Latvijas atzīšana de jure (de iure) 26.01.1921. nozīmēja Sabiedroto Augstākās padomes lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības starptautisku atzīšanu pilnā apjomā. Šo lēmumu pieņēma Francijas galvaspilsētā Parīzē Pirmā pasaules kara uzvarētāju lielvalstu vadītāji un pārstāvji kopējā sēdē. Tajā piedalījās Beļģijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Lielbritānijas pārstāvji. Tas bija viens no visnozīmīgākajiem Latvijas diplomātijas panākumiem starpkaru periodā. Kopā ar Latvijas atzīšanu de jure tika atzīta Igaunijas neatkarība. Atzīšana de jure nozīmē formālu juridisku aktu par jaunas valsts pastāvēšanu un kontroli pār noteiktu teritoriju. Atzīšana de jure tradicionāli ir augstāka atzīšanas forma par atzīšanu de facto, tā ir ilglaicīga un teorētiski neatsaucama. Atzīšana de jure var izpausties kā oficiāla deklarācija vai netieši kā starpvalstu līgums.

Latvijas neatkarības atzīšana ir daļa no procesa, kurā tika izveidots Latvijas valstiskums, un centieniem panākt tās starptautisku atzīšanu. Jau kopš 1917. gada Latvijas politiskās aprindas gan Latvijā, gan ārpus tās nopietni pievērsās cīņai par neatkarīgas valsts izveidi un aktivizēja pūliņus nodibināt starptautiskus sakarus. Svarīgs priekšnoteikums bija Latvijas Tautas padomes 18.11.1918. lēmums par Latvijas Republikas proklamēšanu. Latvijas Neatkarības karš nostiprināja Latvijas valstiskumu un nodrošināja valsts kontroli pār teritoriju. No starptautiskas atzīšanas bija atkarīgas normālas starpvalstu attiecības, drošības garantijas, ko piedāvāja Versaļas–Rīgas sistēma un Tautu Savienība, kā arī ekonomiskās attiecības – starptautiskā tirdzniecība un kredīti.

Galvenie aktori šajā procesā bija Latvija un Rietumu lielvalstis. Latvijas uzdevums bija pierādīt spēju izveidot dzīvotspējīgu valstiskumu, ekonomisku un iekšpolitisku stabilitāti, iekšēju konfliktu novēršanu, spēju nodrošināt valsts pastāvēšanu mainīgajā starptautiskajā vidē. Rietumu lielvalstīm rūpēja Krievijas problēmas risinājums. Kamēr pastāvēja iespēja, ka ekstrēmistiskais un Rietumiem grūti pieņemamais lielinieku režīms varētu krist un Krievijas valsts atjaunoties kādā pieņemamā formā, Rietumu lielvalstis vilcinājās atzīt Baltijas valstu neatkarību. Lielinieku režīma stabilizācija bija labvēlīga Latvijas kā demokrātiskas valsts atzīšanai. Baltijas valstu neatkarības atzīšanu neatbalstīja dažādi Krievijas impērijas mantinieki, piemēram, balto kustības līderi un Krievijas Pagaidu valdības diplomātiskais dienests.

Jau 30.01.1918. Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) otrajā sēdē Petrogradā deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai. Vienlaikus tā sāka veidot kontaktus ar ārvalstu pārstāvniecībām Petrogradā. Problēmas, ar ko ilgstoši saskārās jaunā latviešu diplomātija, bija vienas un tās pašas – izskaidrot latviešu tautas atšķirību no citām Krievijas multinacionālās valsts tautām, pierādīt, ka latviešu tauta ir spējīga uz neatkarīgu valstiskumu un ka tā cienīs Rietumu pasaules vērtības. 07.1918. Zigfrīds Anna Meierovics kā LPNP pārstāvis devās uz Londonu. 11.11.1918. Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs (Arthur James Balfour) vēstulē, kas bija adresēta “Meierovica kungam”, paziņoja par Latviešu [pagaidu] nacionālās padomes atzīšanu kā de facto neatkarīgu struktūru. 18.11.1918. Latvijas Tautas padome pasludināja Latvijas neatkarību un izveidoja valdību Kārļa Ulmaņa vadībā, kuras ārlietu ministrs bija Z. A. Meierovics. Šo jaundibināto varas struktūru uzdevums paralēli valsts iekārtas un struktūru izveidei un cīņām Latvijas Neatkarības karā bija risināt jaundibinātās valsts starptautisko attiecību, tajā skaitā atzīšanas, problēmu. Vairākas valstis de facto vai de jure atzina Latvijas neatkarību jau 1919. un 1920. gadā. Par pirmo nozīmīgo atzīšanu uzskata 21.07.1919. līgumu ar Igaunijas valdību, kas gan risināja tikai konkrētus ar Neatkarības kara gaitu saistītus militāri politiskus jautājumus. Vairākas valstis Latviju de facto atzina 1919. gada rudenī: Somija 26.09.1919., Polija 22.10.1919. un Lietuva 23.10.1919. Arī 15.07.1920. Pagaidu līgums ar Vāciju nozīmēja Latvijas atzīšanu de facto; Vācija līgumā apņēmās atzīt Latviju de jure, kad to būs izdarījusi kāda no uzvarētāju lielvalstīm.

Šajā laika periodā Baltijas valstīs darbojās daudz ārvalstu misiju un pārstāvju. Parīzes miera konferencē 1919. gadā darbojās Latvijas delegācija Jāņa Čakstes un Z. A. Meierovica vadībā. Konferencē, neskatoties uz Latvijas delegātu cerībām, dominēja uzskats, ka svarīgākais jautājums ir Krievijas liktenis un nākotne. Vairāki Versaļas miera līguma panti tomēr attiecās uz Baltijas valstu neatkarības perspektīvu. Līguma 116. pants lika Vācijai respektēt to teritoriju neatkarību, kuras līdz 01.08.1914. (Pirmā pasaules kara sākumam) piederēja Krievijai. Līguma 433. pants lika Vācijas karaspēkam iesaistīties Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iekšējās lietās atbilstoši uzvarētājvalstu interesēm.

1920. gada pirmajā pusē Rietumu diplomātijā sākās jau diezgan nopietnas debates par atzīšanas iespējām, tomēr vēl joprojām problemātisks bija neskaidrais Krievijas liktenis. Britu diplomātija izteica vairākus brīdinājumus Krievijai par Baltijas valstu neaizskaramību.

Par svarīgu robežlīniju kļuva Baltijas valstu miera līgumi ar Padomju Krieviju pēc uzvarām Neatkarības karos. Latvijas–Krievijas miera līgums 11.08.1920. noteica, ka Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no suverēnām tiesībām uz Latvija tautu un zemi.

1920. gada rudenī Latvijas delegācija Z. A. Meierovica vadībā devās uz Tautu Savienības pilnsapulci Ženēvā, lai panāktu Latvijas uzņemšanu šajā visnozīmīgākajā Versaļas–Rīgas sistēmas starptautiskajā organizācijā, tomēr starptautiskā sabiedrība vēl joprojām uzskatīja bijušās Krievijas Impērijas likteni par neskaidru un pieļāva tās atjaunošanas iespēju. Pilnsapulce neatbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu. Tautu Savienībā no reģiona valstīm 16.12.1920. tika uzņemta tikai Somija.

Atzīšana de jure kļuva par nozīmīgu iekšpolitisku jautājumu, par tās nepieciešamību rakstīja presē un debatēja Satversmes sapulcē. 1920. gada rudenī Z. A. Meierovics devās ilgstošā ārvalstu vizītē. Viņš apmeklēja Itāliju, Franciju un Lielbritāniju. Itālijā viņu pieņēma karalis Viktors Emanuels III (Vittorio Emanuele III) un premjerministrs Džovanni Džoliti (Giovanni Giolitti). Viņš tikās ar Romas pāvestu Benediktu XV (Benedictus XV; dzimis Giacomo Paolo Giovanni Battista della Chiesa). Itālijas pārstāvji izteica atbalstu Latvijas neatkarības atzīšanai. Itāliju tik lielā mērā kā citas valstis nesatrauca Krievijas problēma kā šķērslis Baltijas valstu neatkarībai.

24.12.1920.–31.12.1920. Z. A. Meierovics apmeklēja Franciju. Parīzē Z. A. Meierovics tikās ar republikas prezidentu Aleksandru Miljerānu (Alexandre Millerand) un Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Filipu Bertelo (Philippe Berthelot). Francijas pārstāvji sāka atbalstīt Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

Kopš 01.1921. sākuma Z. A. Meierovics bija Londonā. Pieņemšanā ārlietu ministrs Džordžs Nataniēls Kērzons (George Nathaniel Curzon, The Earl Curzon of Kedleston) atteicās atbalstīt Latvijas valsts atzīšanu de jure.

Z. A. Meierovics ieradās Parīzē, kur 22.01.1921. sākās sabiedroto Augstākās padomes sēde. Vēl bez Z. A. Meirovica Parīzē darbojās arī citi Latvijas diplomāti, piemēram, Latvijas pārstāvis Francijā Oļģerds Grosvalds, pārstāvis Itālijā Miķelis Valters un citi. Sēdē piedalījās Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George) un ārlietu ministrs Dž. Kērzons, Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs Aristīds Briāns (Aristide Brian) un ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs F. Bertelo, Itālijas ārlietu ministrs Karlo Sforca (Carlo Sforza), Beļģijas ārlietu ministrs Anrī Žaspārs (Henri Jaspar) un Japānas pārstāvis Kikudžiro Išī (Ishii Kikujirō, 石井 菊次郎). Baltijas valstu pārstāvji nebija aicināti uz sēdi. Situācija bija saspringta, Baltijas valstu atzīšana netika iekļauta Padomes darba kārtībā vairākas dienas. 26.01.1921. pēcpusdienā Francijas pārstāvjiem izdevās iekļaut darba kārtībā Igaunijas, Latvijas un Gruzijas neatkarības atzīšanu. Latvijas neatkarības atzīšanu atbalstīja Itālijas un Francijas pārstāvji. Dž. Kērzons uzstājās pret atzīšanu, bet viņu pārbalsoja premjers D. Loids Džordžs. Beļģija atbalstīja Francijas pozīciju. Ap 17.00 pēcpusdienā Latvijas un Igaunijas pārstāvjiem paziņoja par atzīšanu de jure.

Latvijas atzīšana Augstākajā padomē izraisīja atzīšanu vilni pasaulē. Polija un Somija atzina Latviju de jure jau 26.01.1921., tām sekoja Vācija 01.02.1921., Norvēģija un Zviedrija (05.02.1921.), Dānija (07.02.1921.), Persija (10.02.1921.), Austrija (17.02.1921.), Portugāle (19.02.1921.), Rumānija (26.02.1921.), Nīderlande (24.03.1921.) un Spānija (09.04.1921.). 10.06.1921. Latvijas neatkarību atzina Svētais Krēsls. 22.09.1921. Tautu Savienības pilnsapulce Ženēvā nobalsoja par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Par Latvijas uzņemšanu balsoja 38 valstu delegācijas, pret nebija neviena, atturējās vai nepiedalījās 10 valstis. Visbeidzot 28.07.1922. Amerikas Savienotās Valstis (ASV) pēc ilgstošas lobēšanas kampaņas atteicās no līdzšinējās politikas un atzina triju Baltijas valstu neatkarību.

Latvijā atzīšana de jure izraisīja vispārēju atbalstu sabiedrībā, presē un parlamentā. Presē rakstīja, ka, galvaspilsētā valdot putenim, visa Rīga pulcējās ielās izteikt sajūsmu par šo panākumu. Starpkaru periodā 26.01. kļuva par oficiālu svētku dienu.

Latvijas starptautiskā atzīšana nodrošināja valstij pilnvērtīgu dalību starptautiskajā sabiedrībā starpkaru posmā. Latvija aktīvi veidoja diplomātiskās attiecības ar pasaules valstīm, slēdza starptautiskus līgumus, piedalījās Tautu Savienības un citu starptautisko organizāciju darbā un starpvalstu konferencēs, meklēja sabiedrotos drošības nostiprināšanai. Pēc tam, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) okupēja Baltijas valstis, to diplomātiskā atzīšana un veiksmīgā attīstība starpkaru periodā kļuva par pamatu okupācijas neatzīšanas politikai, ko viskonsekventāk īstenoja ASV. Okupācijas periodā turpināja pastāvēt Latvijas diplomātiskais dienests, kas iespēju robežās, sadarbojoties ar Lietuvas un Igaunijas diplomātiskajiem dienestiem, aizstāvēja Latvijas un tās pilsoņu intereses. 1991. gadā, atzīstot Latvijas neatkarības atjaunošanu, daudzas valstis norādīja uz starpkaru perioda veiksmīgo sadarbību un okupācijas neatzīšanu.