Gliemji cilvēku uzmanību jau no seniem laikiem ir piesaistījuši ar savu čaulu jeb konhīliju daudzveidīgo uzbūvi, neparastajām formām un krāsām. Sākotnējie pētījumi balstījās uz čaulu izpēti, un malakoloģijas pirmsākumi meklējami konholoģijā. Attīstoties zooloģijai, tika iegūtas jaunas zināšanas par gliemjiem, to uzbūvi un daudzveidību, un zinātnieki sāka pievērst uzmanību gliemju organismu izpētei. Tradicionāli malakoloģija pēta gliemju taksonomiju, sistemātiku un uzbūvi. Mūsdienās malakoloģijas pētījumu spektrs ir ļoti plašs – no atsevišķu taksonu vai to grupu bioloģijas, ekoloģijas, evolūcijas līdz malakoloģisko pētījumu izmantošanai medicīnā, veterinārmedicīnā, lauksaimniecībā, arhitektūrā un arheoloģijā.

Malakoloģija nav plaši pazīstama zooloģijas apakšnozare, lai gan gliemji ir viens no sugu skaita ziņā lielākajiem taksoniem. Ir zināmas vairāk nekā 93 000 ūdenī un uz sauszemes sastopamās gliemju sugas un vairāk nekā 70 000 fosilo gliemju sugas. Malakoloģiskie pētījumi tiek veikti dažādās jomās, piemēram, faunistiskos pētījumos, limnoloģijā, ekoloģijā, bioindikācijā, paleontoloģijā, filoģenēzē, parazitoloģijā, fizioloģijā, citoloģijā un ģenētikā. Ir noskaidrots, ka ekosistēmās gliemjiem ir svarīga loma barības vielu sadalē un apritē. Tie piedalās augsnes veidošanās procesos, nodrošinot tās produktivitāti. Gliemji ir svarīga barības daļa un kalcija avots daudziem dzīvniekiem. Cilvēki miljoniem tonnu gliemju lieto savā pārtikā. Tos audzē akvakultūrās un fermās. Tiem ir svarīga loma pārtikas rūpniecībā.

Daudzveidīgs ir gliemju čaulu izmantojums, piemēram, rotaslietās, no tām izgatavo instrumentus, sadzīves priekšmetus, pogas, krāso audumus, izmanto ceļu būvē un būvniecībā. No gliemjiem iegūst pērles. Mūsdienās tās tiek mākslīgi audzētas gliemenēs speciāli tam izveidotās audzētavās. No gliemju čaulām, gļotām un indes iegūst preparātus, ko izmanto medicīnā un kosmetoloģijā. Gliemju šūnu un audu spēju pielāgoties dažādiem apstākļiem, to patoloģiju pētījumi tiek izmantoti medicīniskos pētījumos.

Daudzu sugu gliemji ir ekonomiski nozīmīgi – tie rada zaudējumus lauksaimniecības kultūrām, lopkopībā, zivjkopībā un putnkopībā. Tie var pārnēsāt slimību izraisītājus augiem un dzīvniekiem; ir starpsaimnieki parazītiskajiem tārpiem (trematodēm), no kuriem daži ir bīstami cilvēkam (šistosoma, aknu fasciola). Tiek pētīta ekonomiski nozīmīgo sugu bioloģija, ekoloģija, apkarošanas un skaita ierobežošanas metodes. 

Malakoloģija ir zooloģijas apakšnozare, kas ir dabaszinātne un saistīta gandrīz ar visām bioloģijas apakšnozarēm, kā arī ar atsevišķām vides zinātnes, ķīmijas, fizikas un matemātikas nozarēm. Tā veicina medicīnas, lauksaimniecības, meža un veterinārmedicīnas zinātņu attīstību. Kā zooloģijas apakšnozarei tās vispārīgie pētījumu virzieni ir anatomija, morfoloģija, taksonomija, etoloģija, histoloģija, ekoloģija, evolūcija, zooģeogrāfija. Tā tiek izmantota akvakultūrā un arhitektūrā.

Malakoloģijas galvenās apakšnozares ir konholoģija, limakoloģija (pēta kailgliemežus) un teutoloģija (pēta galvkājus). Kā atsevišķa nozare ir izveidojusies pielietojamā (applied) malakoloģija. Pētniecība notiek atbilstoši gliemju taksonomiskajam un ekoloģisko grupu iedalījumam, zooloģijas vispārīgajiem virzieniem. Piemēram, saldūdens, jūras un sauszemes malakoloģija, medicīniskā, ekonomiskā malakoloģija. Malakoloģija pēta gan fosilos (izmirušos), gan recentos (pašlaik dzīvojošos) gliemjus. Mūsdienās šiem virzieniem pievienojas molekulārā bioloģija.

Malakoloģija ir bioloģijas zinātnes nozare, un tāpēc galvenās teorijas ir vienādas ar bioloģijas teorijām: evolūcijas teorija, šūnu teorija un homeostāzes teorija. Gliemji ir ne tikai sugu un formu ziņā daudzveidīgi organismi, tie ir arī vieni no senākajiem dzīvniekiem, kuru fosīlijas saglabājušās līdz mūsdienām. Evolūcijas teorija skaidro sugu, taksonu grupu izcelsmi, daudzveidību un radniecību. Attīstoties biotehnoloģijām, intensīvāk notiek gliemju šūnu uzbūves un funkciju izpēte. Īpaša uzmanība tiek veltīta gliemju čaulu šūnu uzbūves izpētei, lai to izmantotu arhitektūrā. Gliemji ir pielāgojušies un spēj izdzīvot ekstrēmos vides apstākļos ūdenī (lielā dziļumā, karstajos avotos) un uz sauszemes (augstu kalnos, pustuksnešos). Bioindikācijas teorija raksturo gliemju spēju reaģēt uz ūdens un augsnes kvalitātes izmaiņām. 

Viena no senākajām pētniecības metodēm ir gliemju čaulu kolekcionēšana. Kolekcijas, to aprakstus izmanto sugu taksonomijā, sistemātikā, izplatības un faunas pētījumos. Pētījumi notiek dabā un laboratorijās. Pētniecībā izmantojamās metodes ir atkarīgas no pētījuma objekta un mērķa. Lauka apstākļos sauszemes gliemežu pētījumos izmanto materiāla ievākšanu ar rokām, sijājot zemsedzi vai pievilinot ar ēsmu lamatās. Ūdensgliemju izpētē izmanto tīklus, bentosa tīkliņus un bentosa smēlējus. Gliemju pētījumus dabā veic arī ar čaulu iezīmēšanu. Attīstoties tehnoloģijām un iespējām, pētījumi tiek veikti okeānu dzelmē un karstajos avotos. Šim nolūkam izmanto zemūdens tehniku, robotus, sensorus. Laboratorijas apstākļos veic gliemju morfoloģijas, anatomijas, fizioloģijas un uzvedības pētījumus, izmantojot mikroskopēšanas metodes un eksperimentālās metodes. Plaši tiek izmantotas molekulārās bioloģijas metodes taksonomijā, sistemātikā, gliemju ģenētikā, sugu izplatības, ekoloģijas, populāciju un šūnu pētījumos. Fosilo jeb izmirušo gliemju izpētē izmanto paleontoloģijas metodes.

No antīkās pasaules laikiem, kad Aristotelis (Ἀριστοτέλης) pirmo reizi klasificēja gliemjus, līdz mūsdienām ir zināmi daudzi tūkstoši zinātnieku, kuri ir veikuši ar malakoloģiju saistītus pētījumus.

Līdz 19. gs. sākumam zinātni, kas pētīja gliemežus, gliemenes un citus bezmugurkaulniekus, kuriem bija ciets ārējais skelets, sauca par konholoģiju. Pāreja no konholoģijas uz malakoloģiju sākās 1795. gadā, kad franču zinātnieks Žans Kuvjē (Jean Léopold Nicolas Frédéric Cuvier) pievērsās gliemju anatomijas izpētei. Ž. Kuvjē bija pirmais zinātnieks, kurš ierosināja no klasiskās konholoģijas pāriet uz zinātnes nozari, kas sāk pētīt gliemjus kā veselus organismus. Nozīmīgākie Ž. Kuvjē darbi 1795. gadā un 1798. gadā ir par gliemju anatomiju “Darbs par iekšējo un ārējo uzbūvi un tādu dzīvnieku kā Vermes radniecību” (Mémoire sur la structure interne et externe, et sur les affinités des animaux auxquels on a donné le nom de Vers), klasificēšanas pazīmēm “Otrais darbs par baltasiņu dzīvnieku organizāciju un kārtību, kurā izvērtēta molusku struktūra un to detalizēts sadalījums” (Second mémoire sur l’organisation et les rapports des animaux à sang blanc, dans lequel on traite de la structure des Mollusques et de leur division en ordre) un gliemju klasificēšanas sistēmu “Dzīvnieku vēsturiskās attīstības tabula” (Tableau élémentaire de l’histoire naturelle des animaux) ar tajā laikā zināmo gliemju taksonu aprakstiem un pazīmēm. Terminu “malakoloģija” 1825. gadā ieviesa franču zinātnieks Anrī Deblenvils (Henri Marie Ducrotay de Blainville), publicējot Malakoloģijas un konholoģijas rokasgrāmatu (Manuel de malacologie et de conchyliologie).

Sugu aprakstīšana, dažādu teritoriju un reģionu faunas pētījumi, kas bija sākti 18. gs., turpinās joprojām. Zinātnieki veic pētījumus dažādos reģionos un publicē darbus par šo reģionu faunu, sugu ekoloģiju, izplatību un sastopamību. Piemēram, 20. gs. sākumā faunas izpētē daudz paveicis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) malakologs Henrijs Pilsbrijs (Henry Augustus Pilsbry). H. Pilsbrijs ir aprakstījis apmēram 5800 bezmugurkaulnieku sugas, no kurām lielākā daļa ir gliemji. Viņa vārdā ir nosauktas vairāk nekā 50 gliemju sugas. H. Pilsbrijs faunistiskos pētījumus veica ASV, Japānā, Indonēzijā, Ķīnā, Āfrikā un Meksikā. Četros sējumos izdevis grāmatu “Ziemeļamerikas sauszemes moluski (Ziemeļmeksika)” (Land Mollusca of North America (North of Mexico)). Mūsdienās īpaša uzmanība ir pievērsta bioloģiskās daudzveidības un ekoloģijas pētījumiem tropiskajos lietus mežos un koraļļu rifos, kas ir vienas no apdraudētākajām ekosistēmām klimata pārmaiņu un cilvēka saimnieciskās darbības dēļ. Faunistiskie pētījumi papildinās ar reto un apdraudēto sugu DNS un populāciju ģenētikas izpēti. Aktuāla ir invazīvo sugu bioloģijas, ekoloģijas, uzvedības, fizioloģijas un ierobežošanas izpēte. 

Recento (mūsdienās sastopamo) un fosilo (izmirušo) gliemju sugu taksonomija, sistemātika un evolūcija ir jomas, kas joprojām piesaista malakologu uzmanību. Pateicoties attīstītajām tehnoloģijām un to radītajām iespējām, notiek gliemju faunas pētījumi cilvēkam līdz šim grūti pieejamās vietās jūru un okeānu dzelmē, tropiskajos mežos, augstkalnu rajonos. Joprojām tiek atklātas jaunas sugas, kuru noteikšanai bez klasiskajiem anatomijas un morfoloģijas pētījumiem tiek izmantotas molekulārās bioloģijas metodes. Mūsdienās, ņemot vērā molekulārās bioloģijas attīstību, joprojām notiek daudz pētījumu taksonomijā, sistemātikas pilnveidošanā un sakārtošanā. Molekulārā bioloģija paver plašas iespējas populāciju ģenētikas un bioloģiskās daudzveidības pētījumiem, palīdz izprast sugu apdraudošos faktorus. Joprojām turpinās ekoloģiskie pētījumi, tiek pētīta gliemju loma un nozīme barošanās ķēdēs. Aktuāla kļuvusi invazīvo sugu izpēte, tiek pētītas un meklētas ekoloģiskās, ķīmiskās un bioloģiskās metodes šo sugu apkarošanai un negatīvās ietekmes mazināšanai. Pateicoties biotehnoloģiju attīstībai, ir plaši attīstījušies gliemju šūnu patoloģisko, fizioloģisko un bioķīmisko procesu pētījumi molekulārā līmenī. Šie pētījumi ļauj izprast šūnās notiekošos procesus un var tikt izmantoti, lai saprastu cilvēku ļaundabīgo audzēju šūnās notiekošos procesus. Gliemeži ir starpsaimnieki daudziem parazītiskajiem tārpiem, kas izraisa slimības mājlopiem, putniem, zivīm un ir bīstami cilvēkam. Attīstās pētījumi par šo parazītu dzīves ciklu un iespējām tos apkarot un kontrolēt to izplatību. 

Vēsturiski dabas vai zooloģijas muzeji, kuru krājumos ir gliemju kolekcijas, nodarbojas ar malakoloģiskajiem pētījumiem. Arī universitātēs, institūtos un dažādos pētniecības centros tiek veikti gliemju pētījumi piemēram, ASV – Hārvarda Universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzejā (Museum of Comparative Zoology Harvard), Smitsona Nacionālais dabas vēstures muzejā (Smithsonian National Museum of Natural History) un Oksfordas Universitātes Dabas vēstures muzejā (Oxford University Museum of Natural History); Smitsona tropu pētījumu institūtā (Smithsonian Tropical Research Institute) Panamā; Austrālijas muzejā (Australian Museum), Viktorijas muzejā (Museum Victoria) un Rietumaustrālijas muzejā (Western Australian Museum) Austrālijā; Tokijas Universitātes Atmosfēras un okeāna izpētes institūtā (東京大学大気海洋研究所,Atmosphere and Ocean Research Institute, The University of Tokyo) Japānā. Eiropā nozīmīgs ir Nacionālais dabas vēstures muzejs (Muséum National d’Histoire Naturelle) Francijā, Vācijā – Hamburgas Universitātes Zooloģijas muzejs (Zoologisches Museum Universität Hamburg), Drēzdenes Zooloģijas muzejs (Museum für Tierkunde), Štutgartes Valsts dabas muzejs (Staatliche Museum für Naturkunde), Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum) Lielbritānijā, Vroclavas Universitāte (Uniwersytet Wrocławski) Polijā, Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūts (Зоологический институт Российской Академии наук) Sanktpēterburgā un Maskavas Universitātes Zooloģijas muzejs (Зоологический музей Московского государственного университета) Krievijā.

Svarīga nozīme zinātnes attīstīšanā ir malakoloģiskajām biedrībām, kas apvieno zinātniekus daudzās valstīs. Nozīmīgākās ir Amerikas Malakoloģijas biedrība (American Malacological Society), Austrālijas Malakoloģijas biedrība (Malacological Society of Australasia), Londonas Malakoloģijas biedrība (Malacological Society of London) Lielbritānijā, Polijas Malakologu asociācija (Association of Polish Malacologists), Filipīnu Malakoloģijas biedrība (Malacological Society of the Philippines). Augstā zinātniskā līmenī darbojas pasaules malakologu un malakoloģijas biedrība “Unitas Malacologica”, kas regulāri no 1962. gada organizē pasaules malakologu kongresus. 

Archiv für Molluskenkunde (kopš 1868. gada; Senckenbergische Naturforschende Gesellschaft); Journal of Conchology (kopš 1879. gada; Conchological Society of Great Britain and Ireland); Journal of Molluscan Studies (kopš 1893. gada; Proceedings of the Malacological Society, and Proceedings of the Malacological Society of London); Molluscan Research (kopš 1994. gada; Malacological Society of Australia; The Society for the Study of the Molluscan Diversity); Malacologia (kopš 1962. gada; Institute of Malacology); Malacologica Bohemoslovaca (kopš 2002. gada; Slovak Academy of Sciences); Ruthenica (kopš 1991. gada; A. N. Severtsov Institute of Ecology and Evolution of RAS). 

Mūsdienās malakoloģija ir attīstījusies par daudzpusīgu zooloģijas nozari ar dažādiem specializācijas virzieniem. Daudziem 18. gs. un 19. gs. zinātniekiem gliemju izpēte ir bijusi kā viena no interešu jomām. Piemēram, malakoloģijas pamatlicējs Žaks Drapano (Jacques Philippe Raymond Draparnaud) bija naturālists, botāniķis, medicīnas un patoloģijas profesors. Viņš deva nosaukumus un aprakstīja daudzas gliemju sugas. Ž. Drapano vārdā ir nosaukti vairāki gliemju taksoni. Angļu konhologs un malakologs Džons Džefrijs (John Gwyn Jeffreys) pirms pievēršanās jūras gliemju faunas pētījumiem bija advokāts. Viņš aprakstīja vairākas jaunas gliemju sugas un veica fundamentālus Lielbritānijas un apkārtējo jūru gliemju faunas pētījumus. Ievērojams mūsdienu vācu malakologs ir Jurgens Jungblūts (Jürgen H. Jungbluth). J. Jungblūta zinātniskā darbība saistīta ar malakoloģiskajiem pētījumiem Vācijā, viņš iesaistījās apdraudēto sugu, īpaši ziemeļu upespērlenes (Margaritifera margaritifera), ekoloģijas un dzīvotņu izpētē, vairākos muzejos Vācijā veica gliemju kolekciju revīziju, sadarbojies ar citu valstu malakologiem, iesaistījies vairāku malakoloģisko biedrību darbībā, uzsāka gliemju sugu kartēšanu. No Lielbritānijas malakologiem mūsdienu un izmirušo sauszemes un saldūdens gliemju pētījumus veic Maikls Kernijs (Michael Philip Kerney) un Roberts Kamerons (Robert Andrew Duncan Cameron). M. Kernijs ir publicējis Lielbritānijas un Īrijas sauszemes un saldūdens molusku atlasu (Atlas of the Land & Freshwater Molluscs of Britain and Ireland), ir līdzautors Lielbritānijas un Ziemeļrietumeiropas sauszemes gliemežu noteicējam (A Field Guide to the Land Snails of Britain and North-west Europe). R. Kamerona zinātniskā darbība saistīta arī ar faunas, atsevišķu sugu un dzimtu pētījumiem citos reģionos, piemēram, Polijā, Rumānijā, Azoru salās, Austrālijā. Limakoloģijā daudz un būtiskus pētījumus ir veicis poļu malakologs Andžejs Viktors (Andrzej Wiktor). Sadarbojoties ar krievu malakologu Iļju Ļiharevu (Илья Михайлович Лихарев), ir izstrādāta jauna kailgliemežu klasifikācijas sistēma. Kailgliemežu pētījumi ir veikti Polijā, Grieķijā, Bulgārijā, Ķīnā, Pakistānā, Krievijā u. c. valstīs.