O. Pļavniece bija viena no pirmajām latviešu operdziedātājām, darbojās Pāvula Jurjāna organizētajā Latviešu operā un vēlāk Latvijas Nacionālajā operā. Veselības problēmu dēļ agri beidza dziedātājas karjeru.

Dzimusi skolotāja ģimenē. 1914. gadā beidza Rīgas ķeizariskās mūzikas skolas Dziedāšanas klasi. Pirmā pasaules kara laikā mācījās dziedāšanu Maskavā pie vokālās pedagoģes Annas Kniperes (Анна Ивановна Книппер), vēlāk papildinājās arī Berlīnē un Parīzē.

1921. gadā salaulājās ar Latvijas armijas virsnieku Jāni Žīdu; dēli Oļģerds Pāvils un Jānis. Pēc laulībām O. Pļavniece pieņēma vīra uzvārdu “Žīds”, taču izrādēs un koncertos turpināja uzstāties ar savu jaunības uzvārdu, kas tolaik jau bija pazīstams publikai.

No 1911. gada O. Pļavniece uzstājās atsevišķos koncertos. 20.01./02.02.1913. P. Jurjāna organizētajā Latviešu operā viņa uzstājās savā pirmajā operas lomā – Tatjana Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1879). 1913.–1915. gadā viņa kļuva par vienu no Latviešu operas pazīstamākajām dziedātājām un uzstājās Grietiņas lomā Engelberta Humperdinka (Engelbert Humperdinck) “Ansītī un Grietiņā” (Hänsel und Gretel, 1893; vēlākajos gados O. Pļavniece šajā operā uzstājās arī Ansīša lomā), Karmenas lomā Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmenā” (Carmen, 1875), Tamāras lomā Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmonā” (Демон, 1875), kā arī citās operu lomās un koncertos.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā O. Pļavniece devās bēgļu gaitās uz Maskavu. Šajā laikā viņa kopā ar citiem latviešu mūziķiem (Jāni Ādolfu Kaktiņu, Paulu Saksu un citiem) bieži koncertēja dažādās Krievijas Impērijas pilsētās.

1918. gadā, O. Pļavniece kopā ar citiem mūziķiem atgriezās Latvijā un darbojās Jāzepa Vītola organizētajā Latvju operā (1919. gada 1. pusē, lielinieku varas laikā, to pārdēvēja par Padomju Latvijas operu).

02.12.1919. viņa piedalījās Latvijas Nacionālās operas (LNO) atklāšanas izrādē, izpildot Elizabetes lomu Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operā “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845). Turpmākajos gados uzstājās arī citos LNO iestudējumos – Elzas lomā R. Vāgnera “Loengrīnā” (Lohengrin, 1850), Margaritas lomā Šarla Guno (Charles François Gounod) “Faustā” (Faust, 1859), Martas lomā Eižena d’Albēra (Eugene Francois Charles d'Albert) “Ielejā” (Tiefland, 1903), kā arī citās lomās. O. Pļavniece piedalījās arī latviešu komponistu operu iestudējumos: Berenikas lomā Jāņa Mediņa “Dievi un cilvēki” (1922) un titullomā “Sprīdītī” (1927).

Dziedātājas karjeras laikā viņa bieži koncertēja dažādās Latvijas pilsētās (Daugavpilī, Jelgavā, Krustpilī, Valmierā un citās), kur izpildīja gan latviešu, gan ārzemju komponistu dziesmas. Daudzkārt uzstājās arī Latvijas Radiofonā.

No 01.1925. O. Pļavniece darbojās Operas solodziedātāju biedrībā. 1928. gadā viņa iesaistījās Ceļojošās operas darbībā, kur uzstājās Jedi lomā Cēzara Kiī (Цезарь Антонович Кюи) “Mandarina dēlā“ (Сын мандарина, 1859) izrādē Tukumā (iespējams arī citās pilsētās).

1926. gadā slimības dēļ O. Pļavniece pārtrauca pastāvīgu darbu LNO un turpmākajos gados veselības problēmu dēļ uzstājās arvien retāk. 30. gadu 1. pusē viņa pilnībā pārtrauca dziedātājas un skatuves mākslinieces karjeru, taču turpināja sekot līdzi Latvijas mūzikas dzīvei, bieži apmeklēja kultūras pasākumus.

Pēc Latvijas okupācijas, mūža pēdējos gadus O. Pļavniece pavadīja ģimenes lauku saimniecībā Draudavās.

Karjeras laikā O. Pļavniece iestudējusi virkni operu lomu. Viņas repertuārā bija donna Anna Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgangus Amadeus Mozart) “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787); Džuljeta Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) “Hofmaņa stāstos” (Les contes d'Hoffmann, 1881); Fjodors Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Borisā Godunovā” (Борис Годунов, 1874); Izolde un Zenta R. Vāgnera “Tristanā un Izoldē” (Tristan und Isolde, 1865) un “Klīstošajā holandietī” (tā laika repertuārā dēvēts par “Skrejošo holandieti”; Der fliegende Holländer, 1843); Margarita Š. Guno “Faustā”; Neda Rudžēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaco” (Pagliacci, 1892), kā arī citas lomas.

Bez tam O. Pļavnieces repertuārā bija daudz latviešu komponistu (Emīla Dārziņa, Andreja Jurjāna, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa, J. Vītola, Jāņa Zālīša un citu), kā arī cittautu komponistu (norvēģu – Edvarda Grīga, Edvard Hagerup Grieg, vācu – Johannesa Brāmsa, Johannes Brahms, Paula Hindemita, Paul Hindemith un Roberta Šūmaņa, Robert Schumann, krievu – Sergeja Rahmaņinova, Сергей Васильевич Рахманинов, austriešu – Franča Šūberta, Franz Peter Schubert, un citu) komponistu dziesmas, kā arī dažādu tautu (latviešu, spāņu, ungāru, zviedru un citu) tautasdziesmas.