Izcilais memoriālais ansamblis – Rīgas Brāļu kapi (1936) – ir valstiskas nozīmes nekropole; to Brāļu kapu komitejas vadībā izveidoja radošā grupa ar valsts un sabiedrības materiālu atbalstu. Ansambli veido dabas, arhitektūras un tēlniecības sintēze harmoniskā veselumā. Tas iemūžina Latvijas 20. gs. vēstures pretrunas un traģiku.

Ar terminu “brāļu kapi” (vācu Brüderfriedhof, krievu братское кладбище, братская могила) apzīmē militārpersonu apbedījumu vietas, kuri bija kā līdzīgi cīnījušies un krituši kopējā kaujā vai karā. Termins plaši lietots 20. gs.; Pirmajā (un Otrajā) pasaules karā kritušos karavīrus visbiežāk apbedīja atbilstoši to karojošās puses piederībai. Latviešu valodā jēdziens “brāļu kapi” ir humānisma un cieņas pilns apzīmējums kritušo karavīru atdusas vietai.

Dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks, tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekti Pēteris Feders un Aleksandrs Birzenieks. Skulptūras izkala Pēteris Banders, Nikolajs Maulics, Mārtiņš Šmalcs un citi.

Kad kaujās bija krituši pirmie latviešu strēlnieki, sākās Brāļu kapu izbūves pirmais posms (1915–1923) A. Zeidaka vadībā. Pēc viņa ieceres tika izveidots simetrisks ansambļa plāns (galīgais variants 1922. gadā) ar trīs galvenajām daļām: Pārdomu ceļu, Varoņu terasi un kapu lauku, kas ir saglabāts līdz mūsdienām. Pēc ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma izveidoja Brāļu kapu komiteju (1920), kas nodarbojās ar kritušo karavīru piemiņas iemūžināšanu Rīgā un citviet Latvijā, arī valsts un sabiedrības līdzekļu piesaistīšanu. Komiteja 1921., 1922. un 1923. gadā sarīkoja Brāļu kapu memoriālā ansambļa ieceres konkursus, kuros piedalīties tika uzaicināti mākslinieki un arhitekti.

Otrajā posmā (1923–1936) notika ansambļa plānošana un celtniecība. 1923. gada nogalē Komitejas valde (priekšsēdētājs mācītājs Edgars Bergs) uzaicināja arī K. Zāli, kurš uzņēmās ansambļa kopskata modeļa izgatavošanu un skulptūru darināšanas vadību; ansambļa celtniecību vadīja būvkomisija.

1924. gadā K. Zāle iepazīstināja Komiteju ar savu projektu, kurā bija paredzēts Mātes Latvijas figūru novietot ansambļa vidējā daļā. Projektu vairākkārt papildināja un pārbaudīja, veidojot dabiska lieluma maketus. Nozīmīga bija P. Federa darbība, viņš ierosināja Mātes Latvijas tēlu novietot ansambļa noslēgumā. 1925. gadā tika uzcelta akmens apstrādes darbnīca Gaujas ielā, Rīgā, ar tam laikam modernu akmens zāģēšanas iekārtu. Pirmās atklātās skulptūras bija “Ievainotais (Mirstošais) jātnieks” I, II (1927, 1929, augstums 4 m, platums ~6,5 m) apbedījuma lauka malās. 1928. gadā sāka būvēt noslēguma sienu un projektēt ieejas vārtus.

Centrālo grupu – “Māte Latvija ar kritušajiem dēliem” – atklāja 1929. gadā (augstums ar postamentu 22 m), Latvijas novadu heraldiskos tēlus (1,8 m augstums, pamatne 1,2 m) uzstādīja 1931. gadā.

1934. gadā ansamblis galvenajos vilcienos bija pabeigts, tajā bija iekārtots Svētās (Mūžīgās) uguns altāris centrālajā terasē, izbūvētas četras lakonisku formu būves (depozitāriji) un ieejas vārti ar divu sērojošu senlatviešu jātnieku figūrām katrā pusē. Memoriāla kopplatība ir ap 9 ha un kopgarums 457 m.

Brāļu kapu memoriālu oficiāli atklāja 11.11.1936.

30. gadu beigās pie tolaik līdz galam neuzceltajiem Strēlnieku vārtiem, ieejas no Varoņu ielas, novietoja divfigūru cilni “Senči”.

Nerealizēta palika A. Zeidaka iecere centrālā partera vietā izbūvēt ūdens baseinu, kurā atspoguļotos Mātes Latvijas skulptūra. Kā dekoru tam K. Zāle bija darinājis divas skulptūras “Sērojošā sieviete ar izirušajām rozēm” (pašlaik privāti kapa pieminekļi Rīgā un Valmierā). Ansamblī ir arī nelielas Zināmā un Nezināmā kareivja galvas, pilsētu ģerboņi un kareivju frīze uz noslēdzošās sienas.

Skulptūras darinātas no Allažu šūnakmens; ar tā plāksnēm apšūti arhitektūras apjomi un terases ieklājums; izlietoti 1900 kubikmetri akmens, kura krāsa un īpatnējā faktūra veido ansambļa vienotību, dabiskuma un harmonijas iespaidu. Skulptūra “Divi brāļi” (1937) ir izkalta travertīnā; tas lietots arī reljefa frīzē augšējā sienas daļā pie Mātes Latvijas tēla. Kapa plāksnītēm un uzrakstiem izmantots vietējais dolomīts un no Oberkirhenes (Vācija) ievests smilšakmens.

Ansambļa centrā pretī “Divu brāļu” skulptūrai atrodas K. Zāles kapa vieta.

Rīgas Brāļu kapi atrodas Rīgā, Aizsaules ielā 18.

Brāļu kapi ir telpisks, daļēji no apkārtnes norobežots sintētisks ansamblis, kurā apvienota daba, arhitektūra un tēlniecība. A. Zeidaks ansamblī ieviesa tautas tradīcijās balstītu dabas elementu lietojumu ar simbolisku saturu – liepu aleja Pārdomu ceļā simbolizē līgavas un mātes, kas pavada kritušos pēdējā gaitā, Varoņu terasē ar Svētās uguns altāri aug ozoli – Tēvzemes sargu, spēka un izturības simbols. No Varoņu terases ir pārskatāms kapulauks ar zālāju, dekoratīviem puķu un zemu krūmu stādījumiem un noslēdzošo sienu ar Mātes Latvijas skulptūru. Tā malās ir ūdens avoti. No A. Zeidaka ieceres nav atjaunotas mežrozīšu rindas (karavīra asinīm slacītais ceļš) paralēli liepu rindām, abpus Mātes Latvijas postamentam bērzi (bāleliņi) un piramidālās tūjas (karavīru goda sardze).

Ansambļa arhitektūra (ieejas vārti, četri depozitāriji, norobežojošās sienas sānu daļās un ansambļa noslēdzošā siena) ar tai piemītošo lakonisko ģeometrizēto formu valodu, harmoniju un samērīgumu ir tuva modernisma meklējumiem arhitektūrā šajā laikā. Šūnakmens kā īpatns nacionāls apdares materiāls un sintēze ar tēlniecību piešķir ansambļa arhitektūrai neoromantisku ievirzi. 

Veiksmīgs ir askētiskais ieejas vārtu risinājums ar trīsdaļīgo fasādes kompozīciju, trīs atšķirīga platuma ieejas ailēm (augstums ~6 m) un kontrastu starp plakni un skulpturālo goda sardzi ieejas abās pusēs. Fasādes augstuma un platuma attiecības ir ~1:4, abās ieejas pusēs uz 2 m augsta postamenta atrodas ~3,3 m augstas divfigūru jātnieku kompozīcijas.

K. Zāles darinātajās skulptūrās veiksmīgi apvienojās ideja, plastiskais izpildījums un materiāls. Viņš radīja šūnakmenim atbilstošu, lakonisku un detaļās pārdomātu individuālo stilu, apvienojot spēcīgas ģeometrizējošā modernisma ietekmes ar arhaizējošā monumentālisma (līdzīgi strādāja, piemēram, Ivans Meštrovičs, Ivan Meštrović, Hugo Lederers, Hugo Lederer, Francs Mecners, Fraz Metzner) un neoklasicisma iezīmēm. Skulptūras (izņemot “Māti Latviju ar kritušajiem dēliem”) ir novietotas pret sienas fonu un uztveramas kā augstcilnis.

Skulptūras pauž cieņu kritušajiem varoņiem (jātnieki pie ieejas vārtiem), ievainotie varoņi aizmieg nāves miegā (“Ievainotais jātnieks” I, II), un par viņu nāvi sēro Māte Latvija un četru novadu alegorijas. Kompozīciju statiskums un tēlu noliektās galvas ievieš ansamblī atturīgu, skumju noskaņu. Tēlu senatnīgumu un tautiskumu K. Zāle panāca ar brīvi izvēlētu detaļu palīdzību, neietekmējoties no arheoloģiskajiem vai etnogrāfiskajiem paraugiem. Skulptūru nepārspīlētie izmēri un plastikas vitalitāte sēru tēliem piešķir klusināta spēka izpausmi. 

Skulptūru stilistikā ir nelielas atšķirības – “Ievainoto jātnieku” tēlos skarbs arhaiskums apvienots ar diagonālritmu nosacītu dinamiskumu, senlatviešu karavīru figūrām pie ieejas piemīt klasiska stila samērīgums un formu noapaļotība, bet “Mātes Latvijas tēls” pakļauts vertikālo šķautņu mierīgam ritmam. 

Ansamblim piemīt modernisma laikmeta mākslai raksturīgā formālā vienkāršība, lokāli savdabīga ir arhitektūras sintēze ar individuāla stila tēlniecību un romantiskums dabas simbolikā un materiāla izvēlē. 

Rīgas Brāļu kapi iekļauti aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kopš 1954. gada. Pašreizējā sarakstā – kopš 1995. gada. 1958.–1962. gadā ansambli rekonstruēja, likvidēja režīmam nevēlamus simbolus (valsts ģerboni, krustus). Restaurācija atsākās 1988. gadā un pa posmiem turpinājās; 2021. gadā tā vēl nav pabeigta. 2006. gadā izbūvēja gāzes vadu Svētās uguns altārim; 2005.–2017. gadā tika atjaunoti depozitāriji. 2009. gadā restaurēja un rekonstruēja Strēlnieku vārtu kompleksu, 2018. gadā ierīkoja elektroapgādi un skulptūru izgaismojumu, un 2019. gadā atjaunoja krusta zīmi zem Mātes Latvijas tēla.

2021. gadā tika izveidota Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu padome.

Iespējams, ka Rīgas Brāļu kapi ietekmējuši vairāku padomju laika memoriālu celtniecību: padomju karavīru brāļu kapu ansambli Treptova parkā Berlīnē (1946–1949, arhitekts Jakovs Belopoļskis, Яков Борисович Белопольский, tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs, Евгений Викторович Вучетич); Piskarjovas kapsētas ansambli Sanktpēterburgā (1960, arhitekti Aleksandrs Vasiļjevs, Александр Викторович Васильев, Jevgēņijs Levinsons, Евгeний Адoльфович Левинсoн, tēlnieki – Vera Isajeva, Вера Васильевна Исаева, Roberts Taurits, Роберт Карлович Таурит), kara memoriālus ar sērojošas sievietes skulptūru Latvijā – Ludzā (1963, tēlnieks Jānis Zariņš), Tukumā (1985, tēlniece Lilija Līce). 

Brāļu kapos 20. gs. 30. gados un turpmāk apbedīja militārpersonas (padomju okupācijas laikā arī nomenklatūras darbiniekus) atbilstoši valdošā režīma prasībām un politiskajai konjunktūrai. Tomēr, neraugoties uz padomju varas centieniem “sovjetizēt” Brāļu kapus, K. Zāles talanta radītās skulptūras un ansambļa harmoniskais koptēls ļāva saglabāt memoriāla pamatideju, un tas joprojām ir simboliska latviešu karavīru piemiņas vieta.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ansamblis ir nozīmīgs nacionālās identitātes un valsts neatkarības simbols, politisku un militāru ceremoniju vieta. Brāļu kapus apmeklē oficiālas valsts delegācijas un diplomātiskais korpuss, piemiņas pasākumus vēsturiski nozīmīgos datumos rīko Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki, sabiedriskas organizācijas, piemēram, Latvijas akadēmiskās slēgtās mūža organizācijas 18. novembra rītā dodas svētku gājienā no Latvijas Universitātes galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 līdz Brāļu kapiem (tradīcija iedibināta 18.11.1920., pasākumu organizējot Latvijas Universitātei un piedaloties visiem studentiem; mūsdienās pasākumu organizē studentu korporāciju Prezidiju konvents un piedalās studentu organizācijas).