Ērihs Lūdendorfs dzimis nelielas muižas īpašnieka un atvaļināta virsnieka Vilhelma Lūdendorfa (Wilhelm Ludendorff) un viņa sievas Klāras (Clara) ģimenē. Ē. Lūdendorfu dzimta bija cēlusies no Pomerānijas, un tās izcelsme saistāma ar 16. gs. Zviedrijas karali Ēriku XIV (Erik XIV). Tradicionāli Lūdendorfi bijuši saistīti ar tirdzniecību. Prūsijas tiesiskais regulējums Lūdendorfiem ļāva iegūt muižu, kaut gan pēc izcelsmes dzimta nebija dižciltīga. Ē. Lūdendorfa māte gan bija cēlusies no dižciltīgas Brandenburgas provinces dzimtas fon Tempelhofiem (von Tempelhoff). Izcelsme un īpašums Ē. Lūdendorfa ģimenē nodrošināja labus dzīves apstākļus.

Ē. Lūdendorfa tēvs bija karojis vācu apvienošanās karos un vēlējās, lai dēls ietu viņa pēdās, tādēļ pēc skolas beigšanas 1877. gadā Ē. Lūdendorfs iestājās kadetu skolā Plēnē un vēlāk turpināja apgūt virsnieka profesiju kadetu skolā (Hauptkadettenschule) Lihterfeldē pie Berlīnes. Jaunākā leitnanta pakāpi ieguva 1882. gadā.

Ē. Lūdendorfs bija divas reizes precējies. 1908. gadā viņš laulājās ar šķirteni Margarētu Pernetu, dzimušu Šmiti (Margarethe Pernet, Schmidt). Pēc šīs laulības šķiršanas 1926. gadā Ē. Lūdendorfs laulājās ar iepriekš divas reizes precētu atraitni un šķirteni Matildi Kleini, iepriekš fon Kemnicu, dzimušu Špīsu (Mathilde Kleine, von Kemnitz, Spieß). Matilde bija ārste un ilgstoši ārstēja Ē. Lūdendorfa pirmo sievu Margarētu, kas cieta no nervu kaites un regulāri lietoja nervu zāles. Matilde tolaik bija pazīstama vācu nacionālās kustības dalībniece. Viņa bija autore daudzām filozofiskām, ezoteriskām un psiholoģiskas ievirzes publikācijām par tā dēvēto “ebreju pasaules sazvērestību”. Ē. Lūdendorfam abās laulībās savu bērnu nebija.

Apglabāts Štarnbergas Tucingā, Bavārijas dienvidos.

Pēc virsnieka dienesta pakāpes iegūšanas 1882. gadā Ē. Lūdendorfs sāka profesionālās dienesta gaitas kājnieku vienībā Vēzlā. 1887. gadā viņu īslaicīgi pārcēla uz dienestu jūras kara flotē. 1890. gadā Ē. Lūdendorfs apmeklēja Prūsijas Kara akadēmiju (Preußische Kriegsakademie) Berlīnē, kur trīs gadus apguva vācu armijas ģenerālštāba virsnieka prasmes. Šajā laikā viņš īpaši interesējās par Krieviju, apguva krievu valodu. 1893. gadā beidza Kara akadēmiju ar izciliem rezultātiem, un jau 1894. gadā kara resors viņu nosūtīja uz Krievijas Impēriju vācu militārā novērotāja statusā. Sanktpēterburgā un Maskavā Ē. Lūdendorfs guva labu priekšstatu par Krievijas armiju. Pēc Krievijas apmeklējuma tika iecelts par ģenerālštāba virsnieku un 1895. gadā militārajā rangā paaugstināts par kapteini. Komandēja dažādas vācu karaspēka vienības lielākoties Vācu Impērijas austrumdaļas reģionos, uzkrāja nozīmīgu militāri praktisku un stratēģisku pieredzi. 1902. gadā ieguva majora pakāpi. 01.04.1904. norīkots darbā ģenerālštābā. 1908. gadā kļuva par ģenerālštāba uzbrukuma plānošanas nodaļas vadītāju, bija ģenerālštāba vadītāja Helmuta Moltkes (Helmuth Johannes Ludwig von Moltke) palīgs. Aktīvi līdzdarbojās Vācu Impērijas militāro plānu, taktikas, kā arī karaspēka modernizācijas plānu izstrādē un realizācijā. 1908. gadā Ē. Lūdendorfu paaugstināja par pulkvežleitnantu, 1911. gadā – par pulkvedi, bet 1914. gadā – par ģenerālmajoru. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Ē. Lūdendorfs bija atkal norīkots dienestā karaspēka daļā, šoreiz – par kājnieku brigādes komandieri Strasburgā, Elzasā-Lotringā. 

Straujš karjeras kāpums Ē. Lūdendorfam sākās Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš 1914. gada augustā Rietumu frontē veiksmīgi vadīja Ljēžas cietokšņa ieņemšanu Beļģijā. Saistībā ar vācu karaspēka atkāpšanos Austrumprūsijā ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II) negaidīti iecēla Ē. Lūdendorfu par 8. armijas štāba priekšnieku Austrumu frontē, un vienlaicīgi par 8. armijas komandieri tika iecelts iepriekš no dienesta atvaļinātais Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg). Tannenbergas kaujā un kaujā pie Mazūru ezeriem abiem vācu militārajiem stratēģiem īsā laikā, līdz 15.09.1914., izdevās sakaut krievu armiju Austrumprūsijā. Kopš šī brīža visus vācu panākumus frontē mēdza saistīt ar Ē. Lūdendorfa un P. fon Hindenburga nopelniem. 1916. gadā P. fon Hindenburgs kļuva par ģenerālštāba priekšnieku, bet Ē. Lūdendorfs – par viņa vietnieku.

Lai novērstu britu īstenoto jūras blokādi, Ē. Lūdendorfs izvērsa tā saukto neierobežoto zemūdens karu, kas izprovocēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iesaisti karā 1917. gadā. 1918. gada pavasarī, pēc Padomju Krievijas izstāšanās no kara, Ē. Lūdendorfs organizēja plašu uzbrukumu Rietumu frontē, kas tomēr nepanāca cerēto lūzumu karā par labu vāciešiem. 28.10.1918. Ē. Lūdendorfs devās pensijā. Pēc pamiera noslēgšanas, baidoties par iespējamo kreiso spēku atriebību, ar viltotu somu pasi viņš aizbēga uz Zviedriju, kur uzturējās līdz 1919. gada februārim. Zviedrijā Ē. Lūdendorfs sāka gatavot publikācijas par vācu armiju, kuras caurvija teorija par vācu kreiso aprindu nodevību kara izskaņā (t. s. teorija jeb leģenda par “naža dūrienu mugurā”).

Politiķus Ē. Lūdendorfs parasti vērtēja ļoti nicīgi. Ē. Lūdendorfs bija pārliecināts, ka Antantes valstu nodoms bija Vācu Impērijas iznīcināšana, tādēļ vācieši karojuši tikai tāpēc, lai aizsargātos. 1920. gada rudenī Ē. Lūdendorfs pieslējās Maksa fon Šeibnera-Rihtera (Ludwig Maximilian Erwin (Max-Erwin) von Scheubner-Richter) Minhenē izveidotajai Saimnieciskās jauncelsmes apvienībai (Wirtschaftliche Aufbau-Vereinigung), kuras mērķis bija atjaunot pirmsrevolūcijas stāvokli Eiropā. Ē. Lūdendorfs simpatizēja Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) idejām, bet par tās biedru nekļuva. 09.11.1923. Minhenē viņš piedalījās NSDAP organizētajā valsts apvērsuma mēģinājumā. Kara laika nopelni bija radījuši lielu Ē. Lūdendorfa autoritāti, un tas viņu paglāba no ieslodzījuma par apvērsuma mēģinājumu. 1924. gadā viņš kļuva par Reihstāga (Reichstag) deputātu no nelielās Vācu nacionālās brīvības partijas (Die Deutschvölkische Freiheitspartei), kas pēc NSDAP īslaicīgā aizlieguma centās ieņemt tās atbrīvoto politisko nišu. Ē. Lūdendorfs iesaistījās arī bijušo frontes cīnītāju veidotajā nacionālistiskajā Tannenbergas savienībā (Der Tannenberg-Bund), kas faktiski kļuva par Ē. Lūdendorfa privātu organizāciju. 1925. gada pavasarī nacionālistiskās aprindas vēlējās redzēt Ē. Lūdendorfu prezidenta amatā, tomēr viņš cieta sakāvi sāncensībā ar savu kādreizējo kolēģi P. fon Hindenburgu. 1928. gadā Ē. Lūdendorfs pārtrauca politiskās aktivitātes un kopā ar savu otro sievu Matildi vadīja izdevniecību, rakstīja grāmatas, izdeva preses izdevumus, kuru vadmotīvs bija, viņuprāt, pastāvošā ebreju pasaules sazvērestība, ko abi saistīja ar marksismu, masonu kustību un Romas katoļu baznīcu. Publikācijās abi laulātie iestājās par jaunu neopāganisma formas reliģiju.

Kaut arī Ē. Lūdendorfu un nacionālsociālistus vienoja antikomunisma un antisemītisma retorika, Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler) un viņa valdībai Ē. Lūdendorfs nesimpatizēja. Tā kā Ē. Lūdendorfu arī NSDAP aprindās uzskatīja par vācu kara varoni, pret viņu un viņa sievu režīms represijas nevērsa, un abi mierpilni turpināja dzīvot Bavārijas Tucingā. 1937. gada nogalē Ē. Lūdendorfa veselība pasliktinājās, viņš tika ievietots privātklīnikā Minhenē, kur vēlāk mira. Neņemot vērā Ē. Lūdendorfa vēlēšanos, bēru organizēšanu un norisi pārņēma valdība, kas to ietērpa režīmam raksturīgā pompozitātē, oficiālā prese aizgājēju slavināja kā ģeniālu personību.

Ē. Lūdendorfs ir saņēmis daudzus Prūsijas Karalistes un citu Vācu Impērijas pavalstu augstākos militāros apbalvojumus, kā arī Austroungārijas Impērijas augstākos apbalvojumus. Pirmā pasaules kara laikā un starpkaru periodā Ē. Lūdendorfs bija plaši pazīstams arī Latvijā. 07.05.1916., vācu okupācijas laikā Liepājā, Piejūras parkā, kādreiz tur bijušās Kūrmājas priekšpusē uzstādīja pieminekli par godu Liepājas iekarošanas pirmajai gadadienai. Tas bija marmora postaments, kuru vainagoja Vāciju simbolizējošs ērgļa tēls, postamenta sānos bija Vācijas ķeizara Vilhelma II portrets, vācu austrumu frontes un ģenerālštāba vadoņu P. fon Hindenburga un Ē. Lūdendorfa portretu bronzas medaljoni. Piemineklis tolaik tika dēvēts par “Hindenburga kolonnu”. 27.06.1919., kad darbību atjaunoja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, monumentu demontēja īpašā svinīgā ceremonijā ar valdības ministru piedalīšanos.

Pētnieciskajā literatūrā atzīmēts, ka Ē. Lūdendorfam vācu militāro panākumu nodrošināšanā bija lielāki nopelni nekā ģenerālštāba priekšniekam P. fon Hindenburgam. Ē. Lūdendorfa kā politiķa raksturojums parasti ir kritisks, ar izteikti negatīvu pieskaņu. Piemēram, norādīts, ka Ē. Lūdendorfa aktivitātes, kas sāka izpausties pēc kara (viņa simpātijas nacionālismam, nacionālsociālismam, antisemītismam, viņa publikāciju saturs un sazvērestības teoriju skaidrojums), liecinot par nelīdzsvarotu raksturu. Destruktīvi Ē. Lūdendorfu iespaidojusi arī sieva Matilde, kuru Vācijā visplašāk tiražētais politikas žurnāls Der Spiegel 1960. gada 8. numurā nodēvējis pat par vācu antisemītisma “vecvecmāti”.