Jauna virziena – strukturālisma – aizsācējs: lingvistiskās skolas Ženēvā, Prāgā un Kopenhāgenā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā katra savā veidā pamatoja un tālāk attīstīja viņa uzskatu sistēmu. Tā ietekmēja arī daudzas citas zinātnes: filozofiju, vēsturi, literatūrzinātni, folkloristiku, antropoloģiju, pat bioloģiju un mākslu. Nozīmīgs arī F. de Sosīra ieguldījums baltistikā, īpaši lituānistikā.

F. de Sosīra senči vairākās paaudzēs bija aristokrāti un intelektuāļi, dabaszinātnieki un mākslinieki, profesori un sabiedriski darbinieki. Viņa tēvs Anrī de Sosīrs (Henri de Saussure) bija ievērojams mineralogs un entomologs. Māte, cēlusies no senas aristokrātu dzimtas, bija ar labu izglītību un muzikālām dotībām. Mātes tēva bagātajā bibliotēkā lasītās grāmatas un sarunas ar vectēvu jau bērnībā modināja F. de Sosīra interesi par valodām.

Divpadsmitgadīgā zēna pirmais skolotājs valodniecībā un zinātnieka paraugs bija Ādolfs Piktē (Adolphe Pictet), filozofs, filologs, etnologs, kas savulaik bija studējis Vācijā pie Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) un Frīdriha Vilhelma Jozefa Šellinga (Friedrich Wilhelm Joseph Schelling). Ā. Piktē divsējumu grāmata “Indoeiropiešu izcelšanās jeb pirmatnējie ārieši. Valodnieciskās paleontoloģijas eseja” (Origines indo-européennes ou les Aryas primitifs. Essai de paléontologie linguistique, 1859‒1863) bija ne tikai aizraujoša lasāmviela, bet arī viens no pirmajiem mēģinājumiem Eiropā rekonstruēt protoindoeiropiešu pasauli.

Ženēvas ģimnāzijā (1873‒1875) Ferdināns, kurš jau prata franču, vācu, angļu, latīņu un sengrieķu valodu, sāka patstāvīgi apgūt arī sanskritu. Kaut arī dēlam bija nopietna interese par valodām, vecāku ietekmē 1875. gadā F. de Sosīrs Ženēvas Universitātē (Université de Genève) sāka studēt dabaszinātnes (fiziku, ķīmiju), taču apmeklēja arī lekcijas filozofijā, klasiskajā filoloģijā un mākslas vēsturē. Jau pēc gada ‒ 1876. gadā ‒ viņš dabaszinātņu studijas pārtrauca un devās uz Leipcigas Universitāti (Universität Leipzig) ‒ 19. gs. valodniecības centru, kur aktīvi strādāja indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības jaunā paaudze – jaungramatiķi: Augusts Leskīns (August Leskien), Hermanis Osthofs (Hermann Osthoff)  un Karls Brugmanis (Karl Brugmann). Leipcigas Universitātē F. de Sosīrs studēja no 1876. gada rudens līdz 1878. gada vasarai, daļu laika darbojoties arī Berlīnē. Viņš patstāvīgi izvēlējās lekciju kursus, piemēram, slāvu un lietuviešu valodas vēsturi pie A. Leskīna, grieķu valodas etimoloģiju pie Georga Kurcija (Georg Curtius), vācu valodas vēsturi pie Vilhelma Braunes (Wilhelm Braune) un citus. Studiju laikā F. de Sosīrs pūlējās rekonstruēt indoeiropiešu pirmvalodas patskaņu sistēmu. Darbs vainagojās ar “Apcerējumu par patskaņu pirmatnējo sistēmu indoeiropiešu valodās” (Mémoire sur le système primitif des voyelles dans les langues indo-européennes), kas tika publicēts Leipcigā 1878. gada decembrī. No 1878. līdz 1880. gadam F. de. Sosīrs Berlīnē studēja sanskritu un gatavoja doktora disertāciju “Par absolūtā ģenitīva lietošanu sanskritā” (De l’emploi du génitif absolu en sanscrit). 1880. gada februārī to spīdoši aizstāvēja Leipcigā un ieguva doktora grādu summa cum laude. Vasarā jaunais indoeiropeists apguva lietuviešu valodu un folkloru, ceļodams pa t. s. Mazo Lietuvu un Žemaitiju.

1880. gada rudenī F. de Sosīrs ieradās Parīzē. Augstākās izglītības skolā (Ėcole des hautes études) viņš docēja ģermāņu valodas, grieķu un latīņu salīdzināmo gramatiku, indoeiropiešu salīdzināmi vēsturisko gramatiku, arī lietuviešu valodu. Parīzē viņa lekcijas noklausījās vairāk nekā simt studentu, starp viņiem bija arī Antuāns Meijē (Antoine Meillet), nākamais 20. gs. izcilākais indoeiropeists.

F. de Sosīrs aktīvi darbojās arī Parīzes Lingvistu biedrībā (Société de linguistique de Paris). Tur 1881. gada beigās un 1882. gada sākumā viņš iepazinās ar Kazaņas Universitātes (Императорский Казанский университет) profesoru Janu Boduēnu de Kurtenē (Jan Baudouin de Courtenay), un viņi kļuva domubiedri.

Kad F. de Sosīram 1891. gadā piedāvāja vadīt katedru un līdz ar to pāriet Francijas pavalstniecībā, viņš nolēma atgriezties dzimtenē. Sākās F. Sosīra darbība Ženēvas Universitātē: par indoeiropiešu salīdzināmās gramatikas un sanskrita profesoru no 1891. gada, bet no 1906. gada par vispārīgās valodniecības profesoru. Lekciju slodze bija liela, un docēto kursu klāsts daudzveidīgs, bet viņam piemītošā perfekcionisma dēļ publicējumu skaits bija neliels. Vēstures un arheoloģijas biedrībā, būdams tās loceklis, F. de Sosīrs uzstājās ar vairākiem zinātniskiem referātiem. Kad Ženēvā 1894. gadā notika X Orientālistu kongress, F. de Sosīrs piedalījās tā rīkošanā un arī nolasīja referātu par akcentu lietuviešu valodā. 

1906./1907., 1908./1909. un 1910./1911. akadēmiskajā gadā F. de Sosīrs docēja vispārīgās valodniecības kursu. Lekcijas bija īpašas, tajās izpaudās profesora personības būtība un veidojās jauns valodu zinātnes pamats.

1912. gadā profesors slimības dēļ pedagoģisko darbu pārtrauca, bet 1913. gada 22. februārī aizgāja mūžībā, pat nenojaušot, ka viņa mācība par valodu iespaidos 20. gs. zinātni un mākslu.

F. de Sosīra kolēģi Šarls Ballī (Charles Bally) un Albērs Sešē (Albert Sechehaye) vēlējās iepazīstināt sabiedrību ar mūžībā aizgājušā profesora lekcijām vispārīgajā valodniecībā. Viņi sadarbībā ar Albēru Rīdlingeru (Albert Riedlinger), par pamatu izmantojot deviņu studentu lekciju pierakstus, sagatavoja grāmatu “Vispārīgās valodniecības kurss” (Cours de linguistique générale), kas 1916. gadā iznāca franču valodā. Tā kļuva ļoti populāra, tika tulkota un publicēta ļoti daudzās valodās, atkārtotos un jaunos izdevumos, ar bagātiem komentāriem un apcerēm. 

20. gs. 50. gadu beigās tika atrasti vēl citi F. de Sosīra lekciju pieraksti, un tika izdoti arī nepublicētie materiāli. Ženēvas Universitātes profesors Robērs Godels (Robert Godel) 1957. gadā publicēja grāmatu par “Vispārīgās valodniecības kursa” avotiem un tapšanu, bet 1967. gadā iznāca jauns, Bernes Universitātes (Universität Bern) profesora Rūdolfa Englera (Rudolf Engler) sagatavots, t. s. kritiskais “Vispārīgās valodniecības kursa” izdevums.

F. de Sosīrs izprata valodu kā duālu objektu, kas sastāv no divām pusēm (dihotomijām jeb antinomijām), kuras viena otru nosaka. Pēc F. de Sosīra domām, parādība, ko parasti nosauc ar vienu vārdu “valoda”, ir divējāda gan cilmes, gan funkcionēšanas ziņā, tāpēc valodiskajā darbībā (langage) ir jāšķir valoda (langue) un runa (parole). “Valoda ir sistēma, kas potenciāli pastāv katra runātāja smadzenēs vai, pareizāk sakot, veselas indivīdu kopas smadzenēs, jo valoda pilnībā nav nevienā no tām, bet gan tikai visā kolektīvā.” Runa ir individuāla, tā ir valodas realizācija. Valoda ir nepieciešama, lai runu saprastu, bet runa ir nepieciešama, lai valoda pastāvētu. Šis valodas un runas šķīrums 20. gs. beigās jau bija pierasts un debates vairs neizraisīja.

F. de Sosīrs pirmais konsekventi aplūkoja valodu kā zīmju, t. i., semiotisku, sistēmu, kurā vienīgi būtiskais ir jēdziena un akustiskā tēla savienojums. Vienas valodas runātāju apziņā tos saista vienādas asociācijas, tāpēc arī iespējama saprašanās.

F. de Sosīra semiotiskās koncepcijas centrā ir zīmes vērtības jēdziens. Valodā un citās semiotiskās sistēmās, kur elementi saistīti cits ar citu vienā veselumā, vērtības jēdziens savijas ar identitātes jēdzienu. Zīmē ietvertais jēdziens un skaniskais materiāls ir mazāk svarīgs nekā tas, kas ir ap to citās zīmēs. Tātad vērtību nosaka attieksmes starp zīmēm sistēmā, resp., struktūra, nevis to materiāls, līdzīgi kā šaha spēlē būtiskais nav figūru materiāls, bet gan spēles noteikumi (F. de Sosīrs bieži mēdza salīdzināt valodu ar šahu).

F. de Sosīrs aktualizēja arī divējādo – sinhronisko un diahronisko – pieeju valodai. Viņš atzina, ka valodas lietotājam svarīgs ir pašreizējais valodas stāvoklis (sinhronija), nevis iepriekšējo stāvokļu secīgā maiņa (diahronija). Labi saprazdams diahronijas un sinhronijas sakaru, F. de Sosīrs valodas pētniekus tomēr mudināja pievērsties sinhronijai, iebilstot pret 19. gs. valdošo diahronisko pieeju.

Pēc F. de Sosīra domām, lai labāk izprastu valodu, ir lietderīgi tās pētīšanā nošķirt valodas iekšējos elementus no ārējiem, tātad – šķirt iekšējo un ārējo lingvistiku. Iekšējās lingvistikas objekts ir “valoda sevī un sev”, t. i., valodas iekšējā sistēma. Citu, ārēju, faktu apzināšana var būt lietderīga, taču nav obligāti nepieciešama. Tomēr pats savā darbībā F. de Sosīrs ir pievērsis uzmanību cilvēka valodiskajai darbībai tās dažādajās izpausmēs un meklējis to vispārīgās likumības, novatoriski raugoties uz valodu.

Jau studiju laikā F. de Sosīrs sagatavoja vairākus referātus Parīzes Lingvistu biedrībai par indoeiropiešu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības problēmjautājumiem. Taču galvenokārt viņš pūlējās rekonstruēt indoeiropiešu pirmvalodas patskaņu sistēmu. Darbā “Apcerējums par patskaņu pirmatnējo sistēmu indoeiropiešu valodās", izmantojot sistēmisko pieeju, viņš atklāja  tolaik indoeiropiešu valodās vēl nezināmus skaņu sistēmas elementus, kas vēlāk tika nosaukti par laringāļiem. Diemžēl laikabiedri, kas lietoja atomistisko pieeju, šo atklājumu neatzina. F. de Sosīra hipotēze apstiprinājās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad čehu zinātnieks Bedžrihs Hroznijs (Bedřich Hrozný) 1917. gadā atšifrēja māla plāksnītes ar ķīļrakstiem hetu valodā un 1927. gadā poļu valodnieks Ježijs Kurilovičs (Jerzy Kuryłowicz) apstiprināja laringāļu esamību tajā. F. de Sosīrs ar savu darbu bija ielicis laringāļu teorijai pirmo stūrakmeni.

Kopš studiju gadiem F. de Sosīrs nodarbojās arī ar lietuviešu valodu. Parīzē, Augstākās izglītības skolā, pēc studentu lūguma 1888.‒1889. gadā viņš docēja lietuviešu valodas kursu, arī Ženēvas Universitātē 1901. un 1902. gadā. Viņš pētīja lietuviešu valodas akcentoloģiju, gatavoja par to plašu darbu. No F. de Sosīra publikācijām baltistikā nozīmīgākie ir divi raksti (1894, 1896) par lietuviešu valodas akcentu un intonāciju. 1896. gadā viņš formulēja likumu par akcenta pārvirzi no cirkumflektēta patskaņa uz sekojošu akutētu patskani. To pašu baltu un slāvu valodās vienlaicīgi atklāja arī krievu valodnieks Filips Fortunatovs (Филипп Фёдорович Фортунатов), tāpēc likumu sauc abu vārdos. F. de Sosīram ir arī raksti par dažiem lietuviešu un prūšu valodas morfoloģijas, fonētikas un etimoloģijas jautājumiem. Līdz šim F. Sosīra lietuviešu valodas pētījumi ir bijuši maz zināmi, jo tikai 1996. gadā viņa pēcnācēji nodeva Ženēvas bibliotēkai bagātu rokrakstu fondu.

F. de Sosīrs ir apbalvots ar Francijas Goda leģiona ordeni. Viņš bija Dānijas akadēmijas (Det Danske akademi) loceklis (1909) un Franču akadēmijas (Académie française) korespondētājloceklis (1911).