Ansamblis “Trīs no Pārdaugavas” darbojās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), visaktīvāk 20. gs. 70. gados, ģitāru pavadībā dziedāja populāras latviešu dziesmas, kā arī grupas dalībnieka Viļņa Baumaņa oriģināldziesmas. Latvijā “Trīs no Pārdaugavas” ieraksti nebija legāli pieejami, tie izplatījās no rokas rokā, pārkopēti magnētiskajās lentēs, bija ļoti populāri savas patriotiskās noskaņas un latviešu padomju estrādei netipiskā skanējuma dēļ.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Profesionālā un radošā darbība
Ansamblis “Trīs no Pārdaugavas” pirmoreiz kopā sanāca 1967. gadā latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes rīkotā rudens ballē Ņujorkas pilsētas tuvumā Ņūdžersijā. Ņujorka latviešu vidē tika dēvēta par Ziemeļamerikas Rīgu, tādējādi Ņūdžersija otrpus Hudzonas upei tika saukta par Pārdaugavu. No šīs analoģijas arī radās ansambļa nosaukums; neviens no tā dalībniekiem nebija profesionāls mūziķis, taču visi trīs dziedāja un spēlēja ģitāras. Pirmajam koncertam trio sagatavoja septiņas dziesmas, to vidū Viļņa Baumaņa sacerētu kupleju par vietējās latviešu sabiedrības darbiniekiem.
Latvijā dzimušais V. Baumanis dažus gadus bija mācījies klavierspēli un nedaudz spēlējis vijoli, studēja franču valodu, tobrīd bija tikko atgriezies no studijām Parīzē, Sorbonas Universitātē (L’université Sorbonne), dziedāja baritona partijas. Fēlikss Ērmanis ar iesauku Liksis arī bija dzimis Latvijā, pēc profesijas – fiziķis, operas cienītājs un liriskas tenora balss īpašnieks. Basa balsi dziedāja tobrīd sešpadsmit gadus vecais Fēliksa dēls Mārtiņš.
Savā pirmajā programmā “Trīs no Pārdaugavas” iekļāva Latvijas starpkaru perioda populārus šlāgerus, dažas franču dziesmas, oriģināldziesmas ar paša vārdiem sacerēja V. Baumanis (viņš bija franču valodas skolotājs Ņūdžersijā, aktieris, radiostacijas “Amerikas Balss” latviešu raidījumu redaktors Vašingtonas radiofonā). To tēmas bija saistītas ar trimdas latviešu ikdienu, sapņiem, ilgām, nereti ieskanējās humora un ironijas intonācijas. No saviem laikabiedriem “Čikāgas piecīšiem” Ņūdžersijas grupa atšķīrās ar skaistu, trīsbalsīgu dziedāšanu, pavadījumos netika izmantoti citi instrumenti, izņemot ģitāras. Tāpat kā “Čikāgas piecīši”, grupa “Trīs no Pārdaugavas” koncertos dziedāšanu papildināja ar humoristiskiem skečiem, citiem teatrāliem elementiem, ieskaitot kostīmus un citiem.
Priekšnesums tika veidots, ņemot vērā katra mūziķa stiprās un vājās puses – Fēlikss labāk dziedāja nekā spēlēja, bet Mārtiņš – otrādi. V. Baumanis atlasīja repertuāru, sagatavoja programmas un nodarbojās ar menedžmentu. Līdzīgi “Čikāgas piecīšiem”, arī “Trīs no Pārdaugavas” dalībnieki mūzikai veltīja no darba, studijām u. c. brīvo laiku.
Uzstājoties latviešu centros ASV (sarīkojumos, koncertos, ballītēs, tirdziņos, kāzās un tamlīdzīgos tautiskos pacilātības momentos), “Trīs no Pārdaugavas” ātri iemantoja lielu piekrišanu, viņus sāka dēvēt par “trimdas latviešu populārās mūzikas klasiķiem”.
1970. gadā kā pašu (EBE – Ērmanis-Baumanis-Ērmanis) izdevums klajā nāca pirmā trio skaņuplate ar nosaukumu “Trīs no Pārdaugavas”, kurā iekļautas tautasdziesmas, ziņģes, Eduarda Rozenštrauha dziesmas, kā arī daudzi V. Baumaņa sacerējumi. Skaņuplates noformējumā – dažādu burtu salikumos – izpaudās mūziķu humora izjūta, uzsverot, ka šī mūzika nav nekāda lielā māksla:
1. PKJ – pirmie kucēni jāslīcina;
2. OKNL – otrie kucēni nav labāki;
3. TKC – trešie kucēni citādi;
4. CKP – ceturtie kucēni pēdējie;
5. PKGP – piektie kucēni galīgi pēdējie;
6. SKVBDL – sestie kucēni varētu būt daudz labāki.
Savā komentārā pie skaņuplates trijotne klausītājiem ieteica, ka viņu muzicēšana visvieglāk būšot panesama bezrūpīgā sestdienas vakara noskaņojumā kopā ar draugiem, piedāvājot tiem kazas sieru un labu Reinas baltvīnu.
“Trīs no Pārdaugavas” mēģinājumi un skaņuplašu ieraksti notika F. Ērmaņa mājās, kur tika izveidota improvizēta segu telts, lai sekmētu labāku akustiku. Ierakstus veica skaņu režisors no Bostonas Ivars Buks, kurš tos apstrādāja; skaņuplates iespieda Vogt Studios Masačūsetsas pavalstī. Apvāku mākslinieks bija Voldemārs Avens (izņemot “Circeņa kāzas” – tam Indra Avena), vākus iespieda grāmatizdevējs Vilis Štāls Ņujorkā. Legāli “Trīs no Pārdaugavas” ieraksti Latvijā nebija pieejami; aizokeāna radinieku atsūtītās skaņuplates tika pārkopētas magnetafona lentēs, izplatījās no rokas rokā, ātri kļuva populāras, pat nezinot izpildītāju vārdus.
Debijas albumam 1970. gadā sekoja skaņuplate “Zilā jūriņā” ar plašu melodiju spektru no Latvijā populārās Viļa Bormaņa dziesmas “Vaidava” līdz V. Baumaņa balādei “Tauta tālumā”.
Tobrīd trio koncertdarbībā iezīmējās trīs izteikti tematiski virzieni – nopietnas balādes par Latvijas un latviešu likteņiem, joku dziesmas, kam tika atvēlēta būtiska vieta, kā arī sadziedāšanās ar publiku koncertu noslēgumā. Katrā no priekšnesumiem tika piesaukti konkrētās vietas aktīvākie un darbīgākie latvieši, iepinot viņu vārdus un darbus dziesmu vārdos, tika izveidoti populāru dziesmu popūriji, skandētas tautasdziesmas un ziņģes. “Trīs no Pārdaugavas” uzstājās vairākos Ziemeļamerikas Dziesmu svētkos, sniedza ne tikai koncertus, bet arī muzicēja ballēs.
“Trīs no Pārdaugavas” koncertēja arī latviešu skolās. Ansambļa trešā skaņuplate “Circeņa kāzas” (1974) ir veltīta bērniem, tajā iekļautas tautasdziesmas “Aijā žūžū", “Ai, sunīši, nerejati”, V. Baumaņa oriģināldziesma “Antiņš” un citas. Par 1975. gadā izdotā ceturtā albuma “Dienu virpulī” lielāko hitu kļuva V. Baumaņa “Monika”. Piektās trio skaņuplates “Mīkstās mēbeles” saturu galvenokārt veidoja V. Baumaņa sacerējumi (“Ratiņš”, “Dzintarjūra”, “Kaimiņš” u. c.), pirmoreiz trio ieskaņoja Raimonda Paula mūziku – šajā platē tā bija dziesma “Varbūt”, vēlāk sekoja dziesmu “Kamolā tinēja” un “Mežābele” pārskaņojumi.
Laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam trio aktīvi ceļoja, koncertējot latviešu trimdinieku pulcēšanās vietās Ziemeļamerikā un Kanādā. Liela vieta repertuārā bija atvēlēta dziesmām, kuras vēstīja par trimdas latviešu sabiedrības ikdienu un problēmām, ne visas ir ieskaņotas. Mūziķi iestudēja arī operas parodiju La forza di pepperoni (“Peperoni spēks”), kuras galvenie tēli bija Picas ceptuves šefs Jānis, kurš iemīlējies skaistajā apteksnē Gaidā, un dāmu kārdinātājs Frīdis. Kostimētajā izrādē “Trīs no Pārdaugavas” sevi pieteica kā Martīnī Pavaroti, Vilnicia Dellikurči un Felicio Kavarra.
1983. gadā V. Baumanis sāka strādāt “Amerikas Balss” redakcijā Vašingtonā, kas samazināja grupas darbību.
1985. gada skaņuplatē “No tālām robežām” esošajās V. Baumaņa dziesmās analizētas latvietības problēmas (“Vai nav burvīgi būt par latvieti”, “Kad visu tautu latvieši”), pārskaņoti vairāki 20. gs. 30. gadu šlāgeri.
Par kulmināciju šīs mūziķu apvienības vēsturē kļuva “Trīs no Pārdaugavas” viesošanās Latvijā pēc neatkarības atgūšanas – 1990. gada vasarā. Koncerti notika deviņās pilsētu brīvdabas estrādēs 16.–29.06.), no kuriem visvairāk – vairāk nekā 25 000 klausītāju – sapulcējās Mežaparka estrādē (22.06.). Pēc šī ceļojuma uz Latviju ansamblis gan kļuva manāmi pasīvs – dažas jaunas dziesmas iekļautas vien 1992. gadā izdotajās izlases kasetēs “Ar rozi un prievīti” un “Tēvzemei un brīvībai”.
Pēc Latvijas koncertturnejas ansamblis uzstājās vēl tikai nedaudz reižu, uzsverot, ka, trimdai beidzoties, “viss jau pārdzīvots un pateikts” un jānāk jaunām, jauneklīgākām dziesmotām grupām. Mārtiņš Ērmanis devās mūžībā 2000. gadā, Fēlikss Ērmanis – 2004. gadā.
“Trīs no Pārdaugavas” mūzika legālā formātā Latvijā pirmoreiz publicēta 1998. gadā kā labāko dziesmu izlase ar 22 populārākajām melodijām.
2020. gadā grupa “Ducele” iestudēja vairākas V. Baumaņa dziesmas koncertprogrammā “Monika”, kas ieskaņota arī diskā, ar to papildinot trio darbībai veltīto grāmatu.
Novērtējums
“Trīs no Pārdaugavas” bija viena no populārākajām un darbīgākajām trimdas latviešu muzikālajām apvienībām, kas savā 25 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā apmeklēja gandrīz visus latviešu centrus ASV un Kanādā. Latvijā viņu mūzika bija pazīstama tikai no ierakstiem skaņuplatēs, kas izplatījās nelegāli, skanēja mājas viesībās. “Trīs no Pārdaugavas” akustiskais, dabiskais un sirsnīgais priekšnesums, dziesmu sadzīviskā tematika ļoti atšķīrās no ideologu rūpīgi uzraudzītā izklaides repertuāra, kādu atskaņoja radio, televīzija, izdeva skaņuplatēs. Trīsbalsīga dziedāšana tikai akustisko ģitāru pavadījumā bija šā ansambļa “firmas zīme”, šāds priekšnesums bija neparasts padomju okupētajā Latvijā, kur 20. gs. 60. un 70. gados uzplauka gan estrādes, gan arī rokmūzika.
Daļa trio repertuāra bija saistīta ar Latvijas strapkaru perioda laika šlāgeru repertuāru, kas bija populārs arī padomju periodā, kaut oficiāli šīs dziesmas tika pieskaitītas buržuāziskajam mantojumam. Tādējādi līdz klausītājiem šaipus un viņpus okeānam nonāca “Brūnacīte”, “Rasmas dziesma”, “Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs”, “Mērkaķītis”, “Zīlniece” u. c. dziesmas. “Trīs no Pārdaugavas” koncertos atskaņoja un platēs ieskaņoja arī pēckara Latvijā iemīļotas melodijas, kuru autori bija R. Pauls, E. Rozenštrauhs u. c., tautasdziesmas, ārzemju dziesmu latviskojumus. Nozīmīgākā repertuāra daļa bija atvēlēta V. Baumaņa oriģinālkompozīcijām, kuru vidū bija jautras, kā arī romantiskas dziesmas, kuras caurvija latviskums, latviski tēli, latviskā pagātne un domāšana. Koncertos un skaņdarbos atdzīvojās latviešu tautas varoņi – Sprīdītis, Lienīte, Krišjānis Barons, kā arī jaunradīti raksturi – Šamais vecītis, Malienas kovbojs, Mazais Pēteris Piparnieks u. c., dažām dziesmām iedvesmu sniedza konkrēti personāži. Caur “Trīs no Pārdaugavas” dziesmu vārdiem (folksvāģītis, cepti kastaņi) Latvijas klausītāji iepazina tautiešu ikdienu viņpus okeānam, V. Baumanis darināja arī jaunvārdus – “strīķēšana” u. c., līdz ar to “Trīs no Pārdaugavas” mūzika kļuva par neoficiālu informācijas līdzekli padomju okupācijas rezultātā šķirto tautiešu vidē. Tapa arī humoristiskas ainiņas no latviešu dzīves, kā dziesma “Eiropā” par trimdas latviešu Dziesmu svētkiem Ķelnē. V. Baumanis savā mūzikā vairākkārt pievērsās latviešu tautas vēsturei (“Zemgaļu balāde”, “Dziesma tālāk iet” u. c.), līdz ar to “Trīs no Pārdaugavas” daiļrade veicināja klausītāju patriotiskās jūtas.
Dalībnieki
F. Ērmanis (balss, ģitāra)
V. Baumanis (balss, ģitāra)
M. Ērmanis (balss, ģitāra)
Diskogrāfija
LP*, Trīs no Pārdaugavas, ASV, EBE (Ērmanis, Baumanis, Ērmanis – autorizdevums), 1970.
LP, Zilā jūriņā, ASV, EBE, 1972.
LP, Circeņa kāzās, ASV, EBE, 1974; CD** 2003.
LP, Dienu virpulī, ASV, EBE, 1975.
LP, Mīkstās mēbelēs, ASV, EBE, 1979.
LP, No tālām robežām, ASV, EBE, 1985.
MC***, Ar rozi un prievīti (izlase), ASV, EBE, 1992.
MC ,Tēvzemei un brīvībai (izlase), ASV, EBE, 1992.
MC, Labākās dziesmas (izlase), Rīga, Gailītis G, 1998.
3 CD, Reiz dziedāja Trīs no Pārdaugavas, ASV, EBE, 2009.
* vinila skaņuplate
** kompaktdisks
*** magnētiskā kasete