Nacionālistu” gadījumā jautājumu par īpašuma kompensāciju izskatīja tikai tad, ja bija pieņemts lēmums par viņu reabilitāciju.

02.11.1988. LPSR MP atcēla 1949. gada 17. un 24. marta lēmumus par “kulaku” izsūtīšanu un viņu mantas konfiskāciju. 1989. gada 8. jūnija LPSR APP dekrēts “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” atzina administratīvo izsūtīšanu bez tiesas lēmumiem par nepamatotu. 03.08.1990. Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par nelikumīgo personu reabilitāciju”. Tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju represētajiem.

Visā padomju okupācijas laikā 1949. gada izvešanas bija tabu temats. Tikai neilgajā ideoloģiskajā “atkusnī” 1958.–1959. gadā publicētajā Ojāra Vācieša garstāstā “Tās dienas acīm” izvešana tiek pieminēta. 1949. gada izvešanas aplūko Inga Ābele romānā “Duna” (2017), kā arī populārais televīzijas seriāls, dzimtas sāga “Likteņa līdumnieki” (pēc Vladimira Kaijaka romāna; režisore Virdžīnija Lejiņa, 2003–2008). Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” (2013) stāsta par atgriešanos no Sibīrijas bērna acīm.