Starptautisku ievērību izpelnījās 20. gs. 60. gadu nogalē, būdams rokgrupas Aphrodite’s Child dalībnieks, taču lielākos panākumus baudīja kā sentimentāli romantisku popdziesmu izpildītājs 70. gados, kad bija viens no plašas publikas iecienītākajiem dziedātājiem daudzviet pasaulē. Izcēlās ar augsta reģistra tenora dziedājumu un eksotiski kolorītu ārieni (bārdains, kleitai līdzīgā kaftānā tērpies liela auguma vīrs ar ievērojamu lieko svaru).

Dziedātāja vecāki bija Ēģiptē dzimuši grieķi. Tēvs, pēc profesijas būdams inženieris, bija arī prasmīgs klasiskās ģitāras spēlētājs, bet māte – Aleksandrijas grieķu sabiedrībā iecienīta dziedātāja. D. Russ kopš bērnības dziedāja grieķu baznīcas korī, kā arī mācījās mūzikas teoriju un ģitāras un trompetes spēli. Ēģiptē ģimene bija materiāli labi nodrošināta, taču 20. gs. 50. gadu iekšpolitisko un starptautisko procesu rezultātā, tāpat kā daudzi citi ārvalstnieki, zaudēja īpašumus un bija spiesta valsti atstāt. 60. gadu sākumā D. Russ ar vecākiem pārcēlās uz Atēnām (Grieķija), kur 17 gadu vecumā ar citiem The Beatles mūzikas aizrautiem vienaudžiem izveidoja grupu The Idols. D. Russ spēlēja ģitāru un basģitāru, līdz kādā koncertā, aizvietojot vokālistu, vairākās dziesmās nodziedāja solo. Šajā reizē saņemtā publikas atzinība viņu pamudināja pievērsties dziedātāja ampluā. 1966. gadā D. Russ iepazinās ar dažus gadus vecāku un pieredzes bagātāku grieķu mūziķi un komponistu Evangelu Papatanasiu (Ευάγγελος Παπαθανασίου, Evángelos Papathanassíou, vēlāk pazīstams kā Vangelis, Βαγγέλης, Vangelis), kuram bija būtiska loma viņa turpmākajā radošajā darbībā.

1967. gadā D. Russ un Vangelis izveidoja grupu Aphrodite’s Child – D. Russ tajā bija galvenais vokālists, kā arī spēlēja ģitāru, basģitāru, buzuki un trompeti. Karjeras plānus saistot ar mūzikas starptautisko apriti, grupa drīz pēc dibināšanas mēģināja pārcelties uz Angliju. Saņemot britu imigrācijas dienesta atteikumu, tā uz laiku apmetās Parīzē (Francija) un ieskaņoja progresīvā roka un popmūzikas albumu End of the World (1968). Tā otrais singls Rain and Tears, kas balstīts 17. gs. vācu baroka komponista Johana Pahelbela (Johann Pachelbel) skaņdarbā “Kanons un žīga re mažorā” (Kanon und Gigue in D-Dur), kļuva par Nr. 1 hitu Francijā un vairākās citās Eiropas valstīs, kā arī sasniedza Lielbritānijas Top 30. Mūsdienās par Aphrodite’s Child darbības radošo virsotni parasti tiek atzīts trešais albums, 1972. gadā klajā laistais 666, kas sacerēts pēc Jaunās derības Jāņa atklāsmes grāmatas (Apocalypsis Ioannis) motīviem. Vēlāk 666 bieži minēts starp nozīmīgiem psihedēliskā un progresīvā roka paraugiem, bet 70. gadu sākumā tas guva vien minimālu ievērību, turklāt, albumam iznākot, grupa jau bija beigusi pastāvēt. 

Individuālu muzikālo darbību D. Russ sāka vēl pirms Aphrodite’s Child izjukšanas, 1971. gadā, laižot klajā grieķu tautas mūzikas ietekmēm bagātu popdziesmu albumu Fire and Ice (zināms arī kā On the Greek Side of My Mind), ko pats vēlāk atzinis par vienu no saviem labākajiem darbiem. Debijas albuma dziesmas We Shall Dance panākumi ļāva veiksmīgi koncertēt Francijā, Itālijā, Spānija, Nīderlandē, Vācijā un nedaudz vēlāk arī Dienvidamerikā. Šajā albumā arī aizsākās D. Rusa sadarbība ar komponistu Steliju Vlavianu (Στυλιανός Βλαβιανός, Stélios Vlavianós), kurš sacerējis (bieži vien ar Borisa Bergmana, Boris Bergman, tekstiem) daudzus no viņa lielākajiem hitiem. Lai arī šo dziesmu vairums sarakstīts angliski, vietējiem izdevumiem D. Russ tās iedziedāja arī franču, itāļu, spāņu, vācu u. c. valodās.

Par starptautisku slavenību D. Russ kļuva ar otro albumu Forever and Ever (1973), kas guva milzīgu publikas atzinību daudzās valstīs, tostarp uzrādot kontinentālās Eiropas mūzikai reti labus rezultātus arī Lielbritānijā, kur ierindojās topa 2. vietā. Albuma tituldziesma kļuva par vienu no D. Rusa pazīstamākajiem singliem, ievērojamus panākumus guva arī tādi hiti kā My Friend the Wind; My Reason; Velvet Mornings un Goodbye My Love Goobye.

Par spīti kritikas aizspriedumiem un bieži vien augstprātīgi izsmejošai attieksmei (D. Russ tika dēvēts par kiča karali un sekssimbolu kaftānā), dažus nākamos gadus dziedātājs Lielbritānijā baudīja plašu popularitāti, ierakstu tabulās veiksmīgi konkurējot ar angļu un amerikāņu mūziķiem. 1975. gadā britu singlu topa 5. vietā ierindojās dziesma Happy to Be on an Island in the Sun, kas sacerēta, reaģējot uz Lielbritānijā modē nākušo brīvdienu tūrismu uz Spānijas un Grieķijas kūrortiem, 1976. gadā četru dziesmu skaņuplate The Roussos Phenomenon kļuva par pirmo minialbumu (EP), kas jebkad izvirzījies britu singlu tabulas līderpozīcijā, bet dažus mēnešus vēlāk izdoto singlu When Forever Has Gone Apvienotās Karalistes topā apsteidza tikai ABBA hits Dancing Queen.

When Forever Has Gone izrādījās D. Rusa pēdējais lielais sasniegums ierakstu tabulās – lai arī dziedātājs koncertturnejās joprojām baudīja panākumus, viņa ieraksti 70. gadu nogalē vairs nespēja pilnvērtīgi konkurēt ar aktuālajām disko un pēc tam arī jaunā viļņa slavenībām. Neveiksmīgi bija arī centieni Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – D. Russ apguva uz amerikāņu publiku orientētu kantrīroka stilistiku un pat pārcēlās uz dzīvi Losandželosā (Kalifornijas pavalsts, ASV), tomēr ASV bija viena no retajām valstīm, kur viņam neizdevās gūt pat īslaicīgu ievērību. 

Toties, pateicoties regulāram atskaņojumam radio un dažreiz arī televīzijā, D. Russ ilgstoši bija ļoti iecienīts Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), tostarp Latvijā. Kaut pirmoreiz PSRS dziedātājs uzstājās tikai 1986. gadā (pārrunas par iespējamiem koncertiem sākās jau 70. gadu nogalē), 1979. gadā tika izdotas viņa skaņuplates Большой успех 1 un Большой успех 2.

Arī karjeras turpinājumā D. Russ, galvenokārt pateicoties intensīvai koncertdarbībai, saglabāja plašu cienītāju loku, kas pārsvarā koncentrējās bijušās PSRS teritorijā un Tuvo Austrumu reģionā. Dziedātājs arī regulāri izdeva jaunus ierakstus, kuros popmūzikas tradīcijas apvienotas ar grieķu, arābu un Balkānu tautu mūzikas elementiem (savukārt 1982. gadā izdotajā albumā Attitudes dominēja elektroniska progresīvā roka stilistika), taču Rietumvalstu aktuālās mūzikas kontekstā to rezonanse bija niecīga.

1985. gadā plašai publikai par D. Rusu atgādināja ziņa, ka viņš līdz ar citiem aviokompānijas TWA reisa Atēnas–Roma pasažieriem kļuvis par musulmaņu šiītu teroristu ķīlnieku un nogādāts Beirūtā (Libāna). Gūstā dziedātājs un viņa dzīvesbiedre pavadīja piecas dienas (ieskaitot 39. dzimšanas dienu), līdz pārrunu rezultātā tika atbrīvots kopā ar citiem Grieķijas pilsoņiem.

Gadsimtu mijas periodā D. Rusa radošajā darbībā iestājās apsīkums, un jaunus ieskaņojumus viņš turpmāk izdeva maz, taču 2002. gadā ievērojamus panākumus (t. sk. Top 20 Lielbritānijā) guva hitu izlase Forever and Ever – Definitive Collection. Nākamajos desmit gados dziedātājs atkal daudz koncertēja (visvairāk arābu valstīs, kur izpildīja vietējās mūzikas stilistikās pāraranžētus vecos hitus), turklāt 2010. gadā ar lieliem panākumiem pēc gandrīz 40 gadu pārtraukuma uzstājās arī Grieķijā (Atēnās), kur viņa slava parasti bijusi pieticīgāka nekā daudzviet citur; 2013. gadā Atēnās arī notika viens no viņa pēdējiem koncertiem.

D. Russ divreiz – 1998. un 2008. gadā – uzstājās arī Latvijā (Rīgā). Pirms 2004. gada Atēnu Olimpiskajām spēlēm D. Rusa menedžments un latviešu grupas “Prāta Vētra” pārstāvji apsprieda kopīga skaņdarba ierakstīšanas iespēju, tomēr šī iecere palika neīstenota.

D. Russ un Vangelis, kurš 80. gados kļuva par plaši atzītu elektroniskās un kinomūzikas autoritāti, ilgstoši bija starp pasaulē pazīstamākajiem grieķu mūziķiem. Abu sadarbība turpinājās arī pēc Aphrodite’s Child izjukšanas – Vangelis producējis vairākus D. Rusa albumus (t. sk. The Demis Roussos Magic, 1977, un Reflection, 1984), kā arī sacerējis virkni dziesmu viņa repertuāram. Viena no ievērojamākajām ir albumā Demis (1982) iekļautā Race to the End – filmas “Uguns rati” (Chariots of Fire, rež. Hjū Hadsons, Hugh Hudson, 1981) titulkompozīcijas vokālā versija ar Vangeļa mūziku un grupas Yes vokālista Džona Andersona (Jon Anderson) tekstu. D. Russ arī iedziedājis filmā “Pa asmeni skrejošais” (Blade Runner, rež. Ridlijs Skots, Ridley Scott, 1982) dzirdamos Vangeļa skaņdarbus Love Theme un Tales of the Future.

Aleksandrijas multikulturālajā gaisotnē aizvadītā bērnība, tolaik iemīlētā arābu un grieķu pareizticīgās baznīcas mūzika, kā arī vēlākā aizraušanas ar džezu, roku un popu 20. gs. 70. gadu sākuma D. Rusam ļāva izkopt stilistiku, ko viņš pats dēvēja par Vidusjūras roku, uzsverot, ka tajā apvienoti bizantiskās mūzikas un modernā popa labākie elementi. Starptautiski pazīstamākajos dziedātāja ieskaņojumos dominē t. s. eiropopa estētika, un Vidusjūras etniskās mūzikas klātbūtne visbiežāk ir reducēta līdz neuzkrītošām vai – gluži otrādi – pārspīlētām stilizācijām, taču augstais tenora dziedājums, izteiksmīgā vibrato tehnika un eksotiskā āriene D. Rusu padarīja par vienu no savdabīgākajām 70. gadu popmūzikas slavenībām. Lai arī lielāko panākumu periodā kritika viņa repertuāram bieži pārmeta pārspīlētu, ar banalitāti robežojošos sentimentu un prese nereti vairāk par mūziku apsprieda dziedātāja svara izmaiņas, tērpus un komercpanākumu vairoto bagātību, publikas atmiņā D. Rusa tēls un dziesmas izrādījās daudz noturīgāki nekā savulaik prognozēts – pēc mūziķa nāves 2015. gadā to apliecināja arī izvērsti nekrologi daudzu valstu lielākajos plašsaziņas līdzekļos.

Francijas valdība D. Rusam ir piešķīrusi Nacionālo Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d'honneur, 2013).

Follow Me; Forever and Ever; From Souvenirs to Souvenirs; Goodbye My Love Goobdbye; My Friend the Wind; My Reason; Race to the End; Someday Somewhere; Velvet Mornings; We Shall Dance; When Forever Has Gone

On the Greek Side of My Mind (Philips, 1971); Forever and Ever (Philips, 1973); My Only Fascination (Philips, 1974); Souvenirs (Philips, 1975); Happy to Be... (Philips, 1976); The Demis Roussos Magic (Philips, 1977); Demis Roussos (Philips, 1978); Man of the World (Mercury, 1980); Attitudes (Mercury, 1982); Reflection (Mercury, 1984); Time (EMI Bovema B.V., 1988); Insight (Mad in France, 1993)